Es gribu satikt savus draugus (Bet ne visus!)

Nav jau tā, ka pandēmija pagāja pilnīgā vientulībā, mēs pacēlām tostus Zoom dzimšanas dienas ballītēs, sazvanījāmies un biežāk kā jebkad devāmies pastaigās. Žurnālists Alekss Viljamss atklāj, ka pandēmijas laikā ļoti sadraudzējies ar savu kaimiņu Džošu. Viņš kaimiņu bija jau ievērojis, taču līdz šim nebija sanācis parunāties. Viss mainījās, sākoties pandēmijai, kad Džošs kļuva par glābšanas riņķi ​laikā, kad pazuda citi draugi. Katrs ik pārdienu gāja uz veikalu, viņu bērni sadraudzējās, viņi kopā grillēja burgerus un apsprieda politiku. „Krīze radīja tuvību,” stāsta žurnālists.

Ko darīja viņa pārējie draugi? Viens draugs, sākoties pandēmijai, pārvācas uz lauku māju Konektikutā. „Man joprojām ir iesaiņotā viskija pudele, ko iegādājos viņa 40. dzimšanas dienā — 2020. gada februārī,” atklāj Alekss. Bet mani draugi Losandželosā? Nu, viņi palika Losandželosā. Mani koledžas draugi? Mūsu pēdējā satikšanās bija 2020. gada 11. martā, steiku vakariņās. Vai visiem nav tādi stāsti? Daudziem pandēmija bija liels pārbaudījums mūsu sociālajiem apļiem, mūsu draudzībām un sociālajām saitēm, raksta New York Times.

Ko mēs gaidām?

Mēs gribam atgriezties vecajā dzīvē, kad piektdienas vakarā pārbāztā bārā ir jākliedz, lai pārspētu skaļo mūziku. Gribam mājas ballītes ar kaimiņu sūdzībām nākamajā rītā. Mēs gribam iet uz koncertiem un lēkāt pūlī mūzikas pavadījumā. Mēs gribam iet uz teātri, lipīgu deju grīdu, sastapt līksmus pūļus vecpilsētā piektdienas vakarā un svētdienas brančus ar draugiem. Kad tas notiks? Un pats galvenais, vai tāda vecā dzīve, kāda bija pirms pandēmijas, ir iespējama? „Ir mainījies veids, kā mēs mijiedarbojamies viens ar otru,” sacīja Rebeka G. Adamsa, socioloģijas profesore Ziemeļkarolīnas Universitātē, kura pēta cilvēku saskarsmi. Pandēmijas laiks ir ilgs, tas ir pietiekams, lai mainītu veidu, kā mēs socializējamies.

Socioloģijas profesore norāda, ka pandēmijas laikā ļoti bieži cilvēki atzīst, ka viņu draugu loks ir sašaurinājies. Cilvēki savas paziņas nesatika sporta zālē, bārā, draugu tusiņos, darba smēķētavā un kafejnīcā. Adamsa izpētījusi, ka cilvēku saskarsme pandēmijas laikā ir samazinājusies. „Daudzas draudzības kļuva par attāluma attiecībām, taču mūsu starpā nebija kilometri, bet gan pandēmija,” viņa stāsta. Un, kā ar šādām attiecībām mēdz notikt, tās tiek pakļautas dažādiem riskiem. „Pats interesantākais, ka pandēmijas laikā radās maz jaunu draudzību,” viņa piebilst.

Ieplānot laiku draudzībai 

"Ikdienas draudzības pamatā galvenokārt ir tuvums, nevis patiesa saikne," sacīja Irēna S. Levina, bijusī Ņujorkas Universitātes Medicīnas skolas psihiatrijas profesore, kura pēta draudzības konceptu. Viņa uzskata, ka pandēmija ir pārrāvusi saites tieši ar paziņām, ne tuviem draugiem. Nesatiekot paziņas tik bieži kā iepriekš, saites ar šiem cilvēkiem pazūd. Tieši tāpēc daudzi neuztur saikni ar kolēģiem, draugu draugiem, attāliem radiniekiem, jo nav nācies viņus satikt.

Taču šis ir bijis izaicinošs laiks arī patiesām draudzībām. „Var jau teikt, ka īsta draudzība iztur visu, taču dzīvē redzam daudzus pārsteigumus šajā sakarā,” viņa piebilst. Taču speciāliste nesaka, ka viss ir nelabojams, iespējams, ka draudzībai nepieciešams laiks, ieplānot kopīgas satikšanās, sarunas, atmiņu vakarus, un attiecības atjaunosies. Žurnālists Alekss Viljamss novērojis, ka viņam pietrūka ne tikai savu draugu, bet cilvēku vispār. Katru dienu, ejot uz darbu, viņš piestāja pie kafejnīcas un jau bija ievērojis, kādi baristas tur strādā. Viņš bieži gāja uz koncertiem un sajūsminājās par cilvēku pūļiem, ar kuriem bija uz viena viļņa. Viņš ilgojas pēc kolēģiem, pēc spaidīšanās sabiedriskajā transportā un stāvēšanu rindā pēc salātiņiem teātra bufetē. Kā norāda Rebeka G. Adamsa, mums pietrūkst ne tikai draugu, bet arī sabiedrības. „Mums pietrūkst ne tikai to cilvēku, kuru vārdi ir mūsu telefona grāmatiņā,” viņa nosaka.