Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Ingas Akmentiņas-Smildziņas vadītā organizācija Mammamuntetiem.lv šogad, sagaidot Mātes dienu, sāk jaunu tradīciju - Mammu sapulci, kurā piedalīsies sabiedrībā iemīļotas mammas un speciālisti. (Foto: Artūrs Ķipsts, Mammamuntetiem.lv)

Mammamuntetiem.lv vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa: "Bērni manu sievišķību ir tikai vairojuši"

Intervijas
5. maijā 11:21 2022. gada 5. maijā 11:21
 
Ieva
Broka
| Žurnāls "OK!"
Viņai ir skaists birojs Rīgas centrā un skaists darbs, ko viņa pati sev radījusi. Inga Akmentiņa-Smildziņa ir organizācijas Mammamuntetiem.lv vadītāja. Ne velti viņa intervijas beigās atzīst, ka ir pat ļoti laimīga. Jēgpilns darbs un laba ģimene. Viņai ir viss, kas laimei vajadzīgs. Un tūlīt līdzās vairākiem citiem Ingas organizētajiem pasākumiem būs vēl viens jauns – Mammu sapulce, ko varēs apmeklēt klātienē vai skatīties tiešsaistē.

Ko jūs šopavasar gribat nosvinēt?

Kovida gadā – 2020. gadā – mēs gribējām sākt rīkot pasākumus par godu Mātes dienai. Tā ir iztrūkstošā sadaļa mūsu pasākumu buķetē. Zināmākais no mūsu pasākumiem ir Tēva dienas gājiens un festivāls, kas ir noticis astoņus gadus pēc kārtas, pēdējos gados ar īpaši lielu 10–12 tūkstošu  apmeklētāju skaitu. Kovids to izsita no sliedēm. Tēva dienas festivālu mērķtiecīgi veidojām kā lielu, spēcīgu pasākumu, lai sabiedrībā aktualizētu tematu – tēva loma. Un redzam, ka tas ir nostrādājis; tas ir skaisti.

Mātes dienas pasākumus visu laiku atlikām… Mums likās, ka par mammām tā jau tiek daudz runāts. Piemēram, ja ir kāzas, tad skaita dzejoli par mammām. Agrāk par tēviem īsti pat dzejoļu nebija, bet nu arī tie šo gadu laikā ir saradušies. Bet tagad mums ir, ko teikt mammām. Gribam pateikt paldies. Arī pandēmijas laiks ir ļoti par mammām – visbiežāk mammas ir tās, kas rūpējas par bērniem, tieši mammas lielākoties strādā arī skolās. Mammām ir jāpasaka paldies, jo īpaši par to, ko paveikušas šajos beidzamajos pāris gados.

Foto: Oļegs Zernovs

Tikmēr pievienojās kara notikumi… Protams, vienu brīdi es pati sev jautāju, vai šajā laikā ir jārīko pasākumi. Bet nonācu pie secinājuma, ka ir jārīko. Un ir jāturpina dzīvot sava ierastā dzīve, un vēl jo vairāk ir jāmāk tādā brīdī nosvinēt un pateikt paldies – pašām sev, savām mammām un visām apkārtējām mammām. Tāpēc 6. maijā kinoteātrī “Splendid Palace” rīkosim Mammu sapulci, kas būs jauna tradīcija un kurā piedalīsies sabiedrībā iemīļotas mammas un speciālisti.

Tev pašai sanāk dzīvot kā ierasts – par spīti karam tepat kaimiņos?

Zini, kā bija kovidā – ja satiki uz ielas kādu paziņu, uz jautājumu “kā tev iet?” man necēlās mēle samelot, ka iet labi. Īsti nezināju vispār, ko teikt. Un tagad ir līdzīgi – pirmās pāris nedēļas sajūta bija īpatnēja, ļoti smaga – ka jebkurā brīdī vari sākt raudāt –, un es arī sāku raudāt. Pārāk reālas ir tās šausmas, ko cilvēki piedzīvo. Tāda sajūta, ka visas pasaules sāpes ielīst tevī.

Man šķiet, ka tie vārti, pa kuriem šādām sāpēm ienākt, īpaši plaši atveras brīdī, kad sieviete kļūst par mammu. Spilgti atceros sajūtu, kad piedzima pirmais bērns – es turēju mazulīti rokā un domāju: ko mēs ar vīru esam izdarījuši?! Tā taču ir tāda atbildība, kas tagad būs visu mūžu, līdz kapa malai! Baidīsimies par savu bērnu, sāpēs tik daudzas lietas… Tajā brīdī pa īstam sapratu, kāpēc bērnus sauc par savu acuraugu.

Tā ir milzu empātija, kas cilvēkā attīstās, piedzimstot bērnam. Un mammām tas ir jo īpaši – es no savas bērnības atceros, kā mamma varēja apraudāties par to, ka tur, kaut kur, nomiris bērns vai kādā ģimenē bijis traģisks gadījums. Likās, ko var raudāt, ne tā mūsu ģimene, ne mūsu darīšana. Bet līdz ar kļūšanu par mammu paveras cita pasaule, ko tu citādi nedabū ieraudzīt. Pasaule ļoti īstās krāsās – gan prieku, gan bēdas no tā brīža izjūti īpaši.

 Un kovids tagad šķiet tāds nieks salīdzinot.

Kovids nebija nieks, jo daudziem cieta vai aizgāja tuvi cilvēki, arī pazīstamās ģimenēs. Bet atšķirība ar kovidu ir tā, ka tad mums likās, ka mēs kaut ko varam ietekmēt. Varam aiziet savakcinēties, varam likt maskas, varam nepulcēties. Bija sajūta, ka varam kaut ko darīt, lai šo situāciju risinātu. Bet šobrīd visi esam tādā kā nogaidošā jautājuma zīmē: kas notiks tālāk? Nav mūsu spēkos ko ietekmēt, kā tikai savu iespēju robežās palīdzēt Ukrainas kara bēgļiem, pārskatīt, vai mājās ir 72h somai vajadzīgais saturs, un apspriest ģimenē rīcības plānu, ja pienāk X stunda.

Visādi citādi jāturpina savas ikdienas gaitas, jāspiež sevi tās darīt, saglabāt ikdienas rutīnu, tādējādi rūpējoties par savu psihisko veselību. Nevis apsēsties un neko nedarīt, jo nekam nav jēgas, tūlīt būs karš… Man patīk tā doma, ka cilvēks mūža nogalē nevis saka: “Ko tad es to ābeli vairs stādīšu, es tos ābolus nesagaidīšu!” – bet viņš stāda to ābeli. Tagad ir kaut kas līdzīgs. Veselo saprātu var saglabāt, darot ierasto.

Tu vari tagad tā vienkārši izstāstīt, ko tad dara tevis radītā organizācija Mammamuntetiem.lv?

Kā es vienmēr oficiāli saku – mēs esam sociālais uzņēmējs, kura primārais sociālais mērķis ir vecāku izglītošana, informēšana. Atbildam uz vecāku jautājumiem, skatāmies, lai informācija, ko publicējam, ir uzticama, esam uzmanīgi un pārdomājam to, kādi aicinājumi vai vēstījumi ir ietverti mūsu sniegtajā informācijā.

Sociālais uzņēmējs nozīmē to, ka visa gūtā peļņa tiek novirzīta sociālo mērķu sasniegšanai. Mums ir ģimenes portāls Mammamuntetiem.lv, kurā ir vecākiem atlasīta informācija, nodarbojamies ar vecāku interešu pārstāvību, rīkojam ģimenēm veltītus pasākumus, piemēram, jau pieminētos festivālus – Tēva dienas festivāls, Bērnu dienas festivāls un Senioru festivāls Zelta ritmi. Mūsu mērķis ir ģimenes vērtības.

Foto: Oļegs Zernovs

Pieņemu, ka šis ir tavs sirdsdarbs? Vai nav tik patētiski?

Ir tieši tik patētiski. (smaida)

 Diez vai tu bērnībā vai jaunībā domāji, ka gribi vadīt šādu organizāciju…

Es vēl paturpināšu par to sirdsdarbu. Jo kovids, piemēram, man lika sev uzdot šo jautājumu – ar ko es nodarbojos, vai tam ir jēga? Tas nebija viegli – iziet kovida laikam cauri. Atbildēju sev, ka īsti nav nevienas citas lietas, ko es gribētu darīt vairāk. Jo visus manus sapņus, ko varu iedomāties, – tos es varu īstenot caur Mammamuntetiem.lv.

Esot bērna kopšanas atvaļinājumā, daudzām sievietēm galva atbrīvojas no ierastā ikdienas skrējiena un viņas bieži vien uzsāk savu biznesiņu, kas mēdz izvērsties arī par lielu lietu. Arī es vecāku organizāciju Mammamuntetiem.lv sāku veidot, esot jauna mamma – gaidot otro bērnu. Man no visas sirds šķita un joprojām šķiet: veidot ģimeni – tas ir tik skaisti, tik forši! Protams, dzīvē ir dažādas grūtības, taču ģimene vienalga ir kaut kas tik brīnišķīgs! Gribējās apkārt esošajām ģimenēm, kurās mēdz sūdzēties – mans vīrs tāds un šitāds, to un to nepalīdz, vai bērns, redz, kāds ne tāds izaudzis –, pateikt, ka laime ir pašu rokās un ka īstenībā tā ir tik vienkārši sasniedzama. Protams, vieglāk, ja tu un tavi mīļie ir sveiki un veseli. Tad tas nav tik sarežģīti. Nu, tā taču ir!

Man gribējās iedot to apziņu, ka mīlestība un bērni ir viens no labākajiem notikumiem, kas ar mums var notikt. Palīdzēt ieraudzīt viņos labo un skaisto. Tas bija varbūt tāds ļoti romantisks piegājiens, bet tas ir tas, ko mēs darām.

Ieminējies par ģimenes vērtībām. Bet kādas ģimenes vērtības ir galvenās tev pašai?

Ģimene pati par sevi ir vērtība. Ka tu esi ar kādu kopā, ka jūs stāvat un krītat viens par otru. Ka jūs viens otrā ieklausāties, atbalstāt. Dalāties savās lietās. Sarunājaties un arī – strīdaties. Tiesa, mēs ar vīru joprojām mācāmies konstruktīvi strīdēties.

Gribas arī saviem bērniem caur mazām lietām ierādīt, ka kopā būšana ir vērtība. Piemēram, līdz šim ir izdevies noturēt, ka vakariņas mūsu ģimenē notiek, esot visiem kopā. Ir jābūt vienai ēdienreizei, kad visi sanāk kopā un aprunājas – pat ja tikai uzvārīti pelmeņi, to galdu uzklāj un visi atnāk. Un ir to brītiņu kopā, tas ir ļoti svarīgi. Kad mani pusaudži tikko sāka veidoties par pusaudžiem, tad sāka ņurdēt, ka labāk ies ēst uz savu istabu pie savas viedierīces. Bet es tā kā iecirtos –  tomēr vajag sanākt kopā. Un tagad es redzu rezultātu: kad esam kopā pie galda, bērni dalās savos notikumos, pārdzīvojumos. Diemžēl zinu, ka daudzās ģimenēs nav šādas tradīcijas, katrs ēd pie savas viedierīces un katrs dzīvo kā savā pasaulē. 

Ingas ģimene (no kreisās): meita Lība, vīrs Kristaps, pati Inga, jaunākā meita Sāra un dēls Klāvs. (Foto: Artūrs Ķipsts, Mammamuntetiem.lv)

Tev arī bija jākaro ar tām viedierīcēm? Par ko tev vispār ir bijis jāstrīdas ar bērniem? Kas nācis visgrūtāk?

Visgrūtāk ir pašai augt visu laiku. Atceros, vienā no pirmajiem sarunu festivāliem Lampa mēs ar vīru gājām, te pēkšņi telts, kurā uzdots jautājums: “Kas attiecībās ir vissvarīgākais?” Jāuzraksta uz lapiņas atbilde un jāizkarina pie citām atbildēm. Es ātri kaut ko uzrakstu un piekarinu, un tad skatos – vīrs smagi domā… Nopietni? Bet tad man paliek interesanti – ko viņš tik ilgi domā? Kas tur tik ilgi jādomā?! Protams, ar ārkārtīgi lielu ziņkāri pēc tam to lapiņu izlasīju. Vīrs bija uzrakstījis, ka attiecībās svarīgākais ir katram augt. Es ik pa laikam pie tā atgriežos, saprotot, ka tas patiešām ir ļoti būtiski.

Un es varētu teikt, ka tas man ir visgrūtākais. Jo bērni kā jau bērni – viņi paši aug, iet dažādām fāzēm cauri, bet jautājums ir par to, kā es tās spēju pieņemt.

 Kā tu sevī redzi to, ka tu audz?

Šis ir labs jautājums. Jo citādi jau mēs tiešām tik bieži runājam par to augšanu, tā arī nepasakot – bet kā tad tieši? Piemēram, sakasos ar vīru. Pēc tam domāju, ko man vajadzēja vai nevajadzēja darīt, lai šis strīds nenotiktu vai tiktu atrisināts konstruktīvi. Eju atvainoties. Arī atvainošanās ir kas tāds, ko mācījos. Un, ja esmu pāršāvusi pār strīpu, atvainojos arī bērniem.

Protams, tu vari augt tikai tajās jomās, ko tu pats ieraugi. Ne vienmēr cilvēks ir gatavs ieraudzīt. Ne vienmēr ir iekšēji resursi to redzēt un risināt, ne vienmēr ir tāda drosme.

Bet es esmu pilnīgi priviliģētā stāvoklī – mana darba specifika ir tāda, ka katru dienu izlasu tik daudz informācijas par bērniem, par attiecībām, ģimeni. Tik daudz gudru domu no vislabākajiem Latvijas speciālistiem kā ar karotīti sevī ieleju.

Atceros, ka vidusskolā man bija tāds ļoti gudrs draugs Dzintars. Mēs atsevišķos priekšmetos sēdējām kopā, un man uzlabojās sekmes. Ne tāpēc, ka no viņa špikoju, nē. Man šķita, ka gudrība pielīp, un teicu, ka vienmēr vajag būt kopā ar gudriem cilvēkiem. Un laikam jau joprojām turos pie šīs praksē pārbaudītās lietas.

 Kuri Latvijā ir tādi cilvēki, uz kuriem tu skaties ar mīlestību – tieši par viņu gudrību?

Pirmais, kas pēc šāda jautājuma man nāk prātā, ir mans vīrs. Viņš kādreiz ir teicis, ka es viņam esmu kā virziena rādītājs. “Tu man parādi virzienu, kurā jāiet, un es eju,” viņš teica. Bet mēs viens otram tādi esam. Manam vīram ir tāda spēja: kad esmu galīgi apjukusi, viņš uzdod tādu kontroljautājumu, ka, atbildot uz to, es zinu, kas man jādara tālāk.

Ja runājam par speciālistiem, tad Latvijā ir ļoti daudz gudru, fantastisku speciālistu, piemēram, profesore Baiba Martinsone – psiholoģe, kas arī māca jaunos psihologus Latvijas Universitātē. Man ir bijusi tā laime kopā ar viņu braukāt pa Latviju, vadot seminārus. Braucām vienā mašīnā, runājām – man liekas, es katra brauciena laikā izaugu par sprīdi! Tik lieliskus, zinošus speciālistus varu nosaukt katrā jomā: izglītības speciāliste Solvita Lazdiņa, bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs, psihologs Edmunds Vanags, profesore Dace Zavadska, sabiedrisko attiecību speciāliste Egle Klekere u. c. Kas būtiski – arī mani kolēģi no Mammamuntetiem.lv ir tādi, no kuriem varu bagātināties un, esot kopā, augt katru dienu. 

Esmu cilvēks no laukiem, tur bija ļoti izplatīts, ka tad, ja tev ir kādas problēmas, tu ej pie astrologa, kāršu licēja vai zīlnieka – tāda absolūti mītiska domāšana. Loģiski, gāju arī es. Kādā reizē viena astroloģe teica: “Tev jāieklausās tajā, ko saka nejauši satikti cilvēki.” Un es ieklausos joprojām. Protams, astrologs šo padomu var izsniegt ikvienam. Taču kopš tā laika es mēģinu ieklausīties. Arī pretējos viedokļos.

Vietā gan piebilst, ka mūsu organizācija mudina nevis iet pie astrologiem un zīlniekiem, bet drīzāk šos līdzekļus atvēlēt psihologa apmeklējumam. Ir ļoti būtiski domāt, izprast sevi un par saviem lēmumiem uzņemties atbildību, nevis gaidīt, kad kāds kafijas biezumos ieraudzīs tavas dzīves atbildes. Jebkurā gadījumā būs vien jādara pašam.  

Tu pati tīri personiski esi vērsusies pie kāda speciālista pēc palīdzības? Kādā brīdī un kāpēc?

Jā. Esmu gājusi pie psihoterapeita. Gāju tad, kad gaidīju trešo bērnu, grūtniecības laikā.

 Neparasti.

Mūsu trešo bērnu sauc Sāra, un viens no šā vārda tulkojumiem ir “princese”, kas ir vairāk zināms, bet otra nozīme ir “kodols”. Sāra ir kodols. Tāds, kas ir licis man sev jautāt: “Kas tu esi, kāds ir tavs kodols?” Šie jautājumi ir citāts no multfilmas Leģendārais piecinieks (Rise of the Guardians) – tur Ziemassvētku vecītis jautā Džekam Lauskam: “Kas ir tavs kodols?” Man bija sajūta, ka viņa ir tas bērns, kas liek uzdot šo jautājumu. Un risināt savas sasāpējušās lietas, arī par attiecībām ģimenē.

Foto: Oļegs Zernovs

Atradi kodolu?

Jā, domāju, ka jā. Sakārtoju sevī daudzus jautājumus. Iespējams, tie tādi tipiski pusmūža krīzes jautājumi. Tāds ļoti svētīgs laiks, kas manā uztverē ir par vērtību salīdzināšanu. Pašam ar sevi, ar pasauli. Un arī ar saviem vecākiem.

Mums ir ierasts domāt – kā es domāju, tā visiem ir jādomā! Bet tā jau tas nav. Man bija jāsalīdzina savas vērtības ar manu vecāku pieredzi. Viņi ir auguši citādāk, tajos laikos arī bērnus audzināja citādāk. Un ir kaut kādas lietas, kas ir jāpiedod, ja grib to ceļu turpināt kopā, nevis šķirti. Ir daudzas ģimenes, kas ar saviem vecākiem vairs neuztur kontaktus – nu, vai vismaz neuztur siltus kontaktus –, bet man bija svarīgi, lai ir tas tuvais kontakts. Ka es drīkstu atļauties pateikt, ka šim es nepiekrītu, un mani saprot. To izdarīt nemaz nav tik vienkārši. Var nebūt tādu iekšēju resursu – vispār uzdrošināties ar vecākiem runāt tādas lietas. Un otrs – vecākiem var nebūt resursu saprast to, ko vēlies pateikt, saprast tavu sajūtu un redzējumu. Tam man bija vajadzīgs psiholoģisks atbalsts.

Atceros, kā sarunās pie psihoterapeites – gāju pie lieliskās Vitas Kalniņas – atskārtu – cilvēkus gados es esmu uzbūrusi kā tādās pasakās: viedā māmuliņa, viedais večuks. Bet īstenībā tā taču bieži vien nav! Tas, ka ir sirma galva, automātiski nenozīmē, ka tā ir gudra galva. Un Vita teica: “Tā ir, diemžēl ne visi uz vecumu kļūst gudrāki.” Es vienalga turpināju: “Bet kaut kad taču viņi kļūst gudrāki!” “Nē,” viņa teica, “cilvēkam var pietrūkt resursu – savu iekšējo, lai ieraudzītu, ka viņš ir apstājies augt.” Man tas bija baigais trieciens, man likās – ārprāts, ārprāts, kā tad tā… Ka cilvēks var tā apstāties un palikt kādā punktā un pats to neredzēt.

Man ir prieks par to, ka redzu: mani vecāki turpina augt. Domāju, ka vienā brīdī mūsu redzējumi noteikti atšķīrās – bet viņi manī ieklausījās, saprata mani. Jo siltas attiecības gribēju ne vien es, bet arī viņi. Tas dod tādu mieru.

 Interesanti – tev ir trīs bērni, bet svarīgāk bija sakārtot attiecības ar vecākiem.

Nu, ko tur ar bērniem kārtot? (smejas)

 Viņi pēc tam varēs kārtot ar tevi.

Kaut kur dzirdēju šādu domu: to, cik labi vecāki esat bijuši, ieraudzīsit, kad jūsu bērniem būs aptuveni 35 gadi. Tas man šķiet patiesi. Esmu novērojusi, ka daudzi aptuveni šajā vecumā sāk sev uzdot šos dažādos jautājumus par savu pasauli un pieņem lēmumus, kā tad savu dzīvi turpināt tālāk – no kā atteikties, ko mainīt. Dzīve taču ir tikai viena.

Lai vai kā, mani bērni ir kolosāli – viņi ir vislabākie bērni pasaulē. Interesanti, bet es viņus redzu kā ļoti sirdsgudrus cilvēkus, kuriem, kas nav mazsvarīgi, ir izcila humora izjūta.

 Vai tu paspēj visu, kas tevi interesē? Sievietes, kam ir vairāki bērni, bieži saka, ka nav laika sev pašai – palasīt, filmu paskatīties.

Man liekas, ka tad vajag vai nu samazināt savas prasības, vai arī nepalielināt bērnu skaitu ģimenē. Man kaut kādā ziņā sāp, ka citi sūdzas par saviem bērniem. Man žēl, ka vecāki savus bērnus aprunā, citiem sūdzas par viņu neizdarībām, izturas tā, it kā bērni viņiem būtu nozaguši dzīvi. Es gribētu, lai visi vecāki domā, ka viņu bērni ir vislabākie un visbrīnišķīgākie. Reiz sarunā ar savu māsasmeitu Agnesi ieminējos, ka dažkārt darbadienu rīti izvēršas par tādu jampadraci, ka šķiet: tas rīts nekad nebeigsies. Un viņa, kurai nav bērnu, teica: “Es arī gribētu tādus rītus un tādas rūpes.” Ja mēs katrs mācētu šādās it kā ikdienišķās lietās ieraudzīt vērtību skaistumu…

Es nemēdzu teikt, ka man nav laika. Patiesībā 24 stundas ir diezgan daudz. Jautājums ir par prioritātēm un motivāciju. Brīnišķīgs ir piemērs, ko minēja lieliskā kārtošanas meistare Dana Gulbe: “Daudzi saka, ka nav laika sakārtot skapi, – bet, ja tagad tev darbdienas vidū piezvanītu un teiktu: “Klau, gribi 10 tūkstošus? Aizej sakārto savu skapi!” – tad laiks uzreiz atrastos.” Es arī jau mēnešiem gribu sakārtot savas atvilktnes, tomēr nesaku, ka man nav laika… Man vienkārši ir “sliņķis” to darīt.

Mani vecāki gan man ir iemācījuši strādāt – iemācot izdarīt līdz galam arī lielus, smagus darbus, kas pirmajā brīdī šķiet neizdarāmi. Mums bija lauku saimniecība. Iztēlojies – vēss rudens, dodamies strādāt uz lauka, kur uzdevums ir notīrīt lielo kāpostu kaudzi. Rudenī kāpostiem ārējās lapas paliek tādas glumas, tās kāpostiem jānorauj un tīrie kāposti jāliek piekabē – vecāki tos veda pārdot. Tu skaties uz to kaudzi un domā: ārprāts, milzu kalns, kā to var paveikt! Rokās auduma darba cimdi, kas ātri paliek slapji, un mēs, māsas, esam mazi bērni. Bet tu to izdari. Tādi darbi mums bija bez sava gala – sastājās trīs māsiņas (man ir divas ļoti apsviedīgas māsas Agita un Inese) ar grābeklīšiem rokās siena pļavas malā, taisījām siena čupiņas, un tētis ar mammu no tām krāva siena kaudzes.

Tajos laikos daudzi lauku bērni daudz strādāja. Protams, tas darbs bija pārāk liels maziem bērniem, un savējiem tādu negribētu. Taču gribas iemācīt to, ka darbs ir jāizdara līdz galam, ka pats var izdarīt lielas lietas un gūt lielu gandarījumu. Latviešu teiciens “Acis darba izbijās, rokas darba nebijās” – tas ir par to. Varbūt arī tieši to kāpostu dēļ es tagad nebaidos no lieliem projektiem.

 Bet ko tu dari, kad nedari neko?

Ja esmu laukos, tad vienkārši staigāju pa savām pļavām – viena vai kopā ar vīru. Pētu zvēru pēdas, vēroju putnus. Gudroju, ko šogad stādīšu dārzā, kā te būs, kad beidzot būs uzcelta māja.

Īstenībā es sevi neapbižoju. Varbūt, ja es kādam stāstītu detalizētu savas dienas plānu, man teiktu, ka es sevi apbižoju, bet – nē. Man ir visai lielas darba spējas un laba prasme no vienas lietas pārslēgties uz citu.

Kovida laikā man pat bija laiks lasīt grāmatas. (smejas) Tolaik iepazinu, ko nozīmē bezmiegs, – pamodos ap diviem naktī, miega nevienā acī. Tad lasīju Rīgas Laiku, ko “atšķaidīju” ar grāmatām, piemēram, kolēģes Gunitas Krilovas rakstīto grāmatu Cukursaldā.

Foto: Oļegs Zernovs

No kā bezmiegs?

Cena, ja tu gribi būt sava uzņēmuma vadītājs, nevis strādāt algotu darbu pie cita. Bailes par to, kas būs, – tās ir reālas. Tev ir darbinieki, kuriem jāsamaksā alga, bet viss tik neskaidrs un trausls apkārt. Bet es to neatceros kā tādas ārprāta šausmas, vienkārši tāda bija situācija. Nē, nu, es arī raudāju, bet arī tas ir normāli. Es pati priecājos par sevi, ka šajā dzīves posmā es spēju ļoti apzināti skatīties uz lietām – un, ja man ir bezmiegs, es saprotu, kāpēc man ir bezmiegs. Jo, ja ir kaut kas slikts, vienmēr ir arī kaut kas labs. Es tiešām katru dienu skatos uz saviem bērniem un vīru un saprotu, cik tas ir skaisti.

Bet varu pateikt, ko vēl es ļoti gribētu darīt un kam veltīt savu laiku. Man nenormāli patīk paukošana. Esmu ar to nodarbojusies.

 Neparasta aizraušanās. Kā tu, lauku meitene, līdz paukošanai tiki?

Sāku to mācīties jau pieaugušā vecumā. Bet paukošanā tā poza ir tāda, kuras dēļ vienai kājai notika neliela deformācija, tāpēc to vairs neturpinu. Par to man ir žēl, man ļoti patika.

 Laikos, kad daudzi cilvēki šķiras, kā tev ir izdevies ar vienu vīru nodzīvot kopā – tā ir mīlestība vai tas ir darbs, vai abi kopā?

Pirmais ir tas, ka es vispār neuztveru, ka attiecības un šī laimīgā sajūta ir kaut kas ļoti pašsaprotams. Tas var beigties…

 …un otrs var mīlēt mazāk.

Tieši tā.

Kad Kristaps man pirmo reizi atzinās mīlestībā, es to izstāstīju savai draudzenei Sindijai. Viņa teica: “Akmentiņ, iedomājies, tev ir tāāāds vīrietis!” Toreiz es domās paraustīju plecus: nu, vīrietis kā vīrietis. Taču kopš tā laika es katru dienu pieķeru sevi, ka pati sev laimīgi nosaku: “Akmentiņ, tev ir tāāāds vīrietis!”

Citreiz es vīram smejoties saku, ka mēs esam kopā viņa smaržas dēļ. Tas man no iemīlēšanās laikiem ir palicis, ka man ļoti patīk mana vīra smarža.

Mēs esam tie vecāki, kas, ja ceļo, tad kopā ar bērniem, ja uz restorānu – tad arī pārsvarā kopā. Žurnālos raksta, ka tas nav pareizi, vajag pārim biežāk būt divatā. Nu, mums abiem patīk mājās rīkot ballītes. Tiesa, pēdējos divus gadus neko nerīkojām, bet tas notika tā – mājās skan mūzika, es gatavoju ēst, vīrs mazgā grīdas. Tāda saderīga komanda. Ejam kopā ārā skriet. Dažreiz darbdienu vakaros bērniem pasakām: “Tā, tagad ir mammas un tēta vakars!” – un bērni to arī respektē. Ārpus mājas uz pasākumiem ļoti bieži neejam, taču mums, piemēram, ar Kristapa brāli Miķeli un viņa sievu Līvu ik pa laikam ir dubultrandiņš. Pēc pēdējā šāda dubultrandiņa es padomāju: cik mums gadu – mēs pasakām bērniem, ka atgriezīsimies ap pusnakti, bet vienmēr atnākam ap pieciem no rīta. 

Ir brīži, kad tu jūties kā maza meitene?

Varbūt tieši šobrīd es tā nejūtos, jo man jākoncentrējas, ko tev atbildēt, bet es pārsvarā jūtos tā mazliet dauzonīgi. Mamma ar tēti mani sauc par Ingucīti. Kad mana septiņgadīgā meita to izlasīja vacapā,  viņa sirsnīgi smējās – ka mamma ir mazais Ingucītis. Bet es viņai saku, ka es esmu jaunākais bērns ģimenē un tāda vienmēr būšu saviem vecākiem. Vīrs arī laiku pa laikam saka: “Nu tu tāds joks!” Piemēram, kad aicinu viņu nobučot man pleciņu, jo tik jauna āda kā šodien man nebūs vairs nekad. Man patīk muļķoties – tā varbūt no malas nemaz neizskatās.

Man ir aizdomas, ka citiem mana seja liekas skarba. Manuprāt, tas no manas vecmāmiņas Birutas – pie viņas aizbraucot, man vienmēr bija ļoti mierīga, laba sajūta, bet viņa izskatījās visai skarba. Man daudzkārt ir teikuši: “Tu esi dusmīga?” Arī bērni ir prasījuši: “Tu dusmojies?” Tāpēc laiku pa laikam esmu sākusi apzināti smaidīt. Taču tad bērni saka: “Ko tu tādu mākslīgu smaidu taisi?”

Kādas ir tavas mīlestības izpausmes?

Esmu piefiksējusi, ka tad, kad esmu dusmīga uz vīru, es viņam netaisu brokastis. Cik bērnišķīgi – saņem sodu, es tev netaisīšu brokastis! Bet, jā, es reizēm tā daru.

Kad esmu mīlestības uzplūdos, man gribas bučot un apkampt savu ģimeni visu laiku. Arī kaķi un mūsu divas jūrascūkas. Mums tie dzīvnieki ir tik forši!

 Viss ģimenē ir labākais, ieskaitot mājdzīvniekus.

Jā, tas ir tas, ko es teicu sākumā – gribētos, lai katrs uz savu ģimeni skatītos šādi.

 Tava mammas būšana tavu sievišķību maina? Cik daudz tu par sevi domā kā par sievieti – sākot ar pucēšanos un beidzot ar romantiskām domām, seksualitāti?

Par to sievieti sevī? Vaaaai… Redz, kā, es laikam neesmu par to pietiekami padomājusi, lai varētu atbildēt kaut ko labu, bet… Viens ir tas, ka man nešķiet, ka ikvienam vajag bērnu. Lai arī no vienas puses es saku, ka tas ir kaut kas tik brīnišķīgs un atver brīnumu pilnu pasauli, ko tu cilvēkam bez bērniem stāstīdams nevari izstāstīt, bet ir cilvēki, kam nevajag bērnus.

Manā gadījumā es teiktu, ka bērni manu sievišķību ir tikai vairojuši. Arī manas attiecības ar vīru noteikti ir ļoti cēlušas manu pašapziņu. Ļoti! Kurš vairāk – bērni vai vīrs – to nu pateikt nav iespējams. Jo bērni bez vīra jau arī nevarēja rasties.

Atceros lepnumu, kādu esmu jutusi par to, ka esmu mamma – laikam ne par ko citu dzīvē tā neesmu lepojusies. Dēlam bija mēnesītis, mēs devāmies ciemos uz laukiem, es nesu viņu rokās…

 …un tu juties kā pirmā māte pasaulē!

Jā, un tā sajūta, ka noteikti visi to redz! Skatās uz mani – tik brīnišķīga māte, tāda nav nekur vēl dzimusi! Tāda… liela sajūta. Interesanti, ka šo sajūtu konkrētā brīdī esmu noķērusi par katru no saviem bērniem.

Kas ir labs, atbildīgs vecāks – kas viņam būtu savam bērnam jānodrošina – medicīna, pulciņi…

Bērns vienkārši ir jāmīl. Mūsdienu vecāki reizēm, iespējams, apjūk no tā, cik daudz viņiem ir jāzina, bērnam jānodrošina. Zobi jāpārtīra līdz nezin kādam vecumam, grāmatas jālasa priekšā, ar pirkstiņiem visādi uzdevumi kopā jādara… Tas viss izklausās tik grūti un sarežģīti. Bet, man liekas, tas viss nāk dabiski, ja tu spēj iekāpt sava bērna kurpēs. Ja tava sirds spēj iekāpt bērna kurpēs.

Piemēram, bērns kaut ko ir sastrādājis. Tajā brīdī, kad tu gribi viņam kaut ko teikt vai kliegt, – iztēlojies, kā viņš varētu justies!

 Ko tu atbildētu uz jautājumu: vai esi laimīga?

Es esmu laimīga, jā. Arī tagad, šajā situācijā, kad ir kara ēna, es esmu laimīga savā ģimenē. Man patīk mana dzīve.

Saistītās ziņas

Vecāku organizācijas vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa: 9 atziņas par pandēmijas laiku
Rupjmaize ar ķiploku un karsts piens ar medu: Ingas Akmentiņas-Smildziņas pieredze bērnu veselības stiprināšanai
Inga Akmentiņa-Smildziņa: "Politiskās spēles uz bērnu rēķina. Ir aizgājis par tālu" 39

 

Citi šobrīd lasa

TEKSTA TIEŠRAIDE. Krievijas iebrukums Ukrainā; krievi okupētajā Mariupolē mēģināšot sarīkot Ukrainu diskreditējošu preses tūri 25
Cilvēks, kuru Krievija nespēja nogalināt! Ukrainis trīs dienas spīdzināts, sašauts sejā un aprakts kapā, izdzīvo
FOTO: Ezerā Tamperē apgāzusies laiva ar Latvijas hokeja līdzjutējiem 2