Izlaists bērns terorizē skolotājus un skolu. Pedagoģe aicina rīkoties
Latvijas izglītības sistēmā ir daudz būtisku un ieilgušu problēmu. Skolotāja Māra Ozola intervijā portālam Jauns.lv ieskicēja vairākus risinājumus, kas būtu jāīsteno, lai mazinātu problēmas un uzlabotu izglītības kvalitāti. Jādomā gan par pedagogu slodzi un atalgojumu, gan bērnu un vecāku attieksmi pret skolu un skolotājiem. Nav pareizi, ja izlaists bērns atļaujas terorizēt izglītības iestādes darbiniekus.
“Pirmkārt, jāsāk ar sabiedrības attieksmi,” viņa teica un paskaidroja, ka, ierakstot internetā savu viedokli par dažādiem izglītības jautājumiem, nākas saskarties arī ar izteikti negatīviem komentāriem, piemēram: “Skolotāji nestrādā! Kas tas ir? Viņi nedēļā strādā tikai 24-25 stundas!”
Bet patiesībā jāsaprot: ja tiešām skolotājs nedēļas laikā klases priekšā pavada vairāk nekā 20 stundas, nedēļas beigās viņš ļoti noguris. Var pat teikt, ka viņš atrodas bezsamaņā.
Murgainais semestra noslēguma laiks
Arī par skolotāju garajiem atvaļinājumiem sabiedrībā bieži vien ir maldīgi priekšstati. “Pirmkārt, jūnijā nav nekāda atvaļinājuma. Pat tad, ja atvaļinājums skaitās, skolotājs vēl ļoti daudz ko dara. Otrkārt, pirmais [atvaļinājuma] laiks paiet līdzīgi kā dzērājam – lai atietu, nāktu pie saprašanas un ieraudzītu augšā sauli un blakus kokus. Skolotājiem viss pavasaris ir viens vienīgs murgs!
Ziemassvētki tāpat. Ziemassvētki ir mani ļaunākie svētki, kādi vien var būt, jo tad pie skolas pienākumiem klāt nāk arī mājas pienākumi. Tad tiešām var uzkārties!”
Sūdzības par skolotāju darbu
Pirms ziemas un vasaras brīvlaikiem skolotājiem nākas cīnīties ar skolēnu neizdarītajiem darbiem. Gan bērni, gan viņu vecāki izdara spiedienu, lai skolotāji izliek labu atzīmi. Ja skolotāja to nedara vai tas nenotiek gana ātri, var nākties saskarties ar sūdzībām.
Tiesa, pēdējā laikā, kopš skolotāja Ozola ir publiski atpazīstamāka, viņai šajā jomā ir mazāk sūdzību. Viņa lēsa, ka tas saistīts ar sūdzību iesniedzēju bailēm no soctīklu un interneta spēka.
Dramatiski trūkst jauno skolotāju
Lai uzlabotu sabiedrības attieksmi, vajadzīgs arī kvalitatīvs žurnālistu darbs. “Mēs savu darījām un darīsim. Es jau vairs neskatos, ka algas ir šādas un tādas. Zinu, ka tāpat esmu visu mūžu par pusvelti strādājusi. Tāpēc 1, 2 vai 3 gadus vēl nostrādāšu.
Bet jauno skolotāju nav! Tas ir visbriesmīgākais! Jauno skolotāju vienkārši nav! Ne labu, ne sliktu, nekādu. Arī augstākā izglītība ir nolaista. Ja man ir jālabo kļūdas gandrīz visiem kolēģiem (ne vecajai paaudzei, bet jaunajiem), tad bišķiņ kaut kas īsti labi nav, vai ne?”
Jāiesaistās, ja tiek darīts pāri skolotājam
Tāpat viņa pauda uzskatu, ka tiesībsargājošām iestādēm noteikti būtu jāpievērš uzmanība skolās notiekošajam. “Es priecājos, kad tagad dzird, ka vienu otru reizi policisti ar suņiem rīko reidus skolās.
Ir labi, ja mēs vismaz zinām reālo situāciju. Ja suns saož kaut ko, tad viņš ir saodis. Tad vecāks var stāstīt, cik grib, par savu mīļumiņu un skola var teikt, cik grib, ka tai nav nekā un viss ir kārtībā, bet lieta ir noskaidrota.
Ja tiek darīts pāri skolotājam, ir jāiesaistās. Nevar uzskatīt par sīkumu nevienu gadījumu, kad skola sauca palīgā. Vēl 2000.gados bija gadījumi, kad izlaists bērns terorizē visu skolu. Tad lai policija iesaistās ar pilnu klapi, nevis taisa “uķi-puķi”!”
18 gadu vecumā nemāk nomizot kartupeli
Mums atkal jāatgādina bērniem, ka viņiem skolā ir ne tikai tiesības, bet arī pienākumi. “Tas ir elementāri. Tas ir jāiemāca jau ģimenē. Tāpat jāmāca elementāras prasmes.
Ja 18 gadus vecs jauneklis stāv ar kartupeli rokās un blenž uz to kā auns uz jauniem vārtiem, jo nesaprot, kā lai kartupelim dabū nost mizu, tad kaut kas nav tā, kā vajag. Bērni neprot grīdu izslaucīt…”
Sadarbība nevis pretenzijas
Lai uzlabotu izglītības kvalitāti, nepieciešama arī laba sadarbība starp skolotājiem un vecākiem. “Rezultāts būs tikai tad, ja vecāki ies uz skolu nevis ar pretenzijām, bet ar vēlmi sadarboties. Ja skolotāji nebūs notrenkti līdz vājprātam un spēs skaidri saskatīt to, kas viņiem sēž priekšā, un ar viņu arī runāt.
Ja administrācija stāvēs aiz skolotāju muguras kā mūris. Man ir bijuši tādi direktori, un ne viens vien. Tad skolotājs ir drošībā un var mierīgi strādāt. Ja gadās kaut kāds “čē-pē”, tad visi iet kopā un dara, ko var.
Skolotājiem nav jācīnās, lai bērnu aizvestu pie ārsta
Un ne mazāk svarīgi, lai iesaistās pašvaldības. Tikai to pārstāvji zina (vai vismaz viņiem vajadzētu zināt), kas viņu novadā, konkrētajā skolā un ģimenē notiek. Turklāt problēmas tiešām ir jārisina.
Bieži vien ir tā, ka skolotāji izmisumā darbojas, lai panāktu tik elementāru lietu, ka vecākiem jāaizved bērns pie ārsta. Ja vecāki pasaka: “Nē!”, tad iepūt!”
Sagrauti un nobeigti skolotāji
Protams, izglītības kvalitātes uzlabošanā jādomā par adekvātu pedagogu finansējumu. “Tas jau nenozīmē tikai skolotāju algas. Tas nozīmē arī to, lai skolotājam ir tāda slodze, ka viņš to spēj izdarīt fiziski un bioloģiski.
Jūs nevarat iedomāties, cik daudz sagrautu un nobeigtu skolotāju esmu redzējusi! Labi, ja ātri nomirst, aprok un miers. Bet, ja visas vecumdienas jāvada kā galīgam graustam…”
Ozola ir daudzus gadus strādājusi arī smagu fizisku darbu, tāpēc viņai nevar iestāstīt, ka skolotājiem ir viegls darbs un govis slaukt, kartupeļus šķirot un maisus nēsāt ir nieks vai pārāk grūti. “Nē, es to arī varu un protu, man tas arī patīk.”
Vajadzīgi skolotāju palīgi
Pedagoģe norādīja, ka nepieciešams runāt arī par skolotāju palīgiem. “Par palīgu vajadzētu ļaut strādāt jebkuram cilvēkam, kurš ir psiholoģiski piemērots un vismaz pamatskolas līmenī labi zina to, kas skolniekam jāzina. Viņam [palīgam] jau nevajag zināšanas. Tam ir paredzēts skolotājs. Viņam ir jāpalīdz saprast bērnam.
Tādu bērnu [kam vajag palīdzēt saprast] uz skolu nāk arvien vairāk. Mājās ar viņiem nestrādā. Agrāk bija vecmāmiņas un vectētiņi, bet tagad vecvecāki strādā melnu muti, jo viņiem gribas ēst. Bērni paliek ar sevi, ar neiedomājami mazu vārdu krājumu. Viņiem vajag asistentus, logopēdus. Tas viss pieder pie sistēmas sakārtošanas.”
Aicina pievērst uzmanību bērnudārzos notiekošajam
Skolotāja arī vērsa uzmanību tam, kas notiek bērnudārzos. “Es traka paliktu, ja man būtu jānostrādā viens mācību gads bērnudārzā! Izturēt 25 mazus bērnus grupā, kur vienai daļai ir uzvedības problēmas… Daļai tās ir no slimībām, bet citiem no vecāku ielaistām un izlaistām lietām. Kā to vispār var izturēt gadu pēc gada?
Bērnudārzos algas ir vēl mazākas nekā skolās. Tas ir vienkārši briesmīgi! Tas ir noziegums pret bērniem! Nedrīkstētu būt tik milzīgas grupas.
Auklēm ir tik daudz darba. Kad jaunie aiziet strādāt par auklēm, viņi negrib to darbu darīt, bet sēž un baksta telefonus, jo darbs ir grūts un apnicīgs. Nevar saprast: viens uz poda, otrs citur, trešais jau ir pielicis bikses. Tas ir briesmīgi! Par to vispār gandrīz nerunā,” Ozola aicināja risināt problēmas arī bērnudārzos.
Ar skolotājas viedokli par lielākajām izglītības sistēmas problēmām varat iepazīties šeit.
