Foruma "Līdere" dibinātāja Solvita Kabakova: "Mums Latvijā ir ārkārtīgi gudras, harismātiskas sievietes"

Kā radās iecere par šādu forumu? Kas jūs mudināja to īstenot?

Ir teiciens, ka tad, kad vienas durvis aizveras (un bieži vien tikai tad), citas atveras. Tā notika arī ar mani. Biju pabeigusi vienu savas profesionālās dzīves posmu, un tieši tad – kad brīva galva un rokas – bija pārliecība, ka vajag uz brīdi apstāties un ļauties plūsmai, padomāt, nesteigties, iedot sev laiku. Uzdevu sev daudz jautājumu, ko gribu darīt tālāk. Ņemot vērā pieredzi (kopā ar savu komandu biju organizējusi ap 300 dažādu konferenču par visām iespējamām pasaules tēmām visdažādākajām auditorijām), izanalizējot, kas man patika un izdevās vislabāk, ko noteikti negribētu, par ko sirds ietrīsas, sapratu, ka vēlos izmēģināt spēkus liela, grandioza, pasākuma rīkošanā tieši sievietēm.

Izlēmu, ka par pamatu ņemšu sevi – ko es vēlētos dzirdēt no skatuves, kā justies šādā pasākumā. Un sāku to “būvēt”, ieliekot šajā projektā visu savu laiku, spēku, enerģiju un mīlestību. Un es domāju, ka tieši tāpēc forums Līdere ir tik iemīļots Latvijas sieviešu vidū, ka tas ir veidots no sirds, patiesi piedomājot par katru mirkli, katru detaļu,  – veltīts katrai dāmai, kura šo dienu pavada ar mums kopā.

Šogad forumam Līdere aprit pieci gadi. Ko uzskatāt par tā lielāko panākumu?

Noteikti lielākais panākums ir tas, ka pēc pasākuma apmeklētāju anketās lasām tik daudz mīļu vārdu, emociju. Ja mūsu latviešu temperamenta sievietes pasaka, ka forumā pavadītā diena viņām ir likusi justies laimīgām, tas ir tiešām milzīgs gandarījums.

Ja jums būtu jāizceļ kāds no šā gada foruma Līdere lektoriem, kurš tas būtu un kāpēc?

Lūk, to gan es nevaru (nevis negribu) izdarīt. Tas būtu tāpat kā pajautāt, kura varavīksnes krāsa ir vissvarīgākā. Katram lektoram ir savs absolūti unikāls un neatsverams pienesums šajā kopīgajā skaņdarbā. Katrs aizskar kādu īpašu stīgu, izceļ kādu ļoti būtisku tēmu un iekustina ļoti dažādas emocijas. Tikai visi lektori kopā veido to neatkārtojamo gaisotni, kāda ir forumā Līdere. Mēs ļoti mīlam un cienām katru mūsu lektoru tieši viņa personības, pieredzes, pārliecības dēļ. Un uz šo pasākumu mēs ejam kā vienota komanda, kā koris, kur katram sava balss, bet kopā – māksla.

Ko cilvēki sagaida no laba līdera? Vai laika gaitā šīs kvalitātes ir mainījušās? Kādām rakstura īpašībām jāpiemīt mūsdienīgam līderim?

Noteikti laika gaitā līdera loma ir mainījusies. Ja kādreiz tas bija autoritatīvs vadonis, kurš teica “hop” un padotie prasīja “cik augstu”, tad šodien tās ir pavisam citas kvalitātes, kas nepieciešamas. Patiesībā šodienas līderis ir sekotājs. Viņš vēro savu komandu, savus gudros, spēcīgos kolēģus. Viņš saprot, kad nepieciešama iedvesma, motivācija. Viņam ir svarīgi, kā viņa cilvēki jūtas, ko viņi vēlas. Mūsdienu līderis (labs līderis) iet roku rokā ar savu komandu un lieliski saprot, ka komanda ir tik stipra, cik tās vājākais posms.

Kā Latvijas sievietes – līderes izskatās pasaules kontekstā? Ar ko varam lepoties?

Mums Latvijā ir ārkārtīgi gudras, harismatiskas sievietes. Piedevām vēl arī skaistas un sievišķīgas. Es katru dienu savā darbā satieku fantastiskas sievietes, kuras ir tik daudz sasniegušas, tik viedas un interesantas. Un mani patiešām sajūsmina un pārsteidz, ka viņas ar visu spēj tikt galā. Latvijas līdere spēj uztaisīt galvu reibinošu karjeru, rūpēties par saviem bērniem, samīļot vīru un tajā pašā laikā labi izskatīties. Un vakarā vēl uzvilkt augstpapēžu kurpes, uzkrāsot sarkanas lūpas un aiziet uz teātri. Mēs esam patiešām apbrīnas vērtas!

Personība Latvijā un/vai pasaulē, ko jūs apbrīnojat? Kāpēc?

Man laikam ir pāri tāds klasiskais personību apbrīnošanas laiks. Es lieliski apzinos, ka katrā no mums ir visas pasaules apbrīnas vērts dārgakmens un arī kāds melnumiņš. Jautājums ir tikai, cik labs ir mūsu PR, ko mēs mākam izcelt un ko notušēt plašākam skatītāju lokam. Un vēl es esmu sapratusi, ka viszaļākā zāle ir tieši tepat blakus. Mana “līdere” visās nozīmēs ir mana mamma. Katru dienu. Un katrā manā mīļajā foruma lektorē ir tik daudz spēka, gudrības un sirds siltuma, ka tas spīd daudz spožāk par jebkuru aizokeānu dīvu televizora ekrānā. Mums katrai visapkārt ir šīs apbrīnojamās sievietes, vajag tikai apstāties, ieklausīties un ieraudzīt.

Kas jūs iedvesmo?

Es esmu ļoti emocionāla. No sirds spēju priecāties par mazām lietām. Kā bērns sajūsmā spiedzu par pirmo sniegu, pirmo krokusiņu, gājputnu kāsi, kas atgriežas no siltajām zemēm. Mani iedvesmo patiesas jūtas, patiesi cilvēki un pavisam ikdienišķas lietas. Ja atver acis platāk, nopurini no sevis putekļus un aizdzen “pieaugušā piedienību”, brīnumi ir visapkārt un iedvesmas avoti ik uz soļa.

Kur smeļaties spēku paguruma brīžos?

Man ir kolosāli paveicies, jo mans darbs ir mans hobijs. Es no sirds mīlu to, ko daru, un tas man dod enerģiju. Man ir vēl vairāk paveicies, jo man apkārt ir cilvēki, kam rūp mana laimes sajūta un īpašais mirdzums manās acīs. Un tas ir pats svarīgākais, ka tevi saprot bez vārdiem – atnes siltu tēju, uzliek uz kājām segu, kad tas pārguruma brīdis tomēr piezogas.

Kam ikdienā gribētos veltīt vairāk laika?

Es esmu balansā. Nu – ja esmu… Ir bijis trakas skriešanas laiks, kad nemaz nav laika sev, mokies sirdsapziņas pārmetumos, ka par maz laika velti bērniem… Bet pienāk (tiešām forši, ka tas ir pienācis) tāds laiks, kad vairs neskrien pakaļ katrai vāverei, kad iemācies plānot savu laiku, sakārtot prioritātes, noteikt savas robežas, novērtēt to, kas tev ir, kad iemācies strādāt patiešām efektīvi un, kā izrādās, 24 stundas ir pietiekoši, lai visam pietiktu laika.

Notikums, kas jūs pēdējā laikā saviļņojis/aizkustinājis visvairāk?

Protams, šī brīža karš Ukrainā ir raisījis manī tik daudz spēcīgu emociju, kādas neesmu izjutusi ļoti sen. Tur mijas skumjas un dusmas, bezpalīdzība un šausmas… Taču, ja runājam par notikumiem ārpus šī brīža traģēdijas, tad visaizkustinošākais laiks bija tieši pirmā foruma Līdere periods. Es biju stāvoklī ar savu trešo bērnu. Pats forums jau raisīja ārkārtīgi spēcīgas emocijas, sajūsmu, pateicību, nogurumu, ļoti labi padarīta darba sajūtu, un divas  nedēļas pēc tā piedzima mana meitiņa. Tās bija burvīgas dzemdības, viss, kā izsapņots. Laimes pārākā izpausme, kad uz krūtīm guļ tikko dzimis, ļoti gaidīts bērniņš. Bet pēc trīs mēnešiem šo pasauli atstāja mans mīļais tētis. No absolūtas, eiforiskas laimes sajūtas līdz pārpasaulīgām skumjām. Emociju gamma visā tās krāšņumā. Šo savu dzīves gadu es neaizmirsīšu nekad. Tas tik daudz atņēma, bet tik daudz arī deva. Gluži kā katra mūsu dzīves diena – tajā ir labais un sliktais, tumšais un gaišais. Tikai katrā no mums ir tas spēks un izvēle, ko pamanīt, kur pakavēt savu skatienu un ko ielaist savā sirdī.