Un tad vēzis atgriezās... Laima pastāsta par cīņu ar smagu, onkoloģisku saslimšanu

Pēc gandrīz desmit gadiem slimība ir atgriezusies, un Laimai jau atkārtoti ir nācies lūgt palīdzību līdzcilvēkiem ziedot.lv, jo ir vajadzīga ne tikai ķīmijterapija, bet arī imūnterapija. Preparāts Keytruda ir iekļauts valsts apmaksāto medikamentu sarakstā, bet nav kompensēts Laimas diagnozei. No vajadzīgajiem 15 892 eiro jūnija sākumā bija saziedoti mazliet vairāk par pieciem tūkstošiem.

Laima strādā Nodarbinātības Valsts aģentūras Nodarbinātības pasākumu nodaļā, ir nodaļas vadītājas vietniece, bet pašlaik Laimai ir slimības lapa, viņa atpūšas pie vecākiem Rēzeknē, saņem gan ķīmijterapiju, gan imūnterapijas preparātu.

Pirms divdesmit gadiem Laima ar sāpošu ceļgalu pirmo reizi aizgāja pie ārsta, bet rentgens, ultrasonogrāfija un asins analīzes neko draudošu nerādīja. Kad pēc laika sāpes ceļgalā kļuva daudz stiprākas, ārsti nolēma veikt operāciju, un pēc tās atklājās diagnoze – ļaundabīga sarkoma.

"Man 2004. gadā bija operācija, uzreiz pēc tam lokāla apstarošana. Apstarošanas deva bija liela, un pārbaudes liecināja, ka viss ir kārtībā, slimība bija pazudusi. Dzīvoju, mācījos, strādāju un ceļoju. Man ļoti patīk ceļot, esmu no lielajām staigātājām. Piemēram, aizbraucu uz Romu, biju tur nedēļu, kājām izstaigāju pilsētu. Esmu kāpusi arī kalnos. Tagad tik daudz un tik garus ceļa gabalus nostaigāt nevaru, jo 2018. gadā nācās amputēt kāju, man ir protēze. Tomēr cenšos kaut kur aizbraukt," stāsta Laima. Jautāta, vai protēze ļoti netraucē, nenoberž un nesāp, Laima atbild, ka gadās jau visādi, un smejot piebilst, ka tāpēc ir leikoplasts, to vienmēr var uzlīmēt, cik vajag.

"Kāju noņēma jūnijā, jau 30. augustā man bija protēze, uzreiz sāku mācīties staigāt. Oktobrī man vajadzēja konsultēties pie ārstiem Berlīnē, un es aizlidoju viena pati. Protams, gadās visādi, protēze nav dzīva kāja, bet es nesatraucos, tāpat gāju un darīju. Esmu pateicīga par to, ka vispār varu staigāt,” ar smaidu stāsta Laima.

Kā jau visiem ceļotājiem arī Laimai ir vietas, kur viņa vēl gribētu atgriezties. Vaicāta par tām, kas visvairāk iepatikušās, viņa atbild, ka tā ir Lucerna Šveicē – ezers un apkārt Alpu kalni,  un tur ļoti gribētos atgriezties. Pirms slimošanas un pirmās operācijas Laima ceļojusi pa Angliju un cer, ka varēs vēlreiz aizbraukt un redzēt vēl nezināmo, piemin arī Berlīni un stāsta, ka patiesībā viņa ir no tiem ceļotājiem, kas priecājas par katru vietu un pilsētu, tāpat kā par katras valsts un tautas nacionālajiem ēdieniem, un atzīstas, ka Francijā nogaršojusi arī gliemežus, mīdijas un pat sadūšojusies nobaudīt austeres.

"Es vienmēr cenšos kaut ko apskatīt. Man vairākas reizes bija jākonsultējas pie Berlīnes ārstiem, un katru reizi es centos kaut ko jaunu redzēt. Arī darbā reizēm apvienoju komandējumu ar atvaļinājumu – izdarīju darbu un tad vēl dažas dienas jau uz sava rēķina dzīvoju tajā vietā, izstaigāju pilsētu, gāju uz muzejiem un izstādēm. Arī tajās pilsētās, kur esmu bijusi, vienmēr jūtos kā atbraukusi pirmo reizi, uz visu varu paskatīties kā no jauna. Var pat teikt, ka mana dzīve bija mācības, darbs un ceļojumi", viņa stāsta un piebilst, ka viņai ļoti patīk opera, balets un palepojas, ka viņai ir biļetes, un pēc atgriešanās Rīgā ar draudzeni ies uz Madame Butterfly izrādi Nacionālajā Operas un baleta teātrī. "Man Rīgā bija paredzēta procedūra un nolēmu – ja no rīta procedūra, tad vakarā iešu uz operu! Tā ir īpaša izrāde, tajā atjaunots vēsturiskais 1925. gada iestudējums, saglabāta gan scenogrāfija, gan tērpi un režija," stāsta Laima.

Sarunā par ceļojumiem un slavenām gleznām, ko var ieraudzīt nevis albumā, bet "pa īstam", nejauši atklājas, ka Laima ir beigusi Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolu, tur apguvusi dizainu, arī rokdarbus un mācījusies par zīmēšanas skolotāju. Rokdarbniece gan viņa neesot, tagad esot grūti pateikt, kādēļ tos pēc 9. klases izvēlējusies, smejas Laima. Lai kā tur būtu bijis ar izvēli pavisam jaunos gados, izglītība, tas zināšanu un atziņu kopums, kas iegūts, tagad palīdz darbā valsts pārvaldē.

Pēc Rēzeknes Mākslas un dizaina skolas mācījusies psiholoģiju, un viņai ir gan bakalaura, gan maģistra grāds psiholoģijā. Laima arī teic, ka viņai nav bijis plānu strādāt par psiholoģi, zināšanas galvenokārt noderējušas darbam ar jauniešiem, cilvēkiem mūžizglītības projektos. Vēlāk Laima ieguvusi arī maģistra grādu projektu vadībā un stāsta, ka darbs valsts iestādē ir radošs, to nevar darīt bez sirds, formāli, projektu vadīšana ir aizraujošs darbs.

"Tagad man darbs ir vairāk "ar papīriem", bet tas nav apnicīgs. Daudzi domā, ka tā ir, bet tas ir darbs, kā operatīvi un pilnvērtīgi sniegt atbalstu cilvēkam. Ir pakalpojums, un man ir jāizveido tāda procedūra, lai klients varētu ātrāk tikt pie pakalpojuma, lai viņš neaizietu vīlies un neapmierināts. Es cenšos iejusties, saprast, kā klients domā un jūtas. Tas ir radošais darbs, kurā vajag izdomāt citu pakalpojuma sniegšanas mehānismu, citu procedūru. Nav tā, ka „papīri” visu ieliek kaut kādos rāmjos, un patiesībā valsts pārvaldē jābūt radošumam, lai darbu varētu noorganizēt tā, ka pakalpojums ir pieejams un kvalitatīvs,” skaidro Laima, piebilstot, ka tas ir viņas sirdsdarbs.

Vaicāta, kā izdodas būt labā noskaņojumā un pat bez kosmētikas izskatīties jaunākai par saviem gadiem, Laima atbild, ka neko īpašu nedara, vienkārši dzīvo, izvairās no tā, ko noteikti nedrīkst darīt, un, lai gan viņai nav nekādas īpašās diētas, viņa, protams, ievēro saprātīga uztura principus, bet smejas, ka saldumi garšo. Dažādas skaistumprocedūras gan viņai ir aizliegtas, un Laima par tām pat nedomājot, ar tām neaizraujoties.

"Nevajag dzīvot pagātnē, nevajag vienmēr skatīties atpakaļ, jo ir jādzīvo. Tas, kas ir noticis, ir bijis un pagājis, un jāskatās, kā var turpināt kustēties. Ir pavisam bezjēdzīgi vienmēr pārcilāt prātā, kā būtu bijis, ja būtu. Ir vajadzīgs miers, tā sajūta ir jāsaglabā. Man patīk mana dzīve, mans darbs, es nepārdzīvoju un neciešu tādēļ, ka, piemēram, nesanāca apprecēties, nejūtos viena un pamesta. Jā, reizēm trauksmes izjūta negrib atkāpties, un tad vajag to izdzīvot, citādi miera nebūs.  Un es domāju, ka slimība atkāpsies, tai ir jāatkāpjas, būs labi,” viņa saka.

Arī par mediķiem Laimai sakāmi labi vārdi, viņa piemin ārstus Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā un stāsta, ka jūtas no sirds pateicīga par viņu zināšanām, darbu un attieksmi: "Man ir paveicies ar ārstiem. Radioloģe, daktere Ingūna Bridāne, traumatologs un ortopēds, dakteris Normunds Pavlovs – viņi ir mani ārsti, un es uzticos viņiem. Es necenšos kaut ko izdomāt, es vienkārši uzticos. Man bija divdesmit septiņi gadi, kad notika pirmā operācija. Izraudājos vienu reizi un viss – jādzīvo! Toreiz pēc pirmās staru terapijas daktere man teica, lai daru visu, kaut kas palīdzēs. Es toreiz aizrāvos ar jogu, dzēru zāļu tējas, gāju uz lekcijām, mācījos, un laiks bija aizpildīts. Es dzīvoju. Arī tagad – bailes nedrīkst laist sev tuvumā. Ir jātiecas uz harmoniju, jo bailes nedara neko labu.”

Sarunu beidzot, uzdodu Laimai tradicionālo jautājumu, vai viņa ir optimiste vai pesimiste, un saņemu atbildi: "Es neesmu pesimiste. Un nezinu, kādēļ man dzīvē tā laimējies, bet man veicas un vienmēr apkārt ir bijuši labi cilvēki – mana ģimene, mani kolēģi, draugi, kuri mani atbalsta. Man nav plaša draugu loka, bet man ir īsti draugi, savējie cilvēki. Un paldies par atbalstu jāsaka arī visiem ziedotājiem, no kuriem es taču visus pat nepazīstu!"

Materiāls tapis sadarbībā ar "Tautas Veselības Avīzi". Izdevumu iespējams iegādāties visās lielākājas Latvijas preses tirdzniecības vietās.