Iekosties slavas rūgti saldenajā ābolītī. Saruna ar Baibu Sipenieci un viņas meitām - Grietu un Hermīni

Jūtaties kā viena klana locekles vai vairāk kā suverēnas personības?

Grieta: Kā personības. Nav tā, ka mums visām ir viens viedoklis, jo esam no vienas ģimenes.

Hermīne: Jūtos droši, ka projektā esam ar māsu. Forši, ka varu izteikt viedokli, parunāties ar interesantiem cilvēkiem.

Baiba: Nekad neuzsveram, ka esam viena ģimene, ja cilvēki tā dara, tas vairāk ir vārdos. Tāpat var redzēt, ka esam komanda. Meitas zina, ka viņām ir tiešām spēcīga ģimene – cilvēki uh, uh! –, bet gribu, lai viņas jūtas stipras arī vienas. Lai nepazūd, ja viņām šo aizmuguri atņemtu, mazums, kā dzīvē gadās.

Protams, cilvēki no lielām, stiprām dzimtām ir pārliecinātāki, laimīgāki, drošāki, ja vien nav prātā jukušie, kuri bendē viens otram dzīvi. Esam sešas draudzenes, kuras regulāri tikās bērēs, jo mira vecāki. Norunājām – tas nav nopietni, un sākām nolikt datumus, lai tiktos regulāri. Kad tikšanās notika pie mums, Grieta ar manām draudzenēm runāja par savām problēmām. Klausījos – tas bija tik labi! Reizē smieklīgi un pamācoši, domāju – bāc, kāpēc laižu garām tādu izdevību? Aicināsim uz studiju cilvēkus, Grieta un Hermīne uzdos jautājumus, un viņi atbildēs, cik patiesi var.

Jūtat atsauksmes par to, ko darāt?

Grieta: Mani vairāk atpazīst pēc interneta rakstiem par manu darbu SexyStyle veikalā. Sipenieces meita seksšopā – tas ir skandalozi! Vidusmēra Latvijas auditorija reaģē asi, bet man vienalga. Gribu dzīvi saistīt ar televīziju, filmām, saprotu, ka mammas dēļ visu mūžu būšu atpazīstama, tāpēc jāgatavojas komentāriem, negācijām. Nesen veikalā ienāca sieviete: “Es tieši jūs meklēju.” Sabijos, jo automātiski pieņēmu – no pusmūža sievietes būs nejauks komentārs, bet viņa man uzlaboja dienu, gandrīz noveda līdz patīkamām asarām: “Mēs ar draudzeni skatāmies raidījumu, man patīk jūsu viedoklis, tas, kā runājat, esat atvērta personība. Ja varētu jūs apskaut, es to darītu.” Sapratu, ka nav tik traki.

Baiba: Tu biji nobijusies. To, ko nozīmē iziet publiski, iekosties atpazīstamības rūgti saldenajā ābolītī, gan mēģināju izstāstīt. Grieta varbūt līdz galam nesaprot, kā darbojas mediji, – vajag klikšķus.  

Grieta: To es saprotu. Problēma, ka neesmu sniegusi intervijas. Šī, starp citu, ir pirmā.

Baiba: Labi, ir rūgtumiņš. Man patīk, ka Grieta caur Facebook atrada šo darbu, paziņoja, ka strādās SexyStyle, nu ir ažiotāža, bet neuztraucies, es Instagram ierakstīju – lepojos, ka lauz sev ceļu.

Grieta: Kovida dēļ zaudēju viesmīles darbu un pret savu gribu aizgāju strādāt kāršu biznesā Online casino. Tad gan uz darbu gāju ar lielu riebumu, jo zināju, ka pārsvarā spēlē cilvēki ar atkarības problēmām. Taču to darīju, jo dzīvoju atsevišķi, vajadzēja naudu.

Hermīne: Grieta bija drausmīgi bēdīga, nogurusi… Tagad viņa ir daudz priecīgāka.

Grieta: Tad sapratu, ka tas traumē manu psihisko veselību, pateicu – viss. Man patīk, ka SexyStyle strādā cilvēki bez aizspriedumiem. Latvijā ir problēma ar homofobiju, bet tur saka – esi tas, kas esi! Kopā svinam praidu. Man patīk, ka vismaz daļu sabiedrības varu izglītot par seksuālo dzīvi. Nāk pieauguši cilvēki, kuri nezina, kā darbojas viņu ķermenis, ka var justies labi arī citādi – seksuālā pasaule ir plaša.

Baiba: Veikals, kas tirgo intīmpreces – nu, un tad?!

Hermīne: Mani vienaudži reaģē maz, un man tā ir ērtāk. Labas atsauksmes saņēmu no ģimenes, vecākiem cilvēkiem. Šī ir brīnišķīga iespēja sevi norūdīt. Ar katru reizi jūtos daudz ērtāk, tā ir forša sajūta.

Tā, Baiba, ir drosme – rādīt poligonu, kurā trenē savus cālēnus.

Baiba: Dzīvojam laikā, kad cilvēki falšumu nepanes, tad labāk nemaz necelties no krēsla. Hermīnei ir 15 gadi, tūlīt beigs pamatskolu. Kur lai viņa būtu guvusi rūdījumu, saprašanu, kā uzvesties? Pati neesmu ideāla intervētāja, jaucos pa vidu, ir lietas, kas nāk līdzi jau 20 gadus – ā, atkal šī vella kāja izlīda! Ja man, rūdītam bukam, nāk ārā vecie niķi, kā ir nabaga bērnelim, kurš uztraucas bez gala?

Hermīne: Nu, nav tā!...

Baiba: Pirmajās intervijās bija. Varbūt mēģināji attaisnot manas cerības. Brīvība nāk ar laiku.

Hermīne: To jūtu – lēnām, lēnām tā nāk.

Baiba: Atpazīstamība gan ar trim raidījumiem neatnāks. Mūsdienās pie tās tikt nav viegli, ir tik daudz, ko skatīties.  

Hermīne: Tas nav mans mērķis. Svarīgi pierast pie procesa un ar katru reizi kļūt drosmīgākai. Mamma zina, ka gribu darboties šajā sfērā.

Žurnālistikā, televīzijas šovu vadīšanā?  

Hermīne: Vairāk uz teātra pusi.

Baiba: Katrs normāls, jauns cilvēks pamēģina tikt aktieros. Varbūt Hermīnei izdodas. YouTube ir labs poligons, kur trenēties, nevienam neesi parādā, “pats par savu naudu dzer, pats skrien savu kumeliņu”. Diezgan atklāti runājam par lietām, kas mums ir svarīgas. Mūsu laikos gludas, pieķemmētas intervijas nevienu neinteresē. Nesaku gan, ka pilnīgi jāatkailinās...

Hermīne stāsta par panikas lēkmēm – vai nav grūti runāt par ķibelēm ar mentālo veselību?

Baiba: Viņas vecumā reti kuram tādu nav. Iespējams, viņas vienkāršums dos kādam drosmi ar to cīnīties.

Tu, Baiba, stāsti, ka zvanīji labākajiem psihiatriem. Arī mammai ir grūti, jo nevar saprast, kas ir ar bērnu, varbūt vienkārši pusaudža uzvedība...

Baiba: Kā ar jebkuru lietu – labāk pārbaudīt, nevis cerēt, ka nekā nav. (Smejas) Regulāri eju uz check-up, no galvas līdz kājām pārbaudos pie visiem ārstiem. Ne tāpēc, ka meklētu slimības, bet lai nevajadzētu sev pārmest, ka esmu ko palaidusi garām. Tāpat ar bērnu – ja redzi, ka viņam ir problēma, labāk aizvest pie paša galvenā ārsta, kāds ir. Un nekautrēties izmantot visas sviras, lai pie viņa nokļūtu, jo tā ir veselība.

Es varu piezvanīt vai uzrakstīt labākajam Latvijas bērnu psihiatram: “Zinu, ka pieraksts pie jums ir divus gadus uz priekšu, tomēr gribu, lai jūs mūs pieņemat tagad, jo pēc diviem gadiem būs par vēlu.” Tā dūšu varu iedot arī citiem, nav jābūt īpašam, sabiedrībā zināmam cilvēkam, lai cīnītos. Nevajag atlikt vai nogaidīt. Gribu, lai mammas un tēvi saprot – lūk, cilvēks, kuram šajā plāksnē sašķobījās veselība. Kovids ar bērnu psihi izdarījās diezgan traki, vienreiz jāpārstāj kautrēties no tādām vai citādām tēmām. Kāpēc nevaram brīvi runāt par seksu? Tā ir viena no svarīgākajām lietām cilvēka dzīvē. Ja klusēsim un liksim bērniem klusēt, viņi par to uzzinās no pornofilmām.   

Grieta: Darbā sastopu pusmūža sievietes, kurām bijis kauns runāt, viņas SexyStyle nāk nosarkušas, man jāpanāk, lai viņas izstāsta par problēmu. Nekad nevienu nenoniecināšu, man patīk piedāvāt dažādus variantus. Man nav lielāka prieka, ja sieviete pasaka paldies, ka esmu radījusi foršu vidi, ļāvusi justies drošāk, viņa ir atradusi rotaļlietu vai kaut ko citu, kas palīdzēs.

Bija skandāls par to, ka literatūras stundā izmantoja Agneses Krivades dzejoli, kurā bija rupji vārdi… ja tādi skolotāji skatās raidījumu, varētu būt ziepes.

Baiba: Liekas, skolotājiem tagad nav laika taisīt skandālu par to, ko kurš pasaka YouTube… Lai gan Krivenchi es apsaucu: “Viņai ir 15 gadu! Varbūt pasaki maigāk.” (Smejas)

Vai mazliet nenožēloji, ka viņu uzaicināji? Viņš studijā smēķēja… Protams, foršs frīks.

Baiba: Arī gudrs. Abās Balss maskā sezonās blakus sēdējām, filmēšanas dienas bija garas, daudz runājām par dzīvi. Nejutu, ka viņš ir jaunāks, vajadzētu ko paskaidrot. Jā, viņš ir brīvs no aizspriedumiem.

Hermīne: Man ieraksta laikā nevienu brīdi nebija neērti vai dīvaini.

Varbūt tādus putnus esi redzējusi mājās – pie mammas taču nāk…?

Hermīne: O, tur visādi putni bijuši! (Smejas)

Baiba: Jā, dažādi. Taču viena lieta ir mājas ballītes, otra – plašāka publika.

Vari teikt – lai bērnu izaudzinātu, vajadzīgs ciems?

Baiba: Lai bērnu izaudzinātu, visi līdzekļi ir labi, galvenais, nenožņaugt ar pāraprūpi, mīlestību. Ir mātes, kuras nelaiž prom, nepārcērt nabassaiti. Man baigās receptes nav. Uzskatu, ka neesmu ideāla māte, bet nevaru arī iztēloties, kura tāda ir.

Varbūt tā, kura sēž mājās, atsakās no darba iespējām?

Baiba: Neuzskatu, ka tās ir ideālas. Viņas pēc tam pārmet, ka savus labākos gadus nosēdējušas. Domāju, bērni jūtas komfortabli, ja māte savā darbā ir laimīga. Labi, reizēm pārnāku nogurusi...

Hermīne: Un mēs to saprotam. Esam iemācījušās ļoti labi izvairīties.

Baiba: Kļuvu bažīga, kad, kārtējo reizi pārnākusi un nokritusi bezspēkā, atskārtu – viņām iet uz priekšu viņu dzīve, kaut kas notiek, gribas pajautāt... Bērns pienāk, jo viņam tas ir svarīgi tagad, bet tu nevari, jo visu esi atdevis sabiedrībai un nogāzies slīpi bez dzīvības pazīmēm. Tas nav labi, tāpēc piedāvāju projektu – labi, publisku, taču jūs varat uzdot visus uzkrājušos jautājumus, uz kuriem es neesmu atbildējusi. Izmantojiet to, ka varu uzaicināt jebkuru Latvijā zināmu cilvēku!

Vainas sajūta tev tomēr ir bijusi.

Baiba: Jā, ir jau arī. Grietai bija mēnesis, kad atsāku strādāt.

Grieta: Uzskatu, ka mammai nav jājūtas vainīgai, ka izvēlējās karjeru. Arī es neesmu piemērota saspīlētai ģimenes dzīvei, negribētu būt piesaistīta ar bērnu. Es mammai neko nepārmetu. Jā, reizēm, kad maza biju atstāta ar auklīti, stāvēju pie durvīm, gaidīju, kad pārnāks mamma, un raudāju. Tā ir dabiska saikne.

Vari nomierināt strādājošas mammas, ka saikne ar gadiem nezūd?

Baiba: Kā nu kuram. Ļoti ceru, ka mums nav zudusi. Grietai Vīnē internātā bija klasesbiedrs, kuram mammas veseliem strēķiem nebija mājās.

Grieta: Tur mācījās diezgan daudz diplomātu un turīgu cilvēku bērnu. Brīnījos, ka klasesbiedru vecāki pārsvarā izskatījās kā mani vecvecāki – ap 60. Viņi visu dzīvi bija atdevuši karjerai.

Baiba: Iedomājies – mamma dzīvo tajā pašā pilsētā, strādā starptautiskā kompānijā – domāju, bērns var uzmest lūpu.

Grieta: Kad uzzināju, ka viņi tur dzīvo jau no 14 gadu vecuma, bija bišķi sāpīgi. Šķiet, mūsu mamma ir iemācījusies visu labi sabalansēt.

Baiba: Nu, mājās es pārrodos vienmēr!

Grieta: Kopā braucam ceļojumos.

Hermīne: Mammai ir svarīgi, lai svētkos sanākam kopā, ievērojam tautas tradīcijas.

Baiba: To esmu nolēmusi – ja vien nebūs ārkārtīgi sarežģīta situācija, es nestrādāšu Jāņos, Ziemassvētkos un Vecgada vakarā. Tam mana dzīve ir par īsu.

Par to nevar samaksāt?

Baiba: Reizēm honorāri ir vilinoši, bet laiku tie atpakaļ neatdos. Kad jaunieši man kā kāzu vadītājai prasa, vai jāaicina visi radinieki, arī tie, kuri krīt uz nerviem, saku: “Noteikti nē! Tie ir jūsu svētki. Nav jāaicina cilvēki, kurus jūs negribat redzēt.” Ja Ziemassvēkos man piedāvā būt par Sniegbaltīti, es atsakos. Man ir svarīgi, lai bērni sēž pie galda ar sajūtu – re, kur mamma, tētis, visa ģimene, un mēs svinam svētkus.

Hermīne: Pie mums Jāņos ir ļoti jautri, tāpēc nevelk svinēt citur. Divus gadus pēc kārtas aicinu draugus pie mums uz laukiem.

Baiba: Ar noteikumu, ka viņiem visur jāpiedalās.

Hermīne: Viņiem ļoti patika. Tas bija kaut kas cits, nevis – cilvēki sēž pie ugunskura, dzer alu, pieceļas un nokrīt…

Baiba: Organizēju rūpīgi, ar mērķi. Reiz sapratu – jāņem lieta savās rokās! Gribu, lai mani Jāņi būtu kā Skroderdienās. Arī mūsu Ziemassvētku Kaladū pasākums ir foršs, bet otro gadu pandēmijas dēļ nenotika – nevarējām būt tik vieglprātīgi. Jauno gadu svinam pie manas mammas Jaunpilī. Lai ģimene nebūtu tikai tukšs vārds, viens no stūrakmeņiem ir tradīcijas. Bērniem jājūt – lai kas notiktu, aiz viņiem kāds stāv.

Ir bijis tā, ka ar “baigām ziepēm” nākat pie mammas?

Grieta: Ja vien tās neskar manu veselību vai mammas godu, es pie viņas neeju, tam man ir draudzenes. Negribu mammai radīt lieku uztraukumu un sev ķibeles.

Baiba: Tādas briesmu lietas mums vēl nav bijušas. Sirdēsti – jā.

Grieta: Mamma nav pirmais cilvēks, pie kura vēršos ar problēmām. Ceru, ka viņa par to neapvainojas.

Hermīne: Liekas, tu pie mammas vairāk esi gājusi ar sirdssāpēm. Man ir šausmīgi neērti. Tā nav mammas vaina. Viņa vienmēr, ja redz, ka esmu nomākta, jautā, kas noticis. Man vienkārši nepatīk ar šīm problēmām iet pie mammas.

Grieta: Hermīnes vecumā es arī domāju, ka nekad mammai neprasīšu viedokli par attiecībām ar džekiem. Tagad mani vairs neinteresē draudzenes viedoklis, jo esam vienā vecumā, problēmas tādas pašas. Gribu dzirdēt, kā gājis mammai.

Un tu, Baiba, stāsti, ko esi darījusi?

Baiba: Ko varu, to stāstu. Manā dzīvē bijis daudz epizožu, kuras ir patīkami atcerēties, taču stāstīt nedrīkst. Jaunība bija diezgan vētraina.

Grieta: Domāju, es to arī negribu dzirdēt. Un nav jau tā, ka stāstu mammai pilnīgi visu.

Baiba: Esmu teikusi – man viss līdz šūnu līmenim nav jāzina, ir jābūt saviem noslēpumiem. Galvenais, ko viņas uztvērušas – ja ir lieli, lieli …ūdi, jāzina, ka nenosodīs. Tam ģimene domāta – nāc šurp, un strēbsim kopā! Par džekiem, sastrīdēšanos – ja gribēs, izstāstīs, ar stangām nevaru izvilkt.   

Grieta: Man tas šķiet normāli, ka mamma nav labākā draudzene. Ir meitenes, kuras pat par pirmo seksuālo pieredzi izstāsta mātei, es tā nevarētu.

Baiba: Es savai nestāstīju! (Smejas) Grieta stāsta vairāk.

Grieta: Tu biji trešais bērns ģimenē.

Baiba: Padomju laikos vispār nebija tādas modes – kratīt sirdi. Atceros – reiz no Rīgas atbrauca paziņas, mamma ar meitu. Sēdēja un kā divas draudzenītes runājās pilnīgi par visu. Skatījos un domāju – kaut kas man tajā shēmā nepatīk, tur ir kas nenormāls. Domāju – vai viņai nav draudzeņu, ar ko izrunāties? Viņas dzīvo kopā vēl šobaltdien, jo neviens puisis mammai nešķita gana labs. “Meitene” bija jau nopietnā vecumā, bet viņām ar mammu bija labi divatā.

Hermīne: Reiz runāju ar kādu, kura kopā ar mammu mazgājas dušā – tas nu gan man liekas slimi.

Baiba: Mēs arī ejam pirtī, nav tik traki.   

Hermīne: Viņas visu dara kopā.

Baiba: Lūk, tādas shēmas mums nav. Tik tuvas mēs neesam.

Esi teikusi, ka tavas dzīves lielais laimests ir vīrs Gatis.

Baiba: Protams!

Vai 35 gadu vecumā, pirms viņu satiki, tu pārskatīji dzīvi, secināji, ka kaut kas nav kārtībā, pārprogrammēji...?

Baiba: Nē! Ticu, ka darbojas tāda metode – tu apsēdies, varbūt pat ar psihoanalītiķi, uzraksti uz papīra, tad mērķtiecīgi to realizē… Domāju, man ļoti palaimējās, ka viss notika īstajā laikā un pareizi. Izdzīvoju foršus vidusskolas gadus, arī studiju laiks bija riktīgi labs. Neatkarības atgūšana, barikādes, manifestācijas sakrita ar manis pašas tremolo, kas ir astoņpadsmitgadīgā cilvēkā – revolūcija, viss notiek! Ja trakie Rīgas iekarošanas gadi nebūtu tik intensīvi, piesātināti, iespējams, man liktos, ka kaut ko dzīvē esmu palaidusi garām.

Lāpīji salūzušu sirdi?

Baiba: Viss kas bija! Vienu lietu gan pieņēmu – par to nevar ilgi kreņķēties. Apsēdies, sakoncentrējies un saproti – kā tu drīksti otram pārmest, ka viņš tevi nemīl? Vai piespiedīsi ar varu: “A nu ka mīli!” Jo ātrāk situāciju atlaidīsi, jo visiem būs labāk. Atceros – kādā no trīsdienu krīzēm ar raudāšanu viena no Latvijas viedajām sievietēm, aktrisēm vai režisorēm teica: “Beidz, tu nevari iedomāties, cik forša ir sajūta, kad atkal esi brīvs.” Tad ir jauna situācija. Ja velc līdzi veco dzīvi, raudi par brūtgānu, kurš ne līdz galam tevi gribēja, tu nevienam neesi vajadzīgs. Noteikti būs nākamais.  

Hermīne: Mamma bieži saka – ne par vienu džeku nav jēgas raudāt ilgāk par trim dienām.

Grieta: Bija smagi, kad beidzās pirmās nopietnās attiecības. No tēva puses esmu mazliet jūtīgāks cilvēks. Mammai ir krampis, es esmu pa vējam, pārdzīvoju ilgāk.

Priecājos, ka viņa neteica: “Nāc, meit, paraudi man uz pleca, parunāsim par salauztām sirdīm!” Viņai bija: “A nu ka, savācies!” Labi, ja vajag, bišķi paraudi, bet, ja mājās visiem tevi būs jāžēlo – nē. Priecājos, ka man ir tik laba mamma, citādi es līdz šai baltai dienai būtu par to džeku ņaudējusi. Viņa teica: “Tev ir izvēle – vai nu ņaudi, vai saņemies!” Un viss.   

Hermīne: Es arī esmu ļoti emocionāla, mamma bieži palīdz nevis ar pļauku pa seju, bet ar attieksmi: “Saņemies! Davai, uz priekšu! Kas te notiek, cik var?!” Dusmojos – ak dievs, cik nejūtīgs cilvēks! –, bet saprotu, ka man tādu vajag.

Grieta: Nav nekā kaitinošāka par ņaudētāju. Tāds jau pēc pāris dienām sāk krist uz nerviem. Ar ņaudētājiem neviens nedraudzējas.

Baiba: Es viņām visu laiku stāstu – būt labā garastāvoklī ir izdevīgi.

Grieta: To novērtē. Ir kolēģi, kuriem šķiet, ka jārāda, ka viņiem neiet labi. Jūtu, ka gaida atbalstu, saku: “Žēl, ka tā!” – un vairs nekontaktējos. Ja man ir slikts garastāvoklis, draudzenei pasaku, bet tad saņemos. Neviens klients nav pelnījis skatīties uz manu sagumušo ģīmi.

Baiba: Šajās dienās redzēju pārdevēju, kurai kaut kas drausmīgs bija noticis, viņa, nabags, nemācēja to noslēpt. Gribējās teikt: “Bāc, neesmu pelnījusi redzēt tavu seju!” Manā darba līgumā ir nerakstīti punkti, ka ik rītu jābūt labā noskaņojumā.

Grieta: Klausos radio, zinu, ka mammai bijusi slikta diena, un novērtēju, ka to nevar just. Jo tad neviens neklausīsies.

Baiba: Nedrīksti būt arī uzspēlēti jautrs. Ir jānoskaņo savs instruments – tā ir emocionālā inteliģence, nevis laipns žests pret sabiedrību. Es vienkārši savācos. Ja ir problēmas, ej un risini – pie speciālista, laba drauga, bet, pārkāpjot slieksni, tev nav tiesību ar savu noskaņojumu bojāt dienu citiem.

Hermīne: Arī mentālā veselība nav attaisnojums. Ja jūties slikti, tu tā nedrīksti izturēties pret otru cilvēku.

Kādas praktiskas lietas jums mamma ir iemācījusi?

Grieta: Pirmkārt, ēst gatavošanu. Kādreiz kaitināja, ka viņa piezvana: “Tagad liec gaļu atkausēties, iemarinē… Nu, kas tu nemāki gaļu marinēt?!” Jūtu, ka aizsvilstas, jo mammai nepatīk tizlums. Starp savām draudzenēm esmu viena no retajām, kura prot labi gatavot – mamma iemācīja, un man patīk darboties virtuvē. Vēl viena lieta – pirms iet ārā, savest sevi kārtībā. Ir bijis ļoti sāpīgi, kad mamma saka: “Nebiedē džekus, uzliec vismaz skropstu tušu! Pasākumā būs visādas “planckas”, bet savākušos tevi pamanīs.”

Hermīne: Mūs abas iedvesmo arī mammas ģērbšanās stils. Nekautrējamies vilkt, ko gribam. Bet normas robežās.

Grieta: Daudzmaz. Mamma ir iemācījusi nēsāt rotas.

Baiba: Esmu atradusi labu attaisnojumu – ja esmu aizgājusi pie rotu mākslinieka un nevaru noturēties, nenopirkusi kārtējo rotu, saku: “Man ir divas meitas, es drīkstu – ir, kam atstāt!” Lai viņām nav jāgaida, kad nomiršu, ik pa brīdim kādu arī uzdāvinu.  

Grieta: Tās ir gaumīgas.

Hermīne: Ļoti, ļoti!

Baiba: Ķēdītes vajag atjaunot, jo tās ar laiku mēdz iespiesties kaklā. (Smejas) Saprotu, ka nedrīkstētu pirkt tik daudz, bet tās ir lietas, kas nenoveco un no modes neiziet. Tā ir – mēs gribot negribot kopējam savas mammas. Atceros, kā 14 gados skatījos uz savējo – bāc, es nekad tā nedarīšu! Man nebūs dārza… Bet tagad ir. Baidos, ka ar vecumu nesāk lopi nākt mājās.

Droši vien tāpat kā tava mamma teiksi: “Tā kaza ir humoram.”

Baiba: Jā, tas ir viņas slavenais teiciens. Jaunpils omei daudz kas ir humoram. Tāda ģenētika man no viņas. Mamma uzauga tādos apstākļos, ka man vispār nav tiesību čīkstēt. Viņi ģimenē bija seši bērni, viens no tiem – invalīds, visu mūžu ratos. Kad augu, mammas māsa vēl bija dzīva, atceros, kā vecmāmiņa ar viņu ņēmās, kādi padomju laikā bija rati. Vari iedomāties, kāda ir dzīve ar invalīdu, bet viņa bija dzīvīga, mācīja man dziesmas, adīja un nebija apvainojusies.

Domāju – kādas man ir tiesības būt neomā, ja pa priekšu, gaismu rādot, gāja mana vecmāmiņa? Kā tik omei nav gājis – kad tētis nomira, palikām trīs bērni, dzīvei vēl nederīgi, kā kucēni, kas ēd zāli, zemi, ābolus – bez jēgas. Viņa taču izsitās, tika galā ar situāciju, kaut bija riktīgi traki. Mamma ar savu optimismu nošarmēja servisa meistaru un apprecējās! Manai otrai vecmāmiņai krievi atņēma visu, bet arī viņu baigi apvainojušos es neesmu redzējusi. Viņas man rādīja, kā dzīvot.

Tāpēc man ir nenormālas dusmas uz tiem, kuri katru dienu raksta feisbukā, cik slikta ir valdība un cik riebīgi laiki. Domāju – ak dievs, aizvest tevi uz Sibīriju, lai apskaties, kas slikti, tad, uz ceļiem lūgdamies, gribēsi atpakaļ pandēmiju! Galvenais, ka es tos cilvēkus pazīstu, kādu ceļu esam gājuši kopā, tāpēc neticu tam, ko redzu. Domāju – vai tās ir grūtības, ja tevi mazliet ierobežo? Maskas jānēsā – ak dieviņ, tētiņ!… Kas viņiem pa priekšu gāja? Kas aizsēja acis? Forši, ka manas meitas to izdzīvo, grūti laiki veido stiprus cilvēkus. Ir mācības, kuras nevar apgūt teorētiski.

Kādi ir meiteņu trakākie nedarbi?

Baiba: Tie īstenībā ir forši! Hermīnei jau kopš dzimšanas ir ļoti spītīgs raksturs, visu laiku vajadzēja rēķināties...

Hermīne: Ar ko tad?

Baiba: Kas viņai patiks vai nepatiks… Ciemiņi, kas brauca uz Grietas dzimšanas dienu, zināja, ka arī Hermīnei obligāti vajag dāvanu un tā nedrīkstēja būt mazvērtīgāka.

Hermīne: Izskatās, ka esmu ļoti izlutināta.

Baiba: Kad Grieta vēra vaļā savu dāvanu, Hermīne skrēja skatīties un ārdījās, ja nebija pa prātam. Vari darīt, ko gribi, – tāds cilvēks.  

Hermīne: Tagad es esmu normāla!

Baiba: Jā, skandālus Hermīne taisīja jebkur un uz līdzenas vietas – svēta lieta. Viņai viss bija šausmīgi sakāpināts. Bet Griečukam – ne…

Grieta: Biju bišķi pa gaisu. Mierīgi varēju visu aizmirst. Uz čella ieskaiti aizbraucu bez instrumenta.

Baiba: Viņa, izkāpusi no mašīnas, regulāri aizgāja pretējā virzienā. Aizbraucu uz darbu, skatos – Grietas soma mašīnā… Saucu taksistu, kurš no Pļavniekiem to veda uz skolu.

Grieta: Man bija sava filma.

Baiba: Visu laiku atradās tādā kā izplatījumā. Baigo nedarbu nebija. Ja aizbraucām uz trim dienām, mājās ballīte, atgriežoties domājām – labi, ka jumts ir, māja uz vietas. Plīts virsmā izskaldīts caurums – nu, nekas! (Smejas)

Hermīne: Ja godīgi, to pamanīju tikai tad, kad vecāki parādīja. Pat nezinu, kā…

Baiba: Dekori no sienas nokrituši, pazuduši – ai, nieki… Vai tad tie ir kādi pārkāpumi? Reizēm ar Gati škrobojamies, bet tad padomājam – tā ir maksa par mūsu jaunības izdarībām, tās vēl neviens nav atkārtojis. Es noteikti uzvedos trakāk, pat zem vilciena pakļuvu, izdzīvoju.

Hermīne: Un bandītu mašīnā.

Baiba: Jā, gūstā deviņdesmitajos. Viņas, paldies dievam, nav tik trakas.

Kā Gatim iet ar jums trijām?

Grieta: Man Gatis ir patēvs, ļoti tuvs cilvēks. Sākumā bija sarežģīti – es, maza meitene, nesapratu, kāpēc viņš mammas dzīvē ir parādījies. Gatis ir vienīgais, kuram esmu stāstījusi visu, kas ar mani notiek. Ja tiešām sanāk “kādi sūdi”, viņam zvanu pirmajam. Gatis ir cilvēks, kurš man vienmēr palīdzēs, būs gatavs izglābt. Viņš man stāsta arī par savām jaunības problēmām. Tāpat ar savu tēti runāju par visu, arī par viņa trakulībām. Abi esam lieli sapņotāji, pa gaisu.

Hermīne: Ar Gati raksturos esam līdzīgi, abi spītīgi – man ir taisnība, kaut zinu, ka nav. Bet viņš ir sirsnīgākais cilvēks, kādu pazīstu. Uz Gati vienmēr var paļauties, viņš vienmēr būs blakus. Pat ja nav emocionālā uķi puķi, zinu, ka varu piezvanīt, viņš sekundē būs klāt, palīdzēs, lai vai kas. Es bez viņa nevarētu. Es nespētu vēlēties sev labāku tēvu, vecākus. Ļoti, ļoti patīk…

Baiba: Patīkami cilvēki. (Smejas) Ja viņš to dzird, jau tur roku uz Swedbank lietotnes.

Vai var būt, ka no šī poligona izaugs ienesīgs bizness?

Baiba: Tā to uzstādīt nebūtu pareizi, bet no labām lietām mēdz izaugt kaut kas labs. Es savu YouTube kanālu uztaisīju, lai visas olas nebūtu vienā groziņā. Cenšos kaut ko darīt uz visām pusēm, lai nav tā, ka X stundā palieku bez darba. To ieteiktu visiem. Šī situācija labi parādīja, ka stabils darbs var pazust vienā mirklī, pat nevar nojaust, no kuras puses pūtīs vēji. Visu mūžu esmu bijusi spiesta meklēt iespējas. YouTube ir demokrātiska platforma, ikviens var nostāties un runāt. Ja dari to pietiekami pārliecinoši, atradīsies kāds, kuram tas būs interesanti. Visu mūžu esmu strādājusi komerctelevīzijās, tas ir bizness, struktūra, kur jāiekļaujas, tas pats radio. Esmu priecīga katru rītu doties uz darbu, bet, protams, ar to man ir par maz. Varbūt YouTube vagonā ielēcu pēdējā brīdī, bet meitām vajadzēja pieaugt. Esmu redzējusi, kā mammas bīda bērniņus caur Instagram kontiem – nav slikti, bet tā gluži nav bērna izvēle. Savulaik Grieta atteicās filmēties Es mīlu jūsu meitu.

Grieta: Biju maza un stulba, kaut kāds spīts… Es tiešām gribētu atgriezties laikā.

Baiba: Vajadzēja mazu bērnu, parādījām visu, kas jādara… Bet cilvēks atteicās, pieņēma lēmumu. Es nerāvos vilkt bērnus savos projektos. Svarīgi, lai esi interesants kā personība, nevis kā atpazīstamas mammas bērnelis. Mums ir atšķirīgi viedokļi, reizēm caur sarunām saprotu, ka man nav taisnība, varbūt ir vēl kāda patiesība.   

Grieta, brauksi uz Berlīni kino mācīties?

Grieta: Tāda doma ir – par operatoru, kino mākslu. Izmēģināju Latvijā, īsti nesanāca, sapratu, ka jāizmanto vācu diploms un zināšanas. Protams, gribas palikt Latvijā, bet jūtu, ka esmu mazliet iesūnojusi, jābrauc prom.

Hermīne, ko tu dari Nīderlandē?

Hermīne: Ideja nāca no māsīcas, kura tur bija apmaiņas gadā. Tādām foršām iespējām jāsaka “jā” – vienalga, cik ļoti tev bail – to arī mamma ir mācījusi. Brīnišķīgi – aizbraukt uz citu valsti pamācīties, nomainīt vidi, iepazīties ar jauniem cilvēkiem. Izkāpt no komforta zonas, padzīvot citā valstī – un kur tad vēl, ja ne Nīderlandē!

Baiba: Pandēmija to deformēja, jo programma, kurā Hermīne piedalās, piedāvāja arī tādas tik eksotiskas valstis kā Čīle, Jaunzēlande, Austrālija.

Hermīne: Tas ir tālu. Es ērtāk justos, neatrodoties citā kontinentā.