Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Foto: No personīgā arhīva

 

Lai gan meitenīte ir vājdzirdīga, pārbaudes darbā viņai liek klausīties audioierakstu angliski

Bērni
22. maijā 06:02 2022. gada 22. maijā 06:02
  Jauns.lv
Lai gan dokumentos ir noteikts, ka Latvijā pastāv iekļaujošā izglītība, realitātē tā ne vienmēr darbojas labi. Vājdzirdīgas meitenes mamma Eva intervijā portālam Jauns.lv pastāstīja par savu pieredzi bērna izglītības ceļā. Mamma uzsvēra, ka nežēlojas par situāciju un nepārmet izglītības iestādēm un skolotājiem, taču atzina, ka dažkārt nākas pacīnīties par meitai piemērotu mācīšanos.

Evas meita ir 11 gadus veca un mācās 4. klasē. Meitene ir vājdzirdīga kopš dzimšanas, patlaban viņai ir 3.pakāpes vājdzirdība.

Grūtības ar valodas apguvi

Vispirms Eva pastāstīja, ka bieži vien vājdzirdīgiem bērniem izteikta problēma saistībā ar valodas apguvi ir grūtības ar vārdu galotnēm un dzimtēm. “Kad ar mazu bērnu runājam, viņš automātiski iemācās valodu. Trīsgadīgs bērns nemācās, ka mamma ir viņa, kas sieviešu dzimtes vārds, bet tētis ir viņš, kas ir vīriešu dzimtes vārds.”

Bet bērniem ar dzirdes problēmām ļoti bieži jūk vārdu dzimtes un galotnes. “Viņi vārdu galotnes var vienkārši nesadzirdēt. Ar to mums ļoti bieži ir problēmas.”

Nevar noskaitīt dzejolīti, jo to nedzird un nesaprot

“Īstenībā bērnudārzi un skolas ir ļoti liela problēma. Meita sākumā gāja parastajā bērnudārzā. Mums bija personisks aizspriedums: “Nē, mums nevajag specializēto bērnudārzu! Viņai viss ir kārtībā! Mēs ejam pie logopēda.” Specializētajā bērnudārzā mēdz būt bērni ar dažādām blakus diagnozēm. Saistībā ar to cilvēkiem ir aizspriedumi, un nenoliegšu, tas bija arī mūsu aizspriedums.

Palaidām meitu parastajā bērnudārzā, bet redzējām, ka attīstība nenotika tāda, kādai tai vajadzētu būt. Visi jau skaitīja dzejolīšus, bet viņa pat nevarēja tos saklausīt un atcerēties, jo vienkārši nezināja, ko nozīmē puse vārdu, salīdzinot ar pārējiem tā vecuma bērniņiem.”

Pateicīgi par profesionālo bērnudārzu

Tuvojoties skolas laikam, vecāki saprata, ka meita nav pietiekami sagatavota skolas gaitām un vajadzīga citāda pieeja. Tāpēc viņi veda bērnu uz Tukuma specializēto bērnudārzu, kur bija logopēdiskā grupa bērniem ar runas traucējumiem. Meita bija vienīgā audzēkne ar dzirdes traucējumiem, bet viņai pielāgoja individuālo programmu un ļoti labi sagatavoja skolai.

“Tiešām ļoti liels paldies par individuālo darbu logopēdei, audzinātājām, kas bija arī speciālie pedagogi. Nebija tā, ka viņi tikai grieza saulītes un zaķīšus un parakstīja burtiņus. Bija speciālais pedagogs, kurš mācēja iemācīt bērnam, kuram bija kāda problēma,” Eva veltīja labus vārdus Tukuma specializētā bērnudārza darbiniecēm.

Lielas dilemmas priekšā

Viņa atzina, ka ļoti bieži vājdzirdīgo bērnu vecāku diskusijās izskan jautājums, vai labāk laist bērnu parastajā dārziņa vai vest uz specializēto pirmsskolu. “Tad ir dilemma. No vienas puses, vajag specializēto bērnudārzu, jo tur būs lielāka atbalsta programma, logopēds, speciālie pedagogi. Ja ir vajadzība, pieejams arī psihologs.

Bet tajā pašā laikā bieži vien var būt tā, ka specializētajā bērnudārzā ir bērni ne tikai ar dzirdes problēmām. Viņi nav visi vienādi. Citiem ir dzirdes problēmas un diemžēl papildus diagnozes un attīstības problēmas.

Ja bērnu, kuram ir tikai dzirdes problēmas, ieliek tādā grupiņā, tas velk viņu attīstībā uz leju. Mūsu gadījumā negribējām specializēto bērnudārzu, jo bija bail no tā. Viņai nav nekādu papildus diagnožu, kas traucētu uztverei. Likās: ja blakus būs kāds, kam ir papildus attīstības problēmas, tas vilks meitas attīstību uz leju,” Eva atklāti dalījās ar toreiz piedzīvotajām bažām.

Jāsaprot, ka nevar runāt aiz muguras

Rīgā ir daži logopēdiskie dārziņi, bet bieži vien tos apmeklē bērni ar šķeltnēm vai tie, kas vienkārši neizrunā burtus vai slikti runā. Pedagogiem var nebūt pieredzes ar vājdzirdīgiem bērniem.

Arī skolā vājdzirdīgiem bērniem ir daudz izaicinājumu. Pat specializētajā skolā pedagogi var īsti neizprast visas nianses, kas ir svarīgas vājdzirdīgam bērnam. Piemēram, nevar runāt no sāna vai aizmugures, jo aparāts skaņu vairāk uztver no priekšpuses. Ja runā aizmugurē, bērns dzird skaņu, bet nevar to skaidri saprast.

Sejas maskas apgrūtina saziņu

Vājdzirdīgo bērnu saziņu apgrūtina arī sejas maskas, kas pandēmijas laikā bija obligātas. Lietojot maskas, ir grūtāk saprast, ko saka cilvēki, īpaši svešinieki, piemēram, ārsti, jo vājdzirdīgi cilvēki mēdz lasīt no lūpām. Tieši tāpēc bija lūgums atļaut specializētajās izglītības iestādēs nelietot sejas maskas – tādā veidā bērni varēja vieglāk uztvert skolotājas stāstīto.

Pedagogam, neiedziļinoties situācijā, var likties, ka bērns taču lieto dzirdes aparātus, tāpēc vajadzētu visu dzirdēt un saprast, arī lietojot sejas maskas. Bet tā īsti nav patiesība. Arī pieaugušajiem, kuri labi dzird, ar sejas maskām var būt grūtāk sadzirdēt un saprast, ko saka kāda sveša veikala pārdevēja.

Foto: No personīgā arhīva

30 bērnu klasē nevarētu izturēt

Sarunas brīdī meitene apmeklēja specializēto sākumskolu. “Bet tajā ir tikai pirmās četras klases, tāpēc mums tagad ir dilemma, ko darīt tālāk. Vai labāk laist, kā daudzi uzskata, parastajā skolā, kaut arī tur viņa būs pēdējā? Vai labāk laist specializētajā skolā, kur būs atvieglojumi?”

Pirms izdarīt savu izvēli, vecāki konsultējās ar audiologopēdi, kuras nodarbības bērns apmeklēja jau ilgāku laiku. Sākumā viņi apsvēra iespēju, ka jaunākā meita, kurai ir vājdzirdība, varētu apmeklēt to pašu skolu, kur jau mācījās lielā māsa. Bet viņi saprata, ka mazākajai būs ļoti grūti lielā skolā, kur ir lielas klases ar aptuveni 30 bērniem klasē.

Milzīgas klases kakofonija

“Tur troksnis būtu nepārtraukti. Čabināšanās, pildspalvu skaņas, kāju kustināšana. Dzirdes aparāts uztver pilnīgi visas skaņas telpā. Parasts cilvēks šīs skaņas vienkārši palaiž garām, it kā nedzird tās un nepievērš tām uzmanību, bet meitai tās visas skan. Bērnam ir jāmāk izlobīt svarīgākais un klausīties tajā, nevis, piemēram, blakus čirkstinātajā pildspalvā.”

Tagad meita ir pieradusi pie savas skolas, bet jau nākamgad viņai būs jāmēģina integrēties kādā citā mācību iestādē. Sarunas brīdī vecāki vēl nebija izlēmuši, kurš izglītības veids un kura iestāde viņu bērnam būtu piemērotāka: parastā skola vai vājdzirdīgo vidusskola.

Sarežģītā angļu valoda

Valsts ir paredzējusi, ka arī vājdzirdīgiem bērniem jāapgūst svešvaloda. “Angļu valoda mums ļoti grūti iet, jo meita latviski nerunā tik labi un pareizi, kā to vajadzētu, un man ir jāskaidro daudzu vārdu nozīmes. Angļu valodu iemācīties un izskaidrot ir vēl grūtāk, jo angļu valodā vārdus raksta vienā veidā, bet izrunā pavisam citādāk.”

Kad meita mācījās otrajā klasē, mamma pat bija ar mieru, ka bērns pagaidām nemācītos angļu valodu, jo tobrīd daudz svarīgāk bija iemācīties latviešu valodu. “Vēlāk, kad viņa iemācīsies latviešu valodu, aizies pie privātskolotāja vai uz kursiem un iemācīsies angļu valodu. Tagad svarīgi iemācīties latviešu valodu, lai viņa vispār varētu runāt, komunicēt. Bet programmā prasa svešvalodu, un punkts.”

Klausīšanās uzdevumu ir gandrīz neiespējami sadzirdēt

Mamma dalījās pieredzē par kādu gadījumu, kas iezīmēja nepieciešamību pēc patiesi iekļaujošas izglītības. Eva nesūdzējās un nežēlojās, taču stāstīja to, lai runātu par vajadzīgajiem uzlabojumiem.

Nesen meitai bija angļu valodas pārbaudes darbs, kurā atskaņoja audioierakstu angļu valodā. Pirms kontroldarba skolniece bija labi iemācījusies pārbaudāmos vārdiņus, bet pēcpusdienā ļoti noskuma, jo klausīšanās uzdevumā neko nesaprata. “Vispār neko!”

Klausīšanās uzdevumi mēdz būt sarežģīti, un tos saprast var būt grūti pat dzirdīgam cilvēkam. Vājdzirdīgam cilvēkam tos vispār ir grūti sadzirdēt un saprast. Eva par šo problēmu runājusi ar skolotāju, kura toreiz argumentējusi: “Bet bērni pateica, ka nevajag klausīties ierakstu otro reizi.”

Vājdzirdīgiem bērniem vajadzīgs arī uzrakstīts teksts

Mamma norādīja, ka pat latviešu valodas apguvē vājdzirdīgiem bērniem nav klausīšanās daļas, bet ir pieejams rakstīts teksts. “Ja ir klausīšanās uzdevums, bērni to pilda no teksta nevis ieraksta.” Parasti visi dzirdīgie bērni uzdevumus pilda, klausoties ierakstu, bet bērnus ar dzirdes aparātiem vai implantiem šajā ziņā nevar pielīdzināt dzirdīgiem bērniem. Tāpēc vājdzirdīgiem skolēniem arī eksāmenos ir pieejams izdrukāts teksts.

Pat, ja bērni ar labāku dzirdi izteicās, ka nevajag klausīties ierakstu otro reizi, Eva uzskata, ka šis jautājums īsti nav skolēniem izlemjams. “Vai tad nākamreiz, kad bērni pateiks, lai nerakstām kontroldarbu, jūs arī piekritīsiet šodien nerakstīt?!? Ir lietas, ko mēs bērniem neprasām, bet izdarām tā, kā to vajag, vai arī vairākas reizes atkārtojam audioierakstu. Nevis divas reizes, bet piecas, lai viņa sadzirdētu. Vai arī vienkārši ir jābūt izdrukātam tekstam bērna priekšā, lai tas palīdzētu,” Eva izteica rekomendācijas.

Skolotāja esot teikusi: “Ieraksts bija labs.” Mamma atzinusi: “Jums jā. Man arī, iespējams, liktos, ka tas ir labs, bet cilvēkam ar dzirdes problēmām tas var būt pilnīgi citādāk.”

Iekļaujošā izglītība pastāv, bet vajadzīga arī cīņa

Mamma piekrita secinājumam: neskatoties uz to, ka Latvijā tiek īstenota iekļaujošā izglītība, vecākiem tāpat ir jāskatās līdzi bērna izglītības gaitām un jācīnās par atvases iespējām mācīties sev atbilstošā veidā. Evai negribas būt kašķīgajai mammai, kas visu laiku par kaut ko piesienas un kritizē, bet viņa uzskata, ka par bērnu ir jāiestājas situācijā, kad viņa pārbaudes darbā neko nedzird un tāpēc saņem sliktu vērtējumu.

Regulāras šādas situācijas var arī mazināt bērna motivāciju mācīties. Skolniecei ir ļoti bēdīgi, ja viņa iegulda lielu darbu un, izejot cauri grūtībām, mājās iemācās jaunos angļu valodas vārdiņus, bet klasē tos pārbauda pēc audioieraksta, ko viņa vienkārši fiziski nevar labi saklausīt.

Ir arī ļoti pretimnākoši skolotāji

“Liekas, kāpēc mēs mocījāmies divus vakarus ar angļu valodas vārdiņiem? Būtu labāk tajā laikā lasījušas pasaku latviešu valodā un runājušas par to, jo tas uzreiz uzlabotu vārdu krājumu, attīstītu valodu, lasītprasmi un domāšanu.

Brīžiem ir jāpakaro ar pedagogiem. Ir skolotāji, kas ir ļoti pretimnākoši, palīdz un pajautā. Pieļauju, daļai iepriekš nav bijusi saskarsme ar vājdzirdīgiem cilvēkiem, un vispār mēs katrs esam citādāks. Viens pajautās un noprecizēs, bet cits izturēsies formāli.

Rūgtumiņš, ka trūkst atbalsta no skolotājiem

Brīžiem ir rūgtumiņš par to. Liekas: mājās mēs darām, darām un darām, bet skolā uzliek audioierakstu, viņa neko neizpilda un saņem tikai vieninieku.” Tādā brīdī Evai gribas pajautāt skolotājai: “Kā man meitu motivēt? Jā, viņai nav intereses par angļu valodu, jo nevienā brīdī nav tā, ka būtu kaut kas pozitīvs saistībā ar to, piemēram, uzslava, ka viņa zināja vārdiņus vai iemācījās kaut ko citu. Vienalga ko.

Arī mums, pieaugušajiem, ja kāds visu laiku teiks, ka slikti darām, diez vai gribēsies skriet pie šī cilvēka ar atplestām rokām. Pateiksim sveiki un paiesim garām. Tāpat bērnam. Visur tiek runāts, lai motivējam bērnus mācīties. Jā, es no savas puses daru, bet kas ir no skolotāju puses?

Protams, man daudz kas ir jāizdara, un viņa manā vietā nemācīs jaunos vārdiņus. Tas ir jāizdara mājās. Protams, par to jau nav runa! Bet ir palīdzība un darbiņi, ko manā skatījumā pedagogs var ļoti veiksmīgi izdarīt,” rezumējumā mamma pauda.

Citi šobrīd lasa

TEKSTA TIEŠRAIDE. Krievijas iebrukums Ukrainā; Ukrainas karaspēks atstājis Lisičansku 19
“10.klasē es gāju divus gadus, bet 11.klasē mācījos trīs gadus.” Inese atklāj savu neapskaužamo pieredzi
VIDEO: ķīniešu pilots Džou piedzīvo smagu avāriju Silverstounas F-1 posma startā