Kāpēc pieaug to cilvēku skaits, kuri tic: Zeme ir plakana

Nesen interneta tirgus izpētes un datu analīzes firma YouGov savā aptaujā atklāja, ka tikai aptuveni divas trešdaļas amerikāņu vecumā no 18 līdz 24 gadiem tic, ka Zeme ir apaļa. Tie ir jaunieši, kas tikko pabeiguši skolu, kur jau pirmajās māca šo faktu. Plakanas Zemes idejai ir pat daži augsta līmeņa atbalstītāji. No basketbolistiem līdz mūziķiem, reperiem un televīzijas šovu vadītājiem – vairākas slavenības ir ielēkušas plakanās Zemes aizejošajā vilcienā.

Kas gan ir izraisījis jaunu interesi par šo priekšstatu, kas ir zinātniski atspēkots jau pēdējos divus tūkstošus gadu vai pat ilgāk? Kāds tam sakars ar sociālajiem medijiem? Un galvenais – kā mēs vispār noskaidrojām, ka pasaule ir apaļa?

Jauna sekta plakanās Zemes kustībā

Mūsdienu plakanās Zemes teorētiķi iesācējiem šajā lietā uzreiz vēlas strikti uzsvērt trīs lietas. Pirmkārt un galvenokārt – neviens no viņiem netic, ka mēs atrodamies uz lidojošas pankūkas kosmosā. Šī domubiedru grupa tikai uzskata, ka kosmoss neeksistē, pasaule stāv uz vietas un kosmonautu nolaišanās uz Mēness tika viltota.

Otrkārt – nē, no Zemes malas neviens nenokritīs. Lai gan plakanzemiešu skatījums uz pasauli atšķiras, lielākā daļa uzskata, ka planēta ir apļveida disks, kur Antarktīda plešas kā ledus sienas barjera ap Zemes malu.

Treškārt, šiem jaunās plakanās Zemes kustības atbalstītājiem esot maz kopēja ar Starptautisko Plakanās Zemes biedrību (International Flat Earth Research Society, IFERS), kas pastāv jau desmitiem gadu un kurai ir vairāk nekā 200 000 sekotāju Facebook. Vēl vairāk – jaunpienācēji uzskata, ka šī ir valdības kontrolēta organizācija, kas tika radīta ar mērķi sūknēt dezinformāciju un idejai par plakano Zemi likt izklausīties neticamai zinātkāriem prātiem. Savukārt plakanās Zemes biedrības locekļi noraida apsūdzību, ka šī biedrība atrastos valdības kontrolē, un uzsver, ka apvieno plakanās Zemes teorētiķus, kas darbojas jau krietni ilgu laiku, pirms parādījās šie jaunpienācēji.

Plakanās Zemes biedrības kuriozā rašanās

Seno cilvēku pasaules uzskats bija egocentrisks un ģeocentrisks. Viņi dzīvoja ciematā, kas bija viņu eksistences centrs, un, jo tālāk no ciema viņi ceļoja, jo naidīgāka kļuva vide. Seno grieķu filozofi faktu, ka Zeme ir apaļa, konstatēja jau trešajā gadsimtā pirms mūsu ēras, bet tikai 15. gadsimtā šis priekšstats kļuva vispārpieņemts. Šķita, ka pēc kosmosa ēras sākuma, ko iezīmēja Jurija Gagarina pirmais lidojums ap Zemi 1961. gadā un amerikāņu kosmonautu nolaišanās uz Mēness 1969. gadā, nemaz nerunājot par neskaitāmajām kosmosa fotogrāfijām, cilvēcei vairs nevajadzētu būt šaubām par zemeslodes izskatu. Tāpēc jo lielāks ir pārsteigums par jaunajiem plakanzemiešiem, kā viņus dēvē.

Taču tā nebija pirmā senās idejas atdzimšana. Jau 19. gadsimtā aktīvi darbojās plakanās Zemes teorijas atbalstītāji, kas vadījās pēc tā sauktā zetētiskā domāšanas veida – zinātniskās izpētes sistēmas, kas pamato secinājumus ar eksperimentiem un novērojumiem, nevis ar sākotnējo teoriju, kas nav pierādīta vai atspēkota.

Pagājušā gadsimta 70. un 80. gados Čārlzs Kenets Džonsons atkal iecēla šo ideju saulītē, atsakoties uzskatīt, ka Zeme ir apaļa. Džonsona labs draugs Semjuels Šentons 50. gados nodibināja savā ziņā ekstrēmu grupu ar nosaukumu Plakanās Zemes biedrība. 1972. gadā pēc Šentona nāves Džonsons kļuva par biedrības prezidentu, pārveidojot grupu no neliela sazvērestības teorētiķu grupējuma par organizāciju ar apmēram 3500 biedru. Viņš izraisīja viļņošanos nacionālajos plašsaziņas līdzekļos un kļuva pazīstams ar savu optimistisko pārliecību, ka zinātnieki ir apmānījuši pārējo pasauli. “Ja Zeme būtu bumba, kas grieztos kosmosā, nebūtu ne augšas, ne lejas,” Džonsons teica intervijā 1984. gadā. Arī Džonsona sieva Mārdžorija uzskatīja, ka Zemei jābūt plakanai, jo pretējā gadījumā viņa būtu pavadījusi savu bērnību dzimtajā Austrālijā, karājoties ar galvu uz leju. Džonsons popularizēja viedokli, ka saullēkts un saulriets ir optiskā ilūzija, ka NASA un astronautu nolaišanās uz Mēness ir mānīšanās un tamlīdzīgi. “Nevar riņķot ap plakanu Zemi,” viņš teica. “Space Shuttle ir joks – un ļoti smieklīgs joks.”

Vēl smieklīgāk bija tas, ka Džonsons dzīvoja pavisam netālu no Edvardsa Gaisa spēku bāzes Kalifornijas dienvidos – vietā, kur Gaisa spēki testē eksperimentālās lidmašīnas un kur NASA kosmosa kuģi Space Shuttle nolaidās uz Zemes pēc lidojuma kosmosā.

Cik viņu ir?

Plakanās Zemes biedrība apgalvo, ka pašlaik tās rindās ir vairāk nekā 500 biedru. Tomēr šķelšanās biedrības pēdējā starptautiskajā konferencē liecina, ka plakanzemieši nav monolīta grupa un ka viņu uzskati var ievērojami atšķirties. Piemēram, kāds lektors konferencē aizstāvēja uzskatu, ka Zeme nav plakana, bet drīzāk daudzskaldņu formas, līdzīga briljantam.

Svarīgākais tomēr ir nevis oficiālais plakanzemiešu skaits, bet gan iedzīvotāji, kuriem šī ideja kļuvusi interesanta. Kā liecina aptaujas, pat mūsdienās ne simtprocentīgi visi tic, ka Zemei ir lodes forma. 2017. gadā ASV sabiedriskās politikas aptauja atklāja, ka viens procents amerikāņu tomēr tic plakanas Zemes idejai, turklāt seši procenti aptaujāto vēl šaubījās. Vienā no jaunākajām YouGov aptaujām, kurā piedalījās vairāk nekā 8000 pieaugušo amerikāņu, tika secināts – sestā daļa amerikāņu nav pilnīgi pārliecināti, ka pasaule ir apaļa. Savukārt 2019. gadā Brazīlijas Datafolha aptaujas organizācija pēc 2000 brazīliešu atbildēm konstatēja, ka 7 % cilvēku šajā valstī noraida priekšstatu par apaļu Zemi.

Plakanzemieši laiku pa laikam saņem stimulu pat no slavenībām, kas publiski pauž savu neticību tam, ka Zeme ir apaļa, tā piesaistot lielus interesentu pūļus. Piemēram, 2016. gada janvārī skandaloza izvērtās slavenā amerikāņu repera B.o.B, īstajā vārdā Bobija Reja Saimonsa Juniora, Zemes plakanuma atklāsme tviterī: “Neatkarīgi no tā, cik augstu atrodies... horizonts vienmēr ir acu augstumā... piedodiet, jaunie... Es arī negribēju tam ticēt.” B.o.B pārliecība par plakano Zemi noveda teju līdz histērijai ievērojamo astrofiziķi un zinātnes komunikatoru Nīlu Degrasu Taisonu, un starp viņiem izvērtās karsta polemika, tomēr “interneta slavenākajam astrofiziķim”, kā viņu dēvē, tā arī neizdevās pārliecināt reperi. B.o.B iestājās Plakanās Zemes biedrībā un sāka meklēt 200 000 dolāru lielu ziedojumu, lai palaistu savus satelītus, kas pārbaudītu Zemes formu. Vēlāk viņš palielināja summu līdz miljonam dolāru, lai segtu izmaksas par daudziem izmēģinājuma droniem, laikapstākļu baloniem un satelītiem.

Ar izteikumiem par plakanu Zemi spēlējās NBA basketbolists Kairijs Ērvings, līdz 2018. gadā kādā intervijā viņam tieši pavaicāja, vai viņš tic, ka Zeme ir apaļa. “Es nezinu. Es tiešām nezinu,” viņš atbildēja un piebilda, ka cilvēkiem ir “pašiem jāveic pētījumi par to, kam viņi vēlas ticēt”, jo “mūsu izglītības sistēma ir kļūdaina”. Ažiotāža bija tik liela, ka basketbolists bija spiests atvainoties par saviem agrākajiem izteikumiem, kuros viņš uzstājīgi apliecināja ticību Zemes plakanumam.

Plakanās Zemes karte

Senajās civilizācijās, par spīti to augstajai attīstībai, dominēja uzskats, ka Zeme ir plakana, un daudzās kultūrās priekšstats par Zemes karti bija ļoti līdzīgs. Piemēram, Senajā Ēģiptē un Mezopotāmijā pasauli iedomājās kā ripu, kas peld okeānā. Izraēlieši arī iztēlojās Zemi kā disku, kas peld pa ūdeni, un virs tās ir izliekts debess jums, kas atdala Zemi no debesu valstības. Debesis bija blīvs kupols, kurā iestiprināta Saule, Mēness, planētas un zvaigznes. Senās skandināvu un ģermāņu tautas arī ticēja, ka Zeme ir plakana un to ietver okeāns, kurā mīt pasaules čūska. Šo ainu vēl papildināja pasaules koks Igdrasils – milzīgs osis, kas savienoja deviņas skandināvu kosmoloģijas pasaules.

Seno ķīniešu kosmoloģija pauda, ka debesis savu ķermeni ieguvušas no Jan, tāpēc tās ir apaļas un kustīgas, bet Zeme savu ķermeni ņēmusi no Iņ, tāpēc tā ir plakana un mierīga. Savukārt seno indiešu priekšstats par Zemi bija izdaiļots ar mītiskajiem dzīvniekiem, proti, Zemes ripa turējās uz pasaules ziloņiem, kas savukārt stāvēja uz kosmiskā bruņurupuča. Islāma kosmogrāfijā šī piramīda ir vēl sarežģītāka: kosmiskais vērsis nes uz muguras eņģeli, uz kura pleciem atrodas Zeme, un klinšu platformu, uz kuras eņģelis stāv. Tiek teikts, ka vērsis stāv uz milzu zivs vai vaļa un ka šim vērsim ir 40 000 ragu un kāju vai tikpat daudz acu, ausu, mutes un mēļu.

Visi šie priekšstati vēlāk tika atzīti par arhaiskiem. Tad kā pasaules uzbūvi iedomājas jaunie plakanzemieši? Viņu galvenā teorija: Zeme ir disks ar polāro loku centrā un Antarktīdu – 45 metrus augstu ledus valni – kā diska apmali. Viņuprāt, NASA apsargā šo ledus valni, lai neļautu cilvēkiem tajā uzkāpt un nokrist no diska.

Un Zemes gravitācija ir ilūzija, viņi saka. Objekti nepaātrinās, krītot lejup; tā vietā Zemes disks paātrinās augšup ar ātrumu 9,8 metri sekundē kvadrātā, virzoties uz augšu noslēpumaina spēka, saukta par tumšo enerģiju, iedarbībā. Tiesa, pašlaik plakanzemiešu vidū pastāv domstarpības par to, vai Einšteina relativitātes teorija pieļauj vai neļauj Zemei paātrināties augšup bezgalīgi, planētai galu galā pārsniedzot gaismas ātrumu. (Acīmredzot Einšteina likumi joprojām ir spēkā šajā alternatīvajā realitātes versijā.) Attiecībā uz to, kas atrodas zem Zemes virsmas, datu trūkst, taču vairums plakanzemiešu uzskata, ka Zemes apakša ir veidota no iežiem.

Kā ar citiem debess ķermeņiem? Vai Mēness arī ir plakans? Arī šajā jautājumā viedokļi atšķiras. Daži domā – kaut arī Zeme ir plakana, Mēness un Saule ir lodes. Šajā Saules sistēmas redzējumā Zemes dienas un nakts cikls ir izskaidrots ar apgalvojumu, ka Saule un Mēness ir 51 kilometru diametrā lielas lodes, kas riņķo apļos 3000 jūdžu (4828 km) virs Zemes plaknes. (Zvaigznes šajā vīzijā pārvietojas vēl par 160 km augstākā līmenī.) Līdzīgi prožektoriem šīs debesu lodes 24 stundu ciklā apgaismo dažādas planētas daļas. Plakanzemieši uzskata, ka ir jābūt arī neredzamam pretmēnesim, kas aizsedz Mēnesi tā aptumsumu laikā. Citi teorētiķi pieņem, ka Mēness ir caurspīdīgs, vienkārši gaisma, vai ka Mēness ir kā projekcija.

Kā zinām, ka Zeme ir apaļa?

Vienmēr ir labi apšaubīt – kā mēs zinām to, ko mēs zinām? Taču ir arī labi, ja piemīt spējas pieņemt pārliecinošus pierādījumus, piemēram, Zemes fotogrāfijas no kosmosa. Piemēram, NASA fotogalerija apkopo tūkstošiem jauku, izliektu fotogrāfiju, kas uzņemtas no starptautiskās kosmosa stacijas un apstiprina Zemes apaļīgās formas. Nav uzticības NASA? Arī Krievijas kosmonauti ir dokumentējuši zemeslodi, tāpat arī Japānas un Ķīnas kosmosa aģentūra.

Plakanzemiešiem, kuri joprojām ir pārliecināti, ka visas šīs valstis ir atstājušas malā savas politiskās domstarpības, lai saglabātu sfēriskas Zemes izdomājumu, var ieteikt vienkāršus veidus, kā ar savām acīm pārliecināties par planētas formu. Piemēram, var doties uz ostu un vērot, kā aizpeld kuģi. Kuģim pazūdot aiz horizonta, vispirms pazudīs tā apakšējā daļa, pēc tam pamazām masts.

Var arī sekot seno grieķu piemēram. Helēnisma filozofi saprata, ka pasaulei ir jābūt lodei, pamatojoties uz dažiem novērojumiem. Viens no tiem – zvaigznes nav vienādas ziemeļu un dienvidu puslodē; no pretējām zemeslodes pusēm var redzēt dažādus kosmosa sektorus. Par to liecināja arī novērojums, ka Zemes ēna uz Mēness virsmas Mēness aptumsumu laikā ir izliekta.

Senie grieķi pat izdomāja, kā aprēķināt aptuvenu Zemes apkārtmēru, neizmantojot sarežģītākus rīkus par nūju un Saules gaismu. Izmērot Saules mestās ēnas leņķi vienā un tajā pašā laikā un dienā divās pilsētās, kas atrodas zināmā attālumā viena no otras, matemātiķis un astronoms Eratostens spēja aprēķināt, ka planētas apkārtmērs sasniedz no 38 600 līdz 46 670 kilometru. (Pēc mūsdienu aprēķiniem tas ir ap 40 000 km.) Pats fakts, ka Saules leņķis dažādās planētas daļās atšķiras, norāda, ka mēs visi sēžam uz lodes.

Visa pamatā – konspiratoru psiholoģija

Daudziem vērotājiem no malas ir skaidrs – tas nav astronomisko zināšanu trūkums, kas liek plakanzemiešiem palikt pie viņu savdabīgajiem uzskatiem. Tas ir hiperskeptiskais domāšanas veids, kas viņiem palīdz atbildēt uz lielajiem jautājumiem.

2018. gadā žurnālisti Denverā intervēja Plakanās Zemes biedrības konferences dalībniekus un konstatēja, ka daudzi no viņiem tic veselai virknei sazvērestības teoriju, piemēram, ka visi politiķi ir aktieri un ka spēcīgi ēnas spēki kontrolē pasauli. “Valdošā elite, sākot no karaliskās ģimenes līdz Rokfelleriem, Rotšildiem – visas tās grupas, kas pārvalda pasauli, tajā piedalās,” skaidroja viens no līderiem. Faktiski ir grūti atrast kādu plakanzemieti, kurš neticētu arī citām sazvērestības teorijām.

Piemēram, reperis B.o.B. ir slavens ar savu ticību dažādām teorijām, tostarp, ka uzkāpšana uz Mēness 1969. gadā bija viltojums, ka pasauli pārņems Illuminati, ka slavenības tiek klonētas ASV valdības vadībā un tamlīdzīgi. Savukārt basketbolists Kairijs Ērvings atbalsta konspirācijas teoriju par ASV prezidenta Džona Kenedija slepkavību, jo viņš esot gribējis izbeigt banku karteli.  

Lai cik neiedomājama šķiet plakanzemiešu uzskatu sistēma, patiesībā tā speciālistus nepārsteidz. Kentas Universitātes psiholoģe Kārena Duglasa, kura pēta sazvērestības teoriju psiholoģiju, atzīst, ka plakanzemiešu uzskati saskan ar citu viņas pētīto sazvērestības teorētiķu uzskatiem. Viņa apgalvo, ka visām sazvērestības teorijām ir kopīgs pamatvirziens – tās piedāvā alternatīvu teoriju par svarīgu jautājumu vai notikumu un veido (bieži vien) neskaidru skaidrojumu, kāpēc kāds slēpj patieso šo notikumu versiju. Viens no galvenajiem pievilkšanas faktoriem ir tas, ka šie teorētiķi izskaidro lielu notikumu, bieži vien neiedziļinoties detaļās. Lielākā daļa teorijas spēka slēpjas faktā, ka šīs detaļas ir neskaidras visiem.

Pašpārliecinātais veids, kā sazvērestības teorētiķi turas pie sava stāsta, piešķir šim stāstam īpašu pievilcību. Galu galā plakanzemieši ir pārliecinātāki par to, ka Zeme ir plakana, nekā vairums cilvēku par to, ka Zeme ir apaļa (iespējams tāpēc, ka mēs, pārējie, jūtam – mums nekas nav jāpierāda). Un ja saskaras ar mazākuma viedokli, kas tiek pausts inteliģentā, šķietami labi informētā veidā, un ja atbalstītāji neatkāpjas no šiem spēcīgajiem viedokļiem, viņi var būt ļoti ietekmīgi. Psiholoģijā to sauc par mazākuma ietekmi.

Tomēr pastāv arī cits viedoklis. Čikāgas Universitātes politologi Ēriks Olivers un Toms Vuds, kuri atklāja, ka apmēram puse amerikāņu atbalsta vismaz vienu sazvērestības teoriju, norāda uz atšķirībām. Ja lielākā daļa sazvērestības teorētiķu pieņem daudzas atšķirīgas teorijas, pat tādas, kas ir pretrunā cita citai, tad plakanzemieši ir pieķērušies tikai Zemes formai. “Ja viņi būtu līdzīgi citiem sazvērestības teorētiķiem, viņiem vajadzētu daudz vairāk sliekties uz maģiskās domāšanas pusi, piemēram, ticēt NLO, spokiem, sātanam vai citiem neredzamiem spēkiem. Neizklausās, ka viņi tā darītu, un tas viņus izceļ kā ļoti anomālus salīdzinājumā ar lielāko daļu amerikāņu, kuri tic sazvērestības teorijām,” atzina Olivers.

Mēs un Dekarta šaubas

Jautājums paliek atklāts – kāpēc šāda teorija joprojām pastāv 2022. gadā, pretstatā zinātnei un pat fotogrāfiskiem pierādījumiem? Tam varētu būt liels sakars ar kritisko domāšanu un informāciju, kas ir tur ārā, sevišķi internetā. Faktiski plakanzemieši vingrinās metodoloģiskajā skepsē, kas saistīta ar 17. gs. franču filozofa un matemātiķa Renē Dekarta rakstiem un metodiku. Dekarta šaubas ir pazīstamas arī kā vispārējās šaubas, sistemātiskās šaubas vai hiperboliskās šaubas. Tas ir sistemātisks process, kurā pielieto skeptisku attieksmi (vai šaubīšanos) par savas pārliecības patiesumu.

Daudzi gudri prāti norāda, ka šādas Dekarta šaubas tagad novērojamas plašā mērogā un ir saistītas ar vispārēju pāreju uz populismu un neuzticēšanos ekspertu un galveno plašsaziņas līdzekļu uzskatiem. Īstenībā tas ir jautājums par zināšanu spēku un par pieaugošo neuzticību tam, ko kādreiz uzskatījām par zināšanu sargātājiem: akadēmiķiem, zinātniskām aģentūrām, valdībai un tamlīdzīgi.

Tomēr plakanzemieši neizliekas, ka viņiem ir visas atbildes. “Cilvēki simtprocentīgi droši nezina, kas Zeme ir; un mēs tikai apšaubām to, kas mums tiek teikts,” viņi norāda.

Dīvainā dzīve uz plakanās Zemes

* Gravitācijas nebūtu – vismaz ne tās, kuru pazīstam

Uz lodveida Zemes gravitācijas spēks vienādi pievelk objektus neatkarīgi no tā, kurā pasaules malā tie atrodas. Lai Zeme iegūtu plakana diska formu, pirmām kārtām gravitācijai, kādu mēs to zinām, nedrīkst būt nekādas ietekmes. Ja gravitācija pastāv, tā drīz vien planētu atgrieztu atpakaļ sferoīdā.

Iespējams, plakanai Zemei vispār nebūtu gravitācijas, jo reālos gravitācijas apstākļos cietam diskam līdzīga Zeme nebūtu iespējama, liecina matemātiķa un fiziķa Džeimsa Maksvela aprēķini 19. gs. vidū. Vai varbūt uz plakanas Zemes gravitācija visu vilktu uz diska centru – Ziemeļpolu. Šādā gadījumā, jo tālāk atrodas no Ziemeļpola, jo horizontālāka ir gravitācijas vilce diska centrālā punkta virzienā. Tas radītu postījumus visā pasaulē, bet vismaz pasaules rekordu tāllēkšanā varētu viegli pārspēt (ja vien lēcienu orientētu uz ziemeļiem).

* Atmosfēra noteikti izgaistu

Bez gravitācijas plakanā Zeme vairs nespētu noturēt gāzveida slāni, ko sauc par atmosfēru. Zemes pievilkšanas spēks ir tas, kas notur šo plīvuru ap mūsu planētu. Un bez šā aizsargājošā apvalka Zemes debesis kļūtu melnas, jo Saules izstarotā gaisma vairs neizkliedētos, nonākot Zemes atmosfērā, un neiekrāsotu debesis pazīstamajā zilajā krāsā. Atmosfēras spiediena samazināšanās rezultātā augi un dzīvnieki tiktu pakļauti kosmosa vakuumam, izraisot nosmakšanu dažu sekunžu laikā.

Bez atmosfēras, kas ieskauj planētu, ūdens vispirms izvārītos kosmosa vakuumā, tāpēc ka ūdens vārās, kad tā tvaika spiediens ir vienāds ar atmosfēras spiedienu, un zemāks atmosfēras spiediens nozīmē zemāku vārīšanās temperatūru. Ja nebūtu atmosfēras, kas palīdzētu sasildīt planētu, Zemes virsmas temperatūra strauji pazeminātos, izraisot visa atlikušā ūdens ātru sasalšanu. Izdzīvotu tikai dziļa okeāna organismi, piemēram, baktērijas, kurām nav nepieciešams skābeklis.

* Apmācies laiks, slīps lietus

Ja gravitācija vilktu uz Zemes diska centru, kas šajā gadījumā ir Ziemeļpols, nokrišņi arī tiktu pievilkti šai vietai. Nokrišņi krīt uz zemes gravitācijas dēļ, tāpēc tie nokritīs uz spēcīgāko Zemes pievilkšanas punktu. Tikai diska centrā saglabātos tādi laikapstākļi, kādus mēs tos pazīstam uz Zemes, nokrišņiem krītot tieši lejup. Jo tālāk no centra, jo nokrišņi būs horizontālāki. Ūdens upēs un jūrās arī plūstu uz Ziemeļpolu, kas nozīmētu, ka planētas centrā savāktos viss milzīgais okeāns, praktiski neatstājot ūdeni malās.

* Mēs visi apmaldītos

Ja Zeme būtu plakana, visticamāk, satelīti nepastāvētu, jo tiem būtu grūti riņķot ap plakanu plakni. Mēs esam atkarīgi no globālās satelītu navigācijas sistēmas – sākot ar GPS pakalpojumiem tālrunī un beidzot ar informāciju par ceļojumiem un lielveikalu krājumu piegādi tieši laikā, lai nodrošinātu produktu svaigumu. Trakākais, ka neatliekamās palīdzības dienesti arī izmanto GPS, lai atrastu zvanītājus pēc viņu tālruņa signāla, tāpēc satelīta sakari bieži vien palīdz glābt dzīvību. Ir grūti iedomāties pasauli bez GPS – pietiek ar to, ka mēs apmaldītos. Vienīgi, ja lītu horizontāls lietus, mēs zinātu, kurš ir ziemeļu virziens.

* Daži ceļojumi varētu ieilgt

Ilgākus ceļojumus varētu sagaidīt ne tikai GPS navigācijas problēmu dēļ, bet arī attālumu dēļ, kas būtu jāveic. Saskaņā ar plakanās Zemes vīziju Arktika atrodas planētas centrā, bet Antarktīda ap malu veido milzīgu ledus sienu; šī siena neļauj cilvēkiem burtiski nokrist no Zemes virsmas. Taču, ja nevar lidot apkārt pasaulei un ir jālido tai pāri, ceļojumam nepieciešamais laiks ievērojami pieaugs. Piemēram, lai lidotu no Austrālijas (kas ir plakanās Zemes kartes vienā pusē) uz Antarktīdu (plakanās Zemes kartes otrā pusē), būs jālido pāri visai Arktikai, kā arī Ziemeļamerikai un Dienvidamerikai. Var arī aizmirst par ceļojumiem pāri Antarktīdai (lai gan tas daudzkārt ir sasniegts uz sfēriskas Zemes), jo ledus siena nepieļautu šādu ceļošanu.

* Ziemeļblāzmas izzustu, un mēs visi izceptos

Uz sfēriskās Zemes virpuļojošais, izkausētais metāls, kas ieskauj planētas dzelzs kodolu, izraisa elektriskās strāvas, kas savukārt rada aizsargājošo magnētisko lauku (magnetosfēru), kurš izliecas ap planētu no viena pola uz otru. Bet uz plakanas Zemes bez cieta kodola šis aizsargājošais slānis beigtu pastāvēt. Un izgaistu arī ziemeļblāzmas – debesu parādības, kad uzlādētas Saules daļiņas saduras ar skābekļa un slāpekļa molekulām magnetosfērā, kur tās izdala enerģiju apbrīnojamu gaismas šovu veidā.

Tomēr polārblāzmu neesamība varētu būt mazākā bēda, jo Zeme vairs nebūtu pasargāta no Saules vējiem. Zeme un viss uz tās virsmas tiktu bombardēts ar kaitīgu Saules starojumu, atstājot neauglīgu pasauli – līdzīgu, kāda ir uz  mūsu kaimiņu planētas Marsa.

* Mēs visi redzētu vienādas debesis naktī

Plakanā Zeme netiktu sadalīta puslodēs, tāpēc nakts un diena netiktu apgrieztas otrādi atkarībā no tā, vai atrodas ziemeļu vai dienvidu puslodē. Nemainītos arī nakts debesu skats, lai kur uz planētas diska cilvēks atrastos. Tas noteikti atvieglotu zvaigžņu vērošanu, jo nebūtu jādodas uz citu puslodi tās pētīt. Bet vai tas nebūtu garlaicīgi? Ja visiem būtu vienāds skats tikai uz vienu nakts debesu daļu, mēs nevarētu veikt daudzus svarīgus atklājumus, ko varēja izdarīt, pateicoties mūsu piekļuvei 360 grādu skatam uz no Zemes un kosmosu. Mums būtu jāpaļaujas tikai uz teleskopiem, lai paplašinātu savu priekšstatu par kosmosa.

* Viesuļvētras vairs neeksistētu

Katru gadu viesuļvētras rada nepieredzētus postījumus. Piemēram, 2017. gadā viesuļvētra Hārvijs nodarīja ASV zaudējumus 125 miljardu dolāru vērtībā. Šo tropisko vētru postošais rotācijas raksturs izriet no Zemes koriolisa spēka, kas rodas Zemes rotācijas dēļ uz ass un liek vētrām ziemeļu puslodē griezties pretēji pulksteņrādītāju kustības virzienam, bet dienvidu puslodē – pulksteņrādītāju kustības virzienā. Taču uz stacionāras, plakanas Zemes koriolisa spēks nerastos, un tas nozīmē, ka nebūtu arī orkānu, taifūnu un ciklonu. Tāpēc arī šāda veida vētras nenotiek piecu grādu joslā uz ziemeļiem un dienvidiem no ekvatora, jo koriolisa spēka lielums pie ekvatora ir nulle.