Ko lasa Baiba Zīle? "Man patīk iekārtoties uz dīvāna, paņemt grāmatu, iedegt stāvlampu un baudīt klusumu"

Galvenokārt lasu e-grāmatas, jo daudz ceļoju un pārvietojos. E-grāmatu var iegādāties ārzemēs, neizejot no mājas, nakts vidū, brīvdienā… Tikai tad, ja nav pieejama e-grāmata, pērku papīra grāmatu. Audio formāts nav mans – es pat mūziku neklausos. Jau daudzus gadus viss, kas skan papildu sadzīves skaņām, liekas troksnis. Man patīk iekārtoties dzīvojamajā istabā uz dīvāna, paņemt grāmatu, iedegt stāvlampu un baudīt klusumu.

Grāmatas izvēlos, vadoties pēc draugu un personisko autoritāšu ieteikumiem. Ir cilvēki, kuru gaumei uzticos un sekoju. Reizēm palasu arī recenzijas, taču tās mēdz būt mānīgas, jo arī recenzents ir tikai cilvēks. Un tad ir mīļākie autori, kurus gribas lasīt vēl un vēl. Sekoju arī grāmatu “modei” – man gribas zināt, par ko visi runā, – un lai man būtu savs viedoklis par aktuālajām grāmatām. Piekrītu apgalvojumam – lai rakstītu, ir jālasa.

Daudzas grāmatas ir mani iedvesmojušas saviem darbiem, piemēram, mans pēdējais romāns Alma – pasaules mala tapis divu grāmatu ietekmē: Kristofa Onodibio Ienirt un Olli Jalonena 14 mezgli līdz Griničai. Es arī ticu, ka lasot galvā “ieinstalējas” laba literārā valoda, kura rakstniekam ir galvenais ierocis, lai nodotu savu vēstījumu. Taču šajā laikā viss šķiet mazs un nesvarīgs, arī es neko nerakstu. Kāda jēga skribelēt kaut kādus izdomātus stāstiņus, ja cilvēki iet bojā?

Šobrīd lasīt pasakas vai mīlasstāstus liekas īpaši muļķīgi, bet varbūt kādu tas mierina. Katrs uz bēdām reaģē citādāk. Pagājušajā gadā izlasīju grāmatu, kas uz mani atstāja neizdzēšamu iespaidu, – Čaina Mjēvila Pilsēta un pilsēta. Tā ir fantastiska distopija, kuras darbība notiek dubultpilsētā. Man šķiet, tā būtu arī ģeniāla alegorija par šo laiku. 

Grāmata, ko lasu pašlaik

Mišels Velbeks Serotonīns. Velbeks ir pretrunīgs autors, kurš man jaunībā nepatika, bet tagad viņa cinisms šķiet mierinošs un kaut kādā paradoksālā veidā omulīgs. Ļoti patīk, kā Velbeks lieto detaļas. Esmu lasījusi pāris viņa grāmatu franciski un vīlos. Sapratu, ka tas nebija “tas” Velbeks, kas skan manā galvā, esmu pieradusi pie Dena Dimiņa tulkojuma, tādēļ, lai gan grāmata iznāca jau pasen, nepirku franciski, bet gaidīju tās latvisko versiju. Jautājums, ko es īsti lasu – Velbeku vai Denu Dimiņu? Laikam abus.

Par cilvēka dabu

Fransuāza Sagāna Visos sirds nostūros. Pēdējais un diemžēl nepabeigtais franču rakstnieces romāns, kuru izdošanai sagatavojis dēls. Kopš jaunības esmu bijusi liela Sagānas fane, tiesa, tagad gan viņas rakstītais vairs nešķiet romantisks, bet gan nežēlīgi cilvēka dabu atsedzošs. Tas īpaši izpaužas šajā pēdējā romānā, kur rakstnieces vērotājas spējas sasniegušas augstāko pakāpi. Lai gan romāns nav pabeigts, izbaudīju katru tā niansi.

Trilleris, nevis detektīvs

Jū Nesbē Karaļvalsts. Neesmu Nesbē lasītāja, man viņa detektīvi šķita vienveidīgi, taču šis burtiski satrieca. Un tas jau arī nav detektīvs, drīzāk – trilleris. Varbūt šobrīd nav īstais brīdis šķetināt grāmatas varoņu tumšos un (it kā) bībeliskos likteņus, bet varbūt kādam tas tieši palīdzēs aizmirst pasaulē notiekošo. Nesbē ir radījis spriedzes un ģimenes – noslēgtas kopienas stāsta meistardarbu, un tagad noteikti gribu izlasīt viņa stāstu krājumu Greizsirdis un citi stāsti.

Lasīt un dāvināt

Serhijs Žadans Džezs pār Donbasu. Šobrīd atbalstām Ukrainu, arī iepazīstot tās literatūru. Par šo grāmatu jūsmoju jau pirms sešiem gadiem, kad tā iznāca, un dāvināju visiem draugiem. Par spīti nosaukumam, grāmatā nav attēlots Donbasa konflikts, tā ir melanholiski sirreāla meditācija par postpadomju telpu. Noskaņa ir līdzīga kā Kusturicas filmās, tikai vēl daudz niansētāka un poētiskāka.

Stāsti, kas jāizlasa

Sergejs Moreino Etorika. Lai gan pagaidām esmu izlasījusi tikai vienu stāstu, tas bija labākais stāsts, ko esmu lasījusi latviešu prozā. Domāju, ka grāmata sasauksies ar jau iepriekš minēto Serhija Žadana sirreāli melanholisko pasauli, un ar nepacietību gaidu, kad to varēšu izlasīt.