Bērni izaug un pamet mājas... Kā vecākiem sadzīvot ar tukšās ligzdas sindromu, skaidro psihoterapeite Gunta Andžāne

Saskaņā ar SSK-10 slimību klasifikatoru, tā atrodama sadaļā Z60.0 Ar sociālo vidi saistītas problēmas, proti, netipiska vecāku situācija, tautā saukta kā tukšās ligzdas sindroms. Tomēr reālajā dzīvē tā var radīt psihoemocionālus traucējumus un somatizāciju, t.i., psihes aizsargmehānisms, kad psihoemocionālais stress izpaužas kā somatisks (ķermenisks) simptoms, Mammamuntetiem.lv stāsta Gunta Andžāne.

Varam pieņemt, ka visi šo apzīmējumu ir dzirdējuši. 

Gandrīz ikviens vecāks ir izjutis šo psihoemocionālo stāvokli. Tas ir emociju komplekts, kas ietver apjukumu, skumjas, vientulības, zaudējuma un tukšuma sajūtu, bet smagākos gadījumos – pat trauksmi un depresiju. No vienas puses – taču jāpriecājas, jo bērns ir izaudzis un kļūst patstāvīgs, vecākiem atbrīvojas laiks sev, savām interesēm, hobijiem un partnerattiecībām, no otras puses – kur likt tik daudz brīva laika, rūpju un atbildības, kas pāris gadu desmitus pārpārēm veltīti bērnu nolikšanai uz kājām? 

Ja šo faktoru sāk pētīt smalkāk un niansētāk, tad tukšās ligzdas sajūtas var piedzīvot ne tikai pieaugošu jauniešu vecāki. Arī pieaugušajam bērnam, kas aprūpējis slimos un vārgos vecākus, kad viņi nomirst, raisās tādas pašas emocijas. Vai cilvēks, kam ir mājdzīvnieks, kurš pēc daudziem gadiem aiziet – arī tādā gadījumā var izjust tukšās ligzdas sindromu, jo sajūtas un simptomi ir tieši tādi paši kā tad, kad aiziet no ģimenes bērns – depresija, trauksme, tieksme izolēties.

Vai tas nozīmē, ka attiecības iepriekš bijušas neveselīgas un pārāk aprūpējošas?

Nē, šīs izjūtas var būt arī normālu attiecību ietvaros. Rodas separācijas jeb atdalīšanās trauksme, skumjas, pārdomas, žēlums, dusmas, iespējams, arī kauns un vainas izjūta, ja liekas, ka attiecības veidotas nepareizi un tāpēc bērns aizgājis no mājām. Bet īstenībā tas ir normāls un dabīgs process.

Dzirdēts joks, ka pusaudzim jākļūst tik neciešamam, lai vecāki paši viņu gribētu izmest no mājas. Tā tiešām ir? 

Katrā jokā ir sava daļa patiesības. Visi pieaugušie zina, ka pusaudžu vecums ir traks laiks. Pieņēmums, ka bērns pārvērtīsies par briesmoni, jo viņš būs pusaudzis. 

Bet tas jau nenozīmē, ka vecāki bērnus tāpēc vairs negribēs redzēt vai negaidīs ciemos  pie sevis.

Tātad to var piedzīvot arī pavisam normālas ģimenes, pilnīgi adekvāti vecāki. Cik ilgi ir normāli izjust šīs sajūtas? 

Nevar pateikt konkrētu mēnešu skaitu, bet kritērijs varētu būt tas, cik pats ilgstoši izjūt diskomfortu. Ja arī apkārtējie pamana, ka pieaugušais ir mainījies, jautā, kāpēc esi skumjš vai norobežojies, tad, iespējams, sērošana ir ieilgusi. Drūmas dienas var būt visiem. Svarīgi, lai tas nav ilgstoši.

Būtībā bērna aiziešana no ģimenes mājas ir zaudējums, kas jāizsēro. Klasiski pēc cilvēka zaudējuma mēdz teikt, ka grūtākais ir pirmais gads, jo tad jāpiedzīvo cikls ar svētkiem, datumiem, tradīcijām, bet no jauna – ar citiem rituāliem. Jāsastopas ar to pašu veco, tikai citā kontekstā. Otrreiz kāpjot tajā pašā upē, jau zināms, kā tas ir. 

Ir svarīgi ļauties tam, ko jūti. Daži vecāki histēriski, pat maniakāli metas dzīvē, un kādu laiku tas palīdz, bet kaut kādā brīdī vienalga parādīsies skumjas, dusmas, ka bērns aizgājis no viņiem un pametis ģimenes ligzdu. Ir pilnīgi dabiski un nepieciešami sajust arī negatīvās emocijas. Jo ilgāk tās ir noliegtas un ignorētas, jo smagāk tās var nākties izdzīvot vēlāk.

Vientuļie vecāki un tukšās ligzdas sindroms ir sarežģītāka situācija?

Situācija psihoemocionāli neatšķiras no citām situācijām. Nepilnā ģimenē Latvijā pārsvarā bērnus vienas audzina sievietes. Ja sieviete veido attiecības ar bērnu kā pārī, viņš pakāpeniski sāk justies un uzvesties kā surogātvīrs, surogātmāsa vai surogātdraudzene. Ļoti jāuzmanās ar mātes uzstādījumu dēlam – tu esi mans svarīgākais vīrietis dzīvē! Vai meitai – tu esi mana labākā draudzene! 

Tad palaišanas process būs īpaši komplicēts un smags. Veselīgās attiecībās māte parūpējas par to, lai bērnam ir cita vīrieša objekts (viņas tēvs, brālis, treneris utt.), kas parāda vīrieša tēlu. Tad attiecības izveidojas veselīgākas, un, bērnam aizejot, viņš aiziet tikai no mātes, bet nesagrauj viņas dzīvi. 

Mammai ir jāspēj veidot savu dzīvi, neizšķīstot bērna vajadzībās un neziedojoties. Esi atbildīga, dzīvo savu dzīvi! Pildi apzinīgi, optimāli savu lomu un ne par daudz, ne par maz. Neaizmirsti, ka tu esi arī draudzene, meita, darbiniece. Sabalansē sociālās lomas, nesaliec visas olas vienā grozā. Par to ir jāpiedomā, pirms bērns kļūst par pusaudzi. 

Visi šie paši padomi attiecas arī uz pilnām ģimenēm un pāriem. Ja ir pāris – vīrs un sieva, tad viņi spēj atjaunot pāra attiecības, pievēršas kopīgajam. Ja bērnu audzināšanas laikā attiecības ir zudušas, tad, bērnam aizejot, ir liels risks izjukt arī pārim. Savukārt vientuļais vecāks tagad var vairāk pievērsties savām vajadzībām un šo pāri izveidot. 
Starp citu, arī aizejot dzīvot atsevišķi, vecāki var veselīgi rūpēties par pieaugušajiem bērniem.

Vai vecāki tiešām vienmēr skumst, kad bērns aiziet savā dzīvē? 

Vecāku normāla reakcija ir palaist bērnu no mājas ar zināmu prieka sajūtu. Vērot, vai vajag kādu palīdzību, ļaut mācīties dzīvot pašam. Ja kaut kas nesanāk, tad palīdzēt. Bet, ja redz, ka bērnam viss sanāk, ka viņš iemācījies “lidot”, tad var atrast laiku sev pasērot un paraudāt. Sēru posms tāpat pienāks. 

Veselīgās attiecībās vecāki atbalsta, ja bērns ir nolēmis iziet ārpus alas. Ja pieaugušam bērnam būs nepieciešams ne tikai domāt, kā sākt savu patstāvīgo dzīvi, bet arī, kā glābt savu “no pārdzīvojumiem mirstošo” māti, tad atdalīties un sākt savu dzīvi normāli viņš nevarēs. 

Savukārt, ja jaunietis redz, ka vecāki labi tiek galā ar situāciju un viņam nav jāglābj mamma, viņš var visu enerģiju veltīt saviem pieaugšanas uzdevumiem.

Ir skaidrs, ka agrāk vai vēlāk bērnam būtu jāaiziet no vecākiem, lai sāktu savu dzīvi. Kā būtu jāveido attiecības ar bērnu, lai šis periods abām pusēm noritētu pēc iespējas nesāpīgi?

Jau no maza vecuma ar bērnu jāveido tādas attiecības, kurās viņa vajadzības, spējas un iespējas tiek respektētas. Tas nozīmē negaidīt no bērna vairāk, nekā viņš spēj, var un grib, vai tieši otrādi – neuzticēties viņam. Šīs divas kļūdas ir normālu attiecību grāvji. Runa ir par empātiju, spēju iejusties otra cilvēka ādā, sajust viņu. Grāvja abās pusēs ir paaugstināta simpātija un antipātija.

Ko tas nozīmē?

Ja to attiecina uz pusaudžu un vecāku attiecībām, tad jāatzīst, ka pusaudži vecākus var nokaitināt pat ļoti pamatīgi. 

Mamma ir tik nokaitināta, ka spētu to savu tīni “nosist”, jo viņš neklausa un uzdrošinās iebilst, neklausīt vai izteikt savas, atšķirīgās domas vai rīcības. Tā ir antipātija – mamma ir kritizējoša, aizliedzoša, noraidoša. Otra galējība ir simpātija – nespēja noturēties savā vecāku lomā, izdabāšana, uzpirkšana un tirgošanās. Abi šie grāvji palaiž to mehānismu, kad atdalīšanās varētu būt grūtāka, bet ne neiespējama. 

Vai ir pazīmes, kas liecina, ka bērns neatdalās no vecākiem vai tas notiek grūti? 

Vecākam jāieklausās sevī. Ja viņš ir godīgs pret sevi un savām izjūtām, viņš var saprast, kad tiek izmantots un apgrūtināts. Būs sajūta, ka bērns ir jau pietiekami pieaudzis un sāk sēdēt uz viņa kakla. 

Iekšējā sajūta ir tā, kas pasaka, cik garu to atlaišanas ķēdīti palaist. Ja mammai ir raizes un rūpes, laiks apstāties un padomāt, kas tieši tevī kā mammā skan? Tiešām bažas par bērnu vai bažas, kuru iemesls ir tevis pašas nepaļaušanās un savas problēmas, kuras uzliec bērnam?

Vai ir kādas tīņa uzvedības īpatnības, kurām jāpievērš uzmanība?

Salīdzināsim ar dzīvnieku pasauli. Pat stirna vai teļš, kamēr ir jauni, grib skriet un traukties. Viņus viss interesē, par visu ir viedoklis. 

Ja redzam, ka pusaudzis no tā visa izvairās, no kopā būšanas ar vienaudžiem, viņam nav draugu – pusaudžu, ar ko sacensties un konkurēt, tad jāpaskatās tuvāk, kāpēc tā notiek. 

Otrs faktors – cik izteikta ir viņa vēlme būt vienaudžu vidē. Vai tā ir reāla sāncensība vai virtuālas spēles, kurās pusaudži komunicē, vai koncertēšana, mūzika. Ja nevar saņemt pozitīvo, tad sāk sacensties negatīvi, taču vienalga meklē izeju. Bet, ja tīnis neizvēlas ne vienu, ne otru, tad viņš iekapsulējas. Tādā gadījumā var prognozēt, ka šis bērns pat netaisās prom no vecāku ligzdas un viņu var nākties auklēt līdz mūža galam.

Ko darīt? 

Ieinteresēt un paļauties uz pusaudzi. ĻAUT! Runa ir par to, cik daudz vecāki paļaujas uz bērnu. Pirmais vecums, kad vecākiem bērns jāpalaiž, ir trīs gadi. Bet ko mēs bieži vien dzirdam no jaunajiem vecākiem? “Neskrien, neej, nelec, apstājies, dod mammai roku!” Otrs vecums, kad to vēl var atgūt, ir pusaudža gadi. Pa vidu ir izziņas periods, kad atdalīšanās uzdevums nav tik svarīgs. 

Pusaudzis, kas nekur neiet un nekādas problēmas vecākiem ar savu uzvedību nerada. Vai tas ir normāli?

Ir riskanti viennozīmīgi teikt, kas ir vai nav normāli. Jāizvērtē dažādi aspekti. Ja pie manis atnāk vecāki, kuru pusaudzis ir šāds, es uzdodu daudz dažādu jautājumu, lai saprastu, kāda ir ģimenes sistēma, kurā viņš dzīvo. Vai pusaudzis ir introverts vai ekstraverts? Kāds ir viņa temperaments? Kāda ir viņa ģimenes struktūra? Ja ir brāļi un māsas, cik liela vecuma starpība un kāda dzimuma viņi ir? Vai viņiem ir mājdzīvnieki? Kāds ir vecāku izglītības līmenis? Kādas ir ģimenes tradīcijas?

Kad iegūtas atbildes uz šiem un citiem jautājumiem, varu secināt, ka arī bezproblēmu un mierīgs pusaudzis ir pilnīgi normāls bērns. Viņš nesēž uz vecāku kakla, un pienāks brīdis, kad bērns atradīs savu dzīves partneri un laimīgi sāks savu dzīvi patstāvīgi.

Vai Covid-19 pandēmija varētu kaut kā ietekmēt šo posmu – veselīgu separēšanos no vecākiem?

Pandēmija radīja piespiedu kopā būšanu ar vecākiem. Kad pieaugušajiem un bērniem nav personiskās telpas, mums pazūd daļa normālu vajadzību, piemēram, spēja uzņemties atbildību, pieņemt lēmumus, attīstās vēlme palikt norobežotā teritorijā. Visu laiku esot komūnā, vecāks gribot negribot ielien pusaudža privātajā telpā ar kontroli un padomiem. Pastiprinātā veidā palielinās kritizējošā un kontrolējošā daļa no vecāku puses, bet tīnim nav telpas sev. 

Gribu domāt un cerēt, ka pusaudži adaptēsies atpakaļ ātri, jo viņi zina, kā tas bija. Bērni ir adaptīvi. No 0 līdz 11 gadu vecumam psihoemocionālās nobriešanas cikls ir beidzies. Bāzes lietas jau ir noformējušās. No 11 līdz 18 gadu vecumam viss tas pats notiek vēlreiz, tikai sajauktā veidā. 

Lielāka uzmanība jāpievērš tiem bērniem, kuri izsaka vēlmi turpināt ievērot izolāciju. Vai tā ir veselīga vēlme – baudīt vienatni, vai tā ir vēlme izolēties? Tīņi šobrīd ar lielu joni atgūst brīvību. Tas, ko sabiedrība no viņu puses varētu sagaidīt, – daudz emocionālo un uzvedības traucējumu, ar kuriem būs jātiek galā pieaugušo sabiedrībai un vecākiem. Būs vairāk blēņu.

PADOMS

Ja pusaudzim iedodat savu istabu, tad aizmirstiet par tās eksistenci, protams, saprāta robežās. Ir vecāki, kuri to nekādā veidā nespēj respektēt. Viņiem ir tik liela nedrošība un bailes, ka bērnu vajag pieskatīt, ka visu laiku lien viņa teritorijā. Iet bērna istabā bez klauvēšanas, tīra to un pēta, kas atrodas zem gultas un tīņa skolas somā. Mammu, tev nav viss jāzina!

No kāda vecuma par bērnu drīkst visu nezināt? 

Tas atkarīgs no tā, cik dzīvei sagatavots ir bērns. Ja ir septiņus gadus veca māsa, kurai ir vēl divi vai četri jaunāki brāļi un māsas, tad viņa nobriest un pieaug daudz ātrāk nekā vienīgais bērns ģimenē, kuram, iespējams, 18 gadus apkārt “dejojusi” mamma.

Cik gados jaunietim būtu jāplāno sākt atsevišķu dzīvi? 

Par bāzi ir jāņem vidējā statistika konkrētajā reģionā. Baltijas reģionā šobrīd tas notiek aptuveni 26 gadu vecumā. Ziemeļnieki atdalās ātrāk, dienvidnieki ilgāk dzīvo ģimenēs, jo tur ģimenes saites ir ciešākas. Japānā ar vecākiem dzīvo pat 35 gadu vecumā. Kopumā novērots – jo urbanizētāka vide, jo ātrāka ir atdalīšanās. 

Jaunu cilvēku gatavību sākt patstāvīgu dzīvi ietekmē finanšu, ekonomikas, kultūras īpatnības. Ja agrāk jau 16 gados bērni “izlidoja” pēc 8. klases uz tehnikumiem, bet pēc vidusskolas lielākā daļa izvācās, lai studētu augstskolās un dzīvotu kopmītnēs, tad šobrīd tādu tendenču vairs nav. Pat kopmītnes nav vairs tik pieejamas, par tām jāmaksā, lai jaunietis sāktu savu dzīvi. Spēja sākt patstāvīgu dzīvi ir saistīta arī ar ekonomiskajām iespējām. Tagad par mācībām ir jāmaksā, dzīvošana atsevišķi ir daudz dārgāka nekā agrāk. Visi šie komponenti attālina iespēju faktiski atdalīties. 
Bet ir arī citi apstākļi, kas ietekmē jaunieša gatavību aiziet no mājām. 

Citreiz iemesls ir darbs un mācības, bet dažkārt tas var būt ir tikai iegansts, lai tiktu vaļā no vecāku aprūpes. 
Meitenēm, kas ļoti agri apprecas un dzemdē bērniņus, tas ir viens no veidiem, kā tikt prom no mammas. Bet gadās arī īsta mīlestība, kas uzplaukst ļoti jaunos gados.

Vai cilvēks ir pieaudzis, kad sāk dzīvot atsevišķi?

Ja ar “pieaudzis” domājam, nobriedis, tad ne. Kas vispār ir brīdis, kad cilvēks ir pieaudzis? Kad viņam paliek 18? Vai kad beidzas ķermeņa fiziska augšana 21–25 gadu vecumā? Vai tad, kad tu vari iepirkties kā pieaugušais? Dažreiz cilvēks iestrēgst kādā no saviem psihoemocionālās attīstības posmiem, un tad tu vari būt ne tikai pusaudzis, bet pat bērns. 

Puisis, kuram vecāki nopērk dzīvokli, to iekārto, bet kurš nevar atrast darbu, iepirkties, sakārtot māju un pagatavot ēst, nav pieaudzis, lai cik viņam būtu gadu. Tātad atdalīties ir abu pušu lēmums – vecāku gatavība bērnu atlaist un jaunieša spēja uzņemties atbildību par savu dzīvi.