Bērni uzvedas sociāli piemērotā veidā, kad viņi jūtas mīlēti, cienīti, atbalstīti. Uzzini dažādus bērnu disciplinēšanas veidus

Jūsu bērns rotaļu laukumā iesit citam bērnam, jo rotaļubiedrs negribēja dalīties ar savu rotaļlietu. Jūsu pirmsskolnieks pie veikala izejas durvīm vaimanā un čīkst cik ļoti gribēja kādu saldumu. Jūsu 12 gadus vecais bērns atsakās palīdzēt uzklāt vakariņu galdu, aizejot uz savu istabu un demontratīvi aizcērtot durvis. 

Pajautājiet jebkuram vecākam, un viņi jums pateiks, ka šādu situāciju risināšanas ir vienas no sarežģītākajām un biežāk sastopamajām bērnu audzināšanas daļām. Sekundes simdaļās vecāku galvās iešaujas miljoniem dažādu veidu kā risināt situāciju - dot bērnam laiku, draudēt viņam ar kaut kā atņemšanu, pārrunāt notikušo. 

Noteikti esat pamanījuši, ka mūsdienās arvien lielāks skaits profesionāļu un arī vecāku, uzskata, ka sarunas ar bērnu viņa bēdu brīdī, nevis bērna sodīšana, noved pie mierīgākiem un emocionāli noturīgākiem bērniem.

Vārds “disciplīna” ir iemantojis sliktu slavu. Tā bieži tiek interpretēta kā sodīšana, dažreiz pat kā vardarbība, saka Dens Zīgels, UCLA Medicīnas skolas psihiatrijas klīnikas profesors un sešu bērnu audzināšanas grāmatu autors. 

Viņš norāda, ka vārds disciplīna ir cēlies no latīņu vārda “disciplina”, kas nozīmē pamācīt, mācīšana.

Tāpat kā jebkurš vecāku lēmums - no miega treniņiem līdz ekrāna laika dilemmai, tas kā mēs disciplinējam jeb mācām savus bērnus, ir visnotaļ personiski. 

Uzskatus par to kā disciplinēt bērnus ir veidojusi kultūra, kurā dzīvojam, apkārtējo cilvēku attieksme, tas kā paši tikām audzināti, kā arī kāds ir mūsu pašreizējais stresa līmenis. Tas, vai mēs domājam vai disciplīna vispār ir vajadzīga, ir atkarīgs arī no dažādām situācijām un noteikumiem kurus uzstādām. Piemēram, trīsgadnieks, kuram piekodināts neiziet no istabas, visticamāk nepaklausīs, savukārt trīsgadnieks, kuram ļaus brīvi ienākt un iznākt, no istabas izies retāk. 

Piemēram, aborigēnu ciltīs disciplīna ietver ideju, ka bērnam ir tiesības paklausīt vai nē, un pieaugušie nav pārāk sarūgtināti, ja norādījums netiek izpildīts. Tā vietā, lai bērni saņemtu atlīdzību vai sodu, bērni iemācās pienācīgi izturēties izejot cauri eksperimentālam un kļūdu pilnam procesam. 

Arī Arktikas pamatiedzīvotāju grupa Sāmi, piekopj līdzīgu audzināšanas filosofiju, ļaujot bērniem pašiem pieņemt lēmumus pat pat gulētiešanu vai to, kad ēst. Sodu vietā, ciltī valda nerakstīti likumi - mudināt bērnus uz kopīgām aktivitātēm, kas rosina bērnus pārdomāt savu rīcību un mainīt uzvedību. 

Citās sabiedrībās vecāki izmanto daudz skarbāku pieeju. Kādā UNICEF ziņojumā konstatēts, ka vairāk nekā 90% bērnu valstīs kā Gana un Ēģipte, pēdējā mēneša laikā piedzīvojuši fizisku vai psiholoģisju agresiju kā disciplinēšanas veidu. 

Viena lieta ir skaidri zināma, ka katra aprūpes persona saskaras ar to, ka bērns izdara pretēji kā viņam tika teikts. No 25% līdz 65% vecāku apgalvo, ka viņu bērni dažreiz neizpilda prasīto, taču 1% līdz 9% apgalvo, ka tā ir bieža vai nopietna problēma. 

Kulminācija tiek sasniegta zīdaiņa vecumā, pēc tam jau bērni sāk izmantot vārdus, lai iegūtu, ko vēlas. Taču šeit svarīgi piebilst, ka jaunākiem bērniem robežu pārkāpšana ir fundamentāli svarīgs process, tā ir normāla attīstības sastāvdaļa.

Taču ko saka zinātne par to kā reāģēt? Un vai tiešām ir kāds veidā kā laipni vadīt bērnus uz sadarbību, kas neietvertu soda mehānismu? 

Dusmīgs vecāks, dusmīgs bērns?

Lielākais vairums zinātnieku, pediatru un psihologu tagad piekrīt, ka barga audzināšanas taktika un fiziski sodi, tostarp pēršana var kaitēt bērnam pat tad, ja vecāki uzskata, ka pēriens ir viegls un pamatots.

Amerikas Pediatrijas akadēmija 2018. gadā mainīja savu politiku un brīdināja vecākus par pēršanu. Tagad šāda soda izmantošana ir aizliegta 63 valstīs un teritorijās, sākot no Velsas līdz Kolumbijai. ASV, Kanādā un Austrālijā pēriens mājās joprojām ir likumīgs, savukārt ASV 19 štatos to atļauts izmantot arī skolās.

Taču neskatoties uz plašājām sociālajām izmaiņām un aizliegumiem, daudzi vecāki to joprojām pielieto.

Apvienotajā Karalistē 42% vecāku norādīja, ka viņi iesituši savam bērnam iepriekšējā gada laikā. ASV gandrīz viena trešdaļa vecāku pēruši savus viengadniekus. 

Tomēr pētījumi liecina, ka fizisks sods tikai pasliktina problēmu. "Izrādās, ka bērni, kuri tiek pērti, laika gaitā kļūst agresīvāki. Ja pēriens darbotos, tad agresija samazinātos. Bet tā nav," saka Teksasas Universitātes cilvēces attīstības un ģimenes zinātņu profesore Elizabete Gēršofa Ostinā. Viņa pētot miesas sodu ietekmi uz bērniem secinājusi, ka ieperot bērnus, vecāki rīkojas tieši pretēji tam, ko vēlas panākt. 

Pēršana bērnībā bija saistīta ar to, ka bērns ir agresīvāks, antisociālāks un viņam ir sliktāka garīgā veselība, sliktākas vecāku un bērnu attiecības un lielāka garīgās veselības problēmu iespējamība vai antisociāla uzvedība esot pieaugušam. Tas arī atklāja, ka bērniem, visticamāk, ir zemākas kognitīvās spējas un zemāks pašvērtējums, un ka pēršana nebija saistīta ar bērna uzvedības uzlabošanos.

Nevienā pētījumā nav konstatēts, ka fiziskajiem sodiem būtu ilgtermiņa pozitīva ietekme, un lielākā daļa ir konstatējuši negatīvas sekas. 

Ne tikai fizisks sods var atspēlēties, bet arī "psiholoģiska agresija", piemēram, kliegšana un apsaukāšanās. Šāds verbāls skarbums pret bērnu 13 gadu vecumā paredz lielākas bērna uzvedības problēmu un depresijas simptomus nākamā gada laikā. Pat tad, ja pārējā laikā vecāki bijuši silti. Skarba audzināšanas taktika, tostarp pēršana, balss pacelšana vai dusmošana, var pat izmainīt bērnu smadzenes, aktivizējot pastiprinātu baiļu un modrības modeli pat tad, ja nav reālu draudu.

UNICEF ​​ir atklājis, ka gandrīz septiņi no 10 bērniem vecumā no diviem līdz 14 gadiem visā pasaulē pēdējā mēneša laikā bija piedzīvojuši vecāku kliegšanu. Četri no 10 tika saukti par "mēmiem vai slinkiem".

Ja uzbrūkot bērnam fiziski vai verbāli, viņa uzvedība neuzlabojas, un tā dēļ var būt negatīvas sekas, kāpēc vecāki to dara?

Daži, iespējams, atveido to, kā viņi paši tika audzināti. Citi var reaģēt dusmu vai bezpalīdzības dēļ, nespējot kontrolēt savas emocijas. Un daži var vienkārši domāt, ka tas ir vienīgais vai labākais veids, kā tikt galā ar slikto uzvedību. 

Tā kā zinātne ir pierādījusi, ka šī taktika nav laba, priekšplānā ir izvirzījušies citi soda veidi, piemēram, "laika aizturēšana" (uz noteiktu laiku novērst uzmanību no bērna) vai "privilēģijas atņemšana" (piemēram, neļaut bērnam skatīties savu iecienītāko TV programmu).

Strīdi par “taimautu”

Pēc dažu ekspertu domām, ir citi - efektīvāki veidi, kā veicināt labu uzvedību. Taču par spīti atgādinājumiem, vecāki ne vienmēr maina savu reakciju. Sods ne vienmēr ir saistīts ar bērna uzvedības maiņu, bet tas var izrietēt no vecāku vēlmes paust nosodījumu, apmierināt savu taisnīguma sajūtu vai pat vienkārši izgāzt savas emocijas.

Tāpēc ir maz ticams, ka mēs kādreiz nonāksim līdz tam, ka lielākā daļa ģimeņu praktizē "bezsodu vecāku audzināšanu", neatkarīgi no iespējamiem ieguvumiem bērnam, saka Alans Kazdins, Jēlas Universitātes psiholoģijas un bērnu psihiatrijas profesors un direktors. 

"Jūs varētu veidot vēlamo uzvedību bez soda. Bet tajā pašā laikā ir jābūt reālistiskam. Vecāki negrasās atteikties no soda," viņš saka.

Kā mazāko ļauņumu pētnieki uzsver “pārtraukuma metodi”.

Pētnieki laika pārtraukumu definē nevis kā vietu, kur tas notiek, bet gan kā laiku, kurā bērnam netiek pievērsta nekāda uzmanība. Laika pārtraukumam pat nav jābūt prom no aprūpētāja, saka eksperti, tas var būt absolūts klusums tajā pašā telpā.

Svarīgi, ka vecāks nepiemēro citus, agresīvākus sodus – tātad bez kliegšanas, bērna nosaukšanas par "nerātnu" vai pat liekot viņiem izmantot laiku, lai pārdomātu pastrādāto.

Tai nevajadzētu ilgt vairāk par piecām minūtēm — nekas neliecina, ka ilgākam laikam būtu lielāks efekts.

Pētnieki saka, ka laiks arī jāizmanto taupīgi. To vajadzētu izmantot skaidrās disciplinārās situācijās, nevis tādās, kas bērnam ir emocionāli satraucošas vai kurās aktivizēta piesaistes sistēma. Kā arī tam vajadzētu būt kontekstā ar citādi pozitīvām vecāku attiecībām.

Ja vecāki ir apmācīti izmantot laiku šādā ekspertu apstiprinātā veidā, vai tas tiešām darbojas?

Labākajā gadījumā sods nekavējoties apspiež nevēlamo uzvedību. Problēma ir tā, ka uzvedība atgriežas tādā pašā ātrumā. 

Ir salīdzinoši maz pētījumu par noildzi un līdzīgiem sodiem. Piemēram, pirmajā zināmajā noildzes efektivitātes pētījumā, kas publicēts 2020. gadā, autori atklāja tikai sešus atbilstošus randomizētus kontrolētus pētījumus, kas veikti laika posmā no 1978. līdz 2018. gadam. Visiem izlases lielums bija mazs — ne vairāk kā 43 dalībnieki.

No pieejamajiem datiem viņi secināja, ka noildze īstermiņā uzlabo bērnu uzvedību. Piemēram, vienā metaanalīzē par programmām, kas palīdz mācīt vecāku prasmes, tika atklāts, ka, ja vecāki piedalījās programmā, kas ietvēra pārtraukumus, bērnu uzvedības vidējais uzlabojums bija lielāks nekā programmās, kurās nebija iekļauts laiks.

Tomēr pierādījumi par jebkādu ilgtermiņa ieguvumu ir vāji. 

Viens no nedaudzajiem ilgstošajiem pētījumiem, kas tika veikts par laiku, sekoja bērniem vecumā no trīs līdz 10 gadiem. Kad viss tika ņemts vērā, piemēram, vai vecāks izmantoja citus fiziskus sodus, nebija nekādu atšķirību uzvedībā starp bērniem, kuri saņēma šādu laika sodu un tie, kas to nesaņēma. Pētnieki to interpretēja tādējādi, ka nav pierādījumu, ka noildze kaitētu bērniem. Bet nešķita, ka tas viņiem palīdzēja arī ilgtermiņā.

Citi pētījumi liecina, ka pārtraukums var palīdzēt, ja to izmanto kā daļu no plašākām programmām, kas atbalsta vecākus un māca viņiem nevardarbīgus, maigus veidus, kā veicināt labu uzvedību. Taču nav skaidrs vai šada metode ir maigākā pieeja kopumā.

Daži eksperti gan neiesaka izmantot pārtraukuma taktiku, ja vien tas nav veids kā bez soda nošķirt divus bērnus, kuri sakāvušies. 

Visefektīvākie vecāki izvēlas izmantot citas taktikas, piemēram, abpusēji pieņemamus kompromisus un vecumam atbilstošu argumentāciju. 

Lai gan mēs lielā mērā esam pārgājuši no pēršanas, daudzos gadījumos esam to aizstājuši ar citām lietām, kas psiholoģiski sāpina bērnu, ietekmē vecāku un bērnu attiecības, grauj uzticību un veicina bērnā sajūta par pilnīgu bezspēcību," saka Džoana Durranta, bērnu klīniskā psiholoģe un kopienas veselības zinātņu profesore Kanādas Manitobas Universitātē.

Viena no problēmām ir tā, ko mēs mācam bērniem sodot viņus - viņiem ir jādara tas, ko viņiem saka autoritāte vai citādāk būs nepatikšanas. Tas liek bērnam iemācīties būt padevīgam, kas ir ārkārtīgi bīstami arī no seksuālās drošības raugoties. Bērns ir iemācījies, ka viņam ir jāpakļaujas bez ierunām un tādus bērnus ir daudz vieglāk piespiest darīt to, kas viņiem ne pie kādiem apstākļiem nebūtu jādara. 

Interesanti, ka bērna pārmērīgi laba uzvedība, ja to izraisījušas bailes no autoritātes un sodiem, tiek uzskatīta par garīgās veselības problēmu.

Zīglers norāda, ka lielā mērā stāsts nav par to cik vai kurš soda mērs ir riskants vai nelabvēlīgs, tas ir vairāk par izniekoto iespēju ar savu bērnu. “Bērni mācās no tā, ko mēs darām, viņi mācās no tās, kas esam mēs,” viņš norāda.

"Tātad jautājums ir, ko jūs vēlaties, lai jūsu bērns iemācās? Jūs vēlaties, lai jūsu bērns uzzina, ka jums nav prasmju, kas ļauj jums palikt mierīgam un klātesošam, un tā vietā jūs eksplodējat no neapmierinātības, un esat nekompetents? Vai arī vēlaties, lai viņi redz, ka jums ir prasmes, kas, lai kas arī notiktu, ļauj jums palikt klātesošam?" saka Zīgels.

Empātija. Empātija. Empātija. 

Un te labā ziņa. Ir veidi, kā veicināt labu uzvedību bez soda.

Viens no galvenajiem pīlāriem ir mazliet vairāk empātijas. Bērniem ļoti daudz tiek stāstīts, ko darīt – vienā nelielā pētījumā konstatēts, ka mātes saviem bērniem sniedza vidēji 41 instrukciju stundā. 

Viena no alternatīvām, kas ir radusies, ir emociju apmācība jeb palīdzība bērniem saprast un izteikt savas emocijas. Latvijā pieejamas dažādas emocionālo audzināšanu kursu grupas, kā arī vecāku izglītības programma nodibinājumā “Plecs”. 

Šī pieeja balstās uz domu, ka vaimanas, dusmu lēkmes vai pat sitieni nav tikai nepareiza uzvedība, kas jālabo, bet gan pazīme, ka bērnam nav emocionāli noregulējušies . Tā kā bērni, tāpat kā pieaugušie, nevar mācīties, kad viņi ir nomocīti, tieši tāpat arī bērni nevar neko iemācīties, ja ir pārstimulēti un nelaimīgi. 

Bērni uzvedas sociāli piemērotā veidā, kad viņi jūtas mīlēti, cienīti, atbalstīti,” stāsta Sofija Havighursta, bērnu klīniskās psiholoģijas profesore no Melburnas universitātes.

Bērni nevar strādāt, risinot problēmas un pat dzirdēt, kā jūs viņiem sniedzat norādījumus par to, kas vēl varētu palīdzēt, ja viņi joprojām ir emociju pārņemti. Un tomēr mēs bieži cenšamies sniegt norādījumus tieši tad, kad bērns ir pārstimulēts. 

Tātad ieteikums ir, ka vecākiem jāgaida, līdz bērns nomierinās, un tad jūs saslēdzaties ar bērnu," saka Havighursta. 

Pētījumi arī liecina, ka, jo vecāki ir vairāk emocionāli piesaistītāki saviem bērniem un mazāk noraidoši un kritiskāki pret bērna jūtām, jo ​​labāk bērni spēj regulēt savas emocijas un uzvedību. Bērni, kuri saņem emocionāli adekvātu uzvedības formu no vecākiem, ir mazāk fizioloģiski uzbudināti. Tas nozīmē, ka viņi spēj labāk regulēt savu nervu sistēmu. Šie bērni arī mazāk slimo. 

Audzināšanas stils

Vecāki var izmantot dažādus disciplinēšanas stilus, taču eksperti pārklājas daudzos savos secinājumos, kas vislabāk darbojas bērnam. 

Ne tikai skarba vai autoritāra vecāku audzināšana nav optimāla, bet arī visatļautība vai "pielaidīgā" audzināšana. 

Visatļaujošā vecāku audzināšana ir ar zemu kontroles un robežu līmeni. Pētījumi ir atklājuši, ka tas ir saistīts ar augstu bērnu pašapziņas līmeni, bet arī ar lielāku vielu lietošanu un uzvedības problēmām nākotnē. 

Vecāku audzināšanas stils, kas konsekventi izceļas uz pozitīvās ass, ir "autoritatīvs", kur vecākiem ir augsts atsaucības līmenis, bet arī augsts prasīguma līmenis.

Patiešām, neskatoties uz stereotipiem par "saudzīgu audzināšanu", pieeja bez soda nenozīmē robežu likvidēšanu.  "Runa nav par to, ka bērns visu dara tā, kā viņš vēlas. Tas ir par līdzsvara atgūšanu. Bērni vislabāk mācās, ja jūs uz viņiem reaģējat ar empātiju, pirms vadāt viņus."

Lielākā daļa pētnieku arī piekrīt, ka sodiem nevajadzētu būt ne tikai vecāku stratēģijas pamatā, bet arī tas nav labākais veids, kā mācīt bērnam mācību.

"Pēriens un tamlīdzīgas lietas ir ļoti pievilcīgas daudziem vecākiem, jo ​​viņi ātri reaģē. Jums liekas, ka esat ar to tikuši galā, un tad varat doties tālāk. Pretēji tam, ka veltāt laiku, lai patiesi runātu ar bērniem un izskaidrotu viņiem lietas, "saka Gēršofs. Noildze un pēriens ir šādi ātrie labojumi, kas īsti neatrisina pamatproblēmu, un tie nepalīdz bērniem mācīties.

Izskaidrošana, nevis vienkārši pavēlēšana, ir tas, ko ar bērniem var darīt jau no mazotnes, saka Gēršofs – to viņi patiešām sāk saprast, kad viņiem ir divi vai trīs gadi.

Faktiski Larzelere disciplinārās taktikas salīdzinājums atklāja, ka lielākajai daļai mazuļu labākais veids, kā īstermiņā panākt, lai mazulis atbilstu sabiedrības prasībām, ir piedāvāt alternatīvas — argumentācija vislabāk darbojas bērniem, kuri vaimanā vai sarunājas. Tomēr tas ir atkarīgs no bērna. 

Vēl kāda stratēģija ir ietver noteiktu prakses un uzslavas secību. Pieņemsim, ka bērnam sit ar dūrēm savā dusmu lēkmē. Jums vajadzētu pateikt bērnam, lai viņš "vingrina" dusmu lēkmes bez sitiena. Pēc tam sniedziet izsmeļošu, specifisku uzslavu - "Tas bija tik liels dusmu lēkme,  Varu derēt, ka jūs to vairs nevarat izdarīt!" kopā ar kādu fizisku tuvību. Trenējies atkal un atkal.

Vēl viena samērā praktiska stratēģija ir aplūkot, kad un kā vecāki izdod komandas. Tāpat kā pieaugušajiem nepatīk, ka viņi tiek izvilkti no kaut kā, pie kā viņi strādā, arī bērniem nepatīk. Piemēram, kad mātēm lika likt saviem mazuļiem spēlēties ar noteiktām rotaļlietām, vislabāk izdevās, ja bērns jau pagriezās pret šo rotaļlietu vai ja māte varēja viņus piesaistīt šai rotaļlietai pati, nevis vienkārši pavēlēja. "Pieprasījumam rīkoties, kas nāk no zila gaisa, ir maz iespēju gūt panākumus," raksta pētnieki. Ja jums ir jādod norādījums, dariet to tieši un skaidri.

Pētnieki uzsver arī emocionālās regulācijas nozīmi pašā vecākā. Viņi  uzsver, cik svarīgi ir kaut kas, kas bieži tiek pilnībā aizmirsts - kā aprūpētāji rīkojas paši.