"Multenes pieaugušajiem" jeb - kā runāt ar pusaudzi par pornogrāfiju
Bērniem, sasniedzot pusaudža gadus un lēnām atdaloties no vecākiem, arvien pieejamākas kļūst ierīces, internets un viss, kas tajā publicēts – arī pornogrāfisks saturs. Kā runāt ar pusaudžiem par šo tematu un vai ir normāli, ja jaunieši par to interesējas?
Klīniskā psiholoģe Kristīne Balode stāsta, ka viņa, runājot par pornogrāfiju, lieto terminu “multenes pieaugušajiem”, raksta Mammamuntetiem.lv. “Tur nav nekāda daļa realitātes. Cilvēki grib kaut ko atainot – viens sajūsmu, otrs performanci, un top kino! Tas noteikti nav dokumentālais kino,” norāda Kristīne Balode, uzsverot, ka tas arī būtu jauniešiem jāizskaidro.
Urologs Kārlis Mičulis norāda, ka ir vairākas pazīmes, kas norāda, ka vīrieši, kas piedalās šajos video, lieto medikamentus, līdz ar to tas nekādā veidā neatbilst fizioloģiskam procesam. “Ir jāsaprot, ka tas ir vai nu samontēts materiāls, vai aktieri lieto medikamentus. Tam nevajadzētu radīt iespaidu par to, kā tam vajadzētu notikt tīri fizioloģiski.”
Uztvert īsto brīdi sarunai
Ģimenes veselības centra “Stārķa Ligzda” valdes loceklis un četru bērnu tētis Reinis Ceplis ir pārliecināts, ka pusaudži paši nevērsīsies pie vecākiem ar šādu jautājumu, tāpēc ir lietderīgi, ja vecāki jūt momentu, kad var uzsākt sarunu par šo tēmu:
“Neesmu redzējis jauniešus, kas brīvi skatās pornogrāfiju, pat pieaugušie to tā nedara. Bet ja tu pamani, ka jaunietis to skatās, es domāju, ka ir vērts nodot šo ziņu.” Reinis Ceplis atzīst, ka, viņaprāt, vislabāk strādā, ja vecāki jauniešiem stāsta, ka tā ir montāža, jo tas uzreiz nodod bērnam ziņu, ka tas nav pa īstam! Viņš uzskata, ka norāde par to, ka, lietojot medikamentus, var sasniegt šādu efektu, var izraisīt vēlmi kaut ko salietoties. Tomēr R. Ceplis ir pārliecināts, ka ir būtiski noķert īsto brīdi, kad par to runāt, lai sarunai būtu efekts.
Bērniem pieaugot, rodas vēlme atdarināt pieaugušos, tāpēc komunikācija par pornogrāfiju ir ļoti svarīga, jo nav iespējams bērnus izolēt no šīs informācijas.
Izklaidei un spriedzes noņemšanai
Runājot par jauniem vīriešiem, Kārlis Mičulis atzīst, ka šādu materiālu skatīšanās un pašapmierināšanās var palīdzēt mazināt spriedzi un tiem, kam nav regulāras dzimumdzīves, tas var noderēt. Kristīne Balode norāda, ka jaunietes mūsdienās daudz labāk spēj tolerēt pornogrāfiju, vienlaikus norādot, ka viņas klientēm mēdz būt problēmas ar pornogrāfijas jēdziena lietošanu. “Es saskaros ar pieaugušām sievietēm, kas nespēj atvērt datoru un ierakstīt tur “porn”! Viņām trīc rokas, viņas jūtas netīras, apkaunotas – nav veselīgi cilvēkam tik ļoti iespringt uz to, kas pasaulē eksistē pietiekoši ilgi.”
Nemēģināt to pārnest uz attiecībām
Kristīne Balode stāsta, ka pētījumi rāda, ka šie materiāli ļoti labi strādā vīrieša vajadzību apmierināšanai: “Tas ir vīrieša vajadzībām radīts projekts – tur viss ir ātri samontēts, pornogrāfiska rakstura materiālos ir spēcīgi kairinājumi. Tomēr nevajag to pārnest uz attiecībām! Porno nav vieta, kur kaut ko mācīties par attiecībām vai cilvēka fizioloģiju. Tas arī ar jauniešiem ir jānokomunicē, kur pornogrāfija pilnīgi atbilstoši iederas.” Viņa stāsta, ka pornogrāfijā ir raksturīga maskulīnā dominēšana un sievišķā pakļaušana, kas var radīt dažādu psiholoģiskus izaicinājumus, šo modeli tieši pārkopējot uz savām attiecībām.
Sniegt atbalstu un izskaidrot
Psiholoģe Kristīne Balode norāda, ka pusaudža vecums, kas ir laiks no 12 līdz pat 18 gadiem, ir ļoti plašs jēdziens un ir saprotams, ka 12 gados bērnam ir pavisam cits apziņas līmenis nekā 18 gados. Protams, ka agrīnajos pusaudža gados šādi materiāli nav piemēroti, īpaši, ja nav neviena, kas varētu to paskaidrot vai pajautāt, kā bērns par to jūtas, ja gadījies kaut ko tādu redzēt.
Tomēr bērniem pieaugot, rodas vēlme atdarināt pieaugušos, tāpēc komunikācija par pornogrāfiju ir ļoti svarīga, jo nav iespējams bērnus izolēt no šīs informācijas. Labāk, lai viņi ir zinoši un saņēmuši informāciju, kas tas ir, nevis mēģina to atdarināt vai uztver to kā attiecību normu.
