Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Matīss Kaža tic, ka laba māksla var padarīt sabiedrību labāku un iejūtīgāku, empātiskāku. (Foto: Oļegs Zernovs)

 

Kinorežisors Matīss Kaža: "Man patika spēlēties ar cilvēkiem"

Intervijas
11. maijā 07:08 2022. gada 11. maijā 07:08
 
Ieva
Broka
| Žurnāls "OK!"
Viņš ir ļoti tiešs un daudz smaida. Tāds kā bez vecuma. Vai arī vienkārši – neparasti empātisks saviem gadiem. Savas paaudzes ražīgākais latviešu kinorežisors. Ļoti iespējams – arī talantīgākais. Matīss Kaža.

Vakar noskatījos tavu jauno filmu Ūdens garša. Nu jāgaida nākamā. Kāda, starp citu, būs tava nākamā filma?

Būs jau augustā. Neona pavasaris – jaunas meitenes pieaugšanas stāsts Rīgas pagrīdes reivu scēnā. Liela daļa darbības norisinās elektroniskās mūzikas ballītēs, jūtīgs un personisks stāsts, īsta jauniešu drāma.

Pats Neona pavasarim esi arī scenārists?

Jā, kopā ar Mariju Luīzi Meļķi, kura atveido galveno lomu. Filma patiesībā ir gatava, vienkārši nevar visu reizē palaist.

Kāpēc jaunas meitenes, nevis jauna puiša pieaugšana?

Pirmkārt, filma tika rakstīta galvenajai aktrisei. Zināju, ka gribu filmu ar Mariju galvenajā lomā. Otrkārt, tādu “meiteņu pieaugšanas stāstu” latviešu mūsdienu kino nav gandrīz nemaz. Ir daži izņēmumi, kā Renāra Vimbas Es esmu šeit. Bet par džekiem ir viena pēc otras: Jelgava 94, Bedre, Pilsēta pie upes, Modris, būs Mīlulis, Janvāris… Vārdu sakot, Latvijā tā maskulīnā kino jau pietiek, man liekas. Šogad būs tieši pretēji – daudz filmu par sievietēm, ar sievietēm galvenajās lomās, daudz ļoti spēcīgu aktierdarbu. Būs Elzai Gaujai Mamma vēl smaida ar Baibu Broku, Antu Aizupi un Daigu Kažociņu, būs Lindas Oltes Māsas ar Emmu Skirmanti, Unai Celmai Zilās asinis, kur Ilzei Ķuzulei beidzot galvenā kinoloma.

Tu vispār sievietes saproti? Vai arī viņas tev neliekas nemaz tik ļoti atšķirīgas, bet  drīzāk atšķiras cilvēks no cilvēka?

Domāju, ka cilvēks no cilvēka atšķiras. Bet tamdēļ jau man visos projektos, kur tiek stāstīts no sievietes perspektīvas, ir scenārija autore vai līdzautore –  sieviete. Jo tur, protams, nevar mežcirtēja dialogus sarakstīt.

Man būs arī filma, kur būs jauna vīrieša stāsts...

Tik daudz filmu! Tev galvā vispār paliek vieta kaut kam citam, izņemot kino?

Paliek. Šobrīd visi ļoti aktīvi sekojam līdzi tam, kas notiek Ukrainā. Tagad, domāju, nekā daudz cita mums galvās arī nav. Ir pamatdarbība, bet pārējais viss – gan sarunas, gan sadzīves interakcijas – ir pakārtots kara diskursam.

Bet citādi man paradoksālā kārtā tieši kovida laikā ir sanācis daudz ceļot, biju kādās astoņās valstīs. Čehijā taisījām skaņu filmai, Amerikā  biju uz kinofestivālu, pie viena uz Kolumbiju tāpat joka pēc aizbraucu, tāpēc ka gribēju uz Dienvidameriku pirmoreiz aizbraukt. Sanāca būt Itālijā, jo tur filmējām Lindas Oltes Māsas. Tikko biju Francijā – kopā ar Ginta Zilbaloža topošo animācijas projektu par kaķi ar nosaukumu Straume bijām vienā no lielākajiem animācijas filmu forumiem. Tas, ka turp aizbraucu, nenozīmē, ka to vien daru, kā runājos ar kino biznesa ļaudīm, ir iespēja arī visu ko citu apskatīt un darīt.

Ļoti interesējos arī par citām mākslām, īpaši teātri – uz to daudz eju. Daudz lasu – pārsvarā gan to, kas saistīts ar kādu topošo projektu, izpētei.

Un tagad tāpēc klausies tehno?

To es jau kādu laiku esmu klausījies. Pie Neona pavasara sākām strādāt 2020. gadā, tieši tad, kad sākās pandēmija un visus reivus aiztaisīja ciet. Pirms tam, kad attīstījām scenāriju, intervējām cilvēkus no Rīgas elektroniskās mūzikas un ballīšu komūnas. Filmas scenārijs ir diezgan saistīts ar to, ko reivos bieži dara, arī narkotiku lietošanu. Aktieris kadrā nekad nelietos narkotikas, bet viņam tas ir ticami jānospēlē. Pētījām tehno mūzikas un tās subkultūras vēsturi, sākot jau no 70., 80. gadiem. Berlīnes mūra krišana un mīlestības parādes (Love Parade), kas tur Berlīnē notika.

Pie mums reivs atnāca 90. gadu sākumā.

Jā, kad es vēl nebiju piedzimis. Bet vispār tā ir ļoti interesanta subkultūra visās nozīmēs. Tie ir brīvdomātāji, turpinājums tam, ko aizsāka hipiji – kas arī bija turpinājums citām subkultūrām.

Kādu birku tu varētu pielikt pats sev – kas tu esi? Kāds tu esi?

Es pats lielā mērā iestājos par tām vērtībām, ko atbalsta pagrīdes elektroniskās mūzikas komūna. Pirmkārt, tā ir iestāšanās pret jebkāda veida diskrimināciju: pēc politiskajiem uzskatiem vai rases, dzimuma, dzimtes kategorijām. Otrkārt, tur ir savstarpēja cieņa pret uzskatiem. Un, protams, mākslinieciska brīvība un pašizpausmes brīvība. Atteikšanās no stereotipizēšanas un cilvēku pakārtošanas konkrētām birkām.

Foto: Oļegs Zernovs

Tu piedzimi Stokholmā. Cik ilgi tur nodzīvoji?

Necik. Tolaik mamma (režisore Una Celma – red.) tur strādāja pie dokumentālās filmas, kas bija Zviedrijas un Latvijas kopražojums, – 1960. gada meitenes. Filma, kurai tagad top turpinājums, pēc vairāk nekā 25 gadiem. Par tām meitenēm, kuras joprojām ir dzīvas, – viņas ir mammas klasesbiedrenes.

Es piedzimu tur, bet tiku diezgan ātri attransportēts šurp – pie omes un pārējās ģimenes. Bet mamma tur bieži atgriezās, jo bija citi ar Zviedriju saistīti projekti. Līdz ar to es arī tur neregulāri dzīvojos pa kādām nedēļām.

Skolā gāju šeit, Rīgas Centra humanitārajā vidusskolā. Izglītības ziņā, protams, tā ir parasta skola ar humanitāro novirzienu – tā nav mākslas skola. Un, kā jau tas raksturīgs Latvijas izglītības sistēmai, bija vēlme darināt bērnus pēc kaut kāda paraudziņa: ja viņi māk forši atkārtot to, ko skolotājs ir parādījis, tad ieliksim viņiem labu atzīmi! Bet tas, man liekas, raksturīgs izglītības sistēmai Latvijā vispār. Radošums un alternatīvi piegājieni pedagogu vidū nav īpaši modē.

Biji mierīgs un paklausīgs vai gāji savu ceļu?

Kad es biju pavisam maziņš, es varēju mierīgi aiziet mammai līdzi uz draudzenes svinībām un visādus vājprātus sadarīt. Man patika uzmanība, patika pievērst uzmanību sev. Reiz sanāca galdautu noraut svētku galdam ar visiem traukiem… Daudziem bērniem patīk spēlēties ar rotaļlietām, man patika spēlēties ar cilvēkiem. Un kaut kādā ziņā vēl joprojām to daru, jo spēlfilmu režija arī ir tāda – tu spēlējies ar dažādām situācijām.

Cik ātri tev radās interese par kino?

Kino uzņemšanas laukumos bērnībā esmu bijis diezgan daudz un bieži. Jau no kādu astoņu gadu vecuma – tas sakrita ar to laiku, kad atvēra vairāku zāļu kinoteātri. Es vecākus katru nedēļas nogali vilku uz filmām. Ne tikai bērnu. Kopā ar mammu skatījāmies Kill Bill, kad man bija septiņi astoņi gadi, – tas bija forši. Jo lielāks vecuma ierobežojums bija, jo vairāk mani interesēja uz filmu iet. Esmu pateicīgs vecākiem, ka viņi šos ierobežojumus neievēroja.

Kas vēl atstāja lielu iespaidu bērnībā – un ko tu arī tagad uzskati par labu kino?

Kad man bija kādi desmit gadi, es kino redzēju Alfonso Kuarona Cilvēces bērns (Children of Men, 2006), kas vēl joprojām, manuprāt, ir viena no kinematogrāfiski jaudīgākajām šā gadsimta filmām. Fantastikas drāma ar Klaivu Ouenu, kaut kas ļoti spēcīgs. Vēl man bērnībā ļoti patika Giljermo del Toro Pāna labirints (Pan’s Labyrinth, 2006) – tā ir pasaku filma, bet norisinās ģenerāļa Franko laikā Spānijā. Tie tēli ir ļoti spēcīgi izstrādāti, joprojām atceros briesmonīti, kam acis plaukstu vidū, – vizuāli ļoti spēcīgi palicis atmiņā. 

Patika arī piedzīvojumu filmas, kam vairs neesmu fans, piemēram, Karību jūras pirāti. Un esmu tā paaudze, kas uzauga ar Harija Potera filmām – visas esmu redzējis kinoteātrī. Man liekas, visai manai paaudzei  ir zināma nostalģija par šo produktu, patīk tas tagad vai ne.

Bija laiks sportam vai arī esi pilnīgi intelektuāls?

Paradoksālā kārtā kaut kādu brīdi es gāju tenisā. Un man joprojām patīk uzspēlēt futbolu, jo pa vasarām dzīvoju Carnikavā, gandrīz katru dienu spēlējām futbolu ar draugiem. Tas ir vienīgais sporta notikums, kam es sekoju, – Eiropas futbola čempionāts vai Pasaules kauss, kopā ar bērnības draugiem joprojām apspriežam spēlētājus utt. Sagadījās, ka pirmais Pasaules kauss, kam sekoju, bija arī tas visleģendārākais, kur Zinedins Zidāns dabūja sarkano kartīti finālā, tā vispār ir viena no jaudīgākajām visu laiku futbola spēlēm – 2006. gada fināls.

Foto: Oļegs Zernovs

Tev ir tikai 26 gadi, un tu jau ļoti daudz esi izdarījis. Daudzi skatītāji tagad ir redzējuši tavas filmas – Kino un mēs, vesternu Wild East. Kur vedīs ceļš – , un šomēnes arī Ūdens garšu rāda kinoteātrī. Tev ir lielas darba dotības, ārkārtīgs talants?

Pirmkārt, es tam veltu ļoti daudz laika. Otrkārt, man ir dažādas tās “cepurītes” – es strādāju arī kā filmu producents un scenārists.

Programma, kuru es beidzu Ņujorkā, oficiāli saucas “film and television production”. Bet kursi tur varēja būt dažnedažādi. Tikpat labi ar šādu pašu diplomu beidz skaņu režisors, animators vai citu kino profesiju pārstāvis – skatoties, uz ko tur biji koncentrējies.

Kā tev pašam šķiet – tu esi talantīgs?

Domāju, ka man ir tas citādākais skatījums. Pirmo kino izglītību ieguvu Amerikā, un tur vispār ir citādāks skatījums uz kino nekā Eiropā. Tīri no ražošanas viedokļa tur tie apjomi ir lielāki. Arī ražošanas cikls filmām bieži vien ir ātrāks. Cenšos apvienot to amerikānisko ražošanas domāšanu, respektīvi, producenta domāšanu, ar eiropeisko radošo pieeju radošajai izpausmei. Darbam ir jābūt personīgam, provokatīvam – tas nav tīri komercprodukts, jārisina mākslinieciski jautājumi.

Vēl jau arī fakts, ka Latvijā gandrīz nav jaunās producentu paaudzes. Esmu es – un? Vai ir vēl kāds ar pilnmetrāžas spēlfilmu pieredzi zem 40? Ir Dominiks Jarmakovičs Lokomotīvē kopā ar Robertu Vinovski, Alise Rogule, bet citus es tā īsti nemaz nevaru nosaukt.

Kaut kādam talantam, protams, būtu jābūt. Ir brīži, kad jūtu, ka varu, piemēram, ļoti ātri izdomāt risinājumu kaut kādai problēmsituācijai. Bet talants ir tāds grūti raksturojams lielums. Tur, protams, ir arī daudz zināšanu un pieredzes nepieciešams, lai darītu to, ko es daru. Jo viens pats radošais talants… Domāju, ka ir ļoti daudz radošu, talantīgu cilvēku. Un ir daudz faktoru, kāpēc tikai daži gūst panākumus un pārējie negūst.

Darba spējas un motivācija. Neatlaidība. Var būt ļoti talantīgs cilvēks, bet viņš nav motivēts. Viņam ir atvilktnē lielisks scenārijs, bet viņš uzskata, ka nespēs to realizēt – problēmas ar pašvērtējumu. Un, galu galā, jābūt arī veiksmei.

Piemēram, mana pirmā filma – dokumentālā filma Vienu biļeti, lūdzu! ir veiksmīgas sagadīšanās rezultāts. Galveno varoni satiku, sēžot Ņujorkas teātra izrādē. Viņa sēdēja man blakus un sāka ar mani pļāpāt. Tas varēja arī nenotikt, un loģiskā sižetu meklēšanās procesā es nekad neko tādu nebūtu piedzīvojis.

Par ko ir filma?

Filma ir par lielāko Ņujorkas teātru krāpnieci un reizē arī fani Nikiju Kokrenu. Tā ir filmas uzņemšanas laikā 78 gadus veca indiešu kundzīte, kura pēdējos 20–30 gadus katru dienu gājusi uz teātri. Un kā viņa tiek iekšā visos slavenākajos teātros? Visādos interesantos veidos dabūjot teātra biļetes. Absolūti kolorīta personība, mīl teātri līdz kapa malai! Viņa ir šausmīgi gudra, pabeigusi slavenas pasaules augstskolas, bet dzīvo, teiksim tā, vācējas dzīvoklī, kur pilns ar atkritumu maisiem. Un starp tiem maisiem viņa arī guļ, bet katru dienu viņai vajag mākslas un kultūras pieredzi teātrī.

Un viņa joprojām to dara! Kovida laikā viņa ziņoja, ka Zoom teātris ir daudz labāks par parasto. Kāpēc? Nikija saka – Zoom teātrī tu nedzirdi idiotiskos skatītājus, kuri smejas nevietā un neļauj sadzirdēt aktieru tekstu.

Vai tev ir kādi kompleksi?

Dažkārt es esmu pārāk atkarīgs no ārējiem viedokļiem. No tā cenšos atbrīvoties.

Vai tu derētu dokumentālā kino lomai vai sižetam?

Domāju, ka jā – es tā smieklīgi staigāju. Tajā varētu kaut ko atrast. Kā tāds tipāžs es derētu, jā.

Foto: Oļegs Zernovs

Tavas filmas ir ļoti dažādas, liekas, tev nav sava rokraksta.

Lūk, tas ir kaut kas tāds, par ko var spriest no malas. Bet man liekas, ka ir gan kaut kādas konkrētas iezīmes.

Piemēram?

Piemēram, tāda pašironiska un ironiska attieksme ir visās manās filmās. Pat Neona pavasarī tas šur tur parādās. Tad noteikti ir stilistiskas iezīmes. Piemēram, tas viens nepārtrauktais kadrs, kuru jau divas reizes esam izmantojuši, garās klātbūtnes situācijas – Kino un  mēs un Ūdens garšā. Tagad tas būs arī Neona pavasarī – tur gandrīz katra aina ir tāds viens garš kadrs. Man tas paņēmiens patīk, jo tas “sagrābj” skatītāju. Un ticamības pakāpe ir augstāka, ja nav montāžas vietu. Protams, tas tikai konkrētas stilistikas filmās ir pieļaujams. Neona pavasarī mēs to izmantojam citādākam mērķim – lai radītu tādu hiperdokumentalitātes sajūtu. It kā filmētu dokumentālu filmu par šiem tēliem.

Kas vēl… Aktieru sastāvs! Ir daudzi aktieri, kas manās filmās ir atkal un atkal.

Skutelis, Daudziņš, Keišs.

Viņi ir mani domubiedri, ar kuriem man patīk strādāt.

Interesanti, ka tavi domubiedri nav tavas paaudzes aktieri.

Tagad daži jau ir – Gerds Lapoška, piemēram, būs arī  Neona pavasarī. Vairāki aktieri no Neona pavasara būs arī nākamajos projektos, kuri ir vēl izstrādes stadijā un par kuriem neko nevar teikt.

Man kā lielai Ulda Pūcīša fanei bija patīkami uzzināt, ka arī tu tāds esi. Kāpēc?

Labs aktieris. Viņam ir ļoti kinematogrāfiska faktūra. Kamera viņu vienkārši mīl. Tas nav racionāli izskaidrojams lielums. Plus viņš – atšķirībā no ļoti daudziem Latvijas aktieriem un 90 % padomju Latvijas aktieru – ir ļoti piezemēts savā aktierspēlē un ļoti sevī. Un tas ir tas, ko kino vajag. Jo kino visa tā rūķu aktierspēle un Smiļģa skola īsti nestrādā.

Kas ir rūķu aktierspēle?

Rūķu aktieri spēlē tā kā Mērnieku laikos – kur visi runā kaut kādās dīvainās balsīs. Ir tāds kino termins – histrioniskais spēles kods, kas nozīmē to, ka tu savus emocionālos stāvokļus parādi ar kaut kāda veida ārišķīgām izpausmēm, saprotamām un viegli atšifrējamām zīmēm, ķermeņa valodu, un tur arī balss aparāts iesaistās. Ja esi dusmīgs vai izmisis – tu cilā rokas vai skraidi apkārt. Tas ir raksturīgs Mērnieku laikiem, Vella kalpiem un vēl citām padomju laika kinofilmām. Es to saucu par rūķu stilistiku.

Padalīsies ar savām mīļākajām filmām?

Katru gadu tādas ir vairākas. Pēdējā gada laikā tā noteikti bija Pola Tomasa Andersona Lakricas pica. Pirmkārt, absolūti oriģināls scenārijs, otrkārt, ļoti oriģināls kastings, aktieru atlase, un tā filma spēj radīt tādu 70. gadu atmosfēru, kurā gribas vienkārši pazust un iegrimt.

Un vēl tā ir japāņu filma Drive my car. Trešā mīļākā no pēdējā gada ir Maika Milsa Ej tālāk, tālāk – tā filma ir tik godīga attiecībā pret tēmu, ko risina! Un tur ir arī burvīgi tverta Ņujorka, kur es dzīvoju ļoti ilgu laiku, visas tās vietas man ir atpazīstamas.

Es raudu, tikai skatoties kino. Par ko ir tavas asaras?

Varu apraudāties arī bez filmas. Varu arī, labu grāmatu lasot, ja tur ir kaut kas ļoti emocionāli godīgs. Arī lasot internetā publicētu tekstu, šajos laikos var apraudāties. Skatoties ļoti jaudīgu fotogrāfiju. Jo tagad ir karš, turklāt tepat blakus. Tas ir bezprecedenta gadījums kopš 2. Pasaules kara – tāda mēroga karadarbība Eiropā, turklāt uzbrukums visneaizsargātākajiem: grūtniecēm, bērniem, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Gļēvāk par to nevar rīkoties, un tas šausmina.

Tavi nozīmīgākie dzīves notikumi – tev kā scenāristam vajadzētu mācēt tos ieraudzīt.

Man liekas, es tāpat samelošos, atbildot uz šo jautājumu… Tā jau tikai saka, ka mēs paši sevi pazīstam.

Noteikti mani ir ietekmējis tas, kāda man ģimenē ir bijusi audzināšana. Pirmkārt, mans tēvs ir audzis ārpus Padomju Savienības – ASV, un viņam ir pilnīgi citādāka attieksme pret notikumiem sadzīvē, uzvedība nekā cilvēkam, kurš audzis šeit. Tas man deva citādāku skatījumu. Viņam ir ļoti laba īpašība, ko es novērtēju, – viņam ir pilnīgi vienalga, ko citi par viņu padomās. Absolūti vienalga! Tas ir kaut kas tāds, par ko es cilvēku cienu.

Tāda liela brīvība.

Un brīvība piesaista. Tāda veida personība piesaista. Otrkārt, viņam nav bail pateikt, ko viņš domā, un nav bail pateikt diezgan tieši.

No mātes puses atkal – tie labākie padomju domāšanas aspekti. Ka vienmēr radoši jāpieiet standarta situācijām: šitā nevar, bet var, piemēram, tā. Jo cilvēki, kas ir auguši Padomju Savienībā, vienmēr ir bijuši spiesti izgrozīties visos apstākļos, atrast veidus, kā savas idejas realizēt. Nestandarta pieeja situācijām.

Spēcīga personība ir arī mana ome, literatūras skolotāja, – amizanta personība. Man viņai jāsaka paldies par vienu lietu: viņa manī ieaudzināja ļoti lielu cieņu pret teātri. Viņai bija Nacionālā teātra abonements, un es biju spiests iet ar viņu uz visām briesmīgajām izrādēm, ko tur 2000. gados rādīja. Labi, gluži visas nebija briesmīgas, bet trīs no piecām bija ļoti sliktas. Neskatoties uz to, ka tas man kā pusaudzim brīžiem bija ļoti mokoši, teātris mani ieinteresēja – un es sāku pats iet uz JRT, uz Dailes teātri. Tā pakāpeniski man ļoti iepatikās tā māksla.

Arī par cieņu pret latviešu literatūru paldies omei. Pateicoties viņai, man ir arī diezgan laba latviešu valoda kā rakstveidā, tā arī runā – es diezgan maz lietoju anglicismus ikdienas leksikā. Cilvēki, kam tagad ir 15–16, savā starpā sarunājas ap kādiem 60 % angļu valodā. Tā ir tā vide, kurā viņi ir uzauguši, jo viss saturs, ko viņi patērē, ir angļu valodā. Gan rakstiskais, gan audiovizuālais: YouTube, Instagram, TikTok, seriāli. Līdz ar to viņiem ir ļoti laba angļu valoda – un pat sliktāka latviešu valoda, ko viņi mazāk lieto ikdienā. Tas ir interesanti.

Tev ir draudzene, draugs – privātā dzīve?

Es nezinu, vai gribu par to runāt. Nu labi, jā. Ir.

Kaut kādai bohēmai tev ir laiks – vai labāk lasi grāmatu, skaties filmu?

Tagad ir grūti par kādu bohēmu runāt, bet varbūt šovasar tā normāli atsāksies. Es daudz eju uz reiviņiem, man jau pašam arī patīk tas viss.

Iedomājies – man likās, ka reivs vispār ir beidzies…

Tagad atsākas. Neona pavasarim mums bija 300 cilvēku reivs, ko uztaisījām Rīgas cirkā.

Narkotikas tagad tur ir klātesošas?

Protams! Kad tās nav bijušas klātesošas?! Man šķiet, tas vienmēr ir bijis. Vai tas ir Berlīnē, vai Rīgā.

Tevi tas nemulsina, netraucē?

Nē. Protams, atkarībā, ko cilvēki lieto, bet… Tām, ko sauc par ballīšu narkotikām, efekts lielākoties ir tāds, ka tās atbrīvo personību, tu kļūsti atklātāks sarunās, vairāk gribi pieskarties citiem cilvēkiem. Kāpēc tās lieto tieši tehno ballītēs – tad tu jaudīgāk izjūti mūziku, tā pieredze ir spēcīgāka.

Un, starp citu, ne visi to dara – ļoti daudzi cilvēki apmeklē šos tehno pasākumus un principiāli nelieto narkotikas, viņi iet tur mūzikas vai komūnas dēļ. Latvijā, protams, tā komūna nav tik liela kā Berlīnē vai citās metropolēs. Tur ir tā, ka konkrētā klubā ir sava noteikta publika, un tad savējie uz turieni iet regulāri, satiekas piektdienu vai sestdienu vakaros. Latvijā arī vienas un tās pašas sejas  vari redzēt diezgan bieži. Tie ir cilvēki, kuriem, kā jau teicu, ir līdzīgas vērtības, kuri grib līdzīgā veidā labi pavadīt laiku.

Tev ir kaut kādas prasības pret dzīvi, lielie sapņi?

Tas ir jautājums par prasībām pret sevi? Tā kā man ir dots zināms talants, zināšanas, fiziskā varēšana, lai es varu darboties tādos apjomos, kādos darbojos, tad mans mērķis un uzdevums ir turpināt darboties… un arvien jaunos virzienos.

Man ir pienākums šīs dotās īpašības kaut kādā veidā materializēt jaunos mākslas darbos, jaunos projektos. Jo es ticu, ka laba māksla var padarīt sabiedrību labāku un iejūtīgāku, empātiskāku un ka cilvēki ir spējīgi mainīties un mainīt savus uzskatus, paplašināt savu redzesloku – un es to saku no savas personīgās pieredzes, jo daudzi mākslas darbi ir izmainījuši manu skatījumu uz dzīvi. Atklājuši man kaut ko, pret ko es pats esmu bijis nevīžīgs.

Piemēram?

Jāpadomā… Ir tāda filma For Sama, kas no jaunas mātes perspektīvas un bieži vien arī pirmās personas filmējuma atklāj karadarbību Alepo, Sīrijā. Izcila dokumentāla filma. Atver acis. Mums šī reģiona problēmas ikdienā šķita kaut kas tik tāls, lai gan par to ziņās diezgan aktīvi tolaik runāja. Es domāju, ka apmēram ar tādu atsvešinātību vidējais amerikānis tagad varētu skatīties uz karu Ukrainā.

No šīs pašas sērijas – kas tevi aizkustina? Dusmīgs, izskatās, tu vispār neesi.

Oi, nē, mani var sadusmot! Mani sadusmo netaisnība, nepamatota agresivitāte. Empātijas trūkums. Dzīvošana stereotipos. Pretencioza māksla.

Un kas aizkustina?

Godīgums – kā jau es sākumā teicu. Kas ir ļoti grūti sasniedzams īstenībā. Tas ir ļoti grūti – būt godīgam pret sevi un mākslā arī. Tad vēl mani aizkustina tāda jūtīga attieksme pret apkārtējiem, bet īpaši – jūtīga attieksme pret neaizsargāto. Un vēl mani aizkustina laba humora izjūta. Un pašironija. Tas uzreiz atbruņo.

Tāpēc tev patīk ar Keišu strādāt droši vien?

Nu jā. Runājot par Keišu, Skuteli, Dombrovski, par to trijotni – viņiem visiem tas tā ir. Kaut gan viņi kā aktieri ir absolūti atšķirīgi.

Protams, aizkustina drosme. Kaut vai ne lielās lietās, bet neliela drosme, piemēram, kaut vai uzņemties citādāku lomu. Piemēram, Skutelis tagad Neona pavasarī spēlēs dramatisku lomu. Tā ir savu personīgo robežu pārkāpšana.

Kāda tālāk pēc šīs rīta intervijas būs tava šodiena?

Tālāk būs viena saruna Zoomā par multfilmu Zenīts, pie kuras es strādāju, tā ir balstīta Jāņa Šipkēvica darbā ar tādu pašu nosaukumu. Tad man ir jātiekas sapulcē ar vienu manu studenti un visu viņas komandu, jo es esmu arī pasniedzējs Kultūras akadēmijā. Esmu viņas kursadarba vadītājs, izrunāsim visu, kā viņa filmēs, kas ar scenāriju notiek. Tad man šodien jāsataisa ļoti daudz līgumu vienam projektam, kam esmu producents, – tā ir Ginta Zilbaloža animācijas filma. Un vakarā es uztaisīšu mūzikas lapu Ūdens garšai, jo, pirms sāk filmu demonstrēt kinoteātros, man ir jānodod saraksts: no tādas līdz tādai minūtei skan tas un tas gabals.

Tu mēdz nogulēt un pavadīt dažas dienas tādā oblomovā?

Pandēmijas sākumā man bija tāds oblomova periods – kādu nedēļu. Bet tad uzreiz bija zvans no Keiša, kas aizsāka Kino un mēs. Bet vispār es neesmu tāds oblomovisks tips.

Bet es varu saprast, ka cilvēkiem to laiku pa laikam vajag. Man kaut kā sanāk atpūsties, aizbraucot kaut kur prom, ārpus tās vides, kur esmu ikdienā. Tur es varu atļauties neatbildēt uz e-pastiem pāris dienu. Vai atbildēt novēloti. Bet tā man ir kādi 20 e-pasti dienā, uz kuriem man jāatbild.

Tu pats ar sevi draudzētos?

Domāju, ka jā – būtu interesanti par kino parunāt. Nu, pagaidām es sevi kaut kā esmu izturējis. Man arī vispār nemēdz būt garlaicīgi.

Saistītās ziņas

Matīss Kaža ar pazīstamiem pašmāju aktieriem uzņēmis satīrisku komēdiju par strukturēta ūdens spēku
Daudzsološais režisors Matīss Kaža par ģimeni, naudu, kinoindustriju un Latvijas vietu tajā 1
Visa filma vienā nepārtrauktā kadrā - režisors Matīss Kaža pabeidzis darbu pie kino projekta "Ūdens garša"

 

Citi šobrīd lasa

FOTO: Ronalds Ķēniņš pirms treniņa noliek pie vietas Latvijas hokeja spilgtāko zvaigzni
“Mēs viņam ausi nogriezām!” Krievu karavīrs pa telefonu izklaidē savu tēvu ar stāstiem par ukraiņu kropļošanu 9
Sludinājumā izlikta Kargina lepnā villa Jūrmalā 3