17 gadu vecā Una: "Ļoti atklāti klasē paziņoju, ka esmu biseksuāla"

Mēs satiekamies pie Bastejkalna tiltiņa, uz kura margām mīlnieki mēdz karināt atslēgas. Apkārt smaržās, krāsās, vibrācijās un noskaņās palo un virmo pavasaris, un meitene tam ļoti piestāv. Viņai ir eņģeliska seja, kurā vienlaikus spēlējas gan atvērtība, gan pašcieņas pilns atturīgums. Izsmalcināti vienkāršs apģērbs – džinsa kombinezons, korekti šņorzābaciņi, no melnās cepurītes spraucas gaišas cirtas. Iespējams, viņa ir tāda kā lielākā daļa jauniešu tajā vecumā, kad visas virsotnes sasniedzamas, visas jūras pārpeldamas, visas mīklas atminamas. Bet daudz vairāk iespējams, ka tieši viņa ir tāda kā neviens. Īpaša. Jo 17 gadi taču ir tāds īpašo un izredzēto vecums.  

– Iepazīstini ar tām identitātēm, kas tev patlaban šķiet vissvarīgākās!

– Esmu studente RMMT – Rīgas Mākslas un mediju tehnikumā. Mācos animatoros. Sevi uzskatu par biseksuāli – cilvēku, kura orientācijā vienlīdz svarīgi gan vīrieši, gan sievietes.

– Vai bijuši kādi īpaši notikumi, kas ļāvuši nonākt pie tāda secinājuma? 

– Nē, problēmu vai satricinājumu, kas pēkšņi ļautu par sevi saprast kaut ko īpaši svarīgu, nav bijis. Šī orientācija man vienmēr kaut kur iekšā mitusi – klusiņām fonā. Gaidīja situāciju, kas ļautu to apzināties.

– Kāda bija šī situācija?

– Pirmā mīlestība. Ar sava dzimuma partneri. Taču attiecības ar šo meiteni kā ar personu nebija iedvesmojošas, tāpēc ātri beidzās. Sekoja tikpat īsas attiecības ar cilvēku, kurš savu identitāti katru dienu izjūt citādi – sievišķīgāks, vīrišķīgāks. Tādu miksētu. Fiziskas tuvības tajās nebija, bet daudz platoniska maiguma.

Pirms četriem gadiem satiku cilvēku, ar kuru mūs saistīja seksuālas attiecības. Iepazīstoties uztvēru viņu kā meiteni, bet nu jau kādu laiku viņš ir identificējies kā vīrietis. Pat nomainīja vārdu – kad esam kopā, vienmēr uzrunāju viņu tikai šajā vīrieša vārdā, kas mums abiem patīk. Taču sākumā man bija grūti to pieņemt – cilvēks, kuru jau trīs gadus pazīsti, pēkšņi atzīstas, ka gribētu paeksperimentēt ar sevi citā identitātē. Pieņemu, ka tā varētu būt atbilde kādam piedzīvotam diskomfortam, ar ko citādi tikt galā viņš nemācēja. Sākumā tikai piekritu šajā eksperimentā iesaistīties, tad sāku pie jaunās situācijas pierast, tagad jau citādi vairs nevaru. No sievietes viņā vairs neko neredzu. Manās acīs – vīrietis.

– Vai vecāki par šo tavas dzīves sadaļu zina?

– Vēlme atklāt savas sajūtas vecākiem nenāca ar konkrētu sāpinošu notikumu, bet nobrieda kā lēns un naturāls process, cenšoties sevi saprast. Pirms tam kādu brīdi biju sevī apmulsusi, mēģinot saprast, vai esmu lesbiete vai biseksuāla. Tas aktualizējās aizvien biežāk, arī ikdienišķās sarunās ar klasesbiedriem. Re, kāds foršs puisis! Nē, man labāk patīk tā meitene, ar kuru viņš runā. Lai cik pieejama un viegli saprotami bija internetā iegūstamā informācija, toreiz, 14 gadu vecumā, man tās bija par maz.

Ar vecākiem man ļoti paveicies. Nebija tā, ka viņi uzreiz atbalstot apsveiktu, bet, tiklīdz atzinos, ka man patīk arī meitenes, nešauboties teica, ka mīlēs mani, lai kāda es būtu, un negrasās attieksmē pret mani kaut ko mainīt vai iejaukties. Tikai pajokoja, ka laikam jau tādā gadījumā viņiem pie mazbērniem netikt.

– Arī skolā varēji par to runāt?

– Ļoti atklāti klasē paziņoju, ka esmu biseksuāla. Ilgtermiņa draudzene uzreiz izmeta joku – tu tikai tagad neiemīlies manī! Mierīgi atbildēju – tu taču esi mana draudzene, nevis romantiskās mīlestības objekts, savukārt platoniskā mīlestība nešķiro draugus vīriešos un sievietēs.

– Daudzviet izskanējušas bažas par to, ka jauniešu vidē visvairāk pazemojumu notiek tieši saistībā ar seksuālās identitātes meklējumiem. Tevi tas nav skāris?

– Mani tas neskar tāpēc, ka eju mākslas skolā, kur tādu, kuri identificējas citādi nekā vairākums, ir ļoti daudz. Mūsu vidē alternatīvisms ir viens no svarīgākajiem pašizpausmes veidiem, tāpēc nekad neesmu jutusies ne vientuļa, ne izstumta. Taču esmu dzirdējusi, ka citās mācību iestādēs ar to nācies sastapties daudziem. Tāpēc jau pēc pamatskolas zināju, ka man ģimnāzija neder, ar savu orientāciju es tādā neizdzīvotu. Tiklīdz uzzināju, ka ir tehnikums, kurā iespējams apgūt animāciju, uzreiz sapratu – mans!

– Par ko, tavuprāt, vairāk jārunā, lai līdzīgi labvēlīgs skatījums uz jauniešiem svarīgām problēmām būtu iespējams visur?

– Stundās, kur māca par veselību, mazliet skarot arī seksualitāti, būtu jāiekļauj sadaļa par dzimumorientāciju. Jāsaprot, ka tas nav sinonīms vārdam sekss, tomēr skar to svarīgo dzīves izpratnes daļa, kas palīdz justies ērtāk savā ķermenī. Šajās nodarbībās varētu pieskarties arī dzimuma maiņai – gan attiecībā uz savu ķermeni kopumā, gan par kādas ķermeņa daļas, piemēram, deguna, ģenitāliju vai krūšu, pārveidošanu. Kāpēc kaut ko sevī nepamainīt, ja kāda objektīva vai pašiedomāta trūkuma dēļ tiek gandēta dzīve?

– Vai tavā vidē ir daudz cilvēku, kuriem šāda informācija būtu noderīga?

– Cik zinu, gandrīz ceturtajai, bet varbūt pat trešajai daļai manu paziņu bijis brīdis, kad jādomā, vai esmu savā īstajā ķermenī. Tas nenozīmē, ka pieaudzis šādu sevī apmaldījušos cilvēku skaits, vienkārši tagad pieejams vairāk informācijas, lai visi, kuriem ir tādas problēmas, nevis samierinātos ar ciešanām un mocībām, velkot savu dzīvi nelaimīgi un salauzti vai pat nonākot līdz pašnāvībai, bet nolemtu darīt visu iespējamo, lai justos labāk.

– Kā tu pati jūties – savā ķermenī, savā identitātē?

– Esmu piedzimusi sievietes ķermenī un tajā sevi pieņemu ar cieņu un mīļumu, jo zinu, ka savas biseksualitātes dēļ nevienam neesmu ļaundare. Man patīk miksēts stils – gan apģērbā, gan dzīvesveidā. Man ir maz tādu problēmu, lai pašai vajadzētu vērsties pie speciālista, bet vairāk uztraukuma par sev līdzīgajiem. Ne visiem ir atbalstošas ģimenes, ne visiem pieejama hormonu terapija, ja tā vajadzīga, jo viss maksā naudu – diagnostika, analīzes. Kamēr vēl sagaida rezultātu, paiet gadi.

– Vai tavā miksētajā dzīvesstilā ir ierādīta vieta arī bērnam, bērniem?

– Visu, kas saistīts ar bērniem – ārpus saistības ar orientāciju! Ārpus pieņēmuma, ka pārim – vienalga, heteroseksuālam vai homoseksuālam – noteikti vajag arī bērnu. Ir taču cilvēki, kuri visa mūža garumā tam nav gatavi, jo nespēj būt pieauguši. Piespiest viņus, pierunāt? Nē! No tādas pierunāšanas pasaulē nāk nelaimīgi bērni. Jānormalizē tas, ka cilvēkiem, kuri negrib bērnus, to nav. Tiem, kuri grib, jo ir gatavi bērniem, tādi ir. Laimīgi bērni. To nenosaka orientācija, bet cilvēks. Tas, cik viņš emocionāli un materiāli ir gatavs bērnam. Bērnam jābūt gaidītam. Lai viņš ir lolots un kopts, un lai vecākiem ir finanses un emocionālā izturība to nodrošināt. Bērns noteikti ir svarīgāks nekā vēlme pēc bērna.

– Kāda tavā dzīvē ir vieta draugiem?

–Tuvi draugi man tikai divi. Ar vienu no viņiem saista ļoti tīra, platoniska mīlestība – izjūtu viņu kā brāli. Otrs tuvais draugs ir bez noteikta dzimuma, ārēji vairāk sievišķīgs. Un, protams, man ir mans partneris – romantiskais draugs. Tuvas draudzenes ir divas – abas ļoti foršas meitenes, kuras labi jūtas savā dzimumā. Pārējie – paziņas. Arī ļoti labi paziņas.

– Kādu sevi redzi pēc pieciem, desmit gadiem?

 – Man svarīgi pabeigt tehnikumu, tad studēšu psiholoģiju. Meklēšu dzīvokli. Tajā redzu sevi kopā ar tagadējo partneri – puisi, kuru iepazinu kā meiteni un ar kuru jau gandrīz četrus gadus esam kopā. Tālāk viss atkarīgs no tā, kāds būs finansiālais stāvoklis, kā izkārtosies ar darbu. Tikai tad precības, varbūt arī bērns – ļoti gaidīts bērns. Taču man dzīve vēl priekšā, vēl par visu laiks padomāt, jo pagaidām esmu tikai pusaudzis.

– Man tik ļoti patiktu, ja šajā intervijā es nebūtu sarunājusies ar anonīmu pusaudzi. Tātad, kā sākumā norunājām, vārdu – neparko?

– Labi, mini arī vārdu – Una. Uzvārda vietā gan raksti nikneimu, piemēram, Jokdaris. Vai Klauns. Una Klauns-Jokdaris! Reiz aizgāju uz humpalām, ieraudzīju ļoti izteiksmīgu klauna lelli. Mīla no pirmā skata; tas nekas, ka klauniņam viena kāja nost. Cirka un klaunu tēma man tuva tāpēc, ka viņos ir vieglums. Smagākās lietas ceļ ar vieglumu.