Kā tagad dzīvo aktieris Dainis Grūbe, kurš teātrī uzrakstīja atlūgumu un sāka savu biznesu

Nu, pastāsti, kā tu dzīvo, kopš neesi uz skatuves…

Ļoti labi!

Kā izpaužas labums – vakari brīvi?

Lielākie ieguvēji noteikti ir ģimene, draugi un arī es pats. Brīvie vakari – jā, bet arī sestdienas, svētdienas. Laiks, ko varu veltīt ģimenei, sev, saviem un sievas vecākiem, ir nenovērtējams. Līdz šim dzīvē viss tika pakārtots vienīgi manam grafikam.

Būtībā – teātrim.

Jā, pareizāk – teātrim. Šobrīd dzīvojam… laikam tādu mietpilsonisku dzīvi.

Tu to izbaudi kā saldo ēdienu vai varbūt mazliet sāk šķebināt?

Šķebināt – it nemaz ne. Aprīlī uzrakstīju teātrī atlūgumu, gads ir paskrējis kā ritenī. Daudzi prasa, vai bija lomkas, kaut kas tamlīdzīgs (piesit pie galda) – nevienā brīdī. Protams, brīžiem ir tā – ek, varētu uzspēlēt. Viena izrāde vēl ir repertuārā, par to esmu ļoti priecīgs, jo iemaņas kaut kā jānotur. Pilnībā kā ar nazi neesmu nogriezis, esmu atvērts visādiem projektiem teātrī un kino. Ir bijuši piedāvājumi, bet biju sev nolicis laika limitu – vienu gadu atsakos no visa.

Tev vajadzēja tā saukto retrīta gadu?

Noteikti. Šajā laikā sapratu, ka biju jau samērā iztukšots, grūti radīt ko jaunu un kvalitatīvu. Domāju, jebkurš aktieris nonāk šādā situācijā, tikai viens spēj pieņemt lēmumu, cits – ne.

Pārsvarā jau nespēj, jo nav alternatīvas.  

Jā, kādam nav, bet kāds negrib meklēt. Es sapratu, ka negribu būt atražotājs. Ja sāc sēdēt uz diviem krēsliem un uz abiem ir grūti, tad jāizvēlas viens. Domāju, ka izdarīju pareizo izvēli.

Vai uz diviem krēsliem apsēdies pirms diviem gadiem, kad sāki nodarboties ar biznesu, bet vēl nebiji prom no teātra?

Tieši tā. Redz, pandēmija visu sakārtoja.

Izsita no ierastā…

Ļoti. Nu, labi – uz pirmajām divām dienām. Man prasīja – Daini, tev ir daudz paziņu, zināmu cilvēku, varbūt kādam kaut kas nepieciešams...? Teicu – labi, mēģināšu. Uzzvanīju vienam, diviem, atsaucās, kaut kas sanāca, tad sākās darbošanās, kas ātri pārgāja citā līmenī. Kad atsākās mēģinājumi, sapratu, ka nespēju tikt procesā, jo dzīvoju citās domās – vai atsūtīts e-pasts, varbūt atnākusi īsziņa, kam man jāpiezvana... No tā ciestu visi, pirmām kārtām jau teātris un skatītāji.

Tas, ka tev deva lielas lomas nopietnās izrādēs un tu saņēmi kritikas atzinību, droši vien uzturēja ambīcijas un vēlmi nenolaist latiņu?  

Tas jau skaidrs. Saņemot šīs balvas, atpakaļceļa vairs nav.  Bet, kā jau teicu, jutu, ka esmu iztukšots. Nebūtu bijis pareizi par visu varu turēties pie štata vietas teātrī. Bija jāņem pauze. Iepriekš nevar zināt – gadu, divus, kādam pietiek ar pusgadu vai brīvu mēnesi vasarā.

Varbūt tavi sasniegumi, panākumi dod apziņu, ka spēsi atgriezties?

Jā, taču svarīgi šo laiku nepārvilkt, jo tad atgriezties būtu ļoti grūti. Ceru, ka tāda iespēja būs. Tāpēc esmu ļoti pateicīgs, ka man ir izrāde, kurā spēlēt. No diviem brīnišķīgiem citu Rīgas teātru piedāvājumiem man bija ļoti grūti atteikties, bet, tā kā pats sev biju devis solījumu un esmu audzināts “vīrs un vārds” garā, diemžēl nevarēju tos pieņemt. Lai gan vienu no tiem es ļoti, ļoti gribēju. Taču visam savs laiks, gan nāks vēl kaut kas.  

Vai es to nosapņoju – kad sākās pandēmija, tu gribēji tirgot maskas?

Es arī patirgoju.  

Bija lielākas haizivis, un saprati, ka kopā ar tām nevarēsi peldēt?

Nē, kāpēc, tīri normāli sanāca tajā ritenī ielēkt. Varu teikt, ka pandēmijas laiku esmu izmantojis sev par labu.   

Pēc divām dienām, kurās biji izsists no sliedēm, jau sāka rasties biznesa idejas?

Jā, divas dienas biju riktīgi... kā ar beisbola nūju dabūjis. Baigi labi, ka ātri savācos, noorientējos.

Pasūtīji maskas no Ķīnas?

Jā, bet arī tepat – no kaimiņiem. Kompānijām, kas tirgojas ar medicīnas produktiem, jāspēj ātri pārorientēties. Cita runa – cik kuram ir brīvu līdzekļu, ko investēt. Ja man tādi būtu, es, protams, būtu krietni laimīgāks. (smejas)

Tev ir arī tēva un vīra atbildība. Tā arī pastiprināja vēlmi taisīt mazu revolūciju?

Protams! Teātris kovida laikā bija viena liela nekonkrētība – šodien spēlē, rīt sēdi mājās. Man tas absolūti neder, jo ir ģimene, par ko rūpēties. Tāpēc vien es nodarbojos ar tām paralēlajām lietām. Arī šobrīd ir atceltas trīs izrādes. Ja tās viena pēc otras atkrīt – sorry, kāda tur stabilitāte?

Jau biji paņēmis hipotekāro kredītu mājai Mārupē?

Tas joprojām ir. Bet kāda starpība – hipotekārais kredīts vai dzīvokļa īrēšana. Labi, īrējot vari pateikt – paldies, uz redzēšanos! Bet es par savu kredītu nepārdzīvoju, jo domāju, ka māju, ja gribēsies, varēšu pārdot divu stundu laikā. Īpaši šodien nekustamo īpašumu tirgū – cilvēkiem nauda ir, bet nav, ko nopirkt. Tomēr pāri citām lietām ir jānodrošina ģimene, bērni aug, nodarbības, treniņi – visur, kur grozies, ir jāmaksā.

Aktieris vai citas radošas profesijas pārstāvis bieži tiek nostādīts visai nožēlojamā situācijā, jo ir atkarīgs no pasūtījumiem.

Es neteiktu, ka situācija ir nožēlojama, drīzāk – skumja. Tā lieta Latvijā ir ļoti nesakārtota. Ārprāts, kā kovida laikā cieta mūziķi! Manam kaimiņam, bērnības draugam, ja nebūtu cik necik uzkrājis, gandrīz uz ielas jāiet dzīvot. Ja nenāk maksājumi no autortiesībām radio – šausmas! Saprotu, ka mūziķi baigi cīnās, lai izveidotu jaunas biedrības, un tas ir pareizi. Jā, māksliniekiem ir jāspēj pielāgoties. Cilvēks tomēr to var, vienam sanāk ātrāk, otram – lēnāk, bet svarīgi ir gribēt, nesēdēt uz vietas, gaužoties – ak dievs, cik viss ir slikti! Vajag rakt!

Tev tagad ir bizness ar Prāta vētras puišiem?

Nē, nē. Man bija ar Renāru, diviem bērnības draugiem un vēl vienu čali. Kad aizgāju no teātra, pārtraucu arī šo sadarbību, nogriezu visu.

Kāpēc?

Manuprāt, tas bija ļoti labs laiks, lai visu sāktu no nulles.

Pašam?

Nu, protams. Pašam augt, attīstīties, izglītoties. Citādi tā atkal būtu sēdēšana uz diviem krēsliem, nebūtu varējis apvienot Pienu un visu citu. Atkal kaut kas ciestu. Nolēmu to visu – čiks!

Un bārs Āgenskalnā?

Bārs aizgāja nebūtībā līdz ar kovidu – kā ļoti daudzas ēstuves. Ļoti žēl.

Ar ko tu nodarbojies?

Ar tirdzniecību. Tas arī viss, ko teikšu. (smaida)

Pat neiezīmēsi virzienu – pārtikas preces, apģērbs...?

Nē. To sev esmu nospraudis – no manis paša publiski neuzzinās, ar ko nodarbojos.

Esmu sācis tā dzīvot – jo mazāk apkārtējie zina, jo labāk. Kā saka – laime ir klusumā. Jebkurā gadījumā – pienāks laiks, varbūt uzzinās. Bet, kad tas pienāks...

Latvija tik maza.

Patiesībā ļoti daudzi jau zina.

Ja meklētu internetā…?

Neatradīs.

Pat Lursoftā?

Ne-e.

Tik noslēpumaini…

Jā. Piekrītu savam bērnības draugam, ka ir lietas, par ko mazāk jārunā, jo cilvēku apkārt ir daudz un dažādi, vai mazums – kādam skaudīs, tā enerģija kaut kur paliek.

Tās atziņas, idejas, kas tevī dzīvoja, audzēja tavu personību, tagad ir noliktas malā. Tas nerada diskomfortu, deficītu? Vienalga, kāda būtu tirgošanās ievirze, kaut ar grāmatām…

Kāpēc, galīgi ne. Man ir ļoti daudz jāizglītojas, jālasa, jāmācās, klausos vērtīgus seminārus – tas manai pašapziņai, domāju, nāk par labu. Nav tā, ka strādāju no astoņiem līdz pieciem, bieži arī sestdienās, svētdienās, no rīta līdz vakaram. Mājās skatos visādus video, klausos ierakstus...

Tas saistīts ar biznesu, mārketingu?

Jā, ar visu ko. Man tirdzniecība ļoti patīk. Divus gadus pirms akadēmijas strādāju sporta veikalos 100 % sports un Burusports. Tas ir mans – esmu sapratis. Ir daudz darba ar cilvēkiem, tiekos, runājos.

Nejūties kā Skalbes varonis, nonācis zemē, kur karoti var aizbāzt aiz mākoņa malas?

Nepavisam ne!

Bet lielās idejas dzīvo tur, teātrī, pustumsā, kur “putekļi, sviedri un grims”.

Ne gluži... Tā ir pavisam cita vide, pilnīgi cita dzīve. Lai vai kā, to saprot tikai tie, kuri tur ir. Bet arī ārpus teātra ir daudz interesanta un jauna, tikai jāspēj to saredzēt, paņemt, izmantot.

Lasi arī daiļliteratūru?

Nē. Lasu to, kas attiecas uz uzņēmējdarbību, vadību – tādu literatūru.

Tev ir arī padotie?

Jau esam diezgan daudz. Mēs strauji…

Apaudz ar partneriem vai esi šefs?

(smejas) Nebūs…

Marijai patīk tavs biznesmeņa tēls?

Marijai patīk, ka esmu ģimenē. Arī man un bērniem patīk, ejam pastaigāties, visu ko darām. Varam mierīgi saplānot, ko darīsim piektdien, sestdien, svētdien, pirmdien… Nav visa dzīve jāpakārto teātra repertuāram. Marija ļoti novērtē, ka esmu vakaros mājās – to viņa teikusi vairākkārt. Tā nav bijis divpadsmit gadu.

Tas neizsit no rutīnas, pie kuras bijāt pieraduši?

Marijai sākumā tas šķita dīvaini. Nu atkal ir otrādi – ja man kaut kur jābrauc, ir dīvaini, ka manis nav.

Pie laba var ātri pierast.

Bet tā taču ir!

Tu kā kārtīgs biznesmenis ved meitenes uz ledus halli ar džipu?

Ar halli mums nav nekādas saistības, vienīgi reizēm te braucu pusdienās. Lai gan dzīvojam salīdzinoši tuvu, uz publisko slidotavu esam atnākuši tikai vienu reizi.    

 Mēģināt izrauties ārpus ciemata?  

Jā. Kādreiz draugi aicināja: “Satiekamies piektdien, sestdien!” Tad teicu: “Sorry, džeki, nevaru…” Un tad pienāk brīdis, kad ar tevi neviens nerēķinās, vairs nepiedāvā. Pirmais laiks, kad aizgāju no teātra, mums bija ļoti aktīvs – jābrauc pie viena drauga, otra. Draugi arī brauc pie mums – to, ka tagad tas ir iespējams, joprojām aktīvi izmantojam.

Tev ir vēl teātra draugi vai tie ir nomainījušies līdz ar vidi?

Rīt satikšos ar Mārtiņu Poču, būs kopīga izklaide.

Viņš gan arī ir prom no teātra.

Jā. No Dailes teātra regulāri sazvanos un pavadu ļoti ilgu laiku sarunās ar Subatnieku Lauri. Viņš ir kļuvis par manu uzticības personu. Kaut kā ļoti esam sadraudzējušies, manuprāt, kopš Equus laikiem. Bieži vien ir tā, ka vai nu es viņam zvanu, vai viņš man, otrs neatbild, bet man ir sajūta – mēs vismaz centāmies. Būtu baigi forši papļāpājuši...  

Neesat slēpuši draudzību ar Juri Žagaru, teātrī viņš bija tavs padomdevējs…

Krusttēvs.

Vai viņš tevi aplipināja ar biznesa ideju? Viņš gan ir uz diviem krēsliem sēdējis, varbūt pat trim.

Juris arī pieņēma ļoti atbildīgu lēmumu – vairs nebūtu varējis nosēdēt. Vai viņš mani saslimdināja – domāju, ka ne. Tas ir kaut kur manī iekšā. Runājos par to ar savu tēti, viņš saka – es esot atsities viņa tēvā, savā vectēvā, kurš arī bijis ļoti uzņēmīgs cilvēks, darbīgs, atvērts jaunām, interesantām lietām. Juris ir spilgts piemērs tam, ka aktieris var darboties arī citā jomā un arī apvienot. Es to nevarēju, jo, kad tajā jāmetas, ir vai nu, vai. Jurim, cik atceros, bija tāpat – biznesa pirmsākumos arī viņš uz brīdi pagāja nost no teātra. Pēc tam atgriezās. Tā ka tas mums ir līdzīgi.

Pirmie gadi biznesā prasa laika un naudas investīcijas. Vari teikt, ka sausām kājām izgāji?

Sausām ne. Bija interesanti, gadījās arī, kā krievi saka, zaļoti – iekritieni. Taču arī tādos brīžos nevajag nokārt galvu. Neatrisināmu problēmu nav, ir tikai jāgrib risināt. Ja gribi, tad nospraud mērķi, cik ilgā laikā to izdarīsi. Ja stiepsi gumiju, var neizdoties. Nav ne rožaini, ne viegli, bet, redz, man patīk. Ir adrenalīna svārstības – izdosies, neizdosies. Ar kolēģiem lemjam – darām, riskējam, ejam uz pilnu klapi? Labi, darām! Bet... mūsu plāni izgāžas. Nekas, varbūt nākamreiz izdosies. 

Tā ir tā dauzīšanās, ko citkārt esi piesaucis?

Manuprāt, ir zināmas situācijas, kurām es pieeju vieglāk.

Pateicoties savai aktiera un spēles pieredzei?

Jā, domāju, ka tas rūdījums ir no teātra – sava veida miers. Kad man saka – cik sarežģīti, atbildu – come on, kā tik mums nav gājis, beidziet – nomierinās un strādājam! Cits manā vietā krīzes situācijās reaģētu momentā, sataisītu vēl lielākas nepatikšanas un iebrauktu auzās. Bet es uz brītiņu apsēžos, padomāju un nospriežu – okei, var darīt tā...

Tā ir arī elastība, radošums?

Teātrī ir ļoti daudz jādomā. Bieži vien, mēģinot izrādi, režisoram liekas, ka vajadzētu citādi, un diskusija var aiziet ļoti augstos toņos. Tad labākais ir paklusēt, lai visi nomierinās.

Lai nevairotu agresiju?

Jā, reizēm der arī mazliet atkāpties un drusciņ pārdomāt, tad var nonākt pie kopsaucēja. Piebildīšu, ka zināma agresija valda arī tirdzniecībā, un man tas patīk.

Tu esi teicis, ka mums jābūt karstasinīgākiem. Tirdzniecībā vajadzīgs ne tikai spars, bet arī zināma nekaunība?

Protams! Labam tirgotājam normas robežās jāpiemīt bezkaunībai.

Tev ir?

Jā!

No kurienes? Daudzi tevī saskata gaišo zēnu.

Tas ir citādi. Tirdzniecības speciālistam jāspēj būt uzstājīgam, lai spētu komunicēt ar klientu, pārliecināt. Bez nelielas bezkaunības nemaz īsti nevar kādam piezvanīt – labdien, esmu tas un tas, tā un tā...

Sēdēsi pie telefona pusi dienas aukstos sviedros…

Un ko? No tevis prasa rezultātus, bet tu telefonu pat pakustinājis neesi...

Savulaik Marijas mamma (Latvijas Kultūras akadēmijas rektore Rūta Muktupāvela – red. piez.) esot teikusi – ar aktieri nevajag satikties, precēties...

Ar Mariju apprecējāmies, kad jaunākajai meitai bija gads, vecākajai – jau četri. Bet sākumā tiešām tā bija – šausmas, aktieris, ak dievs, nē!

Ko tagad saka sievasmāte – nemēģināja pārliecināt, ka jāpaliek teātrī?

Ne-e. Baigi interesanti, ka Marijas vecāki un mana mamma atbalstīja – ja puika ir izdomājis, tā arī jādara. Smieklīgi – mans tētis bija pret to, ka stājos aktieros, un pēc tam arī pret to, ka eju no teātra prom. Principā no visas ģimenes viņš ir vienīgais, kurš, kad tiekamies vai sazvanāmies, paprasa: “Nu, kā tad ir, vai neilgojies, neiesi atpakaļ?”   

Kā tad īsti ir – vai sirds nevelk atpakaļ?

Tāpēc saku – projektiem esmu atvērts. Vai esmu gatavs atgriezties štata vietā – domāju, ka ne. Dailē, ja nemaldos, tās ir 42. Man bija iespēja savu atdot citam, kuram deg acis, kurš grib, raujas. Es beigās tāds vairs nebiju.  

Attiecības ar Juri Žagaru nesabojājās?

Nē, Juris mani ļoti labi saprata. Domāju, viņš manī redzēja sevi, varbūt savā ziņā arī atbalstīja. Manuprāt, Juris teātri vada ļoti pareizi – kā privāto biznesu, jo par savu lietu tu vienmēr cīnies vairāk – gan par uzņēmumu, gan darbiniekiem. Tas ir normāli. Cik zinu, arī baigi nešķiro – vai esi premjers, vai tikko ienācis teātrī. Aktieris ir aktieris, netiek dalīts, kam tiks labāka grimētava vai foršāki apavi. Viņš arī ļoti rūpējas par skatuves meistariem, ir kārtība, noteikumi.

Jūs satiekaties, sazvanāties?

Nē… Sazvanījāmies pirms Jaunā gada. Juris ir nācis uz Piekrišanas izrādēm, kurās es vēl spēlēju, paskatīties – vai Grūbe vēl velk vai vairs nevelk. Nu, smieklīgi, jā, jā. Kā jau Juris, nākamajā dienā piezvana: “Nu, labi, labi, bet varbūt tur var pamēģināt tā…” Špicbuks.

Pats uz izrādēm ej?

Neesmu bijis.

Nezini, ar ko šobrīd elpo Latvijas teātri? Tikai tik, cik ziņās…?

Jā, tikai tik, cik katru dienu medijos palasu. Sekoju līdzi tam, kas Dailē notiek.

Zini, ka tur ir Smiļģis un Rotkho…

Jā, man ir liels prieks gan par Smiļģa panākumiem, gan to, ko dzirdu par Rotkho. Es iešu. Vai jānobriest? Nezinu. Domāju, kaut kad vienkārši jāaiziet. Pieļauju, ka pirmo izrādi būs grūti skatīties, bet tas noteikti jāizdara.  

Pieļauj, ka sāks vilkt atpakaļ?

Kad skatīšos? Domāju, ka jā. Tas noteikti būs emocionāls brīdis. Varbūt jūtu, ka šobrīd vēl nevajag. Tūlīt gan tas gads būs pagājis... Ja kāds zvanīs, tad domāšu, kā apvienot. Man ir svarīgi, lai visi riteņi griežas, neviens nebuksē.

Vai tev biznesā vai vispār dzīvē palīdz atpazīstamība?

Zini, baigi interesanti – manuprāt, šī gada laikā mani ir atpazinuši tikai divi cilvēki no tiem, ar kuriem esmu sācis strādāt. Tā ka atpazīstams neesmu. (sirsnīgi smejas)

Tātad darbojies vidē, kur cilvēki teātri neapmeklē.

Varbūt neesmu ticies ar īstajiem. Redz, tagad ar bārdu staigāju, kur nu mani kāds atpazīs…

Toties tevi pastaigas laikā ar bērniem atpazina cits tētis. Tā sākās epopeja pret piecstāvu mājas, kas atrastos pretim jūsējai, būvniecības ieceri.

Jā, paldies dievam, kaimiņš mani atpazina, uzrakstīja, citādi Mārupē būtu norisinājusies nelegāla būvniecība. Nekāds pārsteigums jau nebūtu.

Varēji izmantot tādu ieroci kā interviju radio, lai sāpīgo jautājumu pamatīgi izrunātu. Pieļauju, ka piekriti tieši tādēļ…

Jā. Ar draugiem un kaimiņiem nopietni ķērāmies klāt, katrs darīja to, kas ir viņa iespēju robežās. Man bija jāizmanto savas iespējas, jāpievērš uzmanība. Kad tas izskanēja radio, televīzijā, presē, Mārupes domē saprata, ka tik viegli nebūs. Bardaks ir! Tā jau smejas – ja Mārupi pagrieztu uz sāniem, tā izskatītos pēc Purvciema. Būsim godīgi – guļamrajons ar zemes pleķi, kāds nu kuram. Ja starp privātmājām var uzbūvēt kādu ražotni, nedomājot par kopējo bildi, tas ir diezgan skumji. Mārupes pašvaldībai ir ļoti daudz zemes un iespēju, kur to varētu darīt, bet nav gribēšanas.

Diezgan nepatīkama ir arī situācija ar dižozolu netālu no Mārupes Valsts ģimnāzijas – pie tā tiek būvētas piecas mājas. Pretlikumīgi, un nav jābūt ģēnijam, lai to saprastu. Šobrīd būvatļauja ir apturēta, un lielām ziepēm jābūt gan domei, gan būvvaldei, gan arhitektiem, kuri strādāja ar attīstītājiem – kā viņi tā nezināja, ka būvēt drīkst desmit metrus no koka vainaga. Tur nav pat desmit metri no stumbra. Kāds mārupietis, ļoti aktīvs čalis, to visu ir piefiksējis, un, pateicoties viņa iniciatīvai, izskatās, ka notiks sliktākais – tās mājas būs jānojauc. Kā kaut ko tādu varēja pieļaut? Lūk, tā te, Mārupē, notiek.

Strādājot teātrī, tu nevarētu būt pilsoniski tik aktīvs.

Es lāga nezinu...

No rīta brauktu uz mēģinājumu, pa dienu pāris stundas brīvas, vakarā izrāde…

Pareizi, tas trakums bija tieši Covid periodā. Kaimiņi gatavoja iesniegumu, es zvanīju lieliem cilvēkiem, konsultējos, kā cīnīties. Pieļauju, ka Mārupes dome tik nopietnu iesniegumu nav saņēmusi visā savas pastāvēšanas laikā. Kad tas bija gatavs, staigāju pa visām mājām, vācu parakstus.  

Kāda bilde tev uzzīmējās – labi paēdusi sabiedrība?

Nu, nē, beidzam! Mani ļoti kaitina viedoklis, ka Mārupē dzīvo krējums. Paskaties apkārt – visi strādā. Lielākoties dzīvo privātmājās, bet brauc ar vecu automašīnu. Izvēlas nevis jaunu, bet rindu vai dvīņu māju ar savu zāles pleķīti. Sabiedrība šeit ir kolosāla. Krējums varbūt te bija agrāk, bet šodien…

… normāla vidusšķira?

Absolūti. Ārkārtīgi atsaucīga sabiedrība. Ja Mārupes facebook grupā ieraksti, ka vajadzīga palīdzība, teiksim, tapešu izlīmēšanai, uzreiz atsaucas – jā, būšu, sakiet, cikos, kur. Tādā ziņā viss ir fantastiski. Problēmas nav Mārupes iedzīvotājos, bet tur – Daugavas ielā, kur domes māja. Neesmu pasekojis, vai kaut kas ir mainījies, vai atkal nav tas “roka roku mazgā”.

Rēzija Kalniņa ir tavā komūnā?  

Viņa ir mārupiete, bet tikai aptuveni zinu, kur viņa dzīvo, diezgan tālu no manis. Kad atnācām te, domāju, ka Mārupe ir maza, bet tā ir tiešām liela. Tūlīt būs pilsētas statuss.

Pļaviņu esi nosargājis – tur stirnas un lapsas joprojām nāk?

Redzi, stirnas pārsvarā dzīvoja otrā pļavā, kas pāri ceļam, tur bija koku puduris, tagad tas ir izzāģēts. Lapsu arī vairs nav. Te ir kurmji, pelītes, ciršļi, citiem žurkas noēd to, ko ziemā sakarina putniem. Par pļavu nav skaidrs, kas tur būs. Labi saprotam, ka to apbūvēs, bet esam par to, lai to dara, kā pienākas, nevis piecus stāvus ar mansardu. Tas vienkārši nav pareizi.

Tev sētā ir kāds koks vai pliks pleķis?

Ir, ir – divas bumbieres un divas ābeles. Pats iestādīju. Un priede arī ir.

Tad jau tie ir mazi kociņi.

Beidz! Izauguši riktīgi. Kad stādīju, tie bija mazāki par mani, tagad izstiepušies tā, ka nevaru tikt klāt, lai nogrieztu zarus. Augsne laba.

Palīdzēsi meitenēm mammu apsveikt Mātes dienā?

Par to vēl neesam domājuši. Gan jau kā katru gadu palūgšu sagatavot kādus apsveikumiņus, pārējo es sarūpēšu.

Tu savu mammu apsveic?

Vienmēr. Pa telefonu. (smejas) Arī Marijas mammu apsveicu.

Ko mamma tevī ir ielikusi?

Baigo mieru. Mana mamma ir ļoti nosvērts cilvēks, septiņreiz nomērīs un vienreiz griezīs. Bet kaut kas manī ir arī no tēta.

Karstāka daba?

Drusciņ, jā, jā. Grūti to dabūt ārā, bet izvilināt var. Zini, es arī bērniem stāstu, ka jādzīvo vienkāršāk, ļoti daudz ko vispār nevajag ņemt pie sirds, lieki par to domāt. Ar gadžetiem cilvēki dzīvo nepārtrauktā saspringumā – no tā jātiek vaļā.

Teici, ka nevarēji spēlēt izrādi, jo jādomā par e-pastiem…

Tagad ir citādāk. Mājās ar Mariju telefonus noliekam. Mans gandrīz visu laiku ir klusuma režīmā.

Tevi tiešām ir grūti notvert.

Tu biji uzstājīga.

Arī žurnālistam jābūt mazai devai bezkaunības.

Jā, jā, es jau sapratu, ka vieglāk būs piekrist un aprunāties.

Vai, skatoties uz peripetijām savā dzīvē, tu domā par meitu nākotni, izglītību, profesijām?

Šobrīd dzīvojam pēc principa, ka jāpiedāvā viss, ko varam. Bija balets, slēpošana, vieglatlētika, būs dejošana. Maijai viss vēl tikai sāksies. Skolā ir noteikumi, ka pirmklasnieks jāvadā, pie tā arī turamies. Gan pašas kādā brīdī izdomās, ko grib. Arī mani atbalstīja visā, ko vēlējos darīt.

Nespieda – ja reiz esi sācis, tad jāiet līdz galam…?

Nē. Ja septembrī sākam, tas jānoved līdz mācību gada galam, pēc tam var domāt par ko citu. Gribētos arī mūzikas vai mākslas skolu, bet tās ir ļoti tālu, jābrauc ar autobusu uz Jaunmārupi, baigais gabals.

Izvēlējāties Mārupi, nevis Baldoni, kur dzīvo Marijas vecāki, lai būtu tuvāk skolām?

Apsvērām arī Baldoni, bet Marija vienmēr ir gribējusi dzīvot Mārupē. Atradu piedāvājumu ss.lv, aizbraucām apskatīties, un mums iekrita sirdīs augstie griesti.

Māja jau bija gatava?

Demo, mūsējai vēl nebija pat pamatu. Bet bija tā – yes, ņemam ciet, darām! Šobrīd, skatoties uz to, kas notiek nekustamo īpašumu tirgū, smejamies, ka esam veiksmīgi ielēkuši pēdējā vagonā. Kāds mums stāvēja klāt. Jau tad, kad dzīvojām Āgenskalnā, mēs kaut ko meklējām, bija skaidrs, ka tas ir pagaidu variants. Un arī šī... Mārupi neredzu kā vietu, kur novecot.

Gribēsi atgriezties viensētā Madonas pusē?

Pie Pļaviņām? Kas zina. Šādi tādi plāni ir, domas par zemi. To, ka gribēšu drusku tālāk no Rīgas, zinu noteikti.

Esi teicis, ka vispār gribētu dzīvoties pa siltām pludmalēm…

Jā, vecumdienas Kubā. Notetovēties, cigārs, rums, sieva blakus, bērni lieli, mazbērni varēs braukt ciemos. Marijai patīk siltums, man – vairāk ziema. Jābrauc tur, kur grib sieva. Ja sieva ir apmierināta, tad miers mājās – zināma lieta.