Ansis Pūpols: "Viss nav jāizstāsta ēterā!"

Pēc nedēļas būs... Nedomāju mainīt visu uzreiz, jaunu dzīvi sācis neesmu, drīzāk pamazām uzlaboju to pašu veco.

Bieži vien pie vainas ir kāds konkrēts notikums.

Jā, piemēram, ja es nebūtu aizbraucis uz Angliju, neatmestu pīpēšanu. Pēdējo Jaungadu svinēju pie drauga, kuru nebiju redzējis divus gadus. Tur bija miers, varēju izlasīt grāmatu Kā atmest pīpēšanu. Un tā arī izdarīju. Savukārt līdz 116 kilogramu lielam svaram tiku tāpēc, ka biju pārtraucis sportot, ko ar nelieliem pārtraukumiem darīju astoņus gadus. Tagad sportoju kārtīgi, trīs reizes nedēļā.

Var teikt, ka viņi ir kļūdījušies. Man pret to cilvēku nav nekāda naida – kā viņš tā varēja?! Uzskatu, ka viņš par tām kļūdām samaksā – kaut vai ar to, ka pie viņa pieiet Pūpols. Un, jo vairāk mēs to darām, jo, manuprāt, viņi arvien vairāk sapratīs un arvien mazāk kļūdīsies.

Tevi pazīst kā lielāko vajātāju.

Mēs jau mērķtiecīgi tiem cilvēkiem pakaļ neskrienam. Klāt ejam tikai tad, ja jūtam, ka cilvēks no atbildes izvairīsies vai atbilde būs nepietiekama. Bet tas ir galējais līdzeklis, nevis pašmērķis.

Tas nav apzināti – uzlikšu klauna deguntiņu un smieklīgi pieiešu...

Tu esi meža sanitārs – vilks, kas apēd tos, kas pieklibo?

Nevienu neēdu, neeju ar pārgrieztu seju – kāpēc jūs darāt šitā un tā? Man jau šķiet, ka cilvēkam nepatīk, ja par viņu smejas. Tad viņam sametas čābīgi – nu, kāpēc es tā darīju...

Tā ir savstarpējā konkurence. Kā jaunai meitai – ja draudzene pavasarī uzvelk īsu kleitu, viņai jādara tāpat. Tāpat ar politiķiem un ierēdņiem. Ja viņa čoms viegli tiek pie naudas, rodas kārdinājums sekot. Vai es kāds lohs?

Tātad politiķu vide būtībā ir diezgan degradējoša?

Nē, runa ir par konkrētiem cilvēkiem, kas šo vidi degradē. Jo vairāk mēs taisīsim šādus piegājienus un jo stiprākas kļūs iestādes, kas tādus cilvēkus apkaro, jo labāk. Fakts, ka čomu, kuru viņš tikko apbrīnoja, paņēma ciet, liks aizdomāties. Tā mēs to vidi labojam.

Jā, droši vien. Tāpēc politikā labāk... Nē, tas bija joks – politikā ir jāiet, partijās ir jāstājas, un ir jārīkojas. Citādi katrs ielien savā čaulā vai, vēl trakāk, aizbrauc strādāt uz ārzemēm. Arī tie, kas varētu atrast darbu Latvijā. Piemēram, vairāk palasot mājaslapas, kur piedāvā Eiropas palīdzību, paskatoties uz labajiem piemēriem, saņemot sevi rokās un izveidojot kaut ko savu. Mazāk vakaros dzerot divlitrīgos alus, tā vietā pasēžot internetā un paskatoties, kur tie labie piemēri ir, un attiecīgi rīkojoties. Vai arī mēģinot uzlabot esošo darbavietu, līdz ar to vairāk nopelnot. Protams, kārdinājums braukt uz ārzemēm ir liels. Piemēram, mans draugs Anglijā par pavisam vienkāršu darbiņu, pakošanu, saņem minimālo algu, sešarpus mārciņas stundā, gandrīz deviņus eiro. Tātad 1700 eiro mēnesī.

Tu vienmēr esi bijis pats sev menedžeris?

Vai es mazgāju savas zeķes? Strādāju no deviņpadsmit gadu vecuma. Pirmais darbs – kuriķis bērnudārzā – bija vienīgais, kuru dabūju pa blatu. Mamma caur paziņām iekārtoja. Visus pārējos esmu sarunājis pats.

Nē, tā vienkārši sanāca. Tas bija 95. gadā, man bija divdesmit, jau biju iestājies Universitātē.

Tiki budžetā?

Nē, maksātājos. Pirmo gadu bija jāmaksā astoņdesmit pieci lati, pēc tam vairāk. Ar mācību maksu palīdzēja mamma un drusciņ arī vecāmamma.

Tas vienkārši bija citādi. Kā ir, tā ir – latvieši jau vispār samierinās ar likteni. Var teikt, ka es viegli pielāgojos.

Kāda bija studentu dzīve?

Normāla, dzērām visādus gardus dzērienus, plosījāmies pa Universitāti, gājām uz klubiem. Nekāds malā stāvētājs nebiju.

Tur bija tā – tev piezvana, piedāvā padejot... Kāpēc ne? Otrajā reizē es pilnīgi visu sajaucu, tad arī mani izbalsoja. Nezinu, kas man bija uznācis, kāds klikšķis galvā, vienīgais, ko es ar partneri izdarīju pareizi, – es viņu pareizi nometu. Tā, lai viņa nesasistu galvu. Viss pārējais bija nepareizi.

Meitene taču tev piedeva? Tu viņai atvainojies visas Latvijas priekšā.

Piedeva, bet... Viņa gribēja turpināt, bija izdomāts priekšnesums kā Adamsu ģimenei. Bet – ja man būtu jāvelkas dejot, es pagājušajā nedēļā nebūtu uztaisījis sižetu. Viss ir tā, kā tam jābūt. Dievs domā par cilvēku. Ķerstīju to eirodeputāti un visu montēt beidzām tikai divas stundas pirms raidījuma. Nekāda dejošana tikpat nebūtu sanākusi.

Mājās bišķi pagulēju, ierados ap deviņiem.

Kad ieraudzīju tevi kadrā, domāju – nav tev miera...

To jau Ļesja – ejam, ejam pie viņiem!

Abi bijāt aizgājuši?

Atsevišķi. Viņai bija jādejo kopdeja, teicu, ka arī piebraukšu. Uzdāvināju Ļesjai narcises. Sieviešu dienā, viņa ukrainiete. Tāds mierinājums cilvēkam. Viņai patika. Izrādās, tās visas kubasovas ņemas sešas, septiņas stundas – visa diena! Mēs ar Sokolovu divi bijām tādi – pilnīgi bez pieredzes. Pat Tannis pirms tam ir piedalījies šovā Dejo nost!

Tas ir cilvēcisko attiecību piemērs, vienkārši vajag parunāties. Es arī apsēdos, paņēmu ūdentiņu. Kad galīgi sāka nākt miegs, braucu mājās gulēt. Bet, jā – cilvēki grib atpūsties. Iedomājies, visu nedēļu nobrāztiem ceļiem „mocījuši”...

Tu vispār esi ballīšu cilvēks?

Nu, nē! Reiz ar Palkavnieku bijām aizgājuši uz kaut kādu Coyote Fly. Ja uzaicina, aizeju, bet pats baigi neorganizēju.

Man viņos patīk drosme un centība. Piedalīties, uzvarēt – tas ir apsveicami.

Tu katru vasaru ej svētceļojumā?

Nē, esmu gājis trīs reizes. Bet uz Aglonu biju braucis jau agrāk – vienu vasaru Dace Stirāne palūdza aizbraukt viņai pakaļ. Viņa mani ievilka „Panorāmā”. Un Stirāne pastāstīja, kā viņiem gājis, kā darbojušies, kā dažs nobrāzies, un tad viņi palūguši to Dieviņu. Nodomāju – vai tad Pūpols nevar? Un pie sevis nolēmu – nākamgad „točno”! Un arī aizgāju. No Rīgas līdz Aglonai.

Jā. Es gan nevienā no trim reizēm neesmu nogājis simtprocentīgi visu ceļu, jo, ja esi nobrāzis kājas vai noticis kaut kas cits, tevi ieliek virtuvē. Tāda ir iekšējā sistēma. Es biju par šoferi, vadāju, ko nu vajadzēja.

Kādi bija cilvēki, kurus satiki ceļā?

Redz, tas ir tāpat kā dejošanā – tie cilvēki ir ļoti mērķtiecīgi. Viņi zina, ka ceļš jānoiet līdz galam, un viņi to izdarīs. Tas ir ārkārtīgi cienījami. Lai kāds katrs no viņiem būtu, no viņiem visiem var mācīties, turklāt ar svētceļniekiem ir ārkārtīgi interesanti sarunāties. Svētceļojumu varu ieteikt jebkuram – divas nedēļas kusties svaigā gaisā, esi prom no tā sauktā Rīgas ritma, televizora, hipsterīgās sēdēšanas kafē, kur sadzeries bezgala daudz vīna... Tur tu nedrīksti ne dzert, ne pīpēt. Pīpēt gan it kā ir atļauts, tikai tad jāaiziet no visiem prom. Tur tu savu dzīves pieredzi izrunā ar cilvēkiem pilnīgi citādos apstākļos. Vismaz reizi dzīvē to vajadzētu piedzīvot katram. Viens ateists arī gāja, nezinu, ar ko tas beidzās. Iet arī luterāņi.

Kad sapratu, ka vajag nokristīties, man laikam bija divdesmit pieci gadi. Stāvēju rindā uz pieņemšanu pie Jura Rubeņa, mūsu saruna ilga apmēram četras minūtes, un viņš man iedeva savu grāmatu ar Subača zīmējumiem. Es to palasīju, bet paralēli man bija pārrunas ar katoļu priesteri Jūrmalā. Sapratu, ka katoļu baznīca ir beisiks, pamats, un pieņēmu lēmumu – kāpēc man iet pie luterāņiem? Nevis emocionāli, bet loģiski.

Katoļu baznīca nav dogmatiskāka?

Tā ir šausmīgi demokrātiska, jo vari izvēlēties līmeni, kurā iesaistīties.

Diezgan zemā, varu atzīties. Es daru, ko gribu. Tur pat geji iet, jo viņus tur uzskata par cilvēkiem – tie priesterīši ar viņiem parunājas. Geji gan laikam nedrīkst pieņemt komūniju, jo it kā turpina grēkot, bet citādi viņiem tur ir forši. Tiešām katrs var izvēlēties, cik tālu viņš ies. Ja grēksūdzes un komūnijas ir katru nedēļu, tas, protams, ierobežo, bet tam var pieiet kā Pūpols – diezgan pa vieglo. Kad man prasās, aizeju.

Kad pēdējoreiz biji grēksūdzē?

Vai, šausmīgi sen! Bet bija periods, kad to darīju visai bieži.

Kāpēc divdesmit piecu gadu vecumā izdomāji kristīties?

Man to vajadzēja, nevar jau... tāds, galīgi nekristīts. Mani interesēja visas kristīgās filmas. Jēzu no Nācaretes skatījos kā grāvēju, protams, drusciņ paraudāju. Bet pamatā mani ticībai pievērsa kāda māsiņa slimnīcā. Man toreiz bija gadi trīspadsmit, un māsiņa man un vēl vienam puikam visu nakti stāstīja par Bībeli. Skaidroja, ka tā nemaz neesot taisnība, ka Dieva nav – kā tika mācīts Padomju Savienībā. Tas kaut kā aizķēra.

Jā!

Tad jau laulību nevarēja šķirt.

Pēc Latvijas likumiem mūs juridiski izšķīra, bet, ja vajadzētu salaulāties vēlreiz, es, protams, to nevarētu izdarīt. Kad saņemšos, iesniegšu dokumentus Romas katoļu baznīcai. Tas ir diezgan sarežģīti – ja divi procesi prasību par laulības anulēšanu Rīgā noraida, tad ej garo Vatikāna ceļu, kas ir pieci vai desmit gadi. Jāmaksā arī, bet tie nav miljoni.

Jā!

Kāda ir divu žurnālistu kopdzīve?

Nestāstīšu. Pieredze liecina: ja kaut ko ne tā izstāstu, kāds apvainojas... Tāpēc par māju – ne!

Jā, aizbraucam uz kino, padauzāmies, viņiem šausmīgi patīk uz ātrumu braukt ar rodeļiem. Vasarā izbraucām Franciju, Vāciju, Šveici, bijām Eiropas nozīmes Disnejlendā. Izdauzījāmies riktīgi!

Jau skolas bērni?

Jā. Dzimuši 2001. un 2002. gadā.

Es ceru, ka paliek labs... Lai viņi ir mērķtiecīgi. Lai grib labu, nečakarē citu cilvēku dzīves.

Tu vari to ietekmēt?

Maz, bet man jau šķiet, ka tās svētdienas kaut ko tomēr dod. Bet es nebakstīšu ar pirkstu – esi mērķtiecīgs, plāno dzīvi... Vienkārši jāatrod laiks un jārunājas.

Kāds tam sakars ar to, ka cilvēks zog benzīnu kanniņā? Es to vienkārši nofilmēju un parādu. Tam nav nekāda sakara ar cilvēka pasaules uzskatu, bet gan ar likumu un godaprātu. Mans iecienītākais autors ir Suvorova kungs, bijušais padomju armijas spiegs, kurš septiņdesmitajos gados no Ženēvas pārbēga uz Angliju. Viņš raksta dokumentālas grāmatas par spiegiem. Tā ir mana mīļākā literatūra.

Tev vispār tam atliek laika?

Zini, jo vairāk dari, jo vairāk vari izdarīt. Mierīgi vari iekrist ziņu, komentāru lasīšanā. Vai vienkārši pagulēt.

Beidzot man ir baigais mērķis – mobilizēties uz franču valodu. Jau cik gadu pats sev solu to iemācīties. Gandrīz gadu nomācījos Francijas Kultūras institūta kursos, man ir diezgan labi franču valodas pamati, tieku galā jebkurā Parīzes kafejnīcā. Man telefonā ir divas aplikācijas ar franču valodu, tikai jāpiespiežas...

Kam tev to vajag, ja nav racionāla pamata?

Ir gan! Pirmkārt, tas paplašina redzesloku. Otrkārt, varbūt kādreiz es varētu strādāt kādā Francijas medijā.

Latvijā – jā. Kur gan es varu aiziet...

Par producentu, galveno redaktoru?

Nē...

Nav īsti tas, vai ne?

Tad tu nevari pieskriet kādam klāt un kaut ko uzprasīt. Tev jāsēž un jāadministrē.

Mhm, man patīk kaut ko pagatavot. Pēdējais hits ir zivis.

Kas bez ēšanas ir tavas baudas?

Klavieres spēlēt, bungas sist. Mājās ir bungas. Klavieres – pie bijušās ģimenes Jūrmalā. Un vēl sports. Spied, un varēsi vairāk un vairāk. Un ir tik labi! Vēl parunājies ar treneri – gandrīz psihoterapijas kurss...

Protams, ir draugs Anglijā, ar kuru parunājamies. Skolas laikā bijām četri, kas viens otru nenodod. Tagad viens ir Mansfīldā, otrs – Pekinā, trešais – Maskavā.

Kuru skolu beidzi?

Natālijas Draudziņas ģimnāziju. Vienā no baseiniem tur uzfilmēja neķītros video, bija skandāls, bet es tur vairs nemācījos. Ar direktoru, skolotājiem attiecības bija labas, visi sirsnīgi. Man patika fizika, tur viss ir loģiski, lai gan muļķības dēļ aizgāju uz humanitāro. Līdz 9. klasei mācījos baigi labi, tad sāka mainīties prioritātes. Uz mani dzīvē ir klieguši šitā (rāda pāri galvai), bet man pret to ir pilnīgi... var bļaut, var nebļaut.

Jā, kā pīlei ūdens. Bet cilvēki man arī labprāt daudz ko pastāsta. Es šķiroju, ko var laist tālāk, ko ne. Kaut kas noder personīgi, jo ne jau viss jāizstāsta ēterā. Turklāt es varu stāstīt tikai to, kas ir pierādāms.

Kā domā – cilvēkiem ar tevi ir viegli?

Nezinu. Droši vien ir situācijas, kad nav. Es esmu Auns, bet cenšos tā miermīlīgi... Man šovā patīk Mironovs, tik dzīvelīgs tipiņš! Pie viņa studijā notiek treniņi, viņš palīdz, konsultē. Mironovs ir cilvēks darbība.

Ne-e. Māku izlietnei nomainīt cauruli – paņemu beigto, aizeju uz veikalu, nopērku jaunu un uzlieku. Arī naglu varu iesist, kaut ko pieskrūvēt, bet līmēt tapetes vai remontēt dzīvokli gan diez vai varētu.

Tev ir svarīga mājas vide?

Protams. Jo vide jaukāka, jo patīkamāk. Bet tā, ka jālec pa logu ārā, ja nav baigi skaisti – nē. Es tiešām varu piemēroties – pat šūpuļtīklam. Man visa dzīve ir telefonā – tur skatos filmas, lasu grāmatas. Ir portāli krievu, angļu valodā.

Galīgi nevajag! Man pret papīriem ir alerģija – ja tie sakrājas uz galda, šausmīgi besī!

Ir grāmatas, kas ietekmējušas domāšanu?

Nezinu, vai domāšanu. Grāfu Monte Kristo esmu izlasījis reizes desmit, trīs vai četras – Suvorova Kontroli, arī Atbrīvotāju – par to, kā viņš gāja atbrīvot Čehoslovākiju. Krievu veco čekistu stāsti man šķiet interesantākais, kas var būt.

Tam nav nekāda sakara ar jubileju, tā vienkārši notiek. Man šķiet, ka es varētu darīt vairāk. Ir dzinulis sevi pilnveidot. Pat nezinu, vai tam ir racionāla motivācija, man vienkārši gribas sevi nodarbināt, nodzīt, darīt arvien vairāk un vairāk...

Tev šķiet, ka dzīvē bijuši caurumi, kad varēji darīt, bet nedarīji?

Tos nevar saukt par caurumiem, bet par bezdarbību. Jā, atskatoties redzi, ka tajā laikā varēji darīt to un to – gan pasportot, gan franču valodu pamācīties, gan sevi profesionāli pilnveidot, gan kādu sižetu labāk sagatavot.

Ja kāds atzinīgi novērtē manu darbu. Arī, ja pats jūtu, ka esmu visu izdarījis, kā nākas. Silts laiks, privātās dzīves laimes mirkļi... Šodien vispār tāda izdevusies diena, vēl pīlīti paēdu, izdzēru kafiju – laimes sajūta klāt (sirsnīgi nosmejas). 

... aktiem? Kādam varbūt tie šķiet sīki, man – lieli. Es baudu un priecājos.

Bieži vien cilvēki domā uz priekšu, skrien, nenovērtē, neizjūt...

Neizslēdzu, ka reizēm tā notiek arī ar mani. Bet ir citi brīži, kurus izjūtu.

Esmu pilnīgs rīdzinieks, kuram dažreiz patīk izbraukt pie dabas. Tas, ka es varētu dzīvot lauku saimniecībā, šķiet, ir izslēgts. Man vajag cilvēkus, pārmaiņas, lai nebūtu tā, ka diena sākas un beidzas pie ezera. Lauku sētā es justos ierobežots. Izbraukt nedēļas nogalē vai uz mēnesi – jā, bet man vajag, lai otrā diena atšķirtos no pirmās, un līdz šim tā ir bijis.

Kā tu domā, vai cilvēks jau piedzimst ar žurnālista jaudu? Pat, ja iegūst citu izglītību, dzīve vienalga aizved pie žurnālistikas?

Nē, man vienkārši tā sanāca.

Tas jau nav nekāds darbs (smejas). Vienkārši grāds.

Ir mums tādi...

Ā – vai es varētu būt Ikstens? Nezinu.

Varbūt mazliet. Lai gan Ikstens tajā atrod tādu fišku, ko es nekad nevarētu.

Ar laiku izstrādājas nepieciešamība pēc žurnālistiskā adrenalīna?

Drīzāk tas adrenalīns dzen uz priekšu kvalitāti, vēlmi vairāk noskaidrot, mācīties no kļūdām – savām un kolēģu. Ir dažādas nianses, ko varētu darīt labāk. Kā teica bijušais Saeimas Juridiskā biroja vadītājs Gunārs Kusiņš – ceļš uz perfekciju ir mūžīgs.

Jā! Viņš un es to zinām, ar to pietiek. Viņš man reiz izstāstīja kaut ko, par ko īsti nebija pārliecināts, vai to vajadzētu rādīt televīzijā. Sanāca nepatikšanas. Tas cilvēks man ir piedevis. Pēc tam vairākkārt esam tikušies, viss ir labi.

Tu varētu būt karsto punktu žurnālists?

Jā, mierīgi.

Nē. Viņiem ir savi noteikumi. Man jau liekas, ka tāda karstā punkta sajūta Ukrainā bija. Apkārt tumšie stāvi, viens otru uzvelkoši. Man prasīja, no kurienes esmu, teicu – te- ve - tri. Lai nav jāskaidro, ka no fašistiskās pribaltikas. Labprāt uz Ukrainu aizbrauktu vēl, bet pagaidām tur nekas nemainās, tāpēc ziņu sižetiem nebūtu lielas pievienotās vērtības. Bet, ja kaut kas notiktu, noteikti būtu jābrauc – tas ir žurnālista sapnis, kad vēsture nāk virsū. Mums taču bija konflikts ar Ģirtu Straustiņu. Aizbraucām uz Janukoviča rezidenci tieši tajā dienā, kad samooboronci to atklāja. Man septiņos vakarā jābūt sižetam, liekas, visa ir tik daudz, ka knapi paspēs, bet Straustiņš pazudis. Viņam vajagot nofilmēt to un šito... Es tiešām uz viņu sakliedzu, šķiet, lietoju krievu lamuvārdus. Tieši bez piecām septiņos paguvām sižetu pabeigt.

Tevī mīt arī romantika? Neesi ieslēdzies pieauguša vīrieša cinismā?

Nē, tāds mazs bērns jau iekšā sēž... Romantiskais cilvēks.

Nu... uztaisīt ēst, aizdedzināt sveces, var vīniņu nopirkt, uz jūru aiziet... Triviālas lietas, bet, manuprāt, baigi okei.

Tev dzīvē ir darījuši pāri?

Man šķiet, ka citiem ir trakāki dzīvesstāsti. Esmu tāds laimes luteklītis.

Nesvinēšu vispār! Es vispār nesvinu dzimšanas un vārda dienas. Darbā kaut ko uzlieku.

Kāpēc nesvini?

Pirmkārt, organizācija šķiet tāda nevajadzīga, resursi jāiegulda. Otrkārt, bail, ka kaut kas var sanākt neveikli.

Jā! Lai gan – četrdesmitnieks, varbūt vajadzētu. Iespējams, pēdējā brīdī kaut ko izdomāšu.

Tie īstie draugi – no Mansfīldas, Pekinas, Maskavas – neatbrauks...

Viens no viņiem ir Briselē, rīt satikšu. Mani Latvijas vēstniecība Beļģijā uzaicinājusi uz diskusiju par Ukrainu – izrādās, esmu vienīgais Latvijā, kurš tādas filmiņas ir taisījis. Labprāt piekritu.

Nu, laikam gan (sirsnīgi smejas)! Tāpēc aizgāju uz sabiedriskajām attiecībām. Tas gan nebija tikai naudas, bet arī pārliecības dēļ – šaubījos, vai to pašvaldību reformu vajag, mazo pagastiņu likās par daudz. Ministrs meklēja preses sekretāru, un cienījamākā žurnāliste pasaulē Ināra Egle ierosināja, lai parunājot ar Pūpolu. Toreiz tiku pie lielākas naudas. Pārdevos sabiedriskajām attiecībām par 600 latiem. Nostrādāju mazliet vairāk par pusotru gadu. Un – paldies!

Nevarēji izturēt?

Es neesmu tas cilvēks.

Nē! Ministru Andreju Radzeviču toreiz pataisīja par kārtīgu sorosoīdu, jo viņš sāka apkarot visvareno Rīgas mēru Bojāru. Tad nu atradu šajā darbā savu fanu, ar ko noņemties (smejas). Savukārt pienākums rakstīt atskaites, juridiski noformēt atzinumus, piedalīties stundām garās sapulcēs un staigāt uzvalciņā – nu, šī darba sadaļa... Turklāt sabiedrisko attiecību cilvēkam jāstāv par ministru un jādomā, kā viņu nopārdot, lai kāds viņš arī būtu. Neuzskatu, ka cilvēki, kam strādāju par preses sekretāru, būtu baigie draņķi, tomēr bieži nācās sevi pārvarēt, kad vajadzēja kādu sabiedrības acīs attēlot kā baigi foršo džeku.

Tik daudz nevar samaksāt?

Tā es neteiktu, bet nekādu laimi tā nevar rast.

Nu, nē... Man šķiet, lielākā un nepamatotā naudas daļa aiziet pārtikā, kaut kādās garnelītēs. Skaidrs, ka ne visa. Lai varētu kaut ko iekrāt hipotēkai – nē, nē. Protams, arī sports paņem savu.

Kādu dāvanu tu sev pasūtītu, ja varētu?

Uz Positano šausmīgi gribas... Mana sapņu pilsēta, kur vecumdienās padzīvot. Dienviditālijā, aiz Neapoles, līča apakšā, skaisto pilsētu krastā. Kalnos mājiņas cita virs citas, vakarā iedegas uguņi – tik fantastiski smuki izskatās!

Garneles – jā, vīnu es nedzeru.

Vispār nelieto alkoholu?

Nē, nemaz. Kādu gadu. Beidzu pēc Ukrainas.

Jā!

Un kā jūties?

Baigi labi! Varu visiem ieliet. Kaut gan dažreiz jūtos kā nūģis. Vispār jau varu iejusties, cilvēkiem patīk ar mani runāt, bet dažreiz grūti. Pagājušogad biju Positivus festivālā – tur visi... planē. Pūpol, ejam ķēdēs staigāt! Tas vispār ir šausmīgi – publiskajos pasākumos piedzērušies cilvēki nāk klāt un taisās par draugiem. Eu, davai, nāc līdzi! Jauki, ja viņi ir pozitīvi, bet bieži vien – klausies, man ir tāds stāsts! Un izrādās nevis baigais stāsts, bet tiesa par kaut ko. Privātās ņuņņas es ignorēju.

Dzīve ir dzīve, katram uznāk grūtsirdības brīži, bet pēdējā laikā to nav.

Ja varētu izvēlēties kādu nemateriālu dāvanu, ko tu gribētu tuvāko piecu gadu laikā saņemt?

(Ilgi domā.) Ja varētu, aizbrauktu uz Positano. Ir tāda pilsētiņa...