Esmeralda Ermale par Ukrainu un atgriešanos teātrī: "Tas notiek ar mums"

Mēs ar Esmeraldu neesam redzējušās vairākus gadus, un, atkal satiekoties, tos šķietami var sajust gluži vai taustāmi. Ir moderni runāt par tektoniskām pārmaiņām sabiedrības domāšanā, un te to var just arī vienā cilvēkā. Es nerunāju par emociju vēju, kas spēj no sejas aizpūst smaidu vai skumjas; šīs pārmaiņas ir daudz pamatīgākas, uz palikšanu.

Tas notiek ar mums

– Ukrainā notiek vardarbīgs karš – kā to pārdzīvojat?

– Ko vēl bez šausmām un vaimanām es varētu pateikt… Ir noticis tas acīm redzamais neticamais, ko mēs visi tā kā drusciņ pieļāvām, bet dziļi sirdī negribējām ticēt, ka tā varētu būt. Diemžēl tā ir īstenība – viens vājprātīgs cilvēks ir savārījis tādu putru, no kuras pats diez vai tiks ārā. Un visbriesmīgākais šajā situācijā ir tas, ka, gluži kā bija vīrusa piekritēji un noliedzēji, tā atkal ir tādi, kuriem karš šķiet pieņemams, un ir tādi, kuri jūt līdzi Ukrainai, dara visu iespējamo, lai palīdzētu. Taču dažādi domājoši cilvēki visos laikos ir bijuši, tikai tagad tas ir tik nenormāli spilgti atklājies. Ir ļoti skumji un sāpīgi. Tiem, kuri domā līdzīgi, vajag skaļi paust savu viedokli, bet arī te man ir dalītas jūtas.

Pavicināt ar karodziņu savā smaidošajā profila bildē man liekas mazliet amorāli. Visas šīs lietas pēkšņi kļuvušas ļoti sarežģītas. Jādara tas, ko katrs spējam atzīt par cilvēcīgu, palīdzēt un, Dieva dēļ, nenovērsties no nabaga valsts, kas tagad mūsu vietā to visu izcieš. Līdzekļi, kā varam atbalstīt, nav neierobežoti. Ir briesmīgi apzināties, ka viņi tur mirst, cieš un karo, bet mēs varam te lemt, lietot sankcijas vai ne. Tas izklausās šausmīgi nelīdzvērtīgi.

– Sekojat līdzi ziņām?

– Kā gan var nesekot! Tāpat kā visi, kad plūst pāri malām, es izslēdzu, nolieku un mēģinu atslēgties, bet nav iespējams, jo fons visu laiku ir tāds, ka liekas – tas notiek tieši ar mums. Šeit, mūsu zemē. Kaut arī tā nav. Tāpēc nevaru iedomāties, kā jūtas ukraiņi, ja mēs jūtamies tā, ka ir vāks virs galvas un nelaime atnākusi.

– Laikam lielākā daļa cilvēku tagad jūtas vienādi.

– Tā es domāju… Izņemot tos, kuriem liekas citādi. Kā, piemēram, Marinai Ļipčenko, festivāla Baltijas pērle rīkotājai, kura publicē pilnīgi pretēju viedokli. Viņa gandrīz vai piedraud – padomājiet, ko rakstāt sociālajos tīklos, jo elektroniski viss saglabājas. Kas zina, kas pēc kāda laika varot notikt, ja tur ko paudīsim. Nu… mati ceļas stāvus. Mēs dzīvojam viņiem līdzās. Piekrītu Kariņam, ka nevajag vērsties pret krievu cilvēkiem, bet mēs jau vēršamies tikai pret tiem, kuri mīl Putinu, ar šausmām skatāmies uz tiem, kuri saka – Putins zina, ko dara, viņam nav izejas. Vājprāts… Tas ir izmisīgs stāsts, ārkārtīgi nomācošs.

– Skatījos raidījumu par Bezvēsts pazudušo uzņemšanas procesu – komandā sadarbojās gan latvieši, gan krievi, arī jūs filmējāties šajā seriālā.

– Jā. Tiklīdz varam vienoties par lietām, kas mūs visus interesē un par ko degam, viss ir kārtībā. Bet man nav pieņemami ir uzskati, ka vardarbība, karš ir attaisnojami. Nesaprotu, kā vispār iespējams sarunāties ar tādiem cilvēkiem.

– Daudz kam ikdienā nozīmi saskatīt ir ļoti grūti.

– Tiešām ceru, ka mūsu valsts šajā situācijā darīs visu iespējamo. Arī mana draudzene ar savu mammu ir atbraukusi no Ukrainas, laimīgi – uzreiz tika izmitinātas hotelī, pieņemtas, paēdinātas. Ceru, ka tas neapstāsies un attīstīsies arī tā, ka viņa varēs savus kontus šeit atvērt un savu pabalsta naudu saņemt bez liekas gaidīšanas un šķēršļiem, ka viss ātri tiks likumiski sakārtots. Cilvēki it kā dara visu, kas vajadzīgs, grib palīdzēt, bet likums viņus attur, atkal uz kaut ko jāgaida – to drīkst un to ne...

– Gan cilvēki, gan institūcijas mēģina mobilizēties, un nedēļas laikā daudz kas ir panākts. Ir cerība, ka vismaz ar birokrātiskām lietām tiksim galā.

– Jā,  būtu labi tās paātrināt. Šī tomēr ir ārkārtas situācija, ne ikdienas dzīve, kad var gaidīt. Turam īkšķus, neko citu daudz darīt mēs nevaram..

Ar savējiem svešā teātrī

– Bija patīkams pārsteigums jūs ieraudzīt uz skatuves izrādē Sievietes daļas. Spēlējat ar lielu atdevi – tas ir tādēļ, ka prieks par lielo skatuvi, vai arī tēma ir saistoša?

– Zināt, atbilde tāda – katra loma jāspēlē ar milzīgu atdevi (smejas).

– Jūs to darāt vienmēr, taisnība, bet šoreiz šķita – tur klāt ir vēl kaut kas…

– Lai būtu liels gandarījums par to, ko dari, ir jāsakrīt dažādiem faktoriem. Pirmkārt, jābūt labam materiālam, kas pievelk un ļauj meklēt vēl un vēl, katru reizi arvien dziļāk. Dažkārt jāmeklē, ar ko aizvietot neesošus konfliktus, situāciju samezglojumus, lai spētu piesaistīt skatītāju interesi un darbība risinātos sakarīgi. Šajā lugā tēli ir ļoti spilgti, konkrēti, viņus var ļoti labi uztaustīt. Katram ir dots kāds pamatojums, katram ir kāda ķeza, trauma, sava stiprā un ļoti vājā puse. Tas dod barību gan aktieriem, gan režisoram.

– Līdz ar to saprotat savu tēlu – Magdalēnu?

– Pārdroši būtu teikt, ka tas notika uzreiz, bet sapratu, no kura gala ķerties klāt. Bija liels prieks, ka režisore Ināra Slucka mani uzaicināja. Vienmēr viņas izrādes esmu skatījusies ar cieņu un apbrīnu – kā viņa to spēj dabūt gatavu... Atceros kādu ar Veltu Līni, šķiet, Dailes teātra Mazajā zālē, tā varētu būt viena no pirmajām Ināras izrādēm, varbūt diplomdarbs...

– Tas manās zināšanās ir baltais laukums – Slucka un Līne Dailē?!

– Jā, Līne bija ar mieru strādāt šajā monoizrādē, un, iespējams, remonta dēļ tā notika Dailē. Atceros, ka mani tas darbs pārliecināja, domāju – ja tā var vienu vecmeistaru izmīcīt, pilnīgi citādu parādīt, nu, tur ir iekšā! Tāpēc ļoti priecājos ar Ināru strādāt un ne par kapeiku neesmu vīlusies, gluži otrādi – ar lielu baudu to daru. Visi kolēģi šķiet tik saprotoši, pieņemoši, sirsnīgi, mīļi un vienkārši, ka problēmu nav vispār. Nav jau viegli spert soli svešā teātrī, kur viss nav līdz mielēm pazīstams, bet tas, ka kolēģi bija tik labi un jauki, visu atviegloja. Es diezgan ātri nomierinājos.

Uz skarbuma robežas

– Ināra Slucka ik pa brīdim pieskaras lielajai, dziļajai sievišķības tēmai – caur Tukšo ziedu, Nodevību, Bagāto kundzi… Kuras sievietes likteņa vai būtības šķautnes jūsos rezonē visvairāk, strādājot pie šā darba? Par ko aizdomājāties?

– Par to, kas lugā ir aktuāls. Cik ļoti esam saistīti ar saviem senčiem, ģimeni, dzimtu, ar to, kā pieaugot jūtamies, kā redzam rīkojamies savus vecākus, cik ļoti dziļi, pat vēloties rīkoties pretēji, tas ir mūsu šūnās, un neapzinoties reizēm atkārtojam vecāku rīcību, uzskatus, pat ja mums tie nav patikuši. Reizēm otrādi – tas, ka cenšamies iet no šā varianta prom, pagriežamies par 180 grādiem, izraisa citas katastrofas. Arī personīgajā dzīvē. Domā, ka nu gan darīsi pilnīgi citādi nekā tavi vecāki, bet – atkal nav labi. Jo tavi bērni ir citādi, viņiem no tevis vajadzīgs kas cits. Ir dabiska vēlme mainīties, iet prom no tā, kas nepatīk, radīt kaut ko citu, labāku, taču nekad nav apsolījuma, ka izdosies. Grūti izkāpt no savas uztveres, apziņas, priekšstatu gultnes un paskatīties uz lietām no malas, ar svaigu aci. Liekas, tas ir pat neiespējami, jo kā gan cilvēks var skatīties uz kaut ko ārpus savas pieredzes, sapratnes?

Tāpēc rodas konflikti, arī sabiedrībā, jo katrs to situāciju redzam citādi. Un katrs vēlamies, lai tā atrisinās tieši tā, kā mums šķiet pareizi. Tad arī sākas visas pretrunas, pārpratumi, nelaimes un krīzes, un ne velti, jo zinām taču, ka arī mīlestības valodas ir tik dažādas. Ja tu tās visas apgūsti un meistarīgi proti īstajā brīdī lietot īsto paņēmienu, tad vari būt ļoti veiksmīgs. Bet kurš gan to tik perfekti spēj izdarīt? Tāpat ar bērniem – lielākoties rīkojamies intuitīvi, kā, šķiet, būtu pareizi, bet ne vienmēr tas trāpa desmitniekā. Ne vienmēr viņam tas ir pieņemamākais, rodas sarežģījumi. Protams, šodien labi zinām, ka ģimenē vajag stāstīt, kā jūties, ko gribi, sagaidi, lai būtu laimīgs, bet arī šīs sarunas nav vienkāršas, jo katrs taču saprotam ko citu. Pat viens izteikts vārds izraisa dažādas reakcijas, dažkārt – pilnīgu pretestību, un kur nu vēl intonācija, brīdis, kad tas tiek izteikts.

– Vai pati tapāt cilvēciski gudrāka? Jums arī ir divas meitas...

– Nezinu, man laikam to grūti teikt… Vai mēs paši piefiksējam, kā maināmies, kā pēkšņi to saprotam? Varbūt to tikai mūsu tuvinieki var pamanīt, ka kļūstam maigāki vai skarbāki, pielaidīgāki, saprotošāki. Šķiet, man tas viss jau bija pazīstams – šīs situācijas, konflikti. Varu tikai lieku reizi pārliecināties, ka visi kādās situācijās ejam tiem cauri. Un pārliecinos, cik grūti tas ir – atrast pareizo ceļu, veidu. Ne vienmēr tas, ka gribi labu, nes augļus. Diemžēl tā ir.

– Pāri visam droši vien ir mīlestība?

– Nešaubīgi. Tikai – kā katrs spējam to izpaust. Magdalēna ir augusi skarbi atturīgā ģimenē, nav radusi pie maiguma izpausmēm, nav bijis sapratnes ģimenē, ar vīru. Viņas pirmā mīlestība tika nogriezta, aizsaukta prom, neviens neprasīja, kā viņa labāk grib, teica – tā būs, un viss. Ar to viņa arī dzīvo. Magdalēna ir iemācījusies sevi nomierināt, un tā viņa mēģina nomierināt arī savas meitas – jāiztur, un miers.

– Jo šķiet, ka tā recepte darbosies?

– Jā, tādus līdzekļus uzkrājam, vērojot, kā ar līdzīgām likstām tiek galā tuvinieki. Kad tāds brīdis pienāk mums, tas ir pirmais, kas ir pa rokai. Kad izejam ārpus ģimenes, redzam, kā citi to dara, tad varam analizēt, kā ir labāk, bet pirmā reakcija ir instinktīva – tā, kas tev ir asinīs. No tā, man liekas, ir diezgan grūti tikt vaļā.

– Reizēm lielāko mīlestību varam piedzīvot, ja tuvs cilvēks ir blakus, pat īpaši neko nedarot.

– Jā, nevis novērtējumu, spriedumu izteikt, bet vienkārši būt un atbalstīt. Arī tad, ja liekas – šis lēmums gan nenovedīs ne pie kā laba. Patiesībā mēs to nezinām. Mums tā var šķist, bet mēs jau nezinām.

– Magdalēna tomēr sper konkrētu soli, piemēram, dod naudu meitas vīram, lai viņš pazūd... Tajā brīdī nodrebēju, jo ir robežas, ko nedrīkst pārkāpt.

– Robežas ir ļoti grūti nosakāmas. To var tikai pēc tam, kad izvērtē notikumu, kas no tā iznācis. Domāju, ja, piemēram, tavs bērns ir narkomāns, ir ļoti grūti pateikt, līdz kādai robežai vari ļaut viņam savu dzīvi postīt, un kad jāsaka – viss, pietiek!

– Savā ziņā saprotat Magdalēnu?

– Domāju, ka es tā nedarītu, bet man jāatrod attaisnojums, kāpēc viņa to dara. Un es to visās situācijās varu atrast. Tas ir ļoti dīvaini – labi saprotu, kāds ir šis tēls, skatoties no zāles, ne tik pozitīvs, bet spēlējot man nav tādas sajūtas, jo, izejot no apstākļiem, pieņēmumiem, iemesliem, es daru labāko, ko varu. Rezultāts, protams, īsti netrāpa tur, kur vajadzīgs, bet es viņas dzinuļus pieņemu, citādi nevarētu attaisnot to, kas nāk no viņas mutes laukā. Ja viņai šķiet, ka ar meitu iet pilnīgi uz galu un viņa jāizrauj no situācijas, tad varbūt var darīt visu, lai tas čalis pazūd no dzīves. Kā izrādās, tas jau ir noticis bez viņas. Magdalēna iekrīt māņos, bet ar savu gājienu neko nav sabojājusi. Vismaz tas.

Studēt cilvēku

– Esat stāstījusi, ka arī jūs augāt, neizrādot emocijas. Ja pie kādas filmas gribējās paraudāt, gājāt blakus istabā, jo vecāku klātbūtnē to darīt bija neērti.

– Tā bija pēckara skarbā paaudze, tāda vide, atmosfēra – izturēt, paciesties, izgaidīt... Vienkārši dzīvot uz priekšu. Škita, ka tā neklājas, nav labais tonis šķiesties ar emocijām, brīvi izpaust dusmas, aizkustinājumu. Zināmai savaldībai ir jābūt, to es caur ādu uzsūcu, neviens jau neteica, ka tā jādara. To es no neredzamām zīmēm savā ģimenē biju uzsūkusi.

– Kinoaktieru studija spēja jūsos atvērt emocijas tikai skatuviski vai mainījāties arī dzīvē?

– Tas notiek automātiski un nevar neietekmēt arī personiski. Jā, kopš jaunības ļoti esmu mainījusies arī dzīvē. Vienmēr esmu bijusi ļoti noslēgta, bet pakāpeniski, domāju, līdz ar pieprasījumu no profesijas puses tas mainījās. Un arī dzīve, protams, to nosaka. Kad vairs neesi apstākļos, kas tevi radījuši, tu mainies arī attieksmē pret cilvēkiem, kurus satiec, caur sarunām viņi tevi iespaido, ir tādi, kuri tev patīk, tu uz viņiem paļaujies, un tas dabiski atver, pilnīgi automātiski.

– Atrodam dzīves skolotājus, audzinātājus?

– Aktiera profesija arī cilvēciski ir ļoti noderīga. Ja apzināti strādā, iedziļinies psiholoģijā, attiecībās, ar laiku saproti iemeslus un pats bez kādām psihoterapijām, gudrām pamācībām sāc mainīties. Tas ir process – analizē vienreiz, otrreiz, saproti, kā tēli mijiedarbojas, kāpēc tieši tā reaģē viens uz otru. Tās ir kā studijas dzīves garumā. Tas ir mans amats – studēt cilvēku, viņa psiholoģiju, izturēšanos, reakcijas, iemeslus; tas, ar ko visu dzīvi nodarbojos. Pamazām saprotu arvien vairāk un vairāk.

– Iepriekšējā Dailes teātra posmā parādījās daudz izrāžu par sociālām tēmām – Svinības, Māsas... Vai tās jūs pašu cilvēciski aizskar, liek uzdot jautājumus?

– Tas droši vien atkarīgs no konkrētā dzīves posma, jo ir brīži, kad vairāk esam nodarbināti paši ar savu ģimeni, risinām savas iekšējās problēmas. Posmos, kad viss ir daudzmaz nostabilizējies, vairāk ejam uz āru un skatāmies, kas notiek apkārt. Man vienmēr diezgan stipri ir interesējis, kas notiek sabiedrībā, jo mūs iespaido gan situācija pasaulē, gan pašu valstī. Aizvadītajā ziemā gan man likās – nu jau pietiek šīs briesmīgās melnās putras, kas pandēmijas laikā te bija. Viss, negribu neko skatīties, lasīt, ir jau līdz lūpai, par daudz negāciju, neiecietības, niknuma. Varu teikt, ka savaldības cilvēkiem drusku pietrūka.

– Varbūt tā āža kāja bija jāierauga?

– Neizbēgami, bet man kaut kā briesmīgi skumji kļuva. Īpašu ilūziju man nav bijis nekad, bet arī nedomāju, ka ir tik traki (smejas). Bet ir. To gan negribējās ieraudzīt.

– Darbi ļāva izolēties? Dzirdēju, jūs kādu laiku dzīvojāt Tūjā...

– Jā, sākuma posmā pavisam ļāva, bet tad bija ārkārtīgi interesants projekts ar Gundegu Skudriņu – izrāde pa telefonu. Nopērc biļeti ar iespēju, ka tev piezvana septiņi cilvēki un stāsta stāstus. Konkrētā datumā, laikā tu to savā telefonā sagaidi. Tas bija tiešām kaut kas unikāls! Katrs uzrakstījām tādu kā miniatūru, etīdi, tad to mēģinājām iedabūt saprātīgā laika nogrieznī, protams, savstarpēji apspriedām. Beigās tomēr katrs bijām savas epizodes autors – režisors, dramaturgs, izpildītājs. Pieredze ar klausītājiem bija ļoti oriģināla – daži mierīgi noklausījās, kā pieklājīgi latvieši, ļoti rātni.

– Zina, kā teātrī jāuzvedas.

– Tieši tā. Bet daži iesaistījās, sāka uzdot jautājumus, pat runāt pretī, apstrīdēt. Vienīgā problēma bija laiks, kurā vajadzēja iekļauties. Tad rēķini, kam vari pārlēkt pāri, bet viss notiek kā normālā sarunā – ja tev jautā, tad arī atbildi. Slodze pamatīga – reizes astoņas pa desmit minūtēm runāt vienā laidā. Starp zvaniem bija trīs minūšu pauze, bet, ja saruna ievelkas, vēl mazāk. Vārdu sakot, 80 minūtes runā nonstopā, vienu un to pašu stāstot astoņas reizes. Tas mainās vien tik, vai sarunu biedrs reaģē vai ne.

– Ja nav noslēpums, par kādu tēmu stāstījāt?

– Kā es gaidu ciemos mazbērnus, esmu noskaņota uzvārīt uzputeni ar vaniļas mērci, un kas notiek, kamēr to gatavoju, kādas domas nāk prātā, piemēram, ko vīrs ir teicis, arī par to, ka man patīk dārzā darboties. Agrāk pati visu raku, ņēmos, tagad tik daudz spēka vairs nav. Saprotu, ka vajag mazliet apsēsties, ļaut sev papriecāties par to, ko esi izdarījis. Un pēc kāda brīža atkal strādāt. Tad ieraugu, ka kaķene pie būrīša lien, sāku kliegt pa logu, lai kāpj zemē, liek putniņus mierā. Tādas mazliet filozofiskas pārdomas par dzīvi, dažādām lietām uzputeņa gatavošanas laikā (smejas).

– Refleksija par mazu nogriezni ikdienā.

– Bet tajā daudz kas ir – kā jau tad, kad domā, arvien visādas tēmas šķetinās.

Gribēju pretoties

– Jums bija epizode ar Juri Žagaru – uz viņu ļaunu prātu neturat?

– Nav par ko.

– Sapratu, ka jaunā slota jūs aizslaucīja no Dailes teātra.

– Nē, Juris stājās amatā, kad jau biju prom. Varētu apspriest mūsu attiecības ar Džilindžeru, bet tās ir skaidras, viennozīmīgas, šaubu nav.

– Tad varbūt jums bija cerība tikt atpakaļ?

– Nekādu cerību. Pat nemēģināju. Juris vienmēr ir teicis, ka šis būs projektu teātris. Vēl tad, kad nebija tuvu šim amatam. Tā ka mums bija skaidrs – nekas vairs nebūs pa vecam.

– Jums nebija domas tiesāties kā Kasparam Zālem?

– Pirmajā brīdī, atklāti sakot, bija. Cienu Kasparu, ka viņš aizgāja līdz galam, jo kaut kādai lietu kārtībai ir jābūt. Tas ir ļoti personiski un smagi, jo tu strādā ar sevi, savu ķermeni, domām un sapratni. Mūsu darbs ir ļoti specifisks, tāpēc ir grūti aizstāvēties, sakot – nē, es esmu labs! Jābūt milzīgai pašpārliecībai. Mans stimuls bija – ja aiziešu pilnīgi bez pretošanās, nākamos piecus vispār izspers. Likās, mazliet ir jāturas pretī. Jau tā kā iesāku, bet nervi neturēja, negribēju sabojāt veselību. Es to vienkārši nespēju.

– Jābūt krampim kā jaunam čalim, kurš var paņemt advokātus.

– Krampim ir jābūt. Savā ziņā nav slikti, ka tā iznācis. Droši vien ir grūti arī cilvēkam, kurš grib veidot jaunu redzējumu, ja viņam galīgi kāds neder… Es jau saprotu. Mans vienīgais arguments – šis nav tavs privātais, bet valsts teātris. Visu laiku mēs bijām vajadzīgi, izmantoti, kāpēc tieši tagad jāiet prom? Vismaz kādus argumentus pasakiet!

– Varat teikt, ka esat no tās traumas atguvusies? Jūs šajā darbā bijāt pavadījusi 40 gadu…

– Protams, bija trauma. Bet tagad viss ir ļoti labi, esmu apmierināta ar iznākumu, viss kārtībā.

– Jums bija atbalsts no ģimenes?

– Milzīgs. Domāju, bez tā būtu neiespējami tikt ar to galā. Tāpēc esmu tur, kur esmu, ar pilnīgi veseliem nerviem (smejas).

– Viss dzīvē nāk priekšā.

– Protams! Nekādas apdrošināšanas no tādām lietām nav.

Atļauties būt neveiklam

– Izrādē svarīga tēma ir līdzās būšana. Ja kāds piedzīvojis lielu zaudējumu, ko teikt sērās? Ja kaut kas traģisks noticis draugam, kolēģim, bieži rokamies sevī, nespējot atrast pareizos vārdus…

– Tieši kā lugā, vai ne? Šādā brīdī mazāk jādomā par sevi, vairāk par to, kuram tas noticis, tad arī viss atrisinās. Ja visu laiku domā par sevi, kā uztvers, paskatīsies, padomās… Nu, tas ir stulbi.

– Nevajadzīgi. Jo drīksti būt arī tizls.

– Un neveikls. Drīksti izrādīt savu vēlmi, jo vispār nereaģēt ir drausmīgi. Kamēr zaudējums mūs neskar vistiešāk, tikmēr esam tik naivi domājoši – ko tad varu otram palīdzēt… Tiklīdz pašam tas brīdis ir klāt un paziņa nepaiet garām, bet pienāk un pasaka – nu, šausmas, es tev tiešām ļoti jūtu līdzi… Tad tu spēj to novērtēt. Nākamais – kā praktiski palīdzēt. Varam izdarīt kādu soli viņa vietā, aiziet, nokārtot.

– Amerikāņu filmās rāda – kaimiņi skrien ar sacepumu bļodām, sērojošajam jau pilns ledusskapis, bet arī tas ir žests.

– Domāju, savu reizi arī tas noder, jo tu par sevi vairs nespēj parūpēties, vari domāt tikai vienu šausmīgu domu. Ja kāds atnāk ar kaut ko jau gatavu, tā arī ir palīdzība. Ne uz vienu no šīm lietām nevajag skatīties vīpsnājoši, pāri stāvoši, jo katrai izpausmei savā brīdī ir vieta. Arī formālie vārdi savu vēstījumu izsaka un ir ļoti noderīgi. Luga parāda, ka nav vienas receptes, kā to darīt.

– Ir bilde – Magdalēna sēž, un Maja pie viņas krēsla nometusies zemē. Mana iekšējā būtība bļāva – nu, apskauj viņu!

– Man jau arī tā liekas, bet tā nav radusi ne Magdalēna, ne Maja. Tam ir tik grūti pārkāpt, ja nav pierasts. Monika, otra meita, pieprasa apskāvienu, labi – viņa apskauj mani, bet es… Tā nav mana jūtu daba. Es esmu pati par sevi.

– Robežas ir ļoti privātas.

– Jā, ir cilvēki, kuri neapskaujas, un arī tas ir normāli. Tiem, kuri apskaujas, normāli ir apskauties.

– Varbūt cilvēks sērās ir izlaidis eža adatas?

– Jā, nenāc tuvu, kam tāda mīlināšanās! Katram savi iemesli. Ir konflikts, Maja apvaino mammu, ka viņa sēdēja un neko nedarīja, kad meita sporta laukumā nogāzās un tika vardarbīgi traumēta. Tik drausmīgs teksts – tu gremoji savu popkornu… Domāju, traks var palikt, ja bērns tev ko tādu pasaka! Bet tā no viņas viedokļa izskatījās, viņa bija tik bezpalīdzīga, vajadzēja, lai viņu tajā brīdī glābj. Taču mammai bija cita stratēģija – tagad celies, aizstāvi pati sevi… Nevar taču būt, ka tu nepārdzīvo, ja tavam bērnam tāda liksta gadījusies, bet  tu vienkārši izlem par šādu taktiku. Ne jau tas, ka nejūti līdzi. Taču šādas lietas katram var izskatīties pilnīgi citādi.

– Zinām, kā mūsos nofotografējas tuvu cilvēku nevērība – tā pat pēc gadiem griež kā ar nazi.

– To nevar izdzēst. Jā, tā ir kā fotogrāfija, ko nevar izlabot. Bet no otras puses varbūt izskatās pilnīgi citādi. Taču nospiedums paliek. Tas ir traki. Redz, to sauc par bērnības traumām.

– Jūs vairāk esat bijusi cāļu mamma vai drīzāk tā stingrā, kura stumj un saka – pati, pati?

– Tik traģiski kā šajā lugā ar mani nav bijis, bet neesmu arī ļoti sargājoša. Atceros, bija brīdis, kad man tiešām gribējās iet un cīnīties, pateikt visu, ko par to audzinātāju domāju… Vecākajai meitai ceturtajā klasē bija jāraksta sacerējums, ar kādiem sporta veidiem viņa nodarbojās ziemas brīvlaikā. Bijām aizbraukušas pie manas mammas laukos, kur nebija iespējas ne slidot, ne slēpot.

Lienes spilgtākais piedzīvojums bija brauciens zirga kamanās, tiešām brīnišķīgi, ne katrs bērns ko tādu piedzīvo. Viņa sacerējumā uzrakstīja par šiem iespaidiem un par to dabūja divnieku, jo tas nebija par tēmu. Labāk bija samelot, uzrakstīt par to, ko nav piedzīvojusi. Man tajā brīdī sirds asiņoja, raudāju uz iekšu un domāju – tā mēs tos cilvēkus sagraujam, nocietinām, padarām par nihilistiem, iedzenam sarkasmā, jo viņu pārdzīvojumus nepieņemam par vērtību.

Apsvēru, izrunājos ar Lieni, ka es ietu, bet baidos, ka būs tikai sliktāk, viņa piekrita, teica, ka izturēs. Pēc ceturtās klases skolotāji mainās, vajadzēja mazliet paciesties. Tā notiek, apsveram iespējamos draudus – kurš lielāks, kurš mazāks. Bet mēs vismaz pārrunājām, teicu, ka viņai ir brīnišķīgs sacerējums un ka dzīvē netaisnības notiek. Domāju, ir briesmīgi, ja pārlieku mīlošas mātes iet cīnīties par savu bērnu.

– Tas dažkārt nodara vēl lielāku postu.

– Šausmīgi, es tāda neesmu bijusi (smejas). Vienmēr centos izvērtēt, kad bērnam ir taisnība un kad viņš ir vainīgs, nevīžīgs. Reizēm jāžēlo, bet citreiz jāsaka – zini, šitā nevar…

Sirds stūrī tas sēž

– Jums ir skaista māja Vecpiebalgā. Sanāk tur braukt vai esat atdevusi meitām?

– Var teikt, ka esmu nodevusi meitai. Ir par grūtu izskraidīt, kopšana prasa regularitāti. Uz lielajām pļaušanām aizbraucu, tā kampaņveidīgi – uz pirmo pavasara apkopi un arī rudenī. Bet katru nedēļu nespēju izskraidīt. Tā lielā mērā ir meitas darīšana, es priecājos, ka viņai patīk, dara ar prieku.

– Vienai no meitām?

– Jā, otru tas īpaši neinteresē, viņa ir vairāk pilsētniece, ar citu dzīves stilu. Vienu vai divas reizes gadā viņa tur aizbrauc paciemoties, bet regulāri ne.

– Jūra ir jūsu stihija vai nācās iedraudzēties?

– Pie jūras bija jāpierod, bet tagad ir pasakaini. Man visu laiku likās, ka brīnišķīgi ir pa pakalniem dzīvoties un skaisto Vidzemes ainavu baudīt, ar to man ir gana, bet tagad nav nekas pret jūru – pilnīgi cita vide.

– Jums netrūkst jogas vai tango nodarbību?

– Atklāti sakot, ļoti trūkst tango. Bet joga ir tiešsaistē trīsreiz nedēļā. Ļoti patīk, ka varu nekur nebraukt, tikai ieslēgt kompi.

– Esat tik pieredzējusi, ka jūs nevajag īpaši mācīt?

– Pasniedzēja mūs redz zūmā, izlabo, ja ko pamana.

– Joga jums ar režisori Ināru Slucku ir kopīga – vai tas vieno?

– Tā ir zināma komūna, mēs bieži vien visu ko pārrunājam. Tā ir sevis audzināšana, mobilizēšana, ja gadiem to dari, ne tikai uz mēnesi vai diviem pieslēdzies. Es ar to nodarbojos vismaz gadus divdesmit piecus, un tas jau ir mans dzīvesveids.

– Var uzlikt tango mūziku, bet viens dejot nevar.

– Tā tikai vēl vairāk var saskumt.

– Jūs savu dzīvesdraugu varat apmācīt.

– Nujā, varu (smejas).

– Viņš neļaujas?

– Man liekas, tā nav viņa stihija. Cilvēkam tomēr jābūt ļoti tendētam tieši uz šo izjūtu, mūziku. Ļoti ceru, ka atkal varēšu ar to nodarboties. Lai gan, ja tik ilgstoši esi bijis attālināts, zināmā mērā sāc samierināties – var iztikt arī bez tā. Taču kādā sirds stūrī tango visu laiku sēž, ir alkas pēc tā.

– Vai jums ir maza cerība, ka būs vēl kāda loma Nacionālajā teātrī?

– Nē, es neko tādu uz priekšu nedomāju. Nav arī neviena solījuma. Būtu muļķīgi šajā laikā, kad viss tik nenormāli mainās, ir neprognozējams, nezināms, par ko tādu sapņot, plānot. Esmu ļoti priecīga par to, kas man ir, ļoti izbaudu un esmu pateicīga. Tas mani tiešām piepilda. Būtu skumji, ja man tā visa nebūtu.