“Sieviete jau trīs dienas bija meklējusi katliņu. Man acīs sariesās asaras.” Līga piedzīvo aizkustinošus mirkļus, palīdzot ukraiņiem
Ukrainas kara sākumā daudz latviešu steidzās palīgā ukraiņiem, taču šobrīd aktivitāte ir nedaudz noplakusi. Biedrības “Tavi draugi” brīvprātīgā Līga Lūse intervijā portālam Jauns.lv aicināja Latvijas iedzīvotājus sasparoties un turpināt palīdzēt karā cietušajiem. Viņa norādīja, ka pavisam vienkāršas lietas, piemēram, katliņš, sega vai tējkanna, kam mūsu acīs nav lielas vērtības, var būt ļoti noderīgas kādai ukraiņu ģimenei Latvijā, kura, iespējams, jau vairākas dienas meklē tieši šo lietu.
Līga biedrībā aktīvi darbojas kopš marta sākuma. Viņa atzina, ka sākumā Latvijas iedzīvotāju aktivitāte, palīdzot ukraiņiem, bija lielāka, bet tagad ir nedaudz samazinājusies. Taču mums jāsaprot, ka kopš 24.februāra, kad Ukrainā sākās karš, tur nekas nav mainījies uz labo pusi – valstī joprojām notiek traģisks un postošs karš.
Pieraduma un noguruma dēļ apsīkst palīdzības plūsma
“Bet mūsu uztverē gan ir vērojamas izmaiņas. Mēs esam pieraduši [pie blakus notiekošā kara], noguruši, mēs gribam atgriezties parastā, normālā dzīvē. Līdz ar šo pagurumu arī palīdzības sniegšanas intensitāte diemžēl ir lejupslīdoša. Cilvēku interese par to ir samazinājusies.
Gribētu cilvēkus aicināt nepagurt vēlmē atbalstīt un palīdzēt, jo ukraiņi turpina ierasties Latvijā katru dienu. Tie, kas ieradās kara pirmajās nedēļās, iespējams jau ir iekārtojušies, atraduši mājvietu, noformējuši pabalstus, iepazinušies ar Latvijas iedzīvotājiem, taču tiem, kas Latvijā ieradās tikai nesen, joprojām nepieciešams atbalsts.”
Joprojām vajadzīgas dzīvesvietas un ziedojumi
Tāpēc var teikt, ka vajadzība pēc palīdzības joprojām nav mazinājusies, lai gan Latvijas iedzīvotāju interese par karu Ukrainā un palīdzēšanu ir kritusies.
Jāapzinās, ka gan februārī, kad sākās karš, gan šodien, kad karš ilgst jau vairāk nekā divus mēnešus, ukraiņiem ir vajadzīgs transports, lai nokļūtu uz Latviju, dzīvesvietas, humānā palīdzība dažādu ziedojumu formā un, protams, gan praktisks, gan emocionāls atbalsts.
“Primārās vajadzības lielā mērā ir atkarīgas no izmitināšanas vietas, taču jebkurā gadījumā tās ir ļoti vienkāršas: apģērbs, apavi, ēdiens, segas, higiēnas preces, sadzīves tehnika,” Līga raksturoja ukraiņu svarīgākās vajadzības.
Kolektīva saliedēšana, palīdzot ukraiņiem
Vienlaikus pēdējā laikā novērota arī kāda jauna tendence. “Šobrīd ir tāda jauka tendence, ka uz biedrību darboties nāk cilvēku grupas, darba kolektīvi, draugu pulki. Agrāk mēs kolektīvi devāmies “Team building” [komandas saliedēšanas] pasākumos pastaigās, piknikos, sportot un citviet.
Bet šobrīd ir ļoti atbalstāma un jauka iniciatīva nākt kolektīviem un darboties uz vietas biedrībā Ventspils ielā (līdzi ņemot savus ziedojumus) gan pie ziedojumu pieņemšanas, gan to šķirošanas un pakošanas, gan palīdzot darbā “Brīvbodē”, kur ukraiņi var nākt pēc nepieciešamajām precēm, produktiem, apģērbu un apaviem.
Ņemot vērā, ka katru dienu uz “Brīvbodi” atnāk vairāk nekā 200 cilvēku (mammas kopā ar bērniem), tad cilvēku plūsma tur ir ļoti liela un vajadzība pēc brīvprātīgo resursiem ir neizsīkstoša,” Līga stāstīja.
Arī skolēni iepazīst palīdzēšanas pieredzi
Vēl ir ļoti jauki redzēt, ka ne tikai darba kolektīvi, bet arī skolotājas kopā ar saviem skolēniem dodas palīgā ukraiņiem. “Tā ir ļoti vērtīga un laba prakse, jo tas ļauj pusaudžiem ieraudzīt, kāpēc ir svarīgi ziedot, ko tas nozīmē un ka šeit ir reāli cilvēki, kam tavs atnestais ziedojums ir ļoti nozīmīgs.”
Tev tas šķiet tikai parasts katliņš…
Līga arī pastāstīja par dažām aizkustinošām situācijām, kas rodas, palīdzot ukraiņiem. “Tev mājās, virtuvē tas liekas vienkāršs katliņš, bet te [pie mums uz biedrību] atnāk sieviete un saka, ka jau trīs dienas meklē katliņu. Man acīs sariesās asaras.
Mums katram virtuvē ir tējkanna, trauki, ledusskapis utt. Tu ieej vannas istabā, un tur ir viss - zobu pasta, zobu birste, ziepes un šampūns. Mums ir arī ēdiens. Bet te pie mums atnāk cilvēks un saka: “Man šovakar nav, ko ēst,” vai “Man nav pārtikas, lai pabarotu bērnu,” vai “Man nav tējkannas, kur uzvārīt tēju.”
To redzot, attieksme par to, vai tu esi gatavs iesaistīties, mainās. Ne vienmēr tā ir nauda! Ne vienmēr tie ir bezgalīgi pirkumi un ziedojumi. Tas var būt arī mūsu brīvprātīgais darbs. Varbūt tās ir pāris stundas nedēļā, ko tu esi gatavs ziedot? Tas ir tavas sirds un tava laika ziedojums.
Aizkustinošs brīdis, kad tavs bērns uzdāvina savu rotaļlietu mazajam ukrainim
Varbūt tu ar visu ģimeni vai draugiem esi gatavs atnākt un padarboties? Vīrietis var cilāt kastes un darīt smagākus darbus, bet sieviete var pakot un šķirot un darboties “Brīvbodē”, palīdzot ukraiņiem vai kārtojot preces. Ir arī tādas dāmas, kas saka: “Nē, es gribu cilāt kastes!” Katrs var atrast savu palīdzēšanas veidu. Bērni var piekārtot rotaļu laukumiņu un iepazīties ar citiem ukraiņu bērniem.
Ir tik svarīgi, ka tavs bērns atnes savu mīļo rotaļlietu, puzli, konstruktoru vai mašīnīti un iedot to ukraiņu bērnam. Tu ieraugi bērnos: re, kur ir vērtība, re, kur ir tas, ko viens var sniegt otram! To nevar izlasīt nevienā grāmatā, to nevar izstāstīt nevienā filmā. To tu vari tikai piedzīvot. Tie ir labie darbi, ko var darīt ikviens no mums!”
Aicina turpināt palīdzēt
Līga aicināja Latvijas iedzīvotājus turpināt atsaukties un palīdzēt ukraiņiem visos iespējams veidos. Gan izmitināšanā, gan brīvprātīgajā darbā, gan ziedojumos, gan kā brīvprātīgajiem šoferiem.
““Brīvbodes” darba laiks ir no pulksten 10 līdz 20 darba dienās un no pulksten 10 līdz 18 brīvdienās. Tās ir ļoti daudz stundas, un katrā no tām ir vajadzīgi brīvprātīgie, kuru šobrīd sāk pietrūkt. Tiem, kas jau pusotru vai divus mēnešus darbojas, ir jādod neliela atelpa, jādod iespēja satikt savu ģimeni un bērnus. Ir vajadzīga maiņa ne jau tāpēc, ka iepriekšējie brīvprātīgie kaut kur pazudīs, bet tāpēc, ka viņus vajag nedaudz atbalstīt – ļaut atkopties. Ir akūta vajadzība pēc cilvēkiem, kas varētu pievienoties komandai.
Protams, vajadzīgi arī jauni ziedojumi. Ja nav ziedojumu, palīdzības aplis vienkārši noslēdzas un tev nav, ko dot cilvēkam, kurš atnācis uz “Brīvbodi”. Palīdzība apraujas,” Līga teica un uzsvēra: nevajadzētu pieļaut, ka labdabības kustības pārtrauc darbību ziedojumu un brīvprātīgo trūkuma dēļ. “To mēs nevaram atļauties.”
“Mums ir jāturas! Jāturas kopā ar ukraiņu tautu! Ir dabīgi, ka palīdzības iespējas un interese samazinās, bet mums vajag, lai tā nenokrīt pavisam lejā. Mums jācenšas to noturēt. Es ticu, ka ir vēl daudz cilvēku, kas pagaidām nav atraduši savu veidu, kā palīdzēt. Domāju, ka ir īstais brīdis mudināt ikvienu pieslēgties!” Līga aicināja ļaudis aktivizēties un palīdzēt ukraiņiem.
Mums ir iespēja kļūt par labākiem cilvēkiem
Viņa arī dalījās vairākās svarīgās atziņās, ko pēdējā laikā atklājusi pati sev, palīdzot ukraiņiem. “Mēs visi cerējām, ka šis karš ātri beigsies un ukraiņi varēs atgriezties mājās, bet tas ilgst jau vairāk nekā divus mēnešus.
Tas mūs katru ļoti, ļoti maina, transformē. Tas maina mūs iekšēji. Mēs katrs kaut kādā ziņā kļūstam par labākiem, iejūtīgākiem cilvēkiem. Mums katram ir iespēja par tādu kļūt. Tas ir tas, ko šis briesmīgais karš ir atnesis mums katram – iespēju kļūt par labākiem cilvēkiem.”
Pat visaizņemtākais var atrast brīvu stundu nedēļā
Otrs aspekts, par ko Līga domājusi, palīdzot ukraiņiem, ir saistīts ar laika sadalījumu: “Kur es pati atradu tam visam laiku, ar ko nodarbojos šobrīd, ņemot vērā, ka laiks mums visiem šķiet ļoti piepildīts, mums nav laika daudz lietām, nevaram atrast laiku draugiem, tikšanām, dažādām saplānotām lietām?
Bet pēkšņi brīdī, kad notiek kaut kas tāds [karš Ukrainā], es varu atrast laiku un izrādījās, ka man tas ir, lai cik aizņemta es būtu bijusi, lai cik daudz visa kā ir saplānots, lai cik daudz pienākumu un atbildības man ir. Es sapratu, ka varu atteikties no kādām ierastām ikdienas lietām un atrast laiku. Protams, tas notiek uz kaut kā rēķina, un te ļoti būtisks ir ģimenes atbalsts un sapratne.”
Katrs palīdzības lūdzējs ir kā vērtība
Viņa norādīja, ka katrs cilvēks var atrast kaut vai vienu stundu, dienu vai citu laika daudzumu, ko veltīt palīdzēšanai citiem. Atbalstot citus, cilvēks tādā veidā palīdz arī pats sev. “Racionālais - laika atrašana – palīdz emocionālajam piepildījumam un tam, kas būtībā ir neatsverams un neaprakstāms. Tas ir tikai izjūtams, caur sevi izlaižams.
Tāpēc katrs satiktais ukraiņu cilvēks, katrs bērniņš vai mamma, kam vajadzīgs atbalsts un kam tu vari palīdzēt, ir ārkārtīgi svarīgs un liels ieguvums mums katram, jo varam šo palīdzību sniegt.”
Vienojas kopīgā atbalstā
Trešās Līgas pārdomas saistītas ar pēdējā laikā piedzīvotiem vienojošiem procesiem gan ģimenē, gan draugu lokā, gan darba kolektīvos. “Mēs darbojamies vienota mērķa labā - šo labo darbu veikšanā.”
Laikā, kad tik daudz stundu tiek pavadīts, brīvprātīgi palīdzot ukraiņiem, ir svarīgs ģimenes atbalsts un, neapšaubāmi - arī viņu iesaiste. Ir tik ļoti svarīgi, ka ģimene ne tikai atbalsta, bet arī paši – no mazākā līdz lielākajam - iesaistās katrs savā veidā.
Brīnišķīgi, ja palīdzībā var vienoties ne tikai paši tuvākie cilvēki, bet arī plašāks radu, draugu, darba kolēģu un paziņu pulks. Palīdzēt var tik daudz un dažādos veidos: gan kā brīvprātīgie darbinieki, gan kā šoferi, gan ziedojumu vācēji un šķirotāji. “Iespējas iesaistīties ir visdažādākās un, būtiskākais – mēs katrs varam atrast savu unikālo veidu.”
Palīdzēt var arī katru dienu
Līga arī piebilda: “Šobrīd jau paši ukraiņi ir kļuvuši par daļu brīvprātīgo, jo, kamēr viņiem nav darba, cilvēkiem ļoti gribas būt noderīgiem un darīt labu savai tautai, pieslēgties palīdzības sniegšanā no Latvijas. Ir daļa ukraiņu brīvprātīgo, kas uz Ventspils ielu nāk kā uz darbu - katru dienu.
Un patiesībā ir arī latvieši, kas dara tieši tāpat. Kāds ir paņēmis atvaļinājumu, cits aizgājis prom no darba utt. Manuprāt, iedvesmai šie ir labi piemēri.”
