Rūta Reinika-Preisa: "Manas mammas sapnis ir piepildījies – esmu zemnieka sieva"

Apsveicu tevi ar Ričija Rū panākumiem!

Gads jau pagājis, kopš sākām pie šī projekta strādāt. Pats darbs iznāca augusta beigās, bet nu uzrāviens bijis gada garumā – un vēl turpinās. Vakardien bija Rīgas Centrālās bibliotēkas relīze, ka Ričijs Rū ir atzīta par gada grāmatu bērniem. Saprotu, ka tas skaitās vērā ņemams notikums grāmatu nozarē.

Un bērni jau dzimst visu laiku. Tas, kurš pirms gada bija pilnīgs bēbītis, tagad jau var skatīties grāmatiņu un nākt uz koncertiem. Koncerti ir izpārdoti, vēl palikuši daži pilsētas svētki, kuros uzstāsimies.

Tevi tas pārsteidza?

Es noteikti ko tādu negaidīju! Septiņus gadus esmu strādājusi sabiedrisko attiecību aģentūrā kā pasākumu projektu vadītāja. Ar lieliem klientiem. Es zinu, kā ir radīt konceptu un pārdot ideju. Bet, kad veidojām šo projektu, mums pat nevienas sapulces nebija. Kāda tur sapulce – mēs ar Lauri taču esam brālis un māsa! Nebija ne runas par to, vai mēs ko pārdosim un vai cilvēki nāks klausīties. Sākām darīt un cerējām, ka atpelnīsim grāmatas izdošanas izdevumus. Mums nevienam nevajadzēja to konceptu iepārdot, paši ģimenes lokā visu sagatavojām, un MicRec uzreiz piekrita izdot gan mūsu radīto interaktīvo dzejoļu grāmatu, gan dziesmu albumu.

Dzejoļus mūsu vecmāmiņa bija sarakstījusi jau vairāk nekā pirms 20 gadiem. Bet grāmatas ilustrāciju mākslinieci vienkārši atradu guglē – viss tik smuki salikās. Es neko nezināju par grāmatu ilustrācijām un tikai pēc mūsu grāmatas izdošanas uzzināju, ka zīmēti zīmējumi vairs nav stilā un tagad visu taisa datorgrafikā. Mēs vienkārši darījām, kā mums pašiem patika, un nedomājām, kas ir stilīgi un vai to pirks.

Man šajā darbā tas ir lielākais gandarījums – ka darījām tā, lai patīk mums pašiem, bet tagad tas patīk arī citiem! Rudenī būs vēl viena tūre pa pilsētām, kur kovida dēļ nesanāca būt, un būs arī Ričija Rū Ziemassvētki.

Tas tagad ir tavs pilna laika darbs?

Tas tagad ir mans darbs. Bet ne pilna laika. Es īstenībā lūdzos kosmosam, lai man kas tāds atnāk. Nevis tāpēc, ka es negribētu atgriezties darbā aģentūrā, bet lai es varu ilgāk būt mājās ar savu bērnu. Un tagad man šī iespēja ir – uz pāris stundiņām aizvedu mazo uz bērnudārzu, ātri apdaru visu un eju vēl pirms miedziņa viņam pakaļ – vedu mājās un atlikušo dienas daļu esam kopā.

Pirms gāju dekrētā, man visi prasīja: cik tu ilgi būsi mājās – gadu vai pusotru? Tagad es redzu, cik tāds bērns vēl ir maziņš, un nesaprotu, kā viņu agrāk par 3 gadiem vispār var pats neaudzināt. Tāpēc esmu jo īpaši priecīga par Ričija Rū projektu. Tagad to visu taisām lietuviski, darba pietiek. Jādomā par Lietuvas komunikāciju. Te tas aizgāja kā mūsu ģimenes stāsts, tur vairs nebūšu es un mans puika, bet īsta lietuviešu dziedātāja un maza lietuviešu meitenīte. Tagad strādājam arī pie Ričija Rū pasaku grāmatas, un vēl TV raidījums rudenī būs. Paralēli koncerti. Un vēl mēs ar vīru esam uztaisījuši internetveikaliņu, kur tirgojam Latvijā ražotus lācēnus Ričijus Rū, grāmatas un citus suvenīrus.

Jūsu lācītis skaistuma ziņā galīgi nav sliktāks par Ralph Lauren ikonisko lāci vai pat Padingtonu!

Mūsu lācītis noteikti ir labāks! Mūsu lācītis ir no ekomateriāliem, kas der bēbīšiem, tas ir dārgs izmaksās, un mēs to nemaz nepārdodam tik dārgi, cik vajadzētu, – gribas, lai vairāk vecāku varētu atļauties savam bērniņam nopirkt. Superīgs lācītis! To šuj ar rokām, katram lācītim ir mazliet cita sejiņa.

Pašlaik mani ļoti apmierina šis darbs ar tā ritmu, jo ienirt atpakaļ manā vecajā darbā sabiedrisko attiecību aģentūrā es neredzu iespēju. Man ir ļoti laba bijusī darbavieta, man patika tur strādāt. Ticu, ka reiz varētu arī atgriezties šajā nozarē, jo tur darba netrūkst.

Vienmēr, arī tad, kad viss ir labi, kaut kas tomēr satrauc. Kas satrauc tevi?

Tas, kā man tagad pietrūkst, ir cilvēki. Jo es vispār esmu cilvēku cilvēks. Man pietrūkst darba kolēģu. Pietrūkst kafijas paužu. Kolēģu jubileju. Tagad esmu viena pati, strādāju no mājām. Un tad katrs koncerts man ir lieli svētki! Ričijam Rū ir viena dziesmiņa ar tekstu: “Tādu svētku vēl nav bijis!” Un tāds man ir katrs koncerts. Satieku visu koncerta grupu, skatītājus. Jo ikdienā jau es esmu tikai ar puiku un vīru – kurš burā un bieži ir prom. Tāpēc, jā, dažbrīd man tiešām pietrūkst cilvēku. Es aizgāju dekrētā, tad zīdainītis, tad kovida izolētība…

Negribu skaitīt svešu naudu, bet saprotu, ka nesaprotu – kā burātāji īsti pelna naudu?

Mans vīrs ir zemnieks. Bet kā burātājs viņš tagad ir bērnu treneris. Un vispār patiesībā tas ir vindsērfings. Latviski ierasti saka – burāšana, bet burāšana ir arī ar laivām. Viņam ir dēlis. Titulēts Eiropas un pasaules čempions vindsērfingā – tas gan nav mans nopelns, bet es ar to lepojos. Bet jā – tā viņš ir zemnieks. Liepājā ir daudzi hektāri zemes. Viņš arī pats sēžas kombainā. Un arī tur viņš ir daudz prom, kad sākas sējas un ražas laiks.

Tā nu tagad manas mammas sapnis ir piepildījies – esmu zemnieka sieva. Un vēl ir tā pavisam cita dzīve: uz dēļa jūrā vai okeānā. Vai nu viņš ir lauku nekurienē, vai braukā pa Franciju, Itāliju, gar Latīņamerikas krastiem. Katrā ziņā – no mājām prom ir bieži, un tas man jo īpaši liek izjust cilvēku trūkumu manā dzīvē.

Bet tā uztraukumi… Tie jau man tādi paši kā citiem: kas būs tālāk, uz priekšu? Vai attīstīt Ričiju Rū? Vai atgriezties iepriekšējā darbā? Kā vispār darbu apvienot ar bērnu? Jo darbs, piemēram, aģentūrā ir ļoti nenormēts. Ja kāds makets jāskaņo vai piedāvājums klientam jānodod, tad darbi var ievilkties līdz naktij. Bet, ja kāds pasākums plānojas, tad arī līdz rītam var nākties strādāt. Un to es pašreiz neredzu komplektā ar mazu bērnu. Bet bērnu esmu nostādījusi par savu prioritāti, viņš vēl tik maziņš. Nu kā es varētu pa naktīm strādāt, ja mājās tāds mazulītis gaida – nē!

Tu ilgus gadus nebiji uz skatuves.

Es jau nekad arī tāda kārtīga dziedātāja neesmu bijusi. Jā, kaut ko reiz dziedāju. Bet tagad man ir tiešām liels prieks Ričija Rū projektā atkal dziedāt. Tas šajā gadījumā likās tik pareizi un dabiski, ka man pašai kā mammai dažas dziesmas jānodzied. Jo viss projekts jau tomēr ir par godu manam puikam, bez viņa tāda nebūtu.

Kādās domās tu pati esi par savu balsi?

Nu ko es pati varu teikt… Bet atsauksmes ir labas. Tieši nupat Jānis Šipkēvics, jaunākais, bija Instagramā Laurim uzrakstījis, ka noklausījies Ričiju Rū, un teica paldies par Māmiņas dziesmiņas dziedājumu. Tas mani ļoti iepriecināja.

Tu agrāk gribēji būt dziedātāja?

Nē, nekad. Es apzinājos savas balss spējas. Protams, ja ļoti mācītos, varētu balsi arī uztrenēt, bet man nekad nav bijusi vēlme vienai būt uz skatuves. Jā, man tagad patīk tās pāris dziesmas koncertā nodziedāt, bet vēl labāk man patīk producentes darbs. Un radīšanas darbs. Lauris – jā, tas ir cits gadījums, viņam ir skatuves harizma, viņam tas sanāk. Bet man nekad nav gribējies kļūt tādai kā Lauris, iet tādu karjeras ceļu. Nekad neesmu bijusi soliste.

Un kas tu gribēji būt?

Es gribēju būt žurnāliste. Pavisam maziņa būdama, gribēju būt daktere. Un tad jau es vairs nezināju, ko es īsti gribu, – tāpat kā daudzi. Iestājos augstskolā Sabiedrisko attiecību nodaļā. Bet vispār es skolā mācījos matemātikas klasē. Man patīk un padodas cipari.

Kā zemnieka sieva vari pievērsties grāmatvedībai.

Nemaz neizslēdzu tādu iespēju. Tagad Jānim mamma to visu dara. Bet es jau arī tagad veicu grāmatvedību Ričijam Rū. Un arī aģentūrā agrāk strādāju ar lieliem cipariem – tāmes jātaisa, līgumi jāslēdz. Tur nevar kļūdīties. Un cipari man nav problēma.

Mani vecāki vienmēr bijuši aktīvi. Un es kā bērns gāju līdzīgu ceļu. Man nebija tāda faila, ka varētu strādāt, piemēram, bankā vai kādā līdzīgā darbā. Ko gan droši vien arī varētu – vienkārši mācies, ej un strādā!

Kā mainījušās jūsu attiecības ar Lauri – Ričijs Rū satuvināja vēl vairāk?

Mēs tagad pavadām vairāk laika kopā. Bet satuvinājāmies mēs jau līdz ar Ričarda piedzimšanu – Laurim ļoti patīk bērni. Un Ričardam patīk Lauris. Biežāk tiekamies, kopīgi aizejam pusdienās. Tāds labs Ričardam tas onkulis!

Kad dzīvoju Norvēģijā, protams, tikāmies retāk. Bet tagad atkal esmu Latvijā jau cik gadus…

Pareizi, tev taču bija Norvēģijas posms!

Jā, piecus gadus. Man tur bija attiecības. Kad izšķīros, atgriezos Latvijā.

Dzīve tagad ir labi sakārtojusies?

Lieliski ir sakārtojusies! Tas, par ko varu gruzīties, – tās vispār ir pilnīgi luxury problēmas! Man ir foršs vīrs. Man ir superīgs puika. Man ir lieliski pabērni – jā, esmu arī pamāte vīra diviem bērniem. Forši bērni, Ričiņš par viņiem fano. Mēs kopā tagad arī strādājam – Jānis ar meitu tirgojas koncertos, lielais brālis pieskata aizkulisēs Ričiņu. Tā forši visi kopā darbojamies. Tāda normāla dzīve. Ir, ko darīt. Un ir, par ko pateikties.

Tu biji meitene ar sapni par ģimeni, bērniem?

Es nemaz arī tagad neesmu tik ļoti ģimeniska. Man, piemēram, ļoti nepatīk visu laiku taisīt ēst. Bet tagad tas ir jādara. Ja citiem tas patīk, tad man tas ir apgrūtinājums. Ir sevišķi kovidlaikā – gatavo un gatavo…

Bet man ļoti patīk mammas loma. Patīk dzīve ar savu dēliņu un vīru. Nedomāju, ka tagad nu esmu kļuvusi kaut kāda citādāka un ģimeniskāka – vienkārši tagad man ir bērns, par ko gribu rūpēties. Gribu radīt tādu vidi un dzīvi, kurā viņam būtu labi. Es izjūtu lielu atbildību par to, ka esmu viņu te atsaukusi. Es ļoti savu bērnu respektēju. Man tomēr viņš piedzima jau tādā ļoti apzinātā vecumā – man bija 36 gadi.

Tas ir šokējoši – Laura Reinika mazajai māsiņai ir jau 38 gadi!

(Smejas un piekrītoši māj ar galvu) Tā ir gan, jā. Es īpaši nesapņoju par bērnu. Man nekad nebija kaut kāds klikšķis vai tikšķis par šo tēmu. Es vienkārši sapratu, ka teorētiski un praktiski laiks iet uz priekšu. Un ka kādreiz man gribēsies bērnu. Kad satiku īsto cilvēku – tad arī tam bija laiks. Viss tā labi salikās. Pat kovida laiks priekš manis bija “laikā”.

Vienīgais, ka es jau mazliet jūtu savus gadus – rotaļu laukumiņā man vairāk gribas pasēdēt uz soliņa, nevis skraidīt kopā ar divgadnieku. Bet prāta līmenī man ļoti patīk, ka bērns ir tieši tagad. Es to izbaudu.

Es gan, atzīšos, arī jūtu kārtīgu neizgulēšanos naktīs. Oi, un vēl man reiz kārtīgi muguru sarāva! Tā, ka paliku burtiski uz grīdas. Biju mājās divatā ar mazo, uz plīts vārījās makaroni… Labi, ka tagad ir tādas gudras plītis, kas saprot, ka vajag izslēgties. Guļu uz tās grīdas, Ričiņš blakus… Labi arī, ka telefons nebija tālu un augstu. Tajā brīdī nodomāju: nē, otra bērna man nebūs, būs jau labi, ja spēšu izaudzināt šo vienu! Nu, nopietni. Guli uz tās grīdas – un tāda bezpalīdzības sajūta… Dzīvoju centrā, 4. stāvā, un regulāra mazā staipīšana bija savu lomu nospēlējusi. Es, protams, zinu, ka piektajos un sestajos stāvos arī bērni dzīvo, bet tas mani tobrīd nemierināja. Nedēļu nogulēju uz gultas. Labi, ka mamma varēja atbraukt un palīdzēt man. Vīrs tieši bija aizbraucis atkal prom.

Un romantikas stīga tavā dzīvē? Cik mīlestības tev dzīvē bijušas?

Nu, mīlestības… Norvēģijā man bija mīlestība. Un tagad es mīlu savu vīru. Bet tagad ir pilnīgi, pilnīgi citādāk. To nevar un es arī negribu salīdzināt.

Es esmu tāds cilvēks, kam nav rozā briļļu un taureņu. Nekad tā nav bijis. Man vienmēr pieslēdzas smadzenes. Es skatos uz attiecībām, kā angliski saka – commitment. Tā ir izvēle. Tu izvēlies to cilvēku un izvēlies būt šajās attiecībās. Jo tā ir izvēle. Protams, paiet gadi – un pie cilvēka vienkārši pierodi. Bet man ir cieņa un mīlestība pret Jāni joprojām. Un draudzība aug augumā – tas man ļoti patīk. Tas man pilnīgi noteikti patīk labāk nekā iemīlēšanās.

Mums nebija zibens no skaidrām debesīm. Mēs iepazināmies nejauši. Draugs mani veda no kāda pasākuma un mašīnā vēl līdzi bija paņēmis drauga draugu. Un es iekāpu tajā mašīnā. Tā mēs iepazināmies. Viņš toreiz teica, ka ir skolotājs. Viņš bija brīvs, un es biju brīva – un mēs vienkārši sākām tikties. Daudz tikāmies, runājāmies, līdz tomēr tā romantiskā stīga iezagās. Palēnām tas attīstījās.

Īpašības, ko tu Jānī vērtē visaugstāk?

Viņam piemīt vairākas tādas attiecībām un ģimenei svarīgas īpašības. Viņš ir ģimenes cilvēks. Viņš ir uzticams. Tāds – vīrs un vārds. Viņš ir kārtīgs un dara visas tās “vīriešu lietas” pat nejautājot. Viņam patīk ģimenes koncepts kā tāds. Visiem jau tā nav. Visiem patīk iepazīties un iemīlēties, bet tā ikdiena pēc tam ne visiem patīk – un tad skrien ārā no mājas un kaut ko meklē. Bet Jānim patīk braukt uz mājām. Viņam nenotiek kaut kādi nesaprotami tusiņi ar džekiem. Un visur es drīkstu braukt līdzi, ja gribu.

Mums, piemēram, ļoti patīk sarunāties. Kad braucam uz Liepāju, visu ceļu varam nopļāpāt. Mēs esam draugi.

Un par ko viņš tevi tagad slavētu?

Viņš jau ir tāds vecis, īpaši nemētājas saldām frāzēm. Bet viņš man vienmēr saka, ka es viņam esmu vislabākā. Un ka Ričiņam ir visforšākā mamma. Un ka Ričiņš ir tik foršs, jo es jau tāda esmu. (smejas)

Pirms šīs intervijas domāju, kāda varētu būt tavas dzīves sāpīgā pieredze. Un man likās, ka atbildēsi – Mārtiņa Freimaņa aiziešana.

Ir notikumi, par ko publiski nerunāšu, jo tas ir pārāk privāti. Mārtiņš… Mārtiņš bija pirmais un vienīgais draugs, ko esmu pāragri zaudējusi. Pirmā tāda pieredze. Viņam bija 33 gadi – ieraudzīt tik jaunu cilvēku zārkā ir šokējoši. Man tā bija pirmā pieņemšana, ka kaut kas notiek neatgriezeniski. Es biju Norvēģijā, kad uzzināju par viņa nāvi. Atceros – sēdēju un nesapratu, kā tas tā var būt, ka nevar viņu atgriezt dzīvu…

Tu klausies Mārtiņa dziesmas?

Kad pa radio skan. Man bija interesanta pieredze – Mārtiņa dziesma skanēja radio, kad dzima Ričiņš. Man likās: cik forši, viss tā saslēdzas. Man tas likās tik pareizi. Mārtiņš bija klāt.

Kad gribas paraudāt, mēs ieslēdzam Mārtiņa video. 33 gadi… Toreiz jau man tas nelikās tik maz, bet tagad, kad pašai 38, es saprotu, cik tas ir jauns cilvēks.

Tu nožēlo, ka kaut ko viņam nepateici, kaut ko neizdarīji lietas labā?

Es tolaik biju prom… Kad viņu pēdējoreiz satiku, viņš jau bija švaks, neizskatījās labi. Atceros, viņš tajā dienā gāja palīdzēt bezpajumtnieku zupas virtuvē…

Dzīve jau turpinās, bet katru gadu mēs visi atceramies viņa dzimšanas un miršanas dienu. Parunājam par viņu.

Saprotu, ka tev ir lietas, ko negribi stāstīt.

Nē, man nav nekādu noslēpumu. Esmu diezgan atklāta. Man nav kā tiem cilvēkiem, par kuriem visi domā, cik viņi labi un laimīgi, un tad – bladāc! Man nav nekādu skeletu skapī. Bet ir iekšējie pārdzīvojumi, par ko skaļi nerunāju. Kaut kāda iekšēja nedrošība kādreiz, nepārliecinātība varbūt.

Kas vienmēr uzlabo tavu omu?

Man ļoti patīk vienai braukt mašīnā un uzslēgt radio. Nē, nu tas tā muļķīgi skan, es patiesībā nezinu, kas man uzlabo garastāvokli.

Varbūt tev tas vienmēr ir labs?

Nē, galīgi nē. Es drīzāk vienmēr atradīšu, par ko pārdzīvot. Uz āru neizrādīšu, bet sevī ņemšos. Un, kad ilgi iet labi, sāku domāt, ka gan jau drīz kaut kas nobruks, notiks kāds mazāk jauks notikums.

Un galvenais notikums tavā dzīvē?

Lai cik klišejiski neskanētu – mans puika. Tas man bija pārsteigums, ka viņš pieteicās. Es katru dienu izjūtu prieku un pateicību, ka viņš ir šeit. Tiešām katru dienu. Ka man ir tāds foršs puisītis. Vienmēr, par to domājot, pat asaras saskrien acīs. Jo kas tad ir viss pārējais, salīdzinot ar ko tādu? Jā, man darbā ir bijušas balvas, sasniegumi, un tas, protams, deva pārliecību un ticību saviem spēkiem, bet bērns ir kaut kas pavisam cits. Kaut kas dievišķs. Es noteikti nevarētu astoņus mēnešus vecu bērnu atstāt auklei un skriet atpakaļ uz darbu. Es ļoti apzināti cenšos ar viņu būt un šo laiku izbaudīt. Un visu laiku atceros, ka laiks kopā tik ātri lido.

Kā tev vispār ir ar pašapziņu?

Jo vecāka palieku, jo labāk. Mana pašapziņa veidojas no tiem rezultātiem, ko es pati izdarot sasniedzu. Tad man rodas ticība sev. Kā darbā – jo vairāk dari, jo labāk sanāk un komfortablāk jūties.

Kad tikko paliec par mammu, tev jau šajā frontē nav pašapziņas. Tā parādās ar laiku. Un tā ir ar daudz ko.

Es tagad noteikti negrasos vainot savus vecākus, bet domāju, ka piederu paaudzei, kurai ar pašapziņu bija un ir problēmas. Varbūt tā bija skolas vaina, nezinu, bet pašapziņa mums iedota nebija. Manas paaudzes bērnus vairāk kritizēja, nekā slavēja. Un mēs atspērušies mēģinājām sevi pierādīt. Man neviens to īpaši nelika darīt, bet es ļoti centos labi mācīties. Un vispār es tiešām nezinu nevienu savas paaudzes draudzeni, kurai no mazām dienām būtu augsta pašapziņa. Domāju, jaunākiem cilvēkiem ar to ir labāk.

Bet tagad man ar to viss ir kārtībā. Man ir tā pārliecība, ka viss manā dzīvē ir izdarāms un tas atkarīgs no manis pašas. Izņemot to gadījumu, kad paliku uz grīdas… Tad es arī pirmo reizi sapratu, cik svarīga ir veselība. Bet, ja tā būs, es ar visu tikšu galā.

Ar gadiem pazūd arī izskata kompleksi. Uztraukumi par kaut kādiem celulītiem. Man pat, godīgi sakot, kopā ar divgadnieku nav laika domāt par ko tādu. Tās tādas jaunības problēmas, manuprāt. Man arī nav svarīgi atstāt uz cilvēkiem kaut kādu iespaidu.

Ko tu esi ieguvusi no saviem vecākiem?

Visu, ko es neapzināti daru un kas man sanāk. Mamma vienmēr ir bijusi organizatore un vadījusi. Tētis vienmēr darbojies radošos projektos. Es vienmēr esmu redzējusi, ka vecāki strādā. Brīvdienās vienmēr bija jādodas uz kādiem pasākumiem. Es atceros to skatu, kā tētis gludina savus kreklus pirms uzstāšanās – viņš vienmēr pats to darīja – kā spļauj ūdeni no mutes ārā. Smuki tas viņam sanāca! Mēs dzīvojām Tērvetē, un tur tā kultūras dzīve vienmēr bijusi ļoti aktīva, un mēs paši tajā aktīvi piedalījāmies.

Kā jau teicu, vienmēr redzēju, kā mamma strādā. Un es arī tāda esmu. Mamma arī vienmēr bijusi ļoti godīga. Un mamma vienmēr mācējusi labi apieties ar naudu. Man tas no viņas. Es arī neesmu tas cilvēks, kas par pēdējo naudu aizies uz restorānu. Ja man būs tikai 10 eiro, es neēdīšu tik ilgi, kamēr man neparādīsies vismaz divreiz vairāk. Jā, tā apiešanās ar naudu man no mammas. Un tas, starp citu, manam vīram arī manī patīk. Es neesmu skopa, bet ar naudu esmu apdomīga. Nepirkšu to, ko nevajag.

Un ko tu dari, ja tevi piemeklē melanholija?

Man patīk, es to pat izbaudu. Es gan to saucu par gruzonu. Es vispār esmu tāds nostalģisks cilvēks. Ļoti skatos uz pagātni.

Visvairāk man, paliekot vecākai, nepatīk tas, ka vairs nevar dabūt to excitment par lietām un notikumiem. To aizrautību. Atceros – agrāk lidojām uz Ameriku un es no sajūsmas jau trīcēju ilgi pirms tam. Tagad – nu, lido un lido… Vai tā sajūsma, ar kādu pirmoreiz gāju uz Pink koncertu Rīgā. Es, protams, saprotu, ka to pirmreizējo sajūtu var dabūt tikai vienreiz. Bet gribas biežāk. Man pat liekas, ka tagad es to atkal dabūtu ceļojot – tik ilgi neesmu bijusi ārpus Baltijas, nekad mūžā tik ilgi nav mājās sēdēts bez ceļošanas!

Man ir nostalģija arī par to laiku, kad omīte bija dzīva. Par laiku, kad mamma un tētis bija jaunāki, krusttēvs bija dzīvs, bija daudz radu tikšanos un jautru brīžu ģimenes lokā.

Un par kopīgajiem ceļojumiem ar draugiem man arī ir nostalģija. Tagad ko tādu noorganizēt, lai visi tiktu, būtu nereāli. Mana jaunība un skatuves gadi jau pie tam pagāja “treknajos gados”. Kā dzīve kūsāja! Pie katra kluba stāvēja rinda!

Tu izbaudīji arī tusiņu laiku?

Jā. Es gan vienmēr ļoti apzinīga esmu bijusi. Mana draudzene bija Ella, tā bija mana ballēšanās kompānija. Nekad neesmu lietojusi kādas substances, es pat īsti alkoholu nelietoju, bet ballēties man patika. Bija koncerti, afterpārtijas. Mārtiņš bija dzīvs, viņš bieži rīkoja pasākumus.

Man patika, ka visi mēs tajā kompānijā ne tikai ballējāmies, bet arī apzinīgi strādājām. Jā, Mārtiņš vienīgais aizballējās… Bet tas notika neatkarīgi no ballītēm. Viņš to darīja vienatnē…

Tavs vīrs ir sportists. Tas arī tevi padarīja sportiskāku?

Nē, nekad neesmu bijusi un arī tagad neesmu nekāda sportiste. Viņš to visu dara, bet es vispār ne. Esmu mēģinājusi iet vingrot, tad nodomāju, ka varbūt dejot man šķitīs interesantāk – nu nē. Skatos pulkstenī, un laiks man neiet uz priekšu… Kā vīrs teica: “Tad tas nav domāts tev.” Viņš aiziet sportot un pat nejūt to laiku, kā viņam tas patīk. Vienīgais, ko man patīk fiziski darīt, – ātri staigāt. Tas arī ir mans vienīgais sporta veids.

Tev ir kaut kādas ambīcijas?

Nē, vispār nē. Es vienkārši gribu darīt to, kas man patīk. Un lai varu atļauties par to dzīvot. Dažreiz es sev uzlieku mazos mērķīšus – tagad, piemēram, man gribas kaut nelielu, bet savas zemes pleķīti. Kad man nebija bērna, likās, ka dzīvot pilsētas centrā ir forši, bet tagad sajūtas sāk mainīties. Mēs izejam no dzīvokļa un uzreiz esam uz ielas. Tagad gribas zāli papļaut, būt tuvāk pie zemes.

Bet profesionālā ziņā man ambīciju nav vispār. Katru projektu es gribu izdarīt maksimāli labi, bet būt par labāko savā jomā Latvijā vai pasaulē, iegūt balvas – nē, tas nav stāsts par mani.

Kāda vēl tu esi?

Bildēs lokaina un romantiska. Bet es jau tāda neesmu. (smejas) Es vairāk esmu tāda pati kā mamma – reālistiska, tieša. Un asāka, nekā izskatos. Bet nu ko es tagad tā par sevi – es jau varu būt arī ļoti mīļa.

Kas man sevī nepatīk – es ļoti uztraucos par to, kas būs. Bet tas mani arī visu laiku notur zināmā tonusā. Man, piemēram, viena paziņa tagad ir bezdarbniece, vēl četrus mēnešus būs pabalsts. Un viņa tā mierīgi dzīvo, domās par darbu tad, kad beigsies pabalsts. Es tādā situācijā jau no pirmā bezdarba mēneša nemitīgi meklētu darbu! Es jau 9. klasē uztraucos, kā man ies vidusskolā. Un vidusskolā uztraucos, ka droši vien netikšu augstskolā! Kad paliku stāvoklī, es visu laiku uztraucos par to, kā Ričiņš izaugs. Jau redzēju, kā viņš kļūst par tīni un vairs ar mani negrib runāt! Lasu feisbukā tos rakstus, kā ar tīņiem jāsaprotas. Un, jo vairāk es tos lasu, jo vairāk tie atkal man lec ārā, un atkal es tos lasu… Kamēr man mājās vēl ir tikai divgadnieks.

Kad tu pēdējoreiz smējies?

Es ļoti priecājos un smejos Ričija Rū koncertu aizkulisēs. Tur mums komanda tāda smejoša. Un par savu Ričiņu es daudz priecājos, ar viņu smejos.