Ēriks Loks par saviem 50 gadiem: "Man vecums piestāv!"

Muzikants, jokdaris un jaunās radiostacijas Energie programmu direktors Ēriks Loks 28. februārī bez klasiskas svinēšanas atzīmēja 50. dzimšanas dienu. Tāda pati apaļa jubileja vasaras otrajā pusē gaidāma arī modes māksliniekam Dāvidam. Abi vīri prāto par dzīvi, labiem darbiem, bērniem un vecumu, iesmejot par reklāmām, kurās visiem večiem draud ar neizbēgamām prostatas problēmām.

Reklāmas sabaida, jā! (Smejas.)

Tieši tā. Un vēl daudzi saka, ka pēc 40 sākas dzīve...

Vismaz viens ir skaidrs, ka beigusies nav. Tas jau ir daudz.

Tur arī tā kļūda! Es gan eju.

Tu tiešām ej uz baznīcu?

Jā, jau sen eju.

Lūdzu Dievu, slavēju Dievu.

Ak kungs!

Jā! Ak Kungs, slava Kungam!

Klau, bet tu taču esi kaislīgs kanoe braucējs. Jums tepat Lucavsalā ir tā točka, kur pulcējaties un braukājat pa upi. Taisnība, ka jums notiek dalīšanās pa vecumiem? Tie vecākie, lielie ar resnajiem vēderiem paņem jaunos, stipros čaļus komandā un mauc...

Jā, vienas tādas sacensības ir. Ekipāžas vidējais vecums ir vismaz 33–65 gadi. Ja man ir 50, es varu braukt komandā ar piecpadsmitgadīgu puisi. Airēšanā esmu jau kopš 12 gadu vecuma. Dāvid, tu taču pats arī kādreiz airēji!

Jā, ir forša tā lieta.

  Otra tava sirdslieta ir ģitāras spēlēšana, ar ko ne tikai pelni, uzstājoties tiem, kas var samaksāt, bet arī braukā pa citu aizmirstiem Latvijas nostūriem, spēlēdams un dziedādams bez atalgojuma. Kad biji puikiņš, gribēji būt muzikants?

Gribēju ģitāru spēlēt. Bet tētis neļāva nest mājās – viņš teica, ka ģitāru spēlē tikai dzērāji. Viņš mani mīlēja un gribēja kā labāk, tagad es to saprotu. Zini, kā – veči sēž parkos, spēlē un dzer... Es nezinu, vai tas, ka man tēvs neļāva to ģitāru nest mājās, mani no dzeršanas ir pasargājis... Tāpat kādreiz jau iedzeru.

Man bija seši gadi, un vecmamma man nopirka ģitāru. Mums abiem ar brālēnu bija finiera ģitāras.

To ģitāru, ko tagad spēlē, neizturēji un pats nopirki?

Pēc 40 gadu sasniegšanas man sieva uzdāvināja ģitāru uz Ziemassvētkiem. Nekad nedomāju, ka to spēlēšu publiski. Bet spēlēju, un man tas patīk.

Tētis jau 20 gadus kā miris. Diemžēl nepieredzēja manu ģitārspēli. Domāju, ka viņš būtu priecīgs, redzot, ka tomēr nespēlēju kā dzērājs. Zinu, ko viņš ar to domāja, viņam bija asociācijas ar tiem tajā laikā, kas dzēra Volgas vīnu...

Vai arī tavi dēli ir pavilkušies uz ģitāras spēlēšanu?

Lieli mani puikas jau. Vienam ir 20, otram tūlīt būs 13. Jā, abiem ir pa ģitārai. Uzdāvinājām uz Ziemassvētkiem, baigi neaizraujas, bet ir muzikāli advancēti. Par to prieks. Piemēram, mans jaunākais dēls mācās Doma kora skolā, viņš zina 127 reizes vairāk mūzikā nekā es!

Biju korporatīvā, reklāmas jomas ļaudīm sarīkotā pasākumā. Sevišķi pārliecināts par savu spēlētprasmi jau nebiju, tāpēc ļoti labi, ka mana spēlēšana tai reizē nevienu vispār neinteresēja. Tā bija tāda fona mūzika.

Bet tagad, kad spēlēšana jau ir rutīna, jūtos labi.

Tagad labi proti spēlēt?

Joprojām vingrinos, eju pie pedagogiem, gribu spēlēt labāk, un tas dod radošās alkas. Es uzstājos ar ģitāru, un tajā nav komercijas, varu darīt to, kas patīk, un papriecāties, ja tas iet pie sirds arī kādam citam. Nav svarīgi, cik klausītāju sanāk. Uzstājos Mazirbē, bija 120 cilvēki. Skolā bijām kādi 20 cilvēki. Nu forši! Ja atnāk divi, arī baigi normāli.

Nē, tie ir ne tikai veci cilvēki, bet arī ar īpašām vajadzībām. Tur ir tik daudz mīlestības...

Jā, es kā tāds bards vai dziesminieks braucu. Viens pats vai citreiz, kad vajag krāšņāku muzikālo sadaļu, ņemu līdzi Andri Grīnbergu, kurš ir labs ģitārists. Internetā redzēju sižetu: konditorejā bija puisītis ar mammu, gribēja nopirkt torti, bet nepietika naudas. To torti nopirka viens cits vīrietis un iedeva viņiem. Puisītis izauga liels un piedzīvoja līdzīgu situāciju – nopirka citam puisītim, kam nebija naudas. Mēs katrs varam izdarīt kaut ko labu. Tas, ko es varu izdarīt, ir braukt uz nelielām vietām, uz Latvijas ciematiem, kultūras namiem, kam uz gadu ir, piemēram, iedalīts 900 eiro budžets. Ko par to naudu var izdarīt? Neko. Tāpēc es braucu un padziedu tiem cilvēkiem.

Palūdzu tikvien, lai degvielu atmaksā, ja ir iespēja. Ja nevar, tad reizēm aizbraucu tāpat. Bet tas nenozīmē, ka es visu daru par velti.

No kā tu pārtiec?

Baigi jāsāk pie tās turības tikt...

Boss ir skaļš vārds

Jā, tagad strādāju radio – Energy 97,3. Tikko sāka skanēt Latvijā. Šajā radiostacijā ieņemu programmu direktora amatu. Dzirdēt mani nevar, var sakontaktēt, sazvanīt. Boss ir skaļš vārds, bet zināma atbildība uz mani, protams, gulstas.

Tas ir tavs pirmais tāds amats?

Nē. Vadošā amatā esmu bijis, bet pēc izglītības esmu kokapstrādes tehnologs.

Tur es gribēju stāties, bet švaki zināju ķīmiju. Neiestājos.

Neesi domājis strādāt savā profesijā?

Nē. Pēc augstskolas strādāju kādu pusgadu fabrikā par meistaru. Jauns puika, 23 gadi, man bija 50 padotie. Man cehā bija četras vai piecas šņabja točkas. Laikam viņiem šķita, ka neviens nezina, bet es biju labais priekšnieks – kad nāca ķert, es pabrīdināju. Tur pusgadu nostrādāju, un manā laikā bija izpildīts plāns!

Visvairāk ir nostrādāts rādžiņā. Kaut kā tā sagadījās. Tā ir joma, kurā es visvairāk kaut ko saprotu. Runājot par kokapstrādi, tur viss mainās. Tagad vairs nav ne tādu gateru, ne tādu griezējinstrumentu. Viss ir mainījies.

Ar koku tev vispār patīk darboties?

Ja no skaidenes jāsazāģē un jāuztaisa plauktiņi, tad nu es to izdaru pēc septiņiem gadiem. No pagales ar cirvīti vai nazi uztaisīt duncīti vai zobenu – tas man ļoti patīk. Nu kaut ko tādu, lai ir interesanti. Airēšanas laikos es pats airus taisīju, faktiski pārtaisīju – no fabrikas nāca standarti, bet ar tādiem ļoti reti kurš airēja.

Mainās tā, ka vecākie nomirst, jaunākie paaugas. Tā viņi dabiskā ceļā mainās, kā jau dzīvē.

Pasākumi, ko vadīt, ir gājuši mazumā?

Tagad jau atkal iet lielumā, vienubrīd bija mazāk. Nu jau atkal vasaras sezona nāk virsū, plāni strauji pildās.

50 gadu jubilejā bez balles, tikai ar savējiem

Es tajā dienā svinības nerīkoju. Vienkārši darīju visu, kas man pašam patīk. Skrēju krosu, biju uz baznīcu. Vakarā man dēlam bija Operā pasākums, viņš piedzied korī. Pēc koncerta nopirku kūku, un mājās skatījāmies Midsomeras slepkavības. Man patīk tā filma.

Citi negaidīja ielūgumus? Ko teici draugiem?

Zināja jau visi, bet visi jau ciena izvēli. Man darba gaitās ir liela publicitāte, 30. un 40. dzimšanas dienu svinēju lielākā cilvēku lokā, ārā – Lucavsalā.

Dāvid, krūtis vajag noteikti ielikt! Es uz tevi vienmēr skatos un domāju – kad tu liksi krūtis?! Veči, starp citu, arī liek silikonu, lai būtu augums kā Bredam Pitam. Paskaties filmu Ahilejs, viņš tur pliks grozās!

Par tiem 50 – patiesībā ir kā ar taisīšanos lēkšanai ar izpletni.

Vispirms sataisās uz to lēkšanu, seko instruktāža, un tad ir uztraukums, un instruktoram neskaitāmas reizes jāatbild uz jautājumu, vai tas izpletnis atvērsies. Vai tiešām atvērsies? Kad instruktoram apnīk, viņš atbild, lai neuztraucas, ka gaisā jau neviens nav palicis. Nu līdzīgi ir ar 50 gadiem.

Es necenšos iedziļināties, man ir citas lietas, par ko domāt. Nu, ja cilvēks grib tā darīt, lai dara. Bet tas nav manā gaumē. Goda vārds, man drīzāk pat ir mazliet skumji. Re, Dāvid, tu izskaties dabīgs, pēc dzīva cilvēka! Es izbaudu jau galīgi vecas filmas, kurās spēlē Mikijs Rurks, patiešām lielisks aktieris. Bet šobrīd viņu ir grūti atšķirt no Pugačovas. Abi divi ir apmēram kā dvīņi, un tas jau ir skumji. Kaut kāda sarkanā līnija tur jau ir pārkāpta.

Es gribu ar cieņu novecot. Man vecums piestāv. Biju viena ballītē, džeki pavilkās, smiedami – tu vēl ballējies, bet pēc pāris mēnešiem tev jau 50! Nu es neģērbjos kā vecs un arī nejūtos. Es tā pabrīnījos, ka arī tev ir klāt jau 50 gadi. Redzi, nu nav jau nemaz tik traks šis vecums!

Laimes sajūta rodas tad, ja iemācāmies dzīvot šeit un tagad. Mums pieder tikai šis mirklis, ko izbaudām un kurā runājamies.

Tu dzīvo pēc šā principa?

Es tikai mācos, esmu viens nabaga grēcinieks.

Es neiespringstu visā šajā. Par bērniem ir prieks, tas ir prieks un lepnums, un mans viss. Vēlos, lai tik viņiem viss ir labi. Gribu, lai viņi ir viņi paši. Īstenībā labprāt nedzīvotu Rīgā, labāk kaut kur mežā. Esmu dzimis un audzis Rīgā, bet kaut kādā brīdī dzīve lika saprast, ka velk pie dabas.

Esi jau skatījis variantus?

Dārgi viss ir. Arī „ne pili” uzcelt ir dārgi, bet ceru, ka tas izdosies.