“Man tas paliks atmiņā uz mūžu.” Inese pastāsta par armijas rezervistu apmācībās piedzīvoto

Kad piedalījāties brīvprātīgajās rezervistu apmācībās? Kur tās notika?

Rezervistu militārās pamatapmācības kursā es piedalījos 2020.gada vasarā. Pamatapmācības kurss notika Alūksnē NBS Kājnieku skolā (KS).

Kāpēc to darījāt? Kāda bija jūsu galvenā motivācija, mērķis?  

Valsts aizsardzība man jau iepriekš interesēja, jo daudzi paziņas strādā NBS un aicināja mani pievienoties, taču kādreiz šķita, ka tas vairāk domāts vīriešiem, kas izrādījās tikai stereotips.

Esmu savas valsts patriote un vēlos būt valstij noderīga, nepieciešamības gadījumā aizstāvēt savu valsti, tāpēc nolēmu, ka šāds pamatapmācības kurss ir jāapgūst, lai iegūtu militārās pamatzināšanas.

Strādājot NBS, manos amata pienākumos ietilpst sagatavot informāciju medijiem un sociālajiem tīkliem par rezerves karavīru un rezervistu militārajām mācībām, tāpēc tas ir lietderīgi arī manu pienākumu pildīšanai ikdienas darbā, jo kurš gan labāk var par pamatapmācības kursu izstāstīt, kā tas, kurš ir izgājis tam visam cauri, lai labāk izprastu kursa pamatapmācības programmu, sagatavotību, pašas apmācības lietderību un slodzi, līdz ar to lēmums par šādu rezervista militārās pamatapmācības kursa apgūšanu tika pieņemts  ātri, ģimene mani atbalstīja.

Lūdzu, raksturojiet apmācības. Ko tur darījāt? Cik daudzi bijāt? Kāds bija dienas ritms?

Rezervistu militārās pamatapmācības kurss mums norisinājās piecu nedēļu garumā, kur trīs nedēļas mēs apguvām militārās pamatiemaņas gan individuālajā līmenī, gan kolektīvo iemaņu līmenī. Mācījāmies gan teoriju, gan praktisko ieroču apmācību, orientēšanos apvidū, topogrāfiju, sakaru apmācību, normatīvos aktus, fizisko sagatavotību un  medicīnu-pirmo palīdzību.

Pēdējās divas nedēļas piedalījāmies Mācību vadības pavēlniecības militārajās mācībās “Wise Adder 2020”, kas tika rīkotas mācību cikla “Namejs 2020” ietvaros, kur iegūtās zināšanas pielietojām un nostiprinājām.

Mācībās bija situācija, kad bija jāvēro, vai netuvojas pretinieks, dežūrējot uz jumta un vērojot, acis tika visu laiku sasprindzinātas un skats bija vērsts uz visām pusēm ar pilnu atbildību, lai nepalaistu ienaidnieku garām, sanāca, ka bijām ar kolēģi noturējušas miskastes maisu par pretinieku, un pašām par to nāca smiekli.

Kopā pamatapmācības kursu uzsākām 19 rezervisti - Latvijas pilsoņi bez militāras sagatavotības, taču pabeidzām 17 kursanti. Kursā bijām 7 sievietes un 10 vīrieši.

Pirmās dienas bija ļoti grūti pielāgoties dienas ritmam, jo bija jāceļās agri, jau ap pulksten 6.30, un ļoti daudz kas jāpaspēj izdarīt līdz apmācību sākumam. Celšanās sākās ar rīta higiēnu, gultas klāšanu, pēc tās sportošana laukā, tad brokastis, telpas uzkopšana, rīta apskate, izvade, un ap pulksten 9.00 mums sākās nodarbības.

Sākumā šķita, ka to visu ir neiespējami tik mazā laika sprīdī paspēt izdarīt, taču tās bija kādas pirmās divas, trīs dienas, organisms sāka pielāgoties jaunajam ritmam līdz tam, kad jau 10 minūtes man šķita, ka ir ļoti daudz laika. Laiku sāku novērtēt pavisam citādāk, jo sākumā bija sajūta, ka laika ir par maz un slodze liela, taču, pareizi saplānojot laiku, izveidojās ritms un disciplīna, darbības kļuva ātrākas un varēju jau 10 minūtēs paspēt  aiziet uz rīta tualeti, dušu, izmazgāt zobus, saklāt gultu, apģērbties rīta rosmei un vēl uz mirkli apsēsties.

Pēc vakariņām mums sākās pašmācība, mācījāmies teoriju, kārtojām ekipējumu, uzkopām izvietojumu. Šeit jau pašā sākumā sapratām, ka svarīgs ir komandas darbs, kur viens otram palīdzējām mācīties, atprasot zināšanas, kopīgi mācījāmies ieroču detaļu nosaukumus, izjaukšanu un salikšanu, kā arī palīdzējām sakārtot un pielāgot ekipējumu. Viens otru atbalstījām, uzmundrinājām, daudz jokojām un dziedājām, kas patika ne tikai mums, bet arī instruktoriem.

Kādas bija jūsu sajūtas pirms apmācībām? Vai nebija baiļu, bažu, ka varētu neizturēt?

Nē, baiļu sajūtas un šaubu nebija nemaz, protams, mazliet satraukums bija par to, kā būs, jo gāju uz ko jaunu un nezināmu. Zināju, ka izturēšu, jo biju nospraudusi mērķi, ka vēlos  iepazīt tuvāk militāro vidi un iegūt militārās pamatzināšanas, lai būtu apmācīta. Gāju ar optimismu uz pamapmācības kursu. Dodoties uz apmācībām, man pastāstīja mazus knifiņu no armijas dzīves, piemēram, lai kabatā ielieku ledenes, lai būtu enerģija, kad gribēsies ko saldu palikt zem mēles, tas bija vērtīgs padoms, kas noderēja, īpaši mežā, kad enerģija tika vairāk patērēta.

Vai apmācību laikā kādā brīdī radās doma, ka tās tomēr nav piemērotas jums, tāpēc vajadzētu pārtraukt un braukt mājās?

Nē, šādas domas nebija. Taču, kad kurss bija gandrīz galā un gatavojāmies karavīra zvēresta došanai, lai kļūtu par rezerves karavīriem, tad mani pārņēma tādas interesantas sajūtas, atbildības sajūta, patriotisms un piederība savai tēvu zemei, tika izvērtētas vērtības. Biju ļoti gandarīta un par sevi lepna, ka pamatapmācības kursu esmu pabeigusi, ka esmu izturējusi un varēšu doties mājās ar iegūtām jaunām zināšanām un pieredzi.

Kādi bija sadzīves apstākļi apmācībās? Vai bija jāguļ arī laukā?

Apmācības laikā par sadzīves apstākļiem nevarējām sūdzēties, jo viss dzīvošanai bija nodrošināts. NBS KS tika nodrošināti formas tērpi, ekipējums, gultas, gultas veļa, dvieļi, dušas, matu žāvētāji, veļas mašīnas, veļas žāvētāji, pulveris, katram bija žāvēšanas skapītis, kur varēja likt drēbes un mitros zābakus žāvēt.

Ēdināšana bija augstā līmenī, porcijas bija lielas un garšīgas, baroja trīs reizes dienā, visiem ēdiens pietika, bijām paēduši un apmierināti.

Jā, bija arī naktis, kad gulējām laukā, mežā teltenē. Mācījāmies pareizi novietot un piesiet telteni, lai tā pa nakti nesagāztos. Gulēšanai bija nodrošināti silti guļammaisi, auksti nebija. Bijām nodrošināti arī ar siltu ēdienu, kā arī ar sausās pārtikas uzturdevu. Es uzskatu, ka ļoti vērtīgi bija tas, ka ieguvām jaunas zināšanas par higiēnu mežā, kā apmazgāties un sevi sakopt, ja ir maz ūdens, jo cilvēka higiēna ir ļoti svarīga, neskatoties uz to, kur viņš atrodas. Iemācījāmies tualetes izveidi mežā.

Kādi, jūsuprāt, ir lielākie ieguvumi no apmācībām?

Manuprāt, jaunas zināšanas vienmēr ir liels ieguvums cilvēka dzīvē. Praktiskās zināšanas un pieredze, ko ieguvu pamatapmācības laikā, noteikti man noder, esot militārajā vidē, ikdienas darbā, kā arī privātajā dzīvē un aizsardzības jomā. Man radās izpratne par militāro vidi, disciplīnu, cik svarīgi ir iemācīties klausīties un sadzirdēt, izpildīt dotās komandas un būt vienotiem, kā arī to, cik svarīgu ieguldījumu veic katrs karavīrs individuāli un kopā.

Kas jums visvairāk patika apmācībās?

Apmācībās bijām ļoti laba komanda, saliedēta, draudzīga, ļoti daudz viens otru atbalstījām un palīdzējām. Kursa programma bija pārdomāta, un tas, kas sākumā šķita, ka nav pa spēkam, izrādījās, ka ir izdarāms. Atsaucīgi un profesionāli instruktori, kas regulāri apvaicājās, vai visi jūtamies labi. Militārā disciplīna, kas radināja pie kārtības un militārā reglamenta ievērošanas.

No kursa noteikti atcerēšos, kā instruktori atgādināja, ka katrā brīvā brīdī jādzer daudz ūdens, kas cilvēka organismam ir ļoti svarīgi pie fiziskas slodzes, tā regulāri uzsaucot: “Dzeriet ūdeni”, un visi viens otram smaidot uzsauca, ka patiešām vajag padzerties, un reizē padzērāmies.

Patīkami atcerēties šīs sajūtas, ko nebiju pirms tam tā iedomājusies, ka padsmit sveši cilvēki no civilās dzīves, kas ir pilnīgi dažādi, strādā dažādās nozarēs un ar dažādu dzīvesveidu var kļūt tik vienoti – kā viens vesels, sadarboties, izpalīdzēt, sekot līdzi viens otram, tā ir vērtība, kas parāda, ka  tikai “kopā viens vesels ir spēks”, tagad izprotu šo vārdu patieso nozīmi.

Atmiņā paliks brīdis, kad atnācām no meža mācībām piekusuši un nemazgājušies, apsēdāmies un tīrījām ieročus, bet tas mums netraucēja smaidīt un dziedāt patriotiskas dziesmas, instruktori bija pārsteigti un priecājās par mums, ka esam ļoti optimistiski kursanti.

Atceros, kā gaidījām dienas noslēgumu, tā bija neaprakstāma sajūta, saulrietā gājām vakara pastaigā - dziedājām dziesmas skaļi, skaidri un no sirds, un tajā ritmā soļojām, brīžiem vien acīs sariesās prieka asaras, ka tieši es tur esmu. Man tas paliks atmiņā uz mūžu.

Kas apmācību laikā bija vissmagākais? Ko bija visgrūtāk pieņemt, izdarīt?

Tā kā kurss ilga 5 nedēļas bez brīvdienām, tas bija intensīvs, un ieguvām daudz jaunu zināšanu, tad nebija laika ilgoties pēc mājām vai skumt, jo brīvajos brīžos varējām sazvanīties ar ģimeni un draugiem. Es kursu uztvēru mazliet ar humoru un zināju, ka katra diena ir vērtīgi pavadīta diena un esmu uzzinājusi, iemācījusies ko jaunu.

Ja kas jāmin, tad man grūtākais sākumā bija ieroča izjaukšana un salikšana, detaļu nosaukumu atcerēšanās, jo nekad to nebiju darījusi, bet, jo vairāk jaucām un tīrījām, jo beigās šķita, ka nekā sarežģīta jau tur nav.

Kāda bija fiziskā slodze kursa laikā? Kā jums šķiet, vai tā būtu izturama biroja darbiniekam, kurš ikdienā regulāri nenodarbojas ar fiziskajām aktivitātēm?

Fiziskā slodze bija visu kursa laiku, protams, bija sākumā jāpierod, taču no tā nevajag baidīties, jo kā instruktori teica: “Fizisko var uztrenēt arī tad, ja ikdienā ar sportu nenodarbojas.” Tāpēc katru rītu mums bija rīta rosme, kur iesildījāmies, skrējām un skrienot izpildījām dažādus vingrojumus, beigās atsildījāmies, bet tas notika pakāpeniski, pamazām ar katru dienu slodzi deva lielāku, jo izpildīt varējām arvien vairāk un labāk. Trenējām nodarbībās rokas, lai dodoties uz mežu varētu noturēt ieroci un rokas nenogurtu. Protams, man vajadzēja pierast arī pie tā, ka galvā jānēsā ķivere un mugurā jāvelk bruņu veste ar uzkabi.

Jā, kurss ir pielāgots gan sievietēm, gan vīriešiem, gan aktīviem sportistiem, gan biroja darbiniekiem. Noteikti biroja darbinieks droši var piedalīties rezervistu militārās pamatapmācības kursā. Tādēļ jau tas ir pamatapmācības kurss rezervistiem-Latvijas pilsoņiem bez militāras sagatavotības un zināšanām.

Arī es esmu biroja darbiniece un ikdienā ar sportu nenodarbojos, taču, kā jau minēju, fizisko slodzi var uztrenēt. Pati pat nemanīju, pa kuru laiku biju jau uztrenējusi gan rokas, gan kājas, gan fizisko sagatavotību, jo pēc vairākām dienām jau ķivere ar bruņuvesti un uzkabi tik smaga vairs nešķita un varēju ar visu ekipējumu un ieroci skriet pa mežu. Es domāju, ka nepieciešama tikai vēlme mācīties un pilnveidoties, un, dodoties uz kursu, nospraust mērķi, kāpēc cilvēks vēlas apgūt pamatamācības kursu, jo jāsaprot, ka pēc šī kursa viņš kļūs par rezerves karavīru.

Kurss nav piemērots cilvēkam, ja viņš domā, ka varēs runāt pretī, slinkot un čīkstēt, šeit sevis žēlošana neder, kā arī neder: “Es nevaru”, “Man nesanāk”, jo tad cieš visi kursanti, tāpēc jau mēs tur gājām, lai mācītos un iemācītos.

Vai kopā ar jums apmācībās piedalījās arī citas sievietes? Kā jutāties kā sieviete kolektīvā, kur vairums cilvēku ir vīrieši?

Jā, kursā bijām 7 sievietes, bet liels pārsvars jau vīriešu nebija. Man paveicās, jo bijām patiešām saliedēts kurss. Šķiroti netikām, visi bijām vienlīdzīgi. Apmācību laikā visu darījām vienādi, neskatoties uz dzimumu. Manuprāt, sievietes jau piesakoties rezervistu militārās pamatapmācības kursam, pieņem tādu kā mazu izaicinājumu, jo iet uz nezināmo. Uz kursu gāju ar optimismu un smaidu sejā, kas mani pavadīja visu kursa laiku, komunicēju kā ar sievietēm, tā ar vīriešiem, tas man nekādu diskomforta sajūtu neradīja. Nebija tādu brīžu, kad vīrieši uz mums skatītos kā uz nevērtīgākām.

Atceros, kad rakām ierakumu, bijām 2 sievietes un 1 vīrietis, mums ar kursanti rakt ierakumu nebija nekādu problēmu un pat puiši uzslavēja, kur mēs tik ātri varam izrakt, ka būs jāiet palīdzēt, kas tā arī bija, kad savu ierakumu bijām izveidojuši.

Vai kā sieviete jutāt pret sevi citādāku (piemēram, saudzējošāku) attieksmi?

Kursa programma un slodze visiem bija vienāda, izņēmumu, ka kaut ko varētu nedarīt vai darīt mazāk, nebija. Šeit “džentelmeniskums” vairāk izpaudās tieši komandā, nevis kā civilajā dzīvē pierasts, ka kāds palaiž kaut kur pa priekšu. Insrtuktori bieži vien mums teica: “Komanda ir tik stipra, cik vājākais posms”, kas mudināja sevi domās motivēt: “Es varu!”, “Man sanāks”, “Es to izdarīšu.”

Bija momenti, kad puiši bija vērīgi, piemēram, mežā, kad bija jāuzliek no zemes lielā, smagā soma uz muguras, tad puiši piesteidzās palīdzēt bez prasīšanas, ja redzēja, ka kādai no meitenēm tik veikli negāja. Svarīgi apzināties, ka visu nevar uzreiz mācēt un zināt, tāpēc jau tās ir mācības, kur  mācāmies - kā  teicienā: “Grūti mācībās, viegli kaujā.”

Kāpēc vispār sievietēm, jūsuprāt, vajadzētu piedalīties šādās brīvprātīgajās rezervistu apmācībās?

Es negribētu šeit dalīt, jo domāju, ka iegūt militārās zināšanas un prast tās pielietot krīzes gadījumā, kā arī kļūt par rezerves karavīru, iesaistīties valsts aizsardzībā ir svarīgi katram savas valsts patriotam, Latvijas pilsonim neatkarīgi no dzimuma, jo katram ir savas stiprās puses un prasmes, kas var būt noderīgas armijai. Sievietes ir mērķtiecīgas, izturīgas un apņēmīgas, iemācīties var mācoties un praktizējoties, un nevajag baidīties uzdrīkstēties.

Iespējams, ka pēc šī pamatapamācības kursa, kur cilvēks gūst ieskatu militārajā jomā un saprot, ka militārā tēma viņam ir ļoti tuva, izdomā pievienoties profesionālajam militārajam dienestam vai dienestam Zemessardzē. No biedriem, ar ko kopā pabeidzu rezervistu militārās pamatapmācības kursu, kāds uzsāka profesionālo dienestu, kāds - dienestu Zemessardzē, kāds palika rezerves karavīra statusā.

Vai plānojat piedalīties vēl kādās militārās apmācībās? Kāpēc?

Protams, esmu rezerves karavīrs un uzskatu, ka man ir jāpiedalās un savs ieguldījums, lai arī varbūt tas ir mazs, bet jādod valstij, lai sevi pilnveidotu, uzturētu zināšanas un atjaunotu iemaņas. Arī pagājušajā gadā biju iesaukta uz vairākām dienām militārajās mācībās un arī šogad plānoju piedalīties.