Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Laura Ikerte dzīvo citādi – it kā plūstot, bet arī pret straumi. (Foto: Rojs Maizītis)

 

Laura Ikerte uz veciem namiem Bauskā uzziedinājusi lupatu rozes

Intervijas
16. jūlijā 07:11 2022. gada 16. jūlijā 07:11
  Sandra Landorfa | "Patiesā Dzīve"
Vietā, kur tumsa ir bieza kā rupjmaize un lāsmaina kā melnais māls, kur dabai dod vaļu un viss notiek tā, kā tam jānotiek, dzīvo kāda māksliniece. Viņa uz veciem namiem Bauskā ir uzziedinājusi lupatu rozes, cilvēki brauc un skatās kā brīnumā. Laura Ikerte dzīvo citādi – it kā plūstot, bet arī pret straumi. Kad būs uzzīmējusi simtiem mājdzīvnieku, būs nauda kleķa kūtiņas remontam…

Karameļu krāsas ķieģeļu ēkai ir tumši zaļzili slēģi, lampiņu virtene, šūpuļtīkls, apkārt daba met neķemmētas lokas, viss skaisti nepieradināts. Saimniece iznāk pretī, sniedz roku – Matilde. Tā arī nepajautājam, kāpēc šo vārdu sev izvēlējusies. Ovālā melnās keramikas traukā gozējas zemenes, paļāvīgi iegulusi klēpī, vēderu ļauj glaudīt kaķene Mona Lisa. Laura nav no ērtajiem cilvēkiem, kuri atbild to, ko sagaidi. Šķiet, viņa ir pieradusi turēt savu ērkšķi redzamu – kā mežroze –, lai nezaudētu savu vienreizību, jo citādi eksistēt nav iespējams. Kamēr citi glāsta mobilos telefonus, viņa – mālu, krāsu, audumu…

Foto: Rojs Maizītis

Zemes garša, debesis

– Vai Zemgales pusē esi ienācēja? Kāds ir sazemējums ar šo vietu tavās sajūtās?

– Esmu dzimusi Bauskā. Vecāki nopirka māju pie Rundāles pils, tā atnācām uz šo pusi. Esmu zemgaliete.

– Kā tev liekas, ko cilvēkam dod lauki, apvārsnis?

– Ļoti lielu laimi. Kalni ir skaisti, tur cilvēki jūtas tuvāk debesīm, bet Zemgalē ir miers, jo viss ir līdzens, nav dinamikas, kardiogrammas. Man liekas, tā ir zemes garšas pilna, ar ļoti plašām debesīm. To tikai, te dzīvojot, dienās un naktīs var izbaudīt.

– Tev naktīs ir planetārijs?

– Jā. Mana meita ir dzimusi augustā, kad vienmēr ir zvaigžņu lietus. Gan šeit, gan pie Rundāles pils esam ārā gulējuši uz segām un skatījušies, kā krīt; viss debesjums brīvs. Rīga ir pilna gaismām. Reiz bija atbraucis brālis, pamodās naktī un teica – esmu akls, neko neredzu. Prasīju – vai televizora sarkano lampiņu redzi? Jā… Tad neesi akls. Viņš no tik melnas tumsas bija samulsis. Un tāpēc arī zvaigznes ir tādas – tuvu, daudz un dikti. Zemgalē ir vieglāk braukt ar velosipēdu – nav jāminas pret kalnu, un jābūt lielākam atstatumam starp mājām. Vidzemē kaimiņš var būt tuvu, jo pa vidu ir kalns. Te vajag iet tālu, lai neredzētu, kā viņš skraida pa sētu.

– Par mākslinieci tevi izveidoja Rundāles pils tuvums?

– Nē. Patiesībā tā nav mana mīļākā pils. Es to apbrīnoju, bet nav mans laikmets. Tētis mūs ar brāli aiztrieca uz mākslas skolu Bauskā – vajadzēja mūs dabūt pie vietas.

– Tad tu Bauskas mākslas skolā sevi atklāji un aizdevies uz Rīgu?

– Nezinu, vai cilvēks sevi atklāj vai vienkārši dzīvo. Nekad neesmu domājusi – man ir talants. Es vienkārši kaut ko daru, dzīve pajautā – vai vari? Tā kā mammai ir trikotāžas un tautastērpu gatavošanas salons, aizgāju uz trikotāžas modelēšanas nodaļu lietišķajos, pēc tam uz grafiķiem Mākslas akadēmijā, tad satiku savu podu skolotāju, sāku nodarboties ar keramiku, tad iepazinos ar restauratoriem un pati par tādu kļuvu.

– Mākslas lietišķā puse tev ir svarīgāka par izstāžu mākslu?

– Droši vien. Man nav ambīciju taisīt mākslu, ko likt izstādēs. Lai gan draudzene prasa – nu, kad būs, kad būs? Laikam esmu cilvēks-haoss, un tādam ar izstādēm ir grūti. Jābūt koncepcijai, bet es to un šo – keramiku, gleznošanu…

Foto: Rojs Maizītis

– Grafika ir diezgan elitārs žanrs, tā tevī vēl dzīvo?

– Varbūt grafiskā izpausme kā domāšana. Baigi ar to neņemos, jo tam vajag darbnīcu – spiedes un citu aprīkojumu. Man patīk strādāt ar to, kas pa rokai, šeit varu gleznot, taisīt podus, atvest restaurējamus objektus – visi materiāli ir uz vietas.

– Vai sevi uzskati par dzīves mākslinieci – kur tevi nes, tur plūsti?

– Varbūt tā sanāk. Es cenšos necīnīties. Jo mazāk rādos, jo vieglāka dzīve – paslēpies mežā un esi vienkārši laimīgs, nav jāskaidro, ko darīsi rīt. Tā atskaitīšanās, sazināšanās paņem laiku, un kāda jēga, ieguvums? Man ļoti patīk rimtums. Šorīt paguvu iestādīt puķes un iesēt spinātus. Gaidīju jūs atbraucam, bet pietika laika arī kam citam. Gribēju grīdu mazgāt, bet domāju – principā nē, jo ciemiņu dēļ nepārvēršu savu māju skaistāku, nekā tā ir ikdienā. Es to nedaru jums, vien tik, cik pašai vajag. Tā cenšos nostāties mazā opozīcijā, lai parādītu, ka mums nav jāizdabā citiem, vienīgi sev.

– Pēc studijām kādu laiku biji aizķērusies Rīgā?

– Nē, kad piedzima meita, atbraucām dzīvot uz Rundāli, četras paaudzes kopā. Man bija abas vecmāmiņas, ļoti mīlīgs laiks. Akadēmiju pabeidzu, jau braukājot no šejienes. Padsmit gadu pagāja, Rīgā mācoties, taču pilsēta mani nekārdina. Jaunībā ir forši ballēties, bet man vienmēr ir bijusi vēlme tikt prom. Dodoties uz ballīti Vecrīgā, mugursomā vienmēr bija zobu birstīte un kaut kas ēdams, jo pēc vai pat pirms ballītes varēju izdomāt – ai, nē, kaut kur jāaizbrauc. Izej uz ceļa un aizstopē uz Smilteni. Rīga ir iespēju, mācību, ballīšu un pazīšanās vieta, bet palikt uz dzīvi… Nu nē.

– Satiki personības, kas bija tavi dvēseles radinieki?

– Es mīļoju tos, kuri ir manā tuvumā.

– Uzturi kontaktus ne tikai ķeksīša pēc?

– Es ķeksīša pēc vispār neko nedaru, tāpēc arī nesveicu dzimšanas un vārdadienās tos, ar kuriem nerunāju ikdienā. Daru tikai tad, ja tā ir mana sirdslieta. Ar akadēmijas skolotājiem nesatiekos, bet ļoti mīļoju un atceros. Ar podu skolotāju Ēvaldu Vasilevski gan bieži sazvanījāmies, tikāmies, bet tad viņš nomira. Pieminēt, uzturēt atmiņu dzīvu – tas ir lielais uzdevums. Kā nevari noliegt mammu un tēti, no kā esi nācis, tā arī ar skolotājiem.

Daudzi, kuri strādā ar melno keramiku, ir mācījušies pie mana skolotāja, bet ne visi viņu piemin, un manī tas smeldz. Liekas, nevari sevi celt augstāk par savu radītāju. Vari teikt, ka dari citādi, bet ne noliegt to, kurš bijis tavs iedvesmas avots, kāpēc melnajam mālam vispār esi skāries klāt.

Foto: Rojs Maizītis

Dažādi pieskārieni

– Tu ar pirkstiem pieskaries biezai krāsai, strādā ar mālu, tekstilu. Ko šie dažādie materiāli ar tevi dara?

– Tieši to arī dara. Pieskāriens, sajušana caur pirkstu galiem ir viena no interesantākajām pieredzēm. Ir dažādi cilvēki – tādi, kuri bauda ar acīm, ausīm, vēderu… Pastāv uzskats, ka profesionālis esi tikai tad, ja dari ko vienu, jo līdz galam esi izkodis materiālu, virzienu. Es izbaudu visas iespējas, jo tā es augu un mācos, gūstu pretimnākšanu, sarunu.

– Sarunu ar materiālu?

– Jā. Kārtojot restauratora akreditāciju, dzirdēju pārmetošu jautājumu – kā trikotāžniece nodarbojas ar mālu… un tagad ar restaurāciju? Bišķīt saflammējos, bet sevī atradu atbildi, ka, iepazīstot, izbaudot vienu materiālu, esmu gatava arī kam citam. Piemēram, mālam es nelieku glazūru, bet pulēju ar akmentiņu vai stikliņu, un objekts ir spīdīgs, jo nospodrināts. Tāda pulēšana notiek arī zeltīšanā, veciem rāmjiem uzliek mazu māla kārtu – polimentu, un vēsturiski to pulē ar ahāta akmeni. Mālu var pulēt ar visu, kas gadās pa rokai, un tas dod rezultātu.

– Vari atrast sētā Zemgales akmentiņu?

– Tas ir par raupju, jūrā ir gludie. Saprotot sakarības, izdomā – ā, rāmi var pulēt arī ar floristikas stikliņu, nav jāpērk dārgais ahāts. Tas manī rada drošību un brīvību – zināt materiālu. Tam atbilst patlaban aktuālā kompetenču izglītība – jo vairāk zini par ko vienu, jo vairāk vari iedziļināties citā. Mācot gatavot māla traukus, es stāstu arī par māju būvēšanu, fizikas likumiem, gāzu izplešanos. Cilvēki klausās un brīnās, kamēr saprot. Kāpēc es vispār mācu mākslu cilvēkiem? Man patīk, ka viņi nodarbībās piedzīvo pieskaršanos materiālam.

Nav jākļūst par mākslinieku, bet jānotic, ka jebkurā dzīves situācijā var izmantot šo dīvaino, radošo pieeju. Iemācoties noturēt pareizā biezumā krāsu otiņas galā, apgūst arī spēju būt brīvam. Kad vajadzēs grāmatvedības sistēmu atlaist, kādā mirklī būs jāizlemj, kurš ir radošais piegājiens, kā citādi uz to paskatīties, tad tas noderēs. Drosme darīt rodas caur mākslu. Nebaidīties, nedomāt, ka mērķa sasniegšanai der tikai viena sistēma, viena formula.

– Mākslā pareizo formulu nav?

– Nav. Māksla ļauj atrast risinājumu jebkurā situācijā. Jā, ir bāzes, tradīcijas, bet arī mākslā tāpat kā latviešu valodas gramatikā ir izņēmumi.

Foto: Rojs Maizītis

– Jo tikai tad valoda un māksla ir dzīva?

– Jā, jā. Vienmēr atradīsies kāds, kurš teiks – bet tā taču nedara. Galvenais, ka rezultāts ir foršs. Droši vien visi atklājumi, izgudrojumi rodas no tā, ka kāds pamēģina citādi. Mākslas radošās aktivitātes, mazās darbnīcas tevi nepārvērš par citu cilvēku, bet dod ticību sev, ka viss ir risināms.

Ceļš uz mājām

– Jau pārkāpjot tavas mājas slieksni, ir sajūta, ka visam, kam pieskaries – tas ir skaisti.

– Ļoti daudz palīdzēja draugs – iekārtoja, atveda, pamainīja. Tas ir mūsu kopdarbs. Nenoliegšu, varbūt tāpēc, ka nebija līdzekļu, mēs šo māju veidojām ļoti radoši – no tā, kas citiem palika pāri. Tagad vienmēr, kad ieraugu kādas detaļas, ko citi grasās izmest, man liekas – to var vēl izmantot. Lietu otrā dzīve ir ļoti jauka, tā mazāk piesārņojam dabu, neaizejam vēlreiz uz veikalu, netērējam naudu. Jau atkal – tu sev un pasaulei parādi, ka tavs radošums valda pāri visam.

– Un nepiesārņo sevi ar lieku frustrāciju, kā nopelnīt?

– Pilnīgi noteikti. Ir daudzas lietas, kam nav vērts tērēt naudu, tikai jābūt ar iniciatīvu – o, pamēģinām atrisināt! Izdari, un viss. Protams, krānu es nemāku pati uztaisīt. Lai gan es varētu, bet vai visu vajag darīt pašam.

– Vari teikt, ka tev pieder ļoti daudz laika?

– Jā un nē. Es ļoti daudz veltu sev, atļaujos būt mājās, nestrādāt. Ja to visu var saukt par nestrādāt…

– Lielākoties cilvēki skrien. Arī pie tevis uz glezniecības studiju nāk dāmas pēc darba birojā.

–  Bet viņām tas ritms ir nepieciešams. Esam tieši tur, kur mums jābūt. Nevari gribēt, lai ir tā, kā otram, katram savs karmiskais ceļš jāiet. Man šķiet, viss notiek tā, kā tam jānotiek.

– Daudzi tagad domā, kā iekāpt lēnajā dzīvē, iegādājas lauku mājas, meklē, kā pārkārtoties, iet prom no lielpilsētas burzmas. Var teikt, ka tā ir modes lieta, bet arī – nepieciešamība.

– Jā, bet to vajag pamazām. Lasīju par zero waste iesācējiem Latvijā, viņi sākumā domājuši – visu vai neko. Bet tā aiziet pārspīlējumā, un ir grūti. Jebkurš fanātisms ir ārprātīgs. Es šeit dzīvoju un daru kaifam, tikai kaifam. Ja iestādu kartupeļus lapās – gribējās pamēģināt, es tos arī novācu, jo tas bija ļoti vienkārši, tīri un skaisti.

Foto: Rojs Maizītis

– Vienkārši iemeti lapu kaudzē?

– Jā, tie sadzina asnus, izauga. Redz, cilvēki brauc, grib kaut ko labu izdarīt, grābekļi stāv ārā, vēl neesmu mājās, un viņi pagrābj lapas. Prasu – vai jums ir plāns, kur tās likt? Es tās atstāju, lai zāle neaug, lai aiztaisītu bedres, iestādītu dobi. Citi kartupeļus audzē salmos, es lapās. Taču, ja gadījumā ir tā, ka rudenī man nav laika tos novākt, es sev nepārmetu. Tie paliek zemē, un es to aizmirstu. Jo nav jēgas darīt vairāk, nekā vari paspēt. No tā neviens nenomira.

Kartupelis – jā, ziemā tas sasala, bet es tik un tā biju paēdusi. Ja nebija laika, tātad ļoti daudz strādāju, nopelnīju un varēju nopirkt. Man visu laiku jāizdomā, kas ir kas. Barteri uztaisu, man atved kartupeļu maisu. Ja es skrietu un vēl pārdzīvotu, pāri visam ietu rakt kartupeļus – kurš būtu ieguvējs? Bet par tiem, kuri ņem mājas, domāju – brīnišķīgi, kādā mirklī viņi savu labo ikdienas ritmu atradīs.

– Arī tev bija sapnis par savu māju? Krāji naudiņu, esi tik cītīgs cilvēks?

– Esmu, ļoti. Tagad gleznoju kaķus un zaķus, draudzene saka – jūs viņai varat kaut zelta zivtiņu pasūtīt! Lai sakrātu naudu kūtiņai, jo kā citādi tikt pie kaut kā? Šogad tā kleķa ēka svin 100 gadu jubileju, ir bēdīgā stāvoklī. Liekas, vajag palīdzēt Zemgalei saglabāt vienu ēku, un es to mēģinu darīt. Tāpat ar šo – zināju, ka gribu māju, un lēnu garu meklēju. Protams, katru reizi, kad ieraudzīju sludinājumu, domāju – šī ir īstā!

Foto: Rojs Maizītis

– Pēc tam ar sirdssāpēm atvadījies?

– Jā, šo tomēr nepacelšu. Braucu garām, skatos – tukša māja. Ieeju, bet tur kurmju rakumi izcēluši grīdā caurumus. Šī ir mūra māja, nopietnāka, iepriekšējie saimnieki daudz bija paspējuši izdarīt, varēju lēnu garu sākt dzīvot, iekārtoties.

– Zini tās vēsturi, cilvēkus?

– Mazliet. Ir divas grāmatas, kurās skatīties. Vienmēr smaidu, priecājos par stāstu par kazu, kuru puišeļi uzaicināja augšstāvā, viņai kājiņas tievas, ielūza. Apakšā bija zobārsta kabinets, daktere pārtrauca darbu un koridorā sēdošajiem lika – ejiet, izceliet to kazu ārā!

Tie ar saviem sāpošajiem zobiem iet un velk... Man patīk, ka cilvēkstāsti pa drusciņai lasās kopā. Tā ir cieņa pret pagātni, nedrīkst nezināt. Droši vien katrai mājai ir arī sāpju stāsti, es tos lasu kopā, mīļoju un cienu. Apkārt ir daudz smukas dabas, bet man nav tik daudz roku un enerģijas, lai to visu sakārtotu, sakoptu, tad arī paliek tieši tik mežonīgi dabisks. Visi, atnākot ciemos, kaut kā grib sakārtot.

– Tev palīdzēt?

– Palīdzēt ir prasīt, ko darīt, bet spriedumus teikt – kaut kas cits. Tāpat komentēt, ko man vajadzētu izcirst vai nopļaut, ir nepieklājīgi.

Foto: Rojs Maizītis

– Draugi pie tevis bieži brauc?

– O, jā. Domāju, šī māja ir tāda… Koronas laikā te komūnā kārtīgi padzīvojām. Cits strādāja no mājām, cits kā citādi. Domāju, ka man ir daudz draugu.

– Teici, ka dzīvojāt četras paaudzes… Attiecībās esi viegls cilvēks?

– Nu tā, ir plusi, ir mīnusi. Ir labie brīži, un ir saņemšanās – gan paaudžu atšķirībās, gan komūnas lietās. Pilnīgi noteikti ir daudz plusu, arī ekonomiskie, jo tas ir loģiskāk – dzīvot vairākiem cilvēkiem kopā, dalīt izdevumus un arī telpu. Ja katram ir māja, tad to ir miljons, bet, ja vienā mājā dzīvo četri vai seši cilvēki, var apvienoties.

– Sanākot pie saimes galda, redzi, ka tavs bērns komunicē ar vecvecākiem…

– Jā, un mācās. Tas paliek zemapziņā, atmiņās un ir ļoti svētīgi. Tas nav viegli, galīgi nav viegli – dzīvot. Arī tagad mammai saku – zem viena jumta nē, bet kaimiņos jā. Ja mēs dzīvotu šajā mājā, viņai noteikti citu virtuvi vajadzētu. Ir kaut kas, kur esam paši sev, un tad satiekamies pie saimes galda. Tas, starp citu, bija viens no komūnas noteikumiem, paziņoju – ēd vai neēd, dzer ūdeni vai izvēlies ko citu, bet pusdienās un vakariņās jābūt pie galda. Citādi ir drausmīgi sarežģīti, kā aukstais karš, kad visi pa māju staigā paši par sevi, ekrānos iegrimuši. Un tas ir diezgan nesimpātiski. Galds ir vienojošais visādu apsvērumu dēļ.

Foto: Rojs Maizītis

Rozes un kautiņi

– Tavas rozes Bauskā vēl dzīvo?

– Jā, bijām domājuši, ka tās būs pusgadu, bet septembrī būs jau pieci. Ik pa brīdim tās atjaunojam ar auto krāsām, putekļus ar slotiņām notīrām. Gribētos ņemt nost, bet nezinu, ko vietā likt.

– Pamatā ir tīkls?

– Celtniecības siets, izšūts ar lupatiņu strēmelēm. Ļoti izbalē, īpaši kokvilna. Pirmais rožu projekts pārsteidzoši skaļi aizgāja tautā, citi nebija tik novērtēti. No otrreizējiem materiāliem uzlikām mozaīku, tā man ļoti patīk, būs ilglaicīga. Ar mežrozēm apgleznojām ļoti skaistu modernisma stila ēku, kur bijusi pirts, tā netiek lietota jau gadus desmit. Tas, protams, ir skarbi, ka tāds monstrs vecpilsētā stāv tukšs. No sākuma gribēju to apvilkt ar celtniecības sietu, uz kura būtu telpiskās rozes. Redzēju, ka tāds ir kādā pilī Anglijā – zaļš siets, no kura iztek sarkanas magones, arī zemē kaut kas sasprausts.

Tas man lika domāt par šo ēku, stāstu par Ērkšķrozīti – princese tiek pamodināta, kad princis atnāk un nocērt to, kas aizaudzis. Bet, redz, vēl nekas nav noticis. Ir bijuši visādi komentāri – kāpēc apķēpāt māju? Bet kā – braukt garām, nepievērst uzmanību, it kā tās tur nebūtu? Tad es labāk dabūju kritiku. Bauska vispār ir ļoti specifiska vieta. Kad likām rozes, brauca garām viens puisis, kurš teica – ja es tevi nepazītu, jau vakarā būtu ar benzīna kanniņu šeit.

Foto: Rojs Maizītis

– Jo rozes kā ērkšķis acī?

– Nē, vienkārši Bauska. Ir teiciens – par laimīgu lai sevi sauc, kurš brauc no Bauskas nepiekauts. Pie bibliotēkas bija nolikta dekoratīva pūcīte, tai visu laiku nolauza degunu. Nezinu, vai tā ir vēlme izpausties... Taču rozes nav aiztiktas – ar visu to, ka puišiem besī ārā tādas izdarības. Es gan pamanīju, ka pa mozaīkas apaļajiem un ovālajiem spogulīšiem ir mests, tā precīzi. Nu, ja ļoti grib trāpīt mērķī un šautuves vairs nav…. Agrāk bija, es gāju šaut ar gaiseni.

– Tu esi kā domino kauliņš, kurš daudzus arī iedvesmo sakopt savu vidi. Uzliec rozi, un cilvēks vismaz no durvju priekšas zirnekļu tīklus noslauka.

– Tā ir, bet… Labi un slikti. Redz, es jau tās rozes neizdomāju. Ir cilvēki, kuri izborē caurumiņus lejkannās un ar krustdūrieniem izšuj. Man ir citādi – vajag pievērst uzmanību vecpilsētai, lai cilvēki tur ieiet, jo tad arī veikals, bizness var strādāt. Ir ļoti grūti meža vidū veidot uzņēmumu, vajag lielu pārliecību un resursus, lai cilvēkus tur atvilinātu. Tas bija mērķis – pa posmiem iet uz priekšu, galā skatu laukums, pils, tagad noiet pa Rīgas ielu ir kļuvis interesantāk.

Foto: Rojs Maizītis

Mamma saka, tik daudz cilvēku nav redzējusi gadiem, un ne tikai tos, kuri dodas uz ķīmisko tīrītavu, bet kuri staigā un skatās. Pilsētas apdzīvotībai tas ir ļoti būtiski, arī vides sakopšanai. Dekori, protams, ir ārēja uzmanības pievēršana, bet, ja tie rada vēlmi saņemties un būt labākiem… Panācām, ka uzliek soliņu pie mozaīkas, tur mēdz gulēt bomži. Bet, kad cilvēki nāk, viņi pieceļas un smuki aizslīd, nevienu netraucē – tas arī ir brīnišķīgi. Viņi izmanto šo ērtību, bet negrib nevienu apgrūtināt, lai nebūtu slikts priekšstats par Bausku. Un tas ir ļoti forši.

– Ja uz manas vai kaimiņu mājas būtu roze, es droši vien, to ieraugot, vismaz iekšēji pasmaidītu. Vai tev ir sajūta, ka tu pasauli dari mazliet laimīgāku?

– Ceru, ka jā. Iela kļūst krāšņāka. Protams, ideālā variantā būtu smuki atjaunotas ēkas, bet tās liktu mazāk smaidīt, tas gan ir fakts. Mērķis ir, lai tas būtu sakārtots, ne piesegts. Kā jau dzīvē – par visu ir dažādi viedokļi. Arī par raidījumu Province, kas bija par mani, ko nu kurš dzirdējis, ko sapratis, esmu pateikusi par daudz vai par maz.

– Par Bauskas domi?

– Jā, redz, kā atļāvos. Vai arī saka – dzirdēju, tu par naudu tik dīvaini runā… Tāpat ar rozēm – ko nu kurš sapratis, kāpēc to daru. Esmu dzirdējusi – lai aizmālētu acis, caurumam priekšā uzliek rozi. Vai “būtu uzlikusi notekcaurules”, “to naudu un enerģiju varētu labāk iztērēt”. Mūsu gadījumā tā ir kopā būšana. Braucām uz vietējām bibliotēkām, sanāca cilvēki, mēs viņus apmācījām, iedvesmojām, pēc tam viņi ierauga – o, šī ir mana roze, šī mana… Esam veselā alejā. Lokālpatriotisma vairošana bija viens, pilsētas atdzīvināšana – otrs. Cilvēki tik daudz runā un ņemas – kam viņiem to? Ja nepatīk, ej garām, ja patīk – priecājies. Gribi – iesaisties, ja ne – neiesaisties. Bet viņiem ir tik daudz enerģijas spriedelēt.

Foto: Rojs Maizītis

– Tavas rozes nav tādas, ko čaļi pērk Saktas tirdziņā metru garos kātos, tās ir nepieradinātās, meža.

– Ļoti dažādi. Citas ņemtas no etnogrāfijas, precīziem cimdu rakstiem, stilizētas, mežrozītes, atplaukušas, pumpuros... Tikko bijām Grieķijā, tur tāds smaržu mākonis, ak… Tur bija viss – jasmīni un rozes trīsstāvu mājas augstumā, tik lieliem ziediem kā pujenēm. Kad tās fotografēju, viena sieviete pasauca, nolauza un no otrā stāva iedeva pumpuru un puspavērušos rozi. Pa trim naktīm tās atplauka milzīgas, visa istaba smaržoja tā, ka biju pārlaimīga.

– Tu esot iedvesmojusies arī no projekta Spānijā, tātad tas nav tikai lokāli, tautiski, bet plašāk.

– Jā. Mammas namiņam uz Ziemassvētkiem logos ielikām rozes, un, kad iekšā dega gaisma, tā bija kā vitrāža. Daži esot teikuši – kas jums tās par krievu rozēm? Ja te ir tautastērpu ražošana, kāpēc lupatas? Mamma ver vaļā grāmatu – re, kur rozes Zemgales brunčos, lakatos, dziesmās… Ir stulbi tērēt laiku argumentiem, bet reizēm vajag. Man zvanīja no Ogres un Salaspils, gribot izšūt Ukrainas ziedus, un es rādīju, lai ņem un dara. Aizbraucu Lietuvā, skatos – aha, rozes, dažas kā mums, dažas citā tehnikā. Tas nepaliek šeit, mazajā vietiņā, bet migrē. Tā tam būs būt.

– Pīt maskēšanās tīklus Ukrainas karavīriem bija tava iniciatīva?

– Nē. Redz, esmu darītāja, biju ar mieru parādīt, kā es to veiktu, taču šoreiz pakļāvos noteikumiem, tāpēc vairāk neuztaisījām nekā uztaisījām. Pieci lieli tīkli tika sagriezti, aizsūtīti.

Foto: Rojs Maizītis

– Nevarēji nedarīt?

– Jā. Es labprāt darītu vēl, bet citādi. Zinu cilvēkus, kuri dara, sūta, un, jācer, tas palīdz. Bet es nevarēju rast sevī pārliecību. Esam zemē, kur varam nopirkt profesionālus tīklus un aizsūtīt. Tas noteikti būtu daudz vērtīgāk, vieglāk un lietojamāk. Ukraiņiem tādas iespējas nav, viņu pasaule ir nobloķēta. Šis vairāk bija solidaritātes dēļ, kopā būšanai, iesiet savu labo, sargājošo ticību. Tāpēc to vajadzēja. Domāju, būtu jāapvieno gan roku, gan rūpnieciskais darbs. Ar roku taisītie ir smagi.

– Tas praktiskumu mazina?

– Jā. Ar to man bija sarežģīti. Kad no rūpnīcas sāka nākt svaigi baķi, sagriezti strēmelītes, mans racionāļa prāts nobruka, jo nesaprotu – kokvilnas izaudzēšanai ir tērēts daudz ūdens, tad tā ir novākta, uzausta, nokrāsota, atsūtīta uz Latviju, sagriezta strēmelēs un sūtīta uz karu. Ja taisām no vecām biksēm vai krekla, tam redzu jēgu.

Par kazām un vēl…

– Vai tā govs zem ābelēm ir tava?

– Kaimiņu. Nāk palīgā zāli ēst. Esmu mēģinājusi sarunāt ar draugiem zālēdājiem, lai tie ēd vairāk, bet viņi ar tik lielu teritoriju nespēj tikt galā. Govs ir laba palīdze, bijuši arī zirgi, kazas, citreiz – izmisums. Zāle aug ātri.

– Tev bija arī kazas?

– Uz vienu vasaru biju paņēmusi no draudzenes, pa ziemu atdevu, jo tad jādomā, vai galināt nost, kur turēt…

– Jālaiž istabā.

– Tā arī viņas darīja – nāca iekšā. Vismaz viena. Kad kazu aizveda atpakaļ pie draudzenes, viņa teica, ka zvanot kaimiņiene – man kaza nāk līdzi. Teicu, lai vienkārši neņem viņu līdzi autobusā, tad nāks atpakaļ. Kaza skatās – cita tante izkāpj, nu labi, iešu ar tevi...

– Kā tev liekas, kazas ir gudras?

– Baigi gudras – kā suņi. Domāju, intelekta līmenis ir identisks. Lai atjaunotu kūtiņu, man vajag ļoti daudz naudas un palīgu. Brīnišķīgi, ka tajā izmantoti materiāli, kas ir uz vietas. Kleķa arhitektūra no māla, kas ir mūsu zemē, salmiem, zālēdāju sūdiem no kaimiņu govīm, uz jumta – lubiņas.

– Kad būs savākti ziedojumi, būs arī kūtiņa?

– Jā, es ļoti krāju. Tā būs darbnīcas telpa, kurā, ja piekritīšu projektam, piecus gadus nodarbības būs bez maksas.

Foto: Rojs Maizītis

– Kādas ir tavas attiecības ar vasaru un saulgriežiem?

– Plūstošas. Bet vispār tagad man vairs nevieni svētki nepatīk. Lai svētki būtu, vajag satikties, kopā spēlēt, dziedāt… Man šo tradīciju nav. Bez grāmatas nevaru atcerēties, kuru dziesmu vajadzētu nodziedāt.

– Dzimšanas dienu tomēr svinēji.

– Es principā svinu visu, bet tajā pašā laikā – nesvinu, neorganizēju. Agrāk dzimšanas dienās braucu ar laivām, šoreiz ne. Man tam nav spēka. Nu, atkal nepieklājīgi. Te tuvumā ir brīnišķīgas spēka vietas, pagājušogad īstajos saulstāvjos četros no rīta četras dāmas gājām iekurt ugunskuru kalnā un dziedājām, gan pēc grāmatiņas. Gājām peldēt.

Foto: Rojs Maizītis

– Pa pliko?

– Tas ir vēl kaut kas, ko ļaudis nesaprot. Ir bijuši visādi komentāri – gan par drosmi, gan: kā tā varēji? Atkal dīvaina lieta – ko man darīt, ka tā? Man nekad nav mērķa rādīties, ekshibicionēties, bet kāpēc apgrūtināt sevi ar peldkostīmu? Nu pasakiet, priekš kam?...

Citi šobrīd lasa

TEKSTA TIEŠRAIDE. Krievijas iebrukums Ukrainā; Ukrainas armija apstiprina pēdējā tilta Hersonas apgabalā iznīcināšanu 7
"Parodija par mani bija izdevusies!" - Raimonds Pauls sajūsmā par Maksima Galkina uzstāšanos
VIDEO: Armēnijas galvaspilsētā uzsprāgst tirgus ēka; drupās tiek meklēti cilvēki