Ilze Lāce stāstus rakstīt sāka pieklājīgā vecumā. Un viņa ir Viļa Lāča mazmeita

Patiesībā par jums zinu tikai divus faktus – esat rakstniece un rakstnieka Viļa Lāča mazmeita. Labi, vēl arī to, ka nedzīvojat Latvijā. Tāpēc jautājums: kas jūs īsti esat?

Pēc izglītības esmu juriste, pēc profesijas – visilgāk esmu bijusi izdevniecību redaktore, savulaik strādājot Liesmā un Avotā. Un vairāk esmu tulkotāja nekā rakstniece, esmu ļoti daudz grāmatu tulkojusi, pirms vispār sāku rakstīt. Tā īsti par rakstnieci pati sevi neuzskatu – divas grāmatiņas vēl ir par maz, lai uzskatītu sevi par dižu profesionāli šajā jomā. Vairāk uz sevi skatos tā – “sieviete, kura raksta”.

Ar kādiem saviem tulkojumiem lepojaties?

Noteikti ar Džona Ērvinga Garpa pasauli, ar Edītes Vortonas Nevainības laikmetu, ar Annas Raisas Velnu Memnohu, kas man ir tāds ļoti īpašs tulkojums. Esmu, protams, tulkojusi arī Agatu Kristi un cita veida literatūru, kopumā ir ap 50 grāmatām. Bet, kad gribēju iesniegt sarakstu Autortiesību aģentūrai, konstatēju, ka jaunieši, kas gājuši cauri manam dzīvoklim, ļoti daudz paņēmuši līdzi… Tā es pat nevarēju visu to sarakstu atjaunot.

Ar kādu uzvārdu tulkojāt?

Tur ir diezgan liels sajukums. Kā teica mans kādreizējais kolēģis Dens Dimiņš: “Tev viss gods iet zudumā, jo esi tulkojusi ar pārāk daudziem uzvārdiem!” Un arī vārdiem – kā Ilze Eglīte, kā Anete Vaivariņa un arī kā Ilze Lāce. Strādāju dažādiem apgādiem, un tolaik bija vēlams, lai viens apgāds nezina, ka tulkoju arī citam.

Bet ar kādu uzvārdu pasē esat nodzīvojusi visilgāk?

Domāju, ka Eglīte. Tā bija mana pirmā laulība ar gleznotāju Vilni Eglīti, viņš mira 2005. gadā. Bet tagad manu uzvārdu pasē raksta divos veidos: Verhāge/Verhaeghe.

Bet piedzimāt kā…

Ilze Lāce. Mans tēvs bija Viļa Lāča vecākais dēls – no pirmās laulības ar Mariju.

Kā nobriedāt līdz tam, ka sākāt pati rakstīt? Ilgi gribējāt, bet bija bail?

Nekas tamlīdzīgs! Jaunībā, tāpat kā visi tuvākie draugi un paziņas, es arī kaut ko skribelēju. Tad bija epizode ar izsaukumu pie čekista, pēc kuras es nolēmu, ka nerakstīšu. Un jāsaka, ka gadiem ilgi arī labi turējos nerakstīdama. Bet tulkošana tomēr ventilēja to vēlmi rakstīt, jo būtībā tulkotājs uzraksta grāmatu pēc oriģināla motīviem.

Tas notika tādā brīdī, kad man likās – jāpaskatās, kas vispār ir noticis ar manu latviešu valodu, dzīvojot tik ilgus gadus projām. Tad es vienas garas un diskusijās iestrēgušas sanāksmes laikā uzrakstīju mazo stāstiņu Baloži uz Žozetes jumta – melnrakstu. Nākamais solis bija, kad Vladis Spāre palūdza uzrakstīt atmiņas par Pēteri Brūveri. Tās tika publicētas žurnālā Tīrraksts, tad viņš vaicāja, vai man nav vēl kaut kas, un tā aizgāja tie mazie stāstiņi… Kad  sāku rakstīt, nebūt nedomāju par kaut kādu grāmatu. Domāju, ka tas ir vairāk draugiem un likteņa līdzgaitniekiem – tai latviešu inteliģences daļai, kas strādā ārzemēs. Un, kad trīs vai četri stāstiņi bija nopublicēti, Vladis Spāre tā strikti teica: “Tagad domā par grāmatu!” Tā tas notika.

Vērtīga sapulce izrādījās.

Redziet, mana profesija – jurists lingvists ir tāda ļoti īpatnēja. Faktiski sākām šādu darbu jau Tulkošanas un terminoloģijas centrā, kad Latvija gatavojās iestāties ES. Aizbraukusi uz Briseli, zināmā mērā turpināju to pašu darbu savā latviešu komandā, pievienojās klāt tikai darbs ar tekstiem angļu valodā tiesību aktu projektiem. Tā kā darbs neko daudz neatšķīrās.  Dzīve bija citādāka, protams. Un dzīves apstākļi. Bet savā darba ikdienā mēs, latviešu komanda, sarunājāmies latviski.

Kad aizbraucāt, nepietrūka bohēmiskās rakstnieku, tulkotāju sabiedrības?

Tajā brīdī tas viss jau bija ļoti senā pagātnē. Man bohēma beidzās ar mana pirmā bērna piedzimšanu, un tās ir tikai nostalģiskas atmiņas. Dzīve tajā brīdī bija ļoti skarba. Protams, man pietrūka tās saskares ar citu profesiju cilvēkiem, lai neatrastos tikai starp juristiem un tehniskajiem darbiniekiem. Diemžēl nekas tāds man negadījās – galvenokārt nepietiekamu franču valodas zināšanu dēļ. Ar tām pietika, lai strādātu ar dokumentiem, nevis brīvi komunicētu ar cilvēkiem, kaut vai pasēžot kafejnīcā. Vienmēr bija zināms atturīgums runāt tajā valodā.

Teicāt, ka žurnālā negribētu bildes, kurās izskatāties pēc “safrizētas Rietumeiropas kundzītes”.

 (Smejas) Tāpēc ka tādas viņas man te ir visapkārt… Jā, tā es noteikti negribētu. Jo tā iekšējā sajūta jau ir palikusi, tik ārējie apstākļi dzīvē iegrozījušies citādāk… Ar stīvu žaketīti un nopietnu ģīmi sanāksmes galda galā, un tā… Kaut gan jāsaka, ka neformālā attieksme man reizēm ir palīdzējusi saspringtās sanāksmēs – paskatīties uz to lietu mazliet ar humoru, vieglāk, bez stresa. Tā kā sava nozīme dzīves bohēmiskajam posmam ir bijusi. 

 Cik pieaugusi jūs sirdī jūtaties?

Vai, es pilnīgi varu pateikt, ka mans garīgais briedums apstājās apmēram 25 gadu vecumā! Un tad, kad es no rītiem pamostos, man reizēm ir sev jāiekniebj un jāatgādina, ka ir krietni vairāk. Jā, jo es uz to brīdi jau biju tik daudz lasījusi, tik daudz pārdomājusi. Man bija pašai savs viedoklis par daudz ko. Kaut kāda dzīves pieredze vēl ir kārtojusies pāri, bet tas maksimums faktiski bija sasniegts tajā vecumā.

Kādi notikumi jūs veidojuši?

Protams, bērnu piedzimšana, pilnīgi noteikti. Svarīgas bijušas arī politiskās un sabiedriskās pārmaiņas, kas manai paaudzei apgrieza visu otrādi – krietni jau brieduma gados, kad pilnīgi bija jāpārkārto dzīvesveids, iztikas nodrošināšana. Un, protams, aizbraukšana no Latvijas. Man jāsaka, tas pirmais gads – tā bija sajūta, ka karājies gaisā. Tu nesaproti, vai te dzīvo vai tikai pagaidām atrodies. Es pat nespēju tā gada laikā ne lasīt, ne īpaši skatīties filmas – tas bija tāds ļoti īpatnējs garīgais stāvoklis. Kamēr notika tā sazemēšanās un saskare ar reālo vidi.

Es aizbraucu pirms 20 gadiem. Tanī brīdi, kad braucu prom, es domāju: nu, uz dažiem gadiņiem. Jo konkursu jau es noteikti neizturēšu, likās, ka tas būs kaut kas tik briesmīgs. Ir jau arī diezgan smags tas ierēdņu konkurss. Tas notika pēc Latvijas iestāšanās ES, apbrīnojamā kārtā tomēr to izturēju – tā es tur paliku.

Tā arī bija iespēja strādāt savā profesijā visaugstākajā līmenī. Tieši juridiskā redaktora profesijā.

Aizbraucāt darba dēļ, mīlestības dēļ?

Ģimenes iztikas dēļ. Finansiālais stāvoklis tobrīd bija ļoti smags. Man bija trīs bērni, divi suņi, kaķis un vīrs – mākslinieks, bez pastāvīgiem ienākumiem. Vienam no ģimenes bija kaut kas lietas labā jādara.

Otrs iemesls bija iespēja strādāt pie pašiem pirmavotiem – tur, kur šie tiesību akti top.

Bērni palika Latvijā?

Meita ar vienu suni atbrauca līdzi. Otrs suns ar abiem dēliem palika Latvijā ar vīru, tur, protams, gāja visādi, jo puikas vēl bija diezgan jūtīgā vecumā, jo īpaši jaunākais dēls, bet kaut kā visi tika galā tomēr. Meita pabeidza skolu Briselē.

Jums tāda… stipra akna.

Saprotiet, latviešu sievietei jau nekas cits neatliek, jo tie mūsu vīrieši diemžēl ne vienmēr tos lielos lēmumus pieņem! Tā nu tas ir, jā.

Bet kas bija labs kopdzīvē ar vīru – mākslinieku?

Protams, ir bezgala daudz interesantu lietu, jā, un neiestājas tas standarts un stagnācija. Visa dzīve ir mazliet kā tāda improvizācija. Otra lieta – es ļoti novērtēju to, ka mans vīrs, būdams radošs cilvēks, ļoti veicināja manu tulkošanu. Jo tas nozīmēja –  visus izdzīt no istabas, uzgriezt muguru, ieslēgt datoru un stundām ilgi sēdēt, neliekoties ne zinis par pārējiem. Mana pirmā vīra atbalsts tam bija ļoti liels. Viņš saprata, ka man ir kaut kur sevi jāizliek arī radoši.

Redzat to portretu, kas man ir te – virs galvas? Vīrs mani gleznoja tajā laikā, kad gaidīju pirmo bērnu.

Jums patīk kavēties jaunības un bohēmas atmiņās?

Godīgi sakot, es jutu vajadzību norakstīt to nost. Jo mazliet par daudz esmu cilvēks, kas dzīvo pagātnē. Tā jau laikam rakstnieki nemaz nedrīkst atzīties, bet tās divas grāmatas man bija arī sava veida terapija. Norakstīt nost to, kas bijis gan sāpīgs, gan jauks. Šobrīd rēķini ar pagātni būtībā ir noslēgti.

Vai jums ir sākušās pārdomas, ko jūs darīsiet vecumdienās?

Man ļoti patīk frāze, ko lietojat, – ka man tās vecumdienas vēl nav! Ka par tām vēl jādomā! Jā, protams, šīs domas, īpaši pēc pandēmijas, mums abiem ar vīru ļoti stipri sāka rosīties. Sapratām, ka atrodamies mazliet par tālu no savām ģimenēm. Manam vīram Aleksam ir trīs dēli un trīs mazmeitas Beļģijā, man – divi dēli, meita un trīs mazdēli Latvijā. Nu, tā situācija nebija visai laba. Šobrīd esam tādā pārdomu periodā, un man liekas, ka Vācija tomēr nebūs mūsu mūžīgā dzīvesvieta.

Kā jūs satikāt savu otro vīru?

Pēc pirmā vīra nāves man vēl bija citas attiecības septiņu gadu garumā – arī iegājušas kādā stāstā, bet neteikšu, kurā. Kad tās pajuka un meita bija aizbraukusi studēt Anglijā, es vienkārši vienā brīdī attapos, ka sēžu ar diviem suņiem mājā, kurā viss jūk un brūk, un jālabo…  Es jau biju tā lepni nolēmusi – nevienu man vairs nevajag! Bet tad gluži praktisku iemeslu pēc es sāku tomēr lūkoties apkārt. Mans vīrs tieši tā arī iesoļoja manā mājā – ar instrumentu kasti rokā! Un tā tas viss sākās. Un viens no galvenajiem rādītājiem, par ko es savu otro vīru mīlu un cienu vēl vairāk, ir attieksme pret suņiem. Abi suņi, protams, metās pie viņa, un tad es tā vēroju… Man ļoti patīk, kā viņš izturas pret dzīvniekiem un putniem, un ļoti patīk, kā viņš izturas pret veciem cilvēkiem un bērniem. Viņš savulaik ir bijis džudo tiesnesis cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Ir tāda terapija – ar džudo. Es esmu arī redzējusi, kā viņš strādā šajās džudo sesijās. Tā ir mana vīra ļoti pozitīvā puse.

Kādā jūsu stāstā vairākkārt ir rezumējums: “Tā nebija mīlestība.” Ko jūs saucat par mīlestību? Vai tagad jums tā ir?

Teikšu, ka šajā vecumā mīlestība ir tā, par kuru saka: nevis skatīties vienam otra acīs, bet – skatīties vienā virzienā. Tas noteikti ir tā. Trakā, neprātīgā mīlestība – tā man vienreiz mūžā ir bijusi un diemžēl – vai paldies Dievam! – piepildījumu neguva. Jo man liekas, ka reizēm ir tā, ka zvaigznes nevajag nest istabā un tad saskarties ar to dzīves realitāti… Bet mīlestība šajā vecuma posmā ir tāda rāma, saudzējoša, saprotoša vienam pret otru. Vispār patīkama.

Kā jūs domājat, kāpēc ar jums notiek visi šie notikumi? Var jau cilvēks aizvērties – bērni piedzimst, un nekas vairāk nenotiek. Bet jūs esat atvērta dzīvei un, galu galā, arī grāmatu rakstīšanai tagad.

Jā. Man liekas, to esmu mantojusi no savas mammas. Viņa bija diezgan neprātīga savā dzīvesveidā. Un manī vienmēr ir cīnījies mans ļoti intravertais tēvs – viņš bija ļoti grūts cilvēks – ar manu ļoti ekstraverto, enerģisko mammu. Ir dzīves periodi, kad viens ņem virsroku, bet tad atkal otrs. Tā ir mantota lieta – kārpīties, nepadoties, kaut ko darīt, nevis sēdēt un vaimanāt.

Par mantotām lietām runājot: jūsu tēvs, kas bija Viļa Lāča vecākais dēls, arī rakstīja?

Viņam bija nepabeigta juridiskā izglītība un ļoti slikta veselība. To arī pieminu stāstā, tas tiešām ir no manas dzīves – mani tajā laikā turēja diezgan tālu prom no tēva, jo viņam bija atklātā tuberkuloze. Veselības stāvokļa dēļ viņš nesasniedza lielas profesionālas lietas, beigās strādāja vienkārši par bibliotekāru ar diezgan klusu dzīvesveidu.

Ziniet, mani bērnībā šausmīgi kaitināja, kad labvēlīgas tantes teica: “Vai, Ilzīt, kad izaugsi liela, tu jau laikam arī rakstīsi romānus...” Tā iekšējā sajūta bija – nu, vidējo pirkstu es jums… neko es nerakstīšu! Kā jau bērnam, gribas darīt pretēji tam, ko viņam uzbāž. Bet neviens jau nekur izbēgt nevar – kas nolemts, tas notiek.

Kā dzima jūsu mīlestība pret literatūru?

No agras bērnības dzīvoju mājā, kur bija ārkārtīgi daudz grāmatu. Iemācījos latviski lasīt četru gadu vecumā. Lasīju visu, kas pagadījās pa rokai. Un vēl es lavījos pie tā grāmatplaukta, par kuru bija teikts: tās grāmatas nedrīkst ņemt. Un tad es tās liku vāciņos, lai neviens neredzētu, ko īstenībā lasu. Visa mana ģimene – būtībā uzaugu pie vecvecākiem – viņi visi bija ļoti lasoši cilvēki. Tas bija mūsu dzīvesveids. Manas mammas māsa strādāja izdevniecībā Liesma, un grāmatas lielām kaudzēm nāca mājās. Laikam citādi tas nevarēja būt.

Mazliet dīvaini bija tas, ka sāku tulkot, jo man bija tāda sajūta, ka, būdama juriste, īsti nevaru būt par tulkotāju, jo neesmu beigusi Svešvalodu fakultāti. Mana angļu valoda nāk no bijušās Rīgas 50. vidusskolas. Bet es sāku rediģēt tulkojumus. Un tad reiz izrediģēju vienu grāmatu, kuras tulkojums bija ļoti slikts, un apgāda vadība teica: “Nu beidz ākstīties, sāc tulkot pati!” Tā sāku tulkot grāmatas.

Kuras grāmatas tad no jums bērnībā slēpa?

Vai… Nu tur bija, pirmkārt, jau Dostojevskis – kuru es pirmo izķeksēju un izlasīju pilnīgi neatbilstīgā vecumā. Tagad saprotu, ka aizliegumam bija sava nozīme, ka to nevajadzēja bērnam lasīt. Jo tas radīja, ziniet, tādas skumjas un depresiju, tas ļoti izmainīja skatu uz dzīvi. Romēna Rolāna Apburtā dvēsele, kas man šausmīgi patika. Vienkārši es ļoti daudz ko izlasīju pārāk ātri, to es tagad saprotu. Tādā veidā sabojājot savus pusaudža gadus. Jo es, piemēram, negāju uz skolas ballītēm, dzīvoju jau pavisam citā pasaulē, mani tādi sīkumi neinteresēja.

Tagad es saprotu, ka tajā laikā vajadzēja iet uz ballītēm un Dostojevski lasīt kaut kad vēlāk.

Nozīmīgi cilvēki jūsu dzīvē?

Pilnīgi noteikti mans mātestēvs. Jurists, cilvēks ar ļoti sarežģītu likteni, kurš izgāja gan Hitlera nometnes, gan Staļina nometnes pēc tam. Un cauri visam tam bija saglabājis tādu lielu humānismu – viņš bija krimināllietu advokāts, kas specializējās uz nepilngadīgajiem noziedzniekiem. Viņš bija burtiski izvirzījis sev misiju – lai tie puiši pēc iespējas nenokļūst cietumā, pat ja viņi ir spēruši kļūmīgu soli. Domāju, ka viņa ietekme uz mani bija ļoti liela. Viņš bija arī cilvēks ar ļoti plašu redzesloku, lasīja vācu filozofus, un tas viss nāca pie manis mūsu ikdienišķajās sarunās. Domāju, ka viņš ir tas cilvēks, kurš mani būtībā ir veidojis kā personību. Kaut arī, protams, pusaudzes gados es visam runāju pretī un darīju otrādi, bet vēlāk dzīvē esmu to sapratusi.

Rakstniecībā tas pilnīgi noteikti ir Vladis Spāre. Viennozīmīgi. Jo man vajadzēja cilvēku, kas man tagad pasaka: “Tu dari! Un viss. Citādi būs vecums klāt un tu neko nepagūsi, iestāsies demence vai kas.” Viņa padomi, viņa uzstājība un atbalsts – paldies Vladim, pilnīgi noteikti!

Es vispār esmu cilvēks, kas neļaujas ietekmēties, starp mums runājot.

Man jau liekas, ka esat ļoti dzīvespriecīgs cilvēks, neskatoties uz to Dostojevski… Jums ir kāda recepte, kā sevi noskaņojat vēlmei dzīvot un mīlēt cilvēkus?

Domāju, ka kaut kur ap 40 gadu vecumu notika tāds liels lūzums, kad es sapratu, ka tai lugai kādreiz pienāks beigas, tas ir nenovēršami. Un es patiešām mēģinu sevi nostādīt tā, ka katra diena jau var būt pēdējā – tad kāpēc šo dienu sabojāt? Ar sevi esmu izdarījusi diezgan lielas pārmaiņas no sevī ierāvušās pesimistes, burtiski reizēm aiz matiem izceļot ārā – tā kā no purva, piespiežot skatīties uz lietām un cilvēkiem pozitīvi.

Ko jūs cienāt citos, ko meklējat cilvēkos?

Drīzāk teikšu tā – kas man nepatīk? Man nepatīk sīkmanība, man nepatīk ļaunums. Protams, skaudība. Lai gan vienu otru reizi, ieskatoties tādā cilvēkā, ir iespēja tomēr saprast, kāpēc viņš tāds ir. Vienubrīd es taisīju tādu eksperimentu – tas bija pirms kādiem 30 gadiem. Man toreiz diezgan nepatīkamas personas bija apkārt, un es sev izvirzīju mērķi, ko pati saucu par “krokodilu savaldīšanu” – iet ar laipnu, starojošu smaidu pie šī te saīgušā, ļaunvēlīgā cilvēka. Teikšu tā, ka 90 % gadījumu tas nostrādā! Tas cilvēks sajūtas tā kā neērti savā drūmumā un ļaunvēlībā. Vairākas epizodes ir bijušas, kad es tieku ārā no ne visai patīkamām situācijām – pat uz ielas vēlā vakara stundā ir bijuši arī tādi gadījumi. Kad tu notušē negatīvo situāciju ar humoru, ar smaidu, ar labvēlīgu attieksmi.

Teicāt, ka tagad grāmatas tik labi vairs “nelasās”. Kas ir nācis vietā?

Man ir šeit dārzs un meži, un lauki... Un reizēm arī pašai kaut kas jāuzraksta.

Man bija brīnišķīgs dārzs Beļģijā, un tad atbraucām uz Vāciju un nopirkām šo māju, tās dārzs nebija kopts 15 gadus. Pilnīgi džungļi! Trīs gadus to dārzu tīrījām. Un tad konstatējām, cik ļoti slikta zeme šeit ir – akmeņaina, neauglīga – būtībā kalni. Tās manas rozes – tas ir totāls izaicinājums. Bet es nepadodos.

Vai jums ir kāda vīzija par atgriešanos Latvijā?

Tagad esmu Vācijā, ļoti netālu no Beļģijas robežas. Uzreiz jāsaka, ka nejūtos integrējusies Vācijā. Redziet, visiem liekas, ka dzimtenei ir ļoti jāpietrūkst – bet mēs neesam tik tālu, tā ir stunda un četrdesmit minūtes ar lidmašīnu. Kad es šausmīgi sailgojos pēc Rīgas teātriem – kā tas bija šāgada februārī –, es vienkārši aizbraucu, jo sapratu, ka es vairs nevaru, man vajag aiziet uz teātri. Kaut ar masku uz sejas.

Nevaru teikt, ka man ir milzīgas skumjas pēc Latvijas, jo tad, kad es to gribu, es varu arī dabūt. Bet… tas ir ļoti grūts jautājums. Redziet, ir daudz apstākļu, ko nozīmē tāda “atgriešanās Latvijā” ar cilvēku, kuram tā nav dzimtene. Kaut manam vīram Latvija ļoti patīk, viņš tomēr skatās ar tūrista acīm uz tām visām lietām. Es skatos drusku reālistiskāk. Galu galā – katram jau jānomirst tomēr ir dzimtenē. Kaut kad būs jāmēģina atgriezties.

Kas jums patīk jūsu dzīvē šobrīd?

Man patīk iespēja staigāt kilometriem tālu, nesatikt nevienu cilvēku un daudz domāt. Tagad tiešām ir pirmais brīdis manā dzīvē, kad man nav jāskatās pulkstenī, jādomā par darbiem, pusdienu vārīšanu vai ko citu, bet es varu izdzīvot tās stundas dabā. Daba te ir neskarta, lido vanagi un visādi citi putni, cilvēku te ir ļoti, ļoti maz. Pandēmijas laikā tādēļ bija mazliet grūti, saskarsme tomēr ir vajadzīga, bet visā pārējā laikā es to vienkārši izbaudu. Eju pa mežiem un laukiem kā pa savu īpašumu! Varu justies kā tāda muižas saimniece, kas apstaigā savus īpašumus. Šī ir tāda garīga brīvība.

Vēl arī vārda brīvība. Es to jūtu tajā pašā feisbukā – ka cilvēki baidās pateikt to, ko viņi domā. Man šīs bailes vairs nepiemīt. Es gan nezinu, vai tas ir labi vai slikti. Un kā tas būtu, piemēram, atgriežoties Latvijā. Jo esmu pieradusi būt vidē, kur var tikt izteikti dažādi viedokļi un neviens nereaģēs ar rupjību, ar negatīvismu. Viedokļi tiek uzklausīti. Tas bija viens no punktiem, kas man ļoti patika manā Briseles darbā. Redzēju, ka visasākās pretrunas ir iespējams pārrunāt pieklājīgi, nepaceļot balsi – nepārejot uz personiskiem apvainojumiem, kas diemžēl notiek Latvijas vidē diezgan bieži.

Kāda ir jūsu attieksme pret jūsu vectēvu un pret viņa literāro mantojumu?

Es arī šajā jomā esmu nogājusi diezgan pretrunīgu attīstības ceļu. Bērnībā man no viņa bija tā kā mazliet bail, jo viņš bija ļoti atturīgs, vēss cilvēks. Neprata sarunāties ar bērniem, manuprāt. Man bija astoņi gadi, kad viņš nomira, tās bija tādas paveca cilvēka sarunas ar bērnu, neko jau īpaši nepārrunājām.

Revolucionārajos pusaudzes gados bija pilnīgs noliegums, jā. Tad es deklarēju, ka pirmais, ko izdarīšu,  būs – nomainīšu uzvārdu, negribu būt nekādā sakarā. Tādi bija daudzi gadi. Liekas, ka lūzums notika, piedzimstot manam pirmajam bērnam. Un tad es sapratu – uz kādiem kompromisiem tik gan es neietu sava bērna dēļ… Uz vectēva dzīvi sāku skatīties citādāk. Kā bija, kā viņš nonāca situācijā, ko viņam tagad milzīgi pārmet… Nevarētu teikt, ka es visu attaisnoju. Domāju, ka viņš, tāpat kā vairums latviešu vīriešu, nebija sevišķi drosmīgs cilvēks. No otras puses, kā savā stāstā rakstu par varones tēvu: ko viņš varēja darīt, varēja nošauties. Tagad visi raudātu un nestu puķes pie viņa pieminekļa. Jāuzdod sev tas jautājums – vai es varētu tādā situācijā to izdarīt? Un, teiksim, pamest savu ģimeni likteņa varā – jo viņam bija divas sievas un kopā pieci dēli. Nevarētu teikt, ka attaisnoju, bet es izprotu toreizējo situāciju. Tas, kas notiek katru gadu ap viņa dzimšanas dienu, – mēģinājums uzgrūst vienam cilvēkam visas Latvijas nelaimes – tas ir mazliet nožēlojami tomēr.

Bet es arī to īpaši nepārdzīvoju, man ir uzaugusi gana bieza āda. Ja kāds tavas ģimenes loceklis ir publiska persona, ir jārēķinās ar to, ka būs visādi viedokļi, tam jāpieiet ļoti mierīgi.

Vectēva darbs, kas jums no visas sirds patīk?

Vecā jūrnieku ligzda – kāda tā ir savā oriģinālajā pirmspadomju versijā. Protams, bērnībā es izlasīju visus viņa darbus, izņemot Uz jauno krastu. To es neesmu lasījusi. Kāpēc? Nu, pasarg Dievs! Tā bija obligātā literatūra. Es to principiāli nelasīju, bet vienā brīdī bija jāraksta sacerējums. Tīšām tajā salaidu gramatikas kļūdas. Rakstīju, ko biju izlasījusi hrestomātijas grāmatā, kaut ko savārstītu. Un man bija ielikta milzīga teicama atzīme. Sapratu, ka skolotāja vispār nav šo sacerējumu lasījusi.

Jums aizbraucot, divi bērni palika ar tēvu – vai tas neradīja pārrāvumu attiecībās?

Diemžēl radīja gan. Tas tā nebija domāts – ka es aizbraukšu uz tik ilgu laiku, un tagad saprotu, ka mani puikas ir no tā drusku cietuši. Man likās, ka viņi ir jau bezmaz pieauguši, bet faktiski viņi abi vēl bija ļoti jauni… Nu, bet tā bija izvēle. Kompromiss, uz kuru bija jāiet. Jo, piemēram, jaunāko dēlu es pat nevarēju paņemt līdzi, Eiropas skola nepieņem skolēnus uz pēdējiem diviem gadiem. Viņam vidusskola bija jābeidz Latvijā, neko nevarēja darīt.

Kādā savā stāstā sapņojāt par burvju nūjiņu bērnībā. Ko tagad jūs darītu ar tās palīdzību?

Tai brīdī, kad sākās karš Ukrainā, domāju – ja es būtu miljardiere, tagad pirktu tankus un bruņojumu. Dīvaini, ka visa šī Ukrainas situācija uzvilnīja tik daudzas melnas domas… Es nekad mūžā nedomāju, ka manī var būt tik daudz naida pret kaut ko. Jā, ja man būtu burvju nūjiņa, tad šobrīd tikai tai virzienā.

Jūs – ar jūsu postpadomju pieredzi – Vācijā nejūtaties vientuļa Ukrainas jautājumā? Vai vācieši apzinās šīs šausmas līdz galam?

Redziet, ir diezgan liela atšķirība starp hipsterīgajiem vāciešiem lielajās pilsētās un vienkāršo tautu provincē. Man ir saskare ar vienkāršajiem cilvēkiem šeit – viņi ir ļoti saprotoši! Viņi ļoti labi apzinās, kas notiek. Tas absolūti nav tas, ko mēs dzirdam no Vācijas oficiālajām personām vai intelektuāļiem, kuri mēģina to lietu visādi pagriezt.

Vai jums arī ir bijuši guru meklējumi – kā vienā no stāstiem?

Jā. Tas tiešām ir no manis “norakstīts”. Man tas bija pat spēcīgāk, nekā rakstu tajā stāstā. Un tas ir reāls cilvēks, kurš gan neaizgāja bojā Sibīrijā, dzīvo sveiks un vesels Piebalgā sirmā vecumā. Mana paaudze bija ar to apsēsta – mums vajadzēja izvēlēties kādu skolotāju. Liekas, ka šodien jauniešiem tas tā nav, vismaz es nemanu. Bet tas saistīts arī ar atrašanos padomiskajā vidē, mēs meklējām izeju, to citādāko cilvēku.

Eksperimenti ar sevi jums arī ir bijuši?

Vienreiz mūžā es esmu sadzērusies čefīru – mēs ar draudzeni nolēmām, ka mums ir jāpamēģina, kas tas ir. Bet tas arī ir vienīgais, ko es esmu pamēģinājusi. Ziniet, tā sajūta bija kolosāla: es gāju mājās un domāju – tūlīt ķeršos klāt un sākšu kopotos rakstus rakstīt! Bija tik daudz ideju pēkšņi galvā! Man toreiz bija varbūt 20 gadi. Bet pēc tam, nākamajā dienā, apdomāju, cik tas viss tomēr bija nedabiski, līdz ar to palika vienīgais eksperiments. Jo man patīk, ka lietas ar mani notiek dabiskā veidā. Tas man, paldies Dievam, jaunībā ļāva bez sekām atrasties dzīvokļos, kur vārījās šļirces un gandrīz visi kaut ko lietoja.

Esat kādreiz jutusies kā mūza?

Teikšu pavisam godīgi – mans pirmais vīrs bija tāds ļoti pamatīgs, praktisks cilvēks. Viņš pa mākoņiem gluži nelidinājās, un es vairāk biju izmantojams modelis nekā mūza. Mūza esmu bijusi vienam Latvijas dzejniekam – un tas bija tāds patīkams stāvoklis. Ar pirmo vīru tas bija tā lietišķi: nu, tu man varētu papozēt vienam aktam, ja?

Jūs uztraucaties par to, kā jūsu grāmatas uzņem lasītāji?

Uztraukties neuztraucos nemaz. Kad iznāca pirmā, es domāju: nu, savējie nopirks, izlasīs… un tā. Tas man tiešām nāca kā liels pārsteigums, ka tie daži cilvēki, kas man atrakstīja, nebija absolūti nekādi “savējie”. Pārsvarā tie bija cilvēki no Latvijas provinces. Viņiem bija interesanti lasīt, lai gan darbība lielākoties notiek nepavisam ne Latvijā, un mani pārsteidza, ka daudzi tur bija atraduši vairāk, nekā es, manuprāt, tur biju ielikusi. Ar otro grāmatu – man jāsaka godīgi, ka otro grāmatu man vajadzēja uzrakstīt vairāk pašai priekš sevis. Ja kādam vēl patiks, man būs prieks.

Jums ir vēl palicis kāds sapnis, ko ļoti gribas piedzīvot?

Man, kā daudziem, šausmīgi patīk ceļot. Ir tik daudzas vietas, ko gribas vēl redzēt.

Gribētos, piemēram, nokļūt Ņujorkā vai Denverā – pa Džeka Keruaka vietām. Man ceļojumi vienmēr ir saistījušies ar to, ko esmu lasījusi, vai kādu rakstnieku. Piemēram, Parīzi esmu šādā veidā apstaigājusi, arī Briseli – pa Žaklīnas Harpmanes grāmatā aprakstītajām vietām. Tas ir tas, par ko es ķeru kaifu – ka varu pieskarties tai vietai, par kuru esmu lasījusi.

Parīze man ir saistījusies, piemēram, ar Žoržu Sandu. Esmu bijusi tajā mājā, kur viņa dzīvoja. Un, protams, Hemingvejs, neapšaubāmi Hemingvejs – tās kafejnīcas, Rotonda un visas pārējās. Man bija ļoti žēl, ka nepaspēju savu mammu aizvest uz Parīzi, jo viņai tas bija sapnis. Katru reizi, kad braucu, es domāju: tagad par sevi un par viņu, par sevi un viņu…

Resnā meitene ar pumpaino pieri vienā no stāstiem – tā arī bijāt jūs?

Jā. Mani pusaudzes gadi bija ļoti nejauki, ļoti nejauki… No 12 līdz 18 gadu vecumam katru gadu 2–3 mēnešus gulēju slimnīcā. Man tiešām bija čūlas kuņģī, ārsti bija ļoti nobažījušies – tajos laikos tas nebija bērniem ierasts. Mani rādīja visādiem Maskavas profesoriem. Ko tas nozīmēja – es vārtījos pa slimnīcas gultu un lasīju grāmatas. Attiecīgi notika gan aptaukošanās, gan pumpošanās, gan kompleksi. Tas rūgtais biķeris savulaik tika izdzerts.

Vīra gleznā izskatāties ļoti seksīgi un bez liekā svara.

Jā. Jo tad, kad pabeidzu skolu, notika ļoti strauji pagriezieni dzīvē: nometu svaru, pārveidoju sevi vizuāli. Kaut kā skola bija mani ļoti sasaistījusi, es nezinu, kāpēc. Varbūt biju pārāk apzinīgs bērns. Izejot no skolas, burtiski jutos kā iznākusi brīvībā. Nu es beidzot varu darīt tā, kā es uzskatu par vajadzīgu!

Biju tipisks mājas bērns, kuram tika nodrošinātas visādas nodarbības, Ziemassvētki un nemitīgi teātri, kā arī grāmatas. Ar to brīdi, kad sāku iet skolā, man sākās stress. Varbūt tāpēc, ka tas kontrasts bija tik liels.

Un tas stress turpinājās līdz brīdim, kad priekšlaicīgi pensionējos. Domāju, ka tas ir tāds pārmērīgs apzinīgums, kas man piemīt.

Nemaz pēc pensionāres neizskatāties.

Izmantoju iespēju priekšlaicīgi pensionēties 60 gadu vecumā – tāda iespēja kā Eiropas iestādes ierēdnei man bija. Tagad man ir 65 gadi, neesmu jau tik jauna! Tas ir tas, kas man no rītiem sev jāatgādina.

Jūs dzīvē vispār kaut ko būtu darījusi citādāk?

O, daudz ko! Jā, pilnīgi noteikti daudz ko. Bet to nevar stāstīt, jo tas skar manus tuviniekus. Protams, mēs visi pieļaujam kļūdas. No tādām pēdējā laika praktiskām lietām – diemžēl pārdevu savu mazo dzīvoklīti Rīgā, to tagad nožēloju katru baltu dienu. Kaut kā likās, ka nevajadzēs… Tā man būtu bijusi sava vieta Rīgā. Vienmēr varu apmesties pie bērniem, protams, bet esmu ļoti savas alas cilvēks – man vajag to manu mazo midziņu, vidi, kas ir tikai manējā. Tās man Latvijā šobrīd vairs nav.

Un jums nepietrūkst algota darba?

Nē, pilnīgi noteikti ne! Kā var pietrūkt termiņu trūkums?!

Manī sāk rosīties tāda pagaidām neskaidra doma, ka gribētos kādu grāmatu iztulkot – bet algotu darbu gan nekad vairs ne. Man pietrūkst to cilvēku Briselē – man bija ļoti jauki dažādu tautību kolēģi – un tieši tā internacionālā vide. Kas bija savā ziņā lieliska, jo tu iemācījies sarunāties ar ļoti dažādu temperamentu cilvēkiem. Tas man pietrūkst šeit, Vācijā, te ir tāda mononacionāla vide.

Vīram brīžiem saku: “Kāpēc mēs tikai svētdienās kaut kur izbraucam? Mēs taču varam to arī trešdienās darīt!” Bet visu dzīvi tā ir pierasts, ka no rīta mēs pieceļamies, strādājam dārzā vai pie kaut kā mājā, tad pēcpusdienā es eju staigāt, mans vīrs nodarbojas ar savām pastmarkām… Faktiski mēs joprojām zināmā mērā dzīvojam darba dzīvi, bet tagad paši esam noteicēji par to. Atkal varētu teikt, ka tas ir brīvības jautājums. Vispār cilvēkam brīvība ir atvēlēta, vai ne…

Kāpēc jūs pārvācāties uz Vāciju?

Tāpēc, ka Beļģija ir ārkārtīgi dārga valsts. Tur palikt bija pilnīgi nereāli. Mums bija doma doties uz Latviju, pat sākām vienu ģimenes dzīvokli remontēt, bet tad saskare ar dažām Latvijas realitātēm lika pārdomāt. Vīra veselības stāvokļa dēļ galvenokārt.

Vispār jau tas ir liels finansiāls kritums, ja abi apmēram vienā laikā pensionējas. Tas daudz ko maina. Nu, bet tagad esam sapratuši, ka varam dzīvot visādi. Mani vispār nekas nebaida – kamēr man ir rupjmaize un melna kafija, es ne par ko īsti neuztraucos. Viss ir relatīvi.

Nekas, nekas nebaida?

Baida, protams, slimības un kaut kas tāds, bet finansiāls trūkums – nē. Nu labi, mēs zinām, ka būs ļoti grūta ziema. Jā, summas, kas būs jāmaksā par mājas apkuri, būs astronomiskas. Nu ko – mēs aizbraucām uz mežu, kaimiņš mums atvēlēja savus kritušos kokus, un tagad pamazām vedam malku mājās. Mēs ar to ļoti ietaupām – mums ir kamīns, un, kad to kamīnu iekur, mājā apkure atslēdzas. Nu, ir kaut kas jādara, būs tāda situācija – jārisina! Ja cilvēks ir dzīvojis savulaik ar 2 latiem dienā un ar šo naudiņu pabarojis piecu cilvēku ģimeni, divus suņus un kaķi… Tad vairāk jau nekas nebaida. Jo es zinu, ka, sakopojot domas un spēkus, var izdzīvot.

Kāda jums no attāluma šķiet Latvija?

Mana meita ir dzimusi 1991. gadā. Viņai ir tas pats vecums, kas neatkarīgajai Latvijai. Un es domāju, ka 30–31 gada laikā daudz kas varēja būt jau citādāk. Varu pateikt godīgi – viens no iemesliem, kāpēc es nevarēju sevi iedomāties pastāvīgi dzīvojam Rīgā, bija tas, ka es dzīvotu Imantā un uz tirgu pēc reņģēm man būtu jābrauc garām tam okupācijas piemineklim. Tagad lietas ir sakustējušās un varbūt kaut kas mainīsies – bet tas ir prasījis tik daudzus gadus… Man gribētos redzēt Latviju mazliet drosmīgāku un lepnāku. Jā, tā varētu teikt.

Es pati vienmēr esmu bijusi diezgan kritiska pret to, kas notiek Latvijā, bet manā klātbūtnē gan par Latviju neviens neko sliktu teikt nedrīkstēs. Tad var norauties!