Siltums katrā valdziņā: liepājniece jau gadiem darina drēbes priekšlaikus dzimušiem mazuļiem
Liepājnieces Kristīnes Iļskas sirdsdarbs ir darbošanās "Sirds siltuma darbnīcā", kas jau desmit gadus darina drēbītes priekšlaikus dzimušajiem mazuļiem. Vidēji katrs desmitais bērniņš pasteidzas nākt pasaulē agrāk, un māmiņām tas ir vērtīgs atbalsts.
Šajā labdarības organizācijā apvienojušās apmēram 100 adītāju. Viņu veikumu nogādā uz perinatālajām nodaļām Daugavpils, Jēkabpils, Liepājas, Valmieras, Ventspils, Stradiņa, Rīgas Austrumu slimnīcā un Dzemdību namā, lai māmiņām būtu vieglāk apģērbt savu priekšlaikus dzimušo atvasi.
Ja tu šito izbur, tad viss aizies!
“Adīšana manā dzīvē ienāca ļoti sen, ome iemācīja, kad man bija tikai astoņi gadi. Šī prasme man visu laiku dzīvē gājusi līdzi. Pirmais adījums bija šalle, kuru ome trīsreiz ārdīja – viņa bija īsta perfekcioniste, un visu vajadzēja ļoti precīzi. Ceturtajā reizē man izdevās ļoti labi! Otros uzadīju rakstainus dūraiņus. Ome atzina: ja tu šito izbur, tad viss aizies!” atceras Kristīne.
Arī viņas abas meitas ir dzimušas priekšlaikus. Smilteniete Ilze Haka, šīs labdarības organizācijas koordinatore Latvijā, bija ievietojusi feisbukā ziņu, ka Sirds siltuma darbnīca meklē jaunas adītājas. Kristīne pieteicās un nu jau sešus gadus ada priekšlaikus dzimušajiem cilvēkbērniem.
“Es Ilzei vaicāju, kā ar dziju, bet viņa man atbildēja – vispirms uzadi, jo mums ir bijis, ka dzijas nenonāk īstajās rokās,” Kristīne atklāj, ka jāiztur pirmais pārbaudījums.
Vismaz puse vilnas
“Kādu brīdi adīju no saviem krājumiem. Aizsūtīju Ilzei, un viņa man atbildēja – labi, ja tu nopietni adi, mums ir saziedota dzija, sūtīšu arī tev. Tagad gan ir ļoti maz dzijas ziedojumu šim mērķim un diemžēl nereti nav ko izsūtīt adītājām Latvijā,” liepājniece atzīst, ka reizēm dziju nopērk arī pati. Sintētiku šādiem mērķiem nedrīkst izmantot, ir noteikums, ka jābūt vismaz 50% vilnai, lai mazajiem stimulētu asinsriti.
Kristīne ada kokonus ar cepurītēm, jaciņas, biksītes, sedziņas: “Parēķināju, ka gadā uzadu ap 300 līdz 400 vienību. Pandēmijas laikā visu uzadīto atdevu Liepājas reģionālās slimnīcas Perinatālajai nodaļai.” Apciemojot nodaļu, sajūta bijusi pacilājoša, redzot, ka uz galda stāv pašas roku darinājumi. Ja Ilze Haka dod ziņu, ka kaut kā pietrūkst, sūta adījumus arī uz Smilteni. Kristīne Liepājā šajā labdarībā iesaistījusi vēl četras adītājas, kuras savus darbus nodod viņai kā vietējai koordinatorei.
Drūmums jākliedē ar košām krāsām
Liepājniece darina arī džemperus, sedziņas, ausaines meitenēm. Kad Īrijā mītošā brāļa meita bija maza, viņai tapa sarafāns un cepurītes. “Es skatos, lai adījums būtu valkājams. Nav taču jēgas uzadīt, ja stāvēs tikai skapī un to nevalkās, tad es savam darbam neredzu jēgu,” uzsver meistare.
“Man vairāk patīk košās krāsas, bet bija viens brīdis, kad ziedoja dziju tumšos toņos, drūmās krāsās. Man šķiet, ka Perinatālajā nodaļā māmiņai un bērniņam jau tā ir drūmi – es vienmēr cenšos adījumiem likt klāt kaut ko košu,” savu gaumi atklāj Kristīne.
“Viss jaunais ir aizmirstais vecais. Piemēram, dreļļu lakats, ko mācījos no jauna adīt. Izrādās, tāds adīts jau manas omes jaunībā. Esmu adījusi arī tautas deju kolektīvam tautiskās zeķes, taču otrreiz uz tādu darbu vairs neparakstītos. Jādara tas, kas patīk, nevis ko vajag,” uzskata rokdarbniece.
“Mēs, adītājas, ļoti nereklamējamies, bet reklāma iet, kā saka, no mutes mutē. Kad sievietēm ir brīvs laiks, kaut ko arī uzada. Ir grūti saprast, cik mazu adījumu vajag – neiznēsātie bērniņi piedzimst apmēram cukurpakas lielumā, līdz 800 gramu smagumam. Reāli pat drēbītes nevar uzvilkt,” stāsta Kristīne.
Adīšana kā meditācija
“Pēdējā laikā daudzi ziedo dziju no Norvēģijas, Nīderlandes, Īrijas, sievietes, kuras mani pazīst, sūta tieši man. Vai arī cilvēki šķiro dzijas skapjus, un, kas pašiem neder, es labprāt paņemu. Uzadīt var jebko, ja tikai pieprot to lietu. Tagad piepērku tikai tādas krāsas, kuras man iepatīkas, bet pamatā iztieku ar ziedojumiem – man ir savs ziedotāju loks, kuras pazīstu personīgi,” priecājas Kristīne.
Adīšana ir meditācija, miers un mīļš vaļasprieks, neskaitot dzīves problēmas, bet gan valdziņus. Gadās sarežģījumi, kas maisās pa galvu, bet, kad skaita uzadītos valdziņus, viss nostājas savās vietās.
“Adu, kad sanāk brīvs laiks, bet visbiežāk, skatoties televīziju, kad ir brīvbrīdis no dienas darbiem. Ja ir laiks un nav citu darbu, tad komplektu var uzadīt divās dienās – biksītes, jaciņu, cepurīti. Viena māmiņa man pat pasūtīja kristību kostīmus dvīņiem. Cita atrakstīja paldies vārdus un palūdza uzadīt cepurītes mazuļiem,” atgriezeniskajā saitē dalās rokdarbniece.
Visiem dāvinājumiem pievieno Sirds siltuma darbnīcas kartīti, Kristīne pati izveidojusi uzlīmi saviem adījumiem – Siltums katrā valdziņā, roku darinājums.
Talkā nāk arī meitas
Viņas pašas meitas ir jau lielas – Evijai ir 17 gadu, Karolīnai desmit. Evija arī piedalās un tamborē mazuļiem astoņkājus – viņiem šie radījumi atgādina nabassaiti, kad vēl bija mammas vēderā. Tamborējumi top no kokvilnas, lai nebūtu spalvaini, darbiņš ir raupjāks un stimulē asinsriti. Evija arī piedalījusies ātradīšanas konkursā Ko tu proti, Latvija?, nesen risinājies šovs, un mammai patikusi meitas atziņa – omīšu nodarbošanās jaunā trendā. Laikam adīšanas mode lēnām nāk atpakaļ, kaut arī, pēc Kristīnes domām, vēl gaužām lēni.
Karolīna piedalās pakošanā, viņai patīkot iesaiņot, uzlikt uzlīmi. Jaunākā meita ir arī darbu vērtētāja, un no kritikas nebīstas, piemēram, pasakot – mamma, šis raksts neder!
Bet pēc profesijas Kristīne ir konditore, un patīkot cept arī kūkas, visai bieži ar biezpiena pildījumu. Arī tās top savam un citu priekam, piemēram, kādam draugam uzdāvinot dzimšanas dienā vai citos svētkos.
