Laba māte ir kā laimests loterijā - kāpēc tieši mātēm ar meitām ir tik sarežģītas attiecības

Konflikti starp mātēm un meitām ir bieža parādība. Šīs ir pirmās attiecības, ko mūžā piedzīvojam, tāpēc nav brīnums, ka mātes un meitas savstarpējā dinamika var būt tik intensīva. Tas, kas sākas ar cilvēka pamatvajadzībām un tīru pielūgsmi, laika gaitā var mainīties. Mīlestība daudziem joprojām paliek šīs saiknes centrā, taču, mums kļūstot vecākiem, tai bieži vien pievienojas abpusēja rīvēšanās – no dzēlīgām asprātībām līdz skaļiem tračiem vai gadiem ilgu nerunāšanu.

Bērnam vajag māti, nevis otrādi

Kā uzskata zinātnieki, cilvēku sugai nav spiesta lieta mīlēt savus pēcnācējus, tā nav standarta vai instinktīva uzvedība. Īstenībā tas ir bērns, kuru evolūcija ir nodrošinājusi ar spēcīgu vajadzību pēc mātes uzmanības; tā ir dabas ieliktā vajadzība pēc mammas, viņas palīdzības, lai bērns izdzīvotu.

Pētnieki lēš, ka tikai apmēram puse no mums laimē dzīves loterijā un iegūst māti, kas vērtējuma skalā atbilst līmenim no pietiekami labas līdz lieliskai. Tas gan nenozīmē, ka šīs mātes ir ideālas; cilvēki jau pēc definīcijas pieļauj kļūdas. Tas arī neizslēdz, ka ar viņām dažkārt, kādā brīdī, nerodas nozīmīgas domstarpības. Tā notiek, bet tas neveido attiecību šablonu. Turpretī otrai pusei cilvēku trāpās nesaprotošas un neatsaucīgas mātes, kuras savu toksiskumu izpauž dažādos veidos, taču viņām ir viena kopīga iezīme – empātijas trūkums pret saviem bērniem.

Īpaši raksturīgi tas ir attieksmē pret meitu, ko ļoti daudzas sievietes būs pašas izjutušas uz savas ādas vai arī novērojušas savā paziņu lokā. Cilvēkiem no malas, kuriem to ir grūti saprast, ieteicams vairāk ieklausīties un netiesāt šīs meitas, kas cīnās vai karo ar savu māti. Kā tā māte tevi nemīl un nesaprot? Tā nevar būt! Viņa ir taču tava mamma! Šī ačgārnība var izraisīt sava veida noliegumu pret šiem cilvēkbērniem, jo it kā gāž no pjedestāla šo skaisto bērna un mātes mīlestību. Tādā veidā meitas ir nemitīgi pakļautas izaicinājumam, ar savu pieredzi apstrīdot to, kam vairums vēlētos ticēt attiecībā uz māti un mātes lomu.  Bet tā tas ir – ir mātes, kuras nemīl savas meitas. Un vaina nav meitā, bet mātes empātijas trūkumā.

Visām meitām, kurām ir nemīloša, neiejūtīga māte, raksturīga kopīga pieredze – mātes siltuma un atzinības trūkums deformē viņu labsajūtu, liek viņām izjust neuzticēšanos vai būt piesardzīgām ciešā emocionālā saiknē. Tas veido viņu personību redzamā un neredzamā veidā. Kā viņām trūkst? Tā, ko saprotoša un atsaucīga māte pauž ar skatieniem, žestiem un vārdiem: “Tu esi tā, kas tu esi. Tu esi tā, ko tu jūti.” Ļaujot meitai noticēt viņas pašas realitātei. Pārliecinot, ka ir droši atklāt viņas agrīno, trauslo Es, kas sāk veidoties par viņas patieso Es.

Holivudas meita ar sliktu māti

Meitām, kas nav laimējušas dzīves loterijā ar māti, tomēr iespējama dziedināšana un laime, un tas nav atkarīgs no tā, cik veiksmīgas vai slavenas viņas ir. Patiesībā tieši slavenajām meitām problēmas ar māti ir ļoti izplatīta parādība. Piemēram, Holivudas skaistuļu vidū ir daudzas, kas varētu pažēloties par mātes attieksmi, taču tikai retā uzdrošinās to publiski atzīt un iet ērkšķaino dziedināšanas ceļu.

Viena no drosmīgajām ir aktrise Dženifera Anistone, kura intervijās bieži komentējusi savas attiecības ar māti. Anistone pārtrauca komunicēt ar savu māti – modeli un aktrisi Nensiju Dovu – pēc viņas grāmatas iznākšanas 1999. gadā. Viņu attiecības bija smagas un sarežģītas jau pirms tam, ne velti Dova savu grāmatu nosauca "No mātes un meitas draugiem: atmiņas" un paziņoja, ka tā ir viņas “terapija”. “Visu šo laiku pavadi bērna audzināšanā, velti daudz labu nodomu un jūti, ka esi cietusi neveiksmi,” Dova rakstīja par meitu. “Tas ir ļoti liels kauns.”

Pēc tam Anistone gandrīz desmit gadu ar māti nerunāja; māte arī nebija ielūgta uz meitas kāzām 2000. gadā. Šķiet, 2005. gadā pēc Anistones smagās šķiršanās no aktiera Breda Pita abas mēģināja salabt. Anistone aprakstīja pakāpenisko progresu savās jaunajās attiecībās ar māti: “Tas bija patiešām jauki. Tas ir traki – apzināties, pie kā tava dzīve, kas ir apgriezta kājām gaisā, novedīs...Tas bija tāds laiks, un tam bija jānotiek tad, kad tam bija jānotiek. Tātad tas ir labi. Tie ir pirmie soļi.” Tomēr diez vai abu attiecības pavirzījās tālāk, jo 2015. gadā uz Anistones kāzām ar Džastinu Terū māte atkal nebija ielūgta, un nākamajā gadā viņa nomira, iepriekš pārcietusi divus insultus.

Pāris gadu pēc mātes nāves aktrise kādā intervijā diezgan sīki izklāstīja cēloņus, kāpēc radās šāds konflikts. Viņa atklāja, ka mātes skaistums un izskata nozīmes pārliekā izcelšana Dženiferai pusaudža vecumā izraisīja lielu nedrošību, liekot pamatus abu gadu desmitiem ilgajām nesaskaņām. “Viņa bija modele, un viņai galvenais bija izrādīšanās, tas, kā viņa izskatījās, un tas, kā es izskatījos,” teica Anistone, piebilstot, ka mamma viņai jau 13 gadu vecumā mācījusi iet ārā no mājas tikai ar uzkrāsotām acīm. “No manis neiznāca paraugbērns, uz kādu viņa cerēja, un tas patiešām manī rezonēja.”

Aktrise arī atzina, ka viņas māte bijusi ārkārtīgi kritiska un sīkumaina. “Viņa bija ļoti kritiska pret mani. Būdama modele, viņa bija krāšņa, satriecoša. Es nebiju. Nekad nebiju bijusi. Godīgi sakot, es joprojām nedomāju par sevi tādā gaismā, un tas ir labi.”

Dženifera pastāstīja arī par citām mātes īpašībām, kas neveicināja abu salabšanu. “Viņa bija arī ļoti nepielūdzama. Viņa varēja ilgi turēt aizvainojumu, kas man šķita vienkārši sīkumaini.” Anistone atzina, ka viņas attiecības ar māti bieži bijušas “toksiskas”, norādot, ka upura statuss “iznīcina to, kas tevī iekšā, iznīcina tavu dvēseli”. Tajā pašā laikā aktrise spēja saprast arī mātes uzvedības cēloņus – viņa bija viena no sešām meitām diezgan trūcīgā ģimenē, un viņas izskats bija galvenais trumpis, ko tā izspēlēja savā dzīvē.

Dženiferas Anistones stāsts ir tikai viens no ļoti daudziem. Neraugoties uz sliktu māšu meitu kopīgo un sāpīgo emociju pieredzi, saikne – tas, kā māte mijiedarbojas ar savu meitu – ievērojami atšķiras starp dažādiem pāriem. Šie atšķirīgie uzvedības modeļi ietekmē meitas specifiskos veidos. To ir ļoti daudz, taču pēc daudzu meitu pieredzes var izdalīt deviņus mātes attieksmes moduļus, kas noveduši līdz mātes un meitas konfliktam. Šie modeļi, protams, neizslēdz cits citu, nereti māte sevī apvieno vairākus, piemēram, viņa var būt pārmaiņus noraidoša, kaujinieciska, neuzticama un tamlīdzīgi.  

1. Noraidošā māte

“Mana māte mani ignorēja,” stāsta 47 gadus vecā Gerda. “Ja es izdarītu kaut ko tādu, kas, pēc manām domām, liktu viņai lepoties ar mani, viņa vai nu to noraidītu kā nenozīmīgu, vai arī kādā citā veidā to pazeminātu. Bet viņas viedoklim es ticēju visilgāk.” Savukārt 20 gadus veco Anitu neapmierina tas, ka māte viņā burtiski neklausās un viņu nedzird. “Viņa varēja pajautāt, vai neesmu izsalkusi, un, ja pateicu, ka neesmu, tik un tā nolika ēdienu man priekšā, it kā es neko nebūtu teikusi. Viņa varēja pavaicāt, ko es vēlos darīt nedēļas nogalē vai vasarā, un ignorēt manu atbildi, kaļot plānus manā vietā. Kādas drēbes es gribu? Tas pats. Bet tas nebija galvenais – viņa man nekad nejautāja, kā es jūtos vai ko domāju. Viņa skaidri norādīja, ka es viņai esmu lielā mērā nesvarīga,” atceras Anita.

Meitas, kuras audzina noraidošas mātes, šaubās par savu emocionālo vajadzību pamatotību. Viņas nejūtas uzmanības vērtas un piedzīvo dziļas, mokošas šaubas par sevi, vienlaikus izjūtot spēcīgas ilgas pēc mīlestības un atzīšanas.

Noraidoša uzvedība, kā stāsta cietušās meitas, izpaužas visplašākajā spektrā un var pāraugt kaujinieciskā attieksmē, ja māte aktīvi un agresīvi pārvērš atvairīšanu noraidījumā. Cilvēkiem māte ir vajadzīga, viņi meklē tuvību ar savām mātēm, un, lūk, te slēpjas problēma – mātes noraidījums nemazina meitas vajadzību pēc viņas uzmanības un mīlestības. Īstenībā tas var pastiprināt šo vajadzību, iedzenot meitu aktīvā pieprasījuma modelī: “Kāpēc tu par mani nerūpējies, kāpēc nemīli mani, mammu?” Vai: “Kāpēc tu mani ignorē?” Meita var arī kļūt pārņemta ar plāniem izlabot šo situāciju, piemēram, iecerēt kļūt par labāko skolnieci klasē vai uzkāpt par karjeras kāpnēm, “un tad viņa noteikti mani mīlēs”. Diemžēl mātes reakcija atkal būs kārtējais noraidījums.

2. Kontrolējošā māte

Daudzējādā ziņā tas ir vēl viens noraidošās mijiedarbības veids, lai gan izpaužas ļoti atšķirīgi, tomēr pamats ir viens – māte neatzīst savu meitu.

Šīs mātes kontrolē meitas visā, lai cik sīka lieta tā būtu, viņas atsakās atzīt savu vārdu vai rīcības pamatotību, viņas iedveš savās atvasēs nedrošības un bezpalīdzības izjūtu. Parasti šādai mātei ir savs viedoklis par visu, ko meita dara. “Savā dzimšanas dienā uzvilku jaunu kleitu, kas visiem ļoti patika. Kad ieradās mana draudzene, viņa bija uzvilkusi ļoti līdzīgu kleitu, un māte ņēmās to cildināt: “Cik skaista kleita! Kā tev piestāv!” Man viņa neveltīja pat skatienu. Viņai vienmēr bija paradums mūs salīdzināt, vienmēr izceļot draudzenes pārākumu: “Cik tev laba sejas krāsa, kādas slaidas kājas, kāds labs manikīrs – ne tā kā Ilzei.” To man vajadzēja klausīties vienā laidā,” atzīst Ilze. Lai gan patiesībā šī negodīgā salīdzināšana, lai meitu noniecinātu, var celties no mātes greizsirdības vai skaudības.

Kontrolējoša māte var būt personība ar narcisma īpašībām, cenšoties sacensties ar meitu visā, vai arī, gluži pretēji, viņa var pārmērīgi censties sargāt savu meitu. Lielākoties šī uzvedība tiek attaisnota, ka tas ir “bērna paša labā”, bet patiesībā tas ir vēstījums, ka  viņas meita ir nevērta, neadekvāta, ka uz viņas spriedumiem vai rīcību nevar paļauties, bez mātes norādījumiem viņa būs nulle. 

3. Nepieejamā māte

Emocionāli nepieejamas mātes, kuras distancējas no meitas tuvošanās vai liedz mīlestību vienam bērnam, piešķirot to citam, nodara cita veida kaitējumu. Šāda uzvedība var ietvert fiziska kontakta trūkumu (bez apskaušanas, bez mierinājuma), nereaģēšanu uz bērna kliedzieniem vai emociju izpausmēm, kā arī uz meitas vārdos izteiktajām vajadzībām, kad viņa kļūst vecāka. Tā, protams, var būt arī reāla pamešana. Pamešana dvēselē atstāj sevišķi dziļas rētas, īpaši, dzīvojot sabiedrībā, kur tic mātes mīlestības un instinktīvās uzvedības būtībai. Tas ir ne vien ārkārtīgi sāpīgi – tas ir arī nesaprotami.

To visu piedzīvoja 39 gadus vecā Elīna, kura ir atrisinājusi daudzas no šīm problēmām un, pati būdama mamma, tagad ar savu māti kontaktējas minimāli. Elīnas vecāki izšķīrās, kad viņai bija četri gadi, viņa dzīvoja kopā ar māti līdz sešu gadu vecumam, bet pēc tam māte nolēma, ka tēvs tomēr ir "piemērotākais" no vecākiem. Šis lēmums bija postošs sešus gadus vecajai meitenei, jo īpaši tāpēc, ka viņas tēvs bija apprecējies otrreiz un šajā ģimenē jau bija piedzimis pirmais bērns. Vēlāk sekoja vēl divi. Un te sākās Elīnas lielais jautājums: “Es nekad nevarēju saprast, kāpēc mamma nevēlas būt man blakus. Es jutu, ka manā dzīvē trūkst milzīgas daļas un to varētu aizpildīt tikai mana mamma.”

Mātes nepieejamās uzvedības dēļ meita ir emocionāli izsalkusi, dažreiz līdz izmisumam. Ja meitai paveiksies, viņa atradīs citu ģimenes locekli – tēvu, vecvecākus, tanti vai onkuli –, kurš aizņems vietu šajā emocionālajā pārrāvumā; tas palīdz, bet neārstē. Šīs nedrošās meitas pieaugušo attiecībās bieži vien stipri pieķeras partnerim, viņām ir nepieciešama pastāvīga pārliecināšana par viņas vajadzību gan no draugiem, gan mīļotajiem.

4. Piesaistījusies māte

Atšķirībā no iepriekšējiem uzvedības tipiem, kad māte distancējas no meitas, piesaistīšanās ir pretēja – māte sniedz meitai mīlestību un uzmanību, bet mēdz izmantot šīs attiecības, nostiprinot pati savas vajadzības, proti, izdzīvo savu dzīvi caur meitas dzīvi.  No vienas puses, meitas iedzimtā vajadzība pēc mīlestības un uzmanības tiek apmierinātā, no otras, ir tā mūžīgi klātesošā žņaudzošā sajūta, kas caurauž šīs attiecības.  

Šīs sievietes ir klasiskas skatuves mammas un dzīvo caur savu bērnu sasniegumiem, kurus no  viņiem gan pieprasa, gan iedrošina veikt. Uzreiz nāk prātā daudzas Holivudas zvaigznes, kuras par tādām tapa lielā mērā mātes ambīciju un ekspluatācijas dēļ. Spilgts piemērs ir aktrise Džūdija Gārlenda. Viņa nāca pasaulē, kad mātei neizdevās aborts, un jau divu gadu vecumā sāka savu skatuves karjeru. “Sajūta, kad jutos gribēts bērns, bija tikai tad, kad atrados uz skatuves un uzstājos,” vēlāk atklāja Gārlenda.

Ja noraidošas vai nepieejamas mātes meita cieš no neuzmanības un nepilnvērtīgas audzināšanas, tad ar māti pārāk cieši saistīta meita tiek "aprīta vesela", jo viņas patības sajūta ir izšķīdusi mātē. Šīs piesaistes atpīšana – šis termins vien norāda uz grūtībām – ir sarežģīts ceļš, jo nav robežu starp māti un meitu. Māte ir pārņēmusi savu meitu, padarījusi par marioneti, lelli, lietu, kas apmierina viņas iegribas. Ja veselīgas un empātiskas mātes attiecības piedāvā drošību un brīvību, tad šis modelis to neietver – šādas attiecībās tā visa pietrūkst.  

5. Kaujinieciska māte

Šāda veida mijiedarbību raksturo atklāts karš, un vārds atklāts ne velti ir izcelts. Kaujinieciskās mātes nekad neatzīst savu uzvedību un parasti ir diezgan piesardzīgas, demonstrējot to publiski. Visbiežāk meita, ar kuru māte vienmēr gatava vai vēlas cīnīties, svešos cilvēkos tiek saldi saukta par “mīļo meitiņu” un pat slavēta. Patiesībā šajā grupā ietilpst mātes, kuras aktīvi nomelno savu meitu, ir hiperkritiskas, ļoti greizsirdīgas vai konkurē ar savu atvasi. Jā, šī ir zemiskās mātes teritorija, kurā viņa izmanto spēka spēles priekšrocības. Galu galā tas var izrādīties izšķirīgais faktors vecāku varā pār bērnu, kas paredz ne tikai radīt pasauli, kurā bērns dzīvo, bet arī noteikt, kā šī pasaule ir jāinterpretē.

Bērns ir kā boksa maiss karojošajai karalienei, bet vēl bīstamāk ir tas, ka bērns šo mātes attieksmi padara par daļu no savas dabas, no tās mācoties vai to neapzināti asimilējot. Daudzas meitas atzinušas, ka sāpes, ko rada izkropļotā atbildības izjūta – ieaudzinātā pārliecība, ka viņas ir vainīgas, ka māte tā reaģē –  ir tikpat postoša kā mātes mīlestības trūkums. Meitas vainas un kauna izjūta parasti ir šīs mātes ieroči, ko viņa izmanto.

Kaujinieciskā māte izmanto verbālu un emocionālu vardarbību, lai uzvarētu, taču var izmantot arī fizisku spēku. Viņa mēģina attaisnot savu uzvedību kā nepieciešamu, jo tāds ir meitas raksturs vai uzvedība.

6. Neuzticama māte

Daudzējādā ziņā tā ir meitai visgrūtākā mātes uzvedība, ar kuru jātiek galā, jo viņa nekad nezina, vai parādīsies "labā" vai "sliktā" mamma. Visi bērni veido garīgos priekšstatus par attiecībām reālajā pasaulē, pamatojoties uz savu saikni ar māti; šīs meitas saprot, ka emocionālā saikne ir saspringta, nestabila un pat bīstama.

“Es sava pašapziņas trūkuma saknes atradu mātē. Uz viņu nevarēja emocionāli paļauties – vienu dienu viņa mani šausmīgi kritizēja, otru ignorēja un pēc tam nez no kurienes varēja man smaidīt un satraukties par mani,” atceras piecdesmitgadīgā Laura. “Tagad es saprotu, ka smaidīgā mamma parasti parādījās citu cilvēku priekšā, kas bija viņas publika. Jebkurā gadījumā es nekad nezināju, ko no viņas gaidīt. Viņa varēja sagādāt neizturamu klātbūtni, neizskaidrojamu prombūtni un pēc tam nospēlēt gādīgas mammas lomu. Es kādreiz domāju, ka esmu kaut ko nepareizi izdarījusi, kas viņai lika tā izturēties pret mani. Tagad zinu, ka viņa darīja to, ko viņa juta, nedomājot par mani vispār, bet es joprojām dzirdu viņas balsi savā galvā, it īpaši, ja dzīve kļūst grūta vai jūtos nedroša.”

8. Narcistiska māte

Šī māte, kas ir vērsta tikai uz sevi un savām patīkamajām īpašībām, absolūti nevēlas apzināties savas ne tik patīkamās īpašības, jo tās neiederas viņas spoguļattēlā. Nespējot pieņemt sevi pilnībā, patiesībā narciss nemīl pats sevi, līdz ar to viņam ir grūtības mīlēt kādu citu, būt empātiskam partnerattiecībās, uzklausot un ņemot vērā otra viedokli, konstruktīvi risinot konfliktsituācijas.

Narcistiska māte uzskata savu meitu – ja viņa to vispār redz – par sevis paplašinājumu un neko vairāk. Atšķirībā no "piesaistītās" mammas, kura vērīgi un smacējoši koncentrējas uz savu bērnu, šī māte rūpīgi kontrolē savu iesaistīšanos, lai tas atbilstu viņas priekšstatam par sevi.

Viņa ir ļoti norūpējusies tikai par savu izskatu, pašsajūtu, veselību, dzīvi, viņai svarīgs ir citu viedoklis, lai prožektoru gaismas būtu vērstas tikai uz viņu. Viņas emocionālā saikne ar meitu ir pavirši virspusēja, lai gan viņa to nikni noliegs. Taktiku, ko viņa izmanto, lai manipulētu un kontrolētu savu meitu, nosaka tikai mērķis gūt labumu sev. Un patiesi, nereti šīs mātes no malas izskatās lieliskas, viņas parasti ir pievilcīgas, rūpējas par savu māju, viņām var būt talanti, karjera, bizness, nauda, kas vēl vairāk izolē nemīlēto meitu, jo pasaules naba ir tikai māte, kura nav spējīga būt empātiska pret savu bērnu.   

9. Mainītās lomās

Šāds modelis sastopams retāk nekā citi. Šajā scenārijā meita jau agrā vecumā kļūst par palīdzi, aprūpētāju vai pat "māti" savai mātei. Dažreiz šis modelis parādās, kad mātei piedzimst bērni ļoti jaunā vecumā vai kad bērnu ir vairāk, nekā viņa spēj aprūpēt.

Līga, kurai tagad ir 38 gadi, atceras savu bērnību: “Manai mammai 26 gados bija četri bērni, maz naudas un nekāda atbalsta. Es biju vecākā un kopš piecu gadu vecuma kļuvu par viņas palīdzi. Mācījos gatavot ēst, mazgāt veļu un kopt māju. Kļūstot vecākai, darbu kļuva tikai vairāk. Mamma mani sauca par savu “klinti”, bet viņa nekad nepievērsa man uzmanību, tikai jaunākajiem brāļiem un māsām. Tagad, kad esmu pieaugusi, viņa joprojām neizturas pret mani kā māte, bet drīzāk kā ļoti kritiska vecāka draudzene. Es domāju, ka viņa man atņēma bērnību.”

Aprūpētājas lomā neatkarīgi no sava vecuma var nonākt arī alkoholiķu meitas, kā arī, ja māte cieš no neārstētas depresijas. Viņām var nākties rūpēties ne tikai par mammu, bet arī par brāļiem un māsām. Ir arī tā saucamās "vārgās/neveselās/trauslās" mātes, kuras šādi mijiedarbojas, aizbildinoties ar veselības vai citām problēmām, un izsūc no meitas viņas dzīvi.  

Ironiski, ka šāda māte pat var no sirds mīlēt savu meitu, bet nespēj rīkoties saskaņā ar savām jūtām, jo lomas ir mainītas. Lai gan šāda uzvedība ir kaitīga, daudzas meitas ziņo, ka pieaugušā vecumā, izejot terapiju, viņām ir izdevies panākt samierināšanos un sapratni.

Skumju okeāns

Visbiežāk mātes un meitas toksiskās attiecības turpinās gadu gadiem, pat līdz mūža galam. Nerisinot šo milzīgo problēmu, ko vislabāk darīt ar psihoterapeitu palīdzību, sekas var būt jūtamas vairākās paaudzēs. Agresīva māte izmantos dažādus paņēmienus, lai neļautu meitai dzīvot savu dzīvi, piemēram, mazbērna atbalstīšanas aizsegā var mēģināt atgūt kontroli pār savu pieaugušo meitu, graujot viņas saikni ar bērnu. Ļoti izplatīts scenārijs – māte, kas nostājas znota vai jebkura cilvēka pusē, lai tikai tas nostrādā pret meitu.

Nereti šī pārnese notiek no mātes uz māti. Ir dzirdēts, ka māte saka: “Man arī nebija nekāda mīlināšanās ar mammu, bet dzīva paliku. Mātei nepārmetu!” Aizmirstot, ka šo scenāriju viņa tagad izspēlē ar savu meitu.

Šajā sarežģītajā dinamikā, kas jāpārvar, svarīgi saprast vienai otras viedokli. Kopīgiem spēkiem, ar abpusēju ieinteresētību, jo šādā gadījumā viens nav karotājs, atklāti komunicējot, attiecības var kļūt daudz pozitīvākas un atbalstošākas. Daudzi psihologi uzskata, ka terapijas pasaule ir pāršāvusi pār strīpu daudzos gadījumos, vainojot māti viņas bērnu problēmās, jo aina patiesībā ir daudz plašāka. Mātes vainošana īstenībā ir kaitīga, jo saistīta ar mātes lomas un sieviešu devalvāciju. Kad meita, kas cietusi no "sliktās mātes", sāk vainot savu māti par visu, kas viņas dzīvē notiek nepareizi, māte jūtas, it kā pastāvīgi atrastos uz karstām oglēm, un cieš no vainas apziņas, kas nereti izraisa vēl lielāku konfliktu.

“Mēs joprojām dzīvojam sabiedrībā, pasaulē, kur patiešām neklausās sievietēs,” uzskata mātes un meitas attiecību pasaules līmeņa eksperte, grāmatu autore, amerikāņu psihoterapeite Roška Haseldaina. “Tāpēc mātes un meitas to izspēlē savās attiecībās – nevienlīdzību un seksismu, vardarbību un citu pieredzi. Tā ir milzīga, slēpta dinamika starp mātēm un meitām. Ja tā padomā – ja sievietes ģimenē netiek uzklausītas, kā gan māte un meita var ieklausīties viena otrā? Nereti starp mātēm un meitām notiek varas cīņa par to, kura tiks uzklausīta.”

Tas pats attiecas uz emocionālo atbalstu. “Ja jūs uzaugāt ģimenē, kurā tiek sagaidīts, ka sievietes atbalstīs visus pārējos, bet pašas nesaņems nepieciešamo atbalstu, tad atkal mātēm un meitām notiek cīņa par varu, par to, kas saņems atbalstu attiecībās.”

Haseldaina uzskata, ka pārprasta ir vēl viena slēptā dinamika mātes un meitas attiecībās, proti, skaudība. “Ja māte ir greizsirdīga par meitas karjeru, panākumiem, iespējām, brīvību, viņa nespēj par to klusēt. Un meita kļūst par to, ko es saucu par neērto spoguli. Māte redz to, ko kaut kādu iemeslu dēļ viņa nedrīkstēja vai nespēja izdarīt, redz to, kas nav realizējies viņas dzīvē.” Tas var būt attiecībā uz karjeru, izglītību, partnerattiecībām. Haseldaina domā, ka sabiedrība nav gatava risināt šos jautājumus, sievietes loma sabiedrībā vēl joprojām balstās vecos stereotipos, neļaujot sievietēm godīgi runāt par saviem pārdzīvojumiem. Tā vietā tas var izpausties kā meitas nomākšana ar ņirdzīgiem komentāriem vai viņas panākumu neatzīšana. “Tas ir skumju okeāns ar mātēm,” viņa piebilst.