“Lieciet nost telefonus un ejiet ārā!” Tētis izstumj bērnus pa durvīm un neļauj sēdēt “TikTokā”

Sarunu sākam ar pārdomām par šķirtām ģimenēm. Artis vērsa uzmanību, ka mūsdienās vecāku šķiršanās ir ierasta prakse, tāda kā tendence. “Var būt tā, ka diviem cilvēkiem ir domstarpības, ko nevar atrisināt, tāpēc viņi vienkārši izšķiras. Nav tā, kā bija kādreiz, kad mūsu vectētiņi un vecmāmiņas varēja kopā nodzīvot līdz zelta laulībām un visu dzīvi.

Mūsdienu pasaulē mēs katrs varam atļauties dzīvot atsevišķi, katrs var nodrošināt sevi un savus bērnus. Kādreiz (pirms 20, 30 un 40 gadiem) dzīvoja kopā, jo viens [partneris] nevarēja to finansiāli pavilkt. Tagad ir tā: ja gribi, dzīvo kopā, ja negribi, izšķiries. Katrs var turpināt darīt savas lietas dzīvē, un otrs cilvēks nav īsti vajadzīgs blakus, lai tikai izdzīvotu un savilkt galus kopā.”

Nešausmināmies, ja bērns piedzimst neprecētam pārim

Viņš arī piekrita, ka sabiedrībā pēdējā laikā ir mainījies uzskats par šķirtām ģimenēm – mēs esam pieņēmuši, ka ir normāli, ja bērnu vecāki dzīvot atsevišķi, un mēs vairs nešausmināmies, ka bērni dzimst arī ārpus laulībām.

Cilvēkiem ir iejūtīgāks un atvērtāks skats uz dažādiem ģimenes modeļiem: “Tas vairs nav tik konservatīvs, ka visam jābūt tikai tā, tā un tā. Tagad ģimenes modeļi un dzīvošana ir citādāka, salīdzinot ar laiku pirms 20 vai 30 gadiem.”

Darbs kā hobijs

Iepazīstinot ar sevi, Artis vispirms pastāstīja par savu darba vietu. Jau 11.gadu viņš strādā Latvijas lielākajā alus darītavā “Cēsu alus” par tirdzniecības attīstības vadītāju. Viņam patīk savs darbs: “Ir nemainīgas, stabilas lietas, lai gan tagad ir moderni, ka darbus maina ik pa gadam, diviem vai trijiem.

Uzskatu, ka darbs ir jāmīl, tam ir jābūt kā hobijam, lai no rīta nepamosties ar domu: “Bāc, atkal jāiet uz darbu!” Ir labi, ja cilvēks dara lietas, ko pārzina, par ko ir pārliecība, tam ir rezultāts un tas tiek novērtēts arī no darba devēja puses. Ir labi, ja var arī izmācīt un attīstīt jaunos darbiniekus.”

Kārtība gan darbā, gan mājās

Arta komandā ir 9 tirdzniecības veicinātāji, kuri brauc uz veikaliem un izvietot uzņēmuma produkciju atbilstoši tā standartiem. “Es laikam esmu no tiem cilvēkiem, kam patīk kārtība, disciplīna. Ja tam ir tā jāstāv, tad tā ir jābūt! Ja mājai jābūt kārtīgai, tad tā jābūt!

Mums ar bērniem dažkārt ir strīdi par nekārtīgām istabām. Bērni zina, ka istabām vienmēr jābūt kārtīgām. Ja istaba ir nekārtīga, durvīm jābūt ciet, lai bardaku neredz. Kad mēs ar bērniem kārtojam māju, tad katram ir savi pienākumi: kāds izkrāmē trauku mašīnu, kāds izkrāmē, izkarina un pēc tam novāc veļu.

Ja šodien jāizdara, tad nevar nedarīt

Bērni zina, ka es esmu stingrs un prasīgs, mums ir disciplīna. Citreiz mēs par to pastrīdamies, bet beigās saprotam, kas ir kas un kāpēc esam strīdējušies. Ja sarunāts, ka kaut kas šodien ir jāizdara, tad tam jābūt izdarītam, jo esam par to vienojušies.

Vienmēr bērniem saku: “Ja vienojās, tad ir jāizdara.”

Tēviem jāuzņemas atbildība par bērniem

Lai gan Artis ir šķīries no bērnu mammas, viņš noteikti nav uzskatāms par svētdienas tēti, kurš ar bērniem kopā tikai paretam atpūšas un izklaidējas. Bērnu audzināšana lielā mērā ir viņa ikdiena. Viņš uzsvēra: ja ir notikusi šķiršanās, tad tēviem noteikti jāuzņemas atbildība par saviem bērniem.

“Mums bērnu sadalījums ir 50/50. Bērni pie manis ir katru otro nedēļu, bet ar Valteru es kopā pavadu vēl vairāk laika, jo vadāju uz treniņiem. Viņš nodarbojas ar BMX riteņbraukšanu. Arī tad, kad ir “mammas nedēļas”, es tāpat viņu vadāju uz treniņiem. Es vienmēr esmu to darījis.”

Mūsu ģimenē viss bija ačgārni

Jau kopš bērnu piedzimšanas Artis darīja daudzus mājas darbus: “Es principā darīju visu. Nebija tā, ka bērnam bija jāmaina pampers, bet es to nedarīju. Bērnus vedu pie ģimenes ārstiem, zobārstiem, acu ārstiem un citur. Visas lietas, kas ar bērniem bija jādara, es darīju.

Kādreiz bija pieņemts, ka to darīja tikai mammas, piemēram, vadāja uz pulciņiem un pildīja skolas mājasdarbus ar bērniem. Bet draugi jau smējās, ka mūsu ģimenē viss bija ačgārni. Es darīju visas lietas, kas saistītas ar māju, ēst gatavošanu, bērniem, skolām.”

Visi darbi no A līdz Z

“Kad bērni ir pie manis, tad es daru visus darbus no A līdz Z. Daru gan mammas, gan tēta darbus: man jāved uz skolu, jānogādā uz pulciņiem, jātaisa ēst, jānodrošina izklaides.” Ziemas laikā ģimene iecienījusi kino apmeklējumus, kuriem seko kopīgas maltītes, piemēram, mielošanās ar suši.

Savukārt vasarā tētis ar bērniem daudz laika pavada ārā. Dēlam regulāri ir BMX sacensības, treniņi. “Mēs braukājam pa visu Latviju. Kādreiz meita brauc līdzi, kādreiz – nē. Tagad, kad viņa ir lielāka, jau ir draudzenes un citas izklaides, tāpēc dažkārt grib vairāk laika pavadīt ar saviem vienaudžiem.

“Kad ir laiks, cenšamies kaut ko darīt kopā. Nesen bijām Kurzemes pusēm, kur veselu nedēļu nodzīvojām Pāvilostas, Liepājas apkārtnē, braukājām ar riteņiem. Īsāk sakot, esam aktīvi.

Biežie strīdi ir mitējušies

Dzīvojāmies trijatā. Man nav citu attiecību, bērniem nav audžumammas. Es dzīvoju viens un ar bērniem,” Artis teica un atklāja, ka ar bērna mammu izšķīrās pirms nepilniem 2 gadiem. “Mēs bijām kopā 13 gadus, no 20 līdz 33 gadu vecumam. Bijām jauni cilvēki, viss bija forši, bet ar laiku katrs pieaugām atsevišķi, katram bija savi dzīves uzskati, katram savas individuālās lietas.”

Tā kā savstarpējās attiecībās ne visas lietas bija pieņemamas, pārim bija daudz strīdu un domstarpību. “Tam pa vidu bija bērni, kam tas viss bija jādzird.” Tolaik vecāku starpā bija daudz nesaprašanos, bet tagad (pēc šķiršanās) visu dzīve kopumā ir mierīgāka.  

Māca bērniem draudzību

Artis priecājas, ka viņam apkārt ir daudz labu paziņu un draugu. “Vienmēr varu kādam piezvanīt un palūgt atrisināt kaut kādas lietas. Arī bērniem mācu, ka jābūt draudzīgiem pret visiem.

Tu nekad nezini, kur tu ar kuru atkal satiksies. Ja tu kādam būsi kaut ko sliktu pateicis, tad tajā brīdī, kad vajadzēs pajautāt palīdzību… Tāpēc vienmēr saku, ka jācenšas būt maksimāli draudzīgiem, nevajag strīdēties.”

Sportiskam tētim sportiski bērni 

Arta dzīvē liela nozīme ir sportam. Brīvajā laikā viņš ir licencēts florbola tiesnesis. “Man sports ir svarīgs. Es pats spēlēju florbolu aptuveni 15 gadus. Kad beidzu spēlēt, paliku florbolā un kļuvu par tiesnesi. Man liekas, ka sports arī palīdz cilvēkiem attīstīt disciplīnu, fizisko stāvokli. Cilvēkiem ir jākustas un jāsporto, lai būtu veselīgs dzīvesveids.”

Tētis arī bērnus apzināti virzīja sporta virzienā. Valters jau no 5 gadu vecuma brauc ar BMX velosipēdu, bet Arta labi spēlē volejbolu. Artis daudz darbojas, lai dēla treniņa vieta Mežaparkā būtu patīkama ne tikai mazajiem riteņbraucējiem, bet arī viņu vecākiem. “Mežaparka trase vasarā mums ir gandrīz kā otrās mājas, kur esam teju katru vakaru.”

Svarīgā fiziskā sagatavotība

Bet kāpēc Artis, kurš pats daudzus gadus nodarbojās ar florbolu, nevirzīja arī savus bērnus šajā sporta spēlē? “Es teikšu, ka florbols laikam bērniem nav piemērots, jo ir pārāk liela slodze uz muguru.

Kad es sāku spēlēt, fiziskā sagatavotība vispār netika pieminēta. Pirms 15, 20 gadiem tā bija ļoti liela problēma. Sportistiem bija daudz traumu, jo trūka sportiskās sagatavotības. Tagad ir dažādi fizioterapeiti un vingrošanas, kas attīsta ķermeni un ļauj būt gatavam nodarboties ar sportu arī citā līmenī.” Artis norādīja, ka riteņbraukšana attīsta abas ķermeņa puses, bet, piemēram, tenisā galvenais uzsvars ir uz labās puses attīstību.

“Bet tas [bērnu virzīšana konkrētā sporta veidā] nebija speciāli. Nebija tā, ka domāju: kad man būs dēls, tad viņš brauks ar BMX. Tas vienkārši dabīgi sanāca. Draugiem bērni nodarbojās ar riteņbraukšanu. Kad Valters bija maziņš, viņam patika braukt ar riteni. Tā tas aizgāja.”

Labāk izstumt pa durvīm, nekā atļaut visu dienu skatīties telefonā

Runājot par kopējo mūsdienu bērnu un jauniešu sportiskumu, Artis atzina, ka daudz bērnu kustās pārāk maz. “Viena lieta, ko bērniem saku, ir: “Ejiet ārā, spēlējiet bumbu, brauciet ar riteņiem, ejiet peldēties! Visu laiku aktīvi dariet, nevis sēdiet mājās pie datora!””

Viņš neatbalsta, ka bērni visu dienu sēž mājās un skatās telefonā “TikTokā” vai citās aplikācijās. “Mēs ar bērniem citreiz par to strīdamies. Es saku: “Viss! Lieciet nost telefonus un abi divi ejiet ārā!” Es viņus burtiski izstumju pa durvīm un lieku iet ārā. “Dzīvojieties ar draugiem!”

Arī pats katru dienu trenējas

Sports ir ļoti vajadzīgs, tas palīdz. Es pats arī trenējos. Katru rītu pulksten 7.30 braucu uz sporta zāli, dodos uz funkcionālajiem grupu treniņiem “CrossFit” zālē. Citreiz, kad vasarā aizbraucu pulksten 7.30 uz treniņu, bet atbraucu mājās pulksten 9.00, abi bērni vēl guļ. Kad pamostas, prasa: “Tēti, vai tu tikko piecēlies?” Es saku: “Nē, tētis jau bija treniņā, izdarīja to, to un to.” 

Citreiz bērni saka: “Tēti, vai mēs varam kādreiz arī atpūsties un neko nedarīt?” Mēs braucam uz dažādām aktivitātēm. Dīvānā sēdētāji mēs neesam. Vasarā brīvajā laikā braucam arī ar ūdens motociklu.”

Kā palīdzēt bērnam nesēdēt “TikTokā”?

Taču kā Artim izdodas novērst bērnu uzmanību no “TikToka” un citām telefona piedāvātajām iespējām, bet piesaistīt aktīvai atpūtai un sportam? Viņš atbildēja, ka liela nozīme ir apkārtējai videi. Artis pats dzimis un audzis Rīgā, bet tagad ģimene dzīvo Ādažos.

“Ir svarīgi, kādā vidē tu dzīvo. Mēs dzīvojam Ādažos, te bērni var iet ārā, viņiem apkārt ir citi vienaudži. Ādažos ir labi attīstīta infrastruktūra. Bērni brauc spēlēt volejbolu, braukā ar riteņiem, skūteriem, iet peldēties Vējupē.

Es nezinu, kā būtu, ja mēs dzīvotu Rīgas centrā, Brīvības ielā vai Vecrīgā. Tur nav piemērotas vides bērniem, draugu, tāpēc draugi kļūst virtuāli. Es saviem bērniem saku: “Labāk ejiet ārā, komunicējiet, dariet un dzīvojieties!” Arta draugiem arī ir bērni, līdz ar to ballītēs ir bērnu pilnas mājas. 

Aicina bērnus risināt sarunas pašiem

Komunikācija ir viena no prasmēm, ko Artis cenšas iemācīt saviem bērniem. “Es viņiem vienmēr saku: “Jums ir jākomunicē ar cilvēkiem!” Piemēram, bērni mēdz jautāt: “Tēti, vai tu vari piezvanīt un kaut ko noskaidrot?” Es saku: “Nē, redz kur ir numurs, zvaniet paši.” Tas ir tad, ja viņi grib kaut ko rezervēt vai uzzināt. Aicinu viņus pašus zvanīt, lai mācās un dara paši, nevis vienmēr viņu vietā kāds kaut ko izdara.”

Arī, ejot uz kino, tētis mudina bērnus pašus sameklēt piemērotu filmu un kopā izdomāt, kā līdz tai nokļūt, cikos jāierodas u.tml.

Māk uzcept picu un nagetus

Artis cenšas audzināt bērnus tā, lai viņi būtu sagatavoti reālajai dzīvei. “Kad neesmu mājās, piemēram, jādodas divu dienu braucienā uz Liepāju pa darba lietām, zinu, ka bērni būs paēduši. Viņi māk uztaisīt ēst, piemēram, prot uzcept picu vai elementārus nagetus ar salātiem. Esmu bērniem iemācījis: ja vajag paēst, varat paši paēst, nevis vienmēr gaidīt, kad kāds nāks un visu iedos.

Arī ar kabatas naudu tētis māca rīkoties patstāvīgi. Viņš iedod bērniem naudu, norādot, cik dienām tā paredzēta, lai pašas atvases mācītos to tērēt. Protams, ir gadījies, ka bērni vienā dienā iztērē visu iedoto naudu saldumos, bet tad pašiem nākas saprast, ka nākamajā dienā kabatas naudas vairs nav.

Galvenais, lai bērni kļūst par labiem cilvēkiem

Kopumā Artis vēlas izaudzināt bērnus par labiem cilvēkiem, lai gan piekrīt, ka tas ir stiepjams jēdziens un katram vecākam var nozīmēt kaut ko citu. Viņaprāt, galvenais, lai bērni ir patstāvīgi, gatavi lielajai dzīvei, fiziski un sociāli aktīvi, komunikabli.

“Man nav ne brāļa, ne māsas, tāpēc gribēju, lai man būtu divi bērni: brālis un māsa. Gribētu, lai viņi būtu viens otram atbalsts, kad izaugs lieli.”

Šķiršanās nenozīmē atbildības mazināšanos!

Artis pauda viedokli: tas, ka viņš nedzīvo kopā ar bērnu mammu un vairs nav savstarpējo vecāku strīdu, atvasēm nāk par labu. Protams, vecāku šķirtībai līdzi nāk arī daži negatīvi aspekti. “Domāju, ka bērniem nav labākais dzīvesveids dzīvot negatīvā burbulī, klausīties strīdos un domstarpībās.”

Rezumējumā Artis uzsvēra: ja ir notikusi šķiršanās, tad tēviem noteikti jāuzņemas atbildība par saviem bērniem!