Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Foto: Rojs Maizītis

 

Līga Bosko: "Vārds "zīlniece" man nepatīk. Tam, ko daru, vairāk atbilst - burve" 5

Cita pasaule
26. februārī 06:55 2022. gada 26. februārī 06:55
  Selga Amata | "Patiesā Dzīve"
Līga Bosko ir taroloģe, hiromante, grafoloģe. Mājsaimniece. Ragana. Dzirkstīga optimisma pārpilna sieviete, kura savu īstāko ES visdziļāk un patiesāk apjautusi un iepazinusi tieši tagad, smago pārbaudījumu laikā.  

Tas bija fantastisks ceļojums laikā, telpā un iztēlē, kurā Līga man atļāva būt līdzbiedros. Neatvēlot vietu spriedelēšanai, vai tā notiek, vai tā var notikt, vai tas tverams pietiekami nopietni. Ar mani notika. Un bija ļoti nopietni.

Ja dvēsele vecāka par ķermeni

– Man par tevi bija tik vien informācijas kā telefona numurs un norāde zīlniece Līga Iecavā. Internetā sameklējami teju visi neikdienišķo izpausmju cilvēki, bet par tevi neko neuzgāju. Zīlnieces no publicitātes izvairās?   

– Nezinu, kā zīlnieces, bet man tiešām nav ne mazākās vēlēšanās skaļi izpausties, sacensties vai citādi sevi izrādīt. Laiki, kad uz to spieda, bija briesmīgi – obligātums, visu laiku pēc kaut kā jādzenas, kaut kas citiem jāpierāda. Gribas teikt gandrīz kā aktrisei Larisai Guzejevai, kura kādā intervijā uz jautājumu, vai vēlētos atgriezties savos divdesmit četros, atbildēja, ka tā vietā labāk pasēdētu pāris gadu cietumā. Arī es vairs nevēlos būt ne maza, ne jauna un visu pamanīta, jo tieši patlaban, savos piecdesmit gados, ar sevi draudzējos daudz ciešāk nekā jebkad agrāk. Ja ko daru, tad nevis iekļaujoties citu uzspiestā nepieciešamībā, bet sev. Mani tas priecē, es tajā esmu.

– Pasaules tvērumā no zīlnieces skatupunkta?

– Vārds "zīlniece" man šausmīgi nepatīk. Tam, ko daru, labāk atbilstu apzīmējums burve, jo šā vārda etimoloģijai var atrast saistību ar burts, burties.  Tomēr, zinot uzskatu, ka burvji ir vīrieši, bet sievietes, kam padodas burti, burtošana, buršanās, ir raganas, palieku pie tā. Vārdu ragana manā uztverē var tvert gan tiešā saistībā ar latvisko redzēt, reģe, gaišredzība, gan pievilkt krievisko vedaķ – veģma.

Būt raganai – netveru to kā uzdevumu kādam mācīt dzīvot. Taču man ir vienošanās ar savējiem – ja vajag, sūti. Bet tikai tādus, kas var mani saprast. Ar kuriem kopā labi justies laimīgai.

– Par raganu piedzimst vai izmācās?

– Kā to lai izsvaro? Laikam jau mazliet citāda piedzimu, tikai bija grūti aptvert, ka tādi nav visi. Ja dvēsele vecāka par ķermeni, pielāgoties šai pasaulei, cenšoties iedabūt ikdienu līdzsvarā un harmonijā, parasti ir grūtāk.

 Sevi atceros jau no dažu mēnešu vecuma. Kad vēlāk sīki aprakstīju jau mirušo vecvectēvu – kur sēdēja viņš, kur pārējie, ko visi runājuši –, mājinieki brīnījās, sak, tu toreiz biji tikai zīdainītis un to atcerēties nevari. Es varēju.

Joprojām prātā aina – guļu ratiņos, ko mamma stumj pa Iecavas parku, un aizgrābti skatos, kā zaru zīmētās bildītes spēlējas ar debesīm. Te mamma, satikusi paziņu, apstājas, un aina sastingst. Sāku izmisīgi brēkt. Mamma mierinot šūpo ratiņus, bet es bļauju vēl skaļāk. Kā viņa nesaprot, ka man tie debesu raksti vajadzīgi, nevis kratīšana.

– Raganām jau vairāk darīšana ar debesīm pretējo zonu. 

– Man tiešām nekad nav bijis bail ne no kapiem, ne mirušajiem vai visu veidu spociņiem un mājas gariņiem, kurus kopš bērnības esmu redzējusi un jutusi. Viņiem sava dzīve, man sava. Jau agri sapratu arī to, ka pret sapņiem jāizturas ļoti nopietni, jo tajos var gan izceļoties, gan atrast tās norādes, kas attiecas uz īstenību.

To, kam bija grūti noticēt, lielie norakstīja uz bērna fantāzijām, taču man pašai nešķita svarīgi, cik mana pasaule ir īsta vai sadomāta. Tā bija vide, kurā dzīvoju. Tikai samērā nesen, kad sāku iepazīt šamanismu un runājām par pieslēgumu paralēlajai realitātei, pārsteigta secināju, ka man tāds bijis vienmēr. Apakšzeme kā vieta, kur iespējams dabūt informāciju, kā sakārtot virszemes dzīvi. Totēma dzīvnieks, dvēseles pavadoņu klātbūtne, iepriekšējo dzīvju atblāzma atsevišķos notikumos. Tikai man sanācis tā, ka vispirms bija prakse, pēc tam cenšanās lietas nosaukt vārdā un racionāli izskaidrot.

– Kopā ar pavadoņiem un spēka dzīvniekiem ņemoties pa pazemi, bērnībā no vienaudžiem atšķīries?

– Diez vai. Parasta meitene, ņipra un sabiedriska. Jau trīs gadu vecumā tiku ielikta nedēļas bērnudārzā. Briesmīgi nepatika, bet izturēju. Toties brīvdienās bija vaļa kopā ar māsu draiskoties pa Iecaviņas upītes krastu. Cik pāru sandalīšu rotaļās aizpeldējis pa straumi… Taču pilna brīvība pienācās tikai līdz brīdim, kamēr spēju rokās noturēt kapli. Ja vecākiem ir dārzs un lopi, bērniem jāpalīdz. Tāpat šķita pašsaprotami, ka, atnākot no skolas, ātri izmācies un tad uztaisi visai ģimenei vakariņas. Nevis pienākuma pēc, bet lai visiem prieks.

Kad man bija kādi desmit gadi, neviena nemudināta, sāku vākt un žāvēt zāļu tējas. To, kurai kaitei kas der, zināju bez skaidrošanas. Atnāk ciemos tālā vecāmāte un prasa liepziedus – viņai uz krekšķi velkot.  Berot ziedus tūtiņā, sparīgi skaidroju, ka šoreiz tējai vajadzētu piešaut arī pelašķus.

Skolā pa reizei negaidīti nokļuvu uzmanības centrā ar tādu kā izraušanos notikumiem pa priekšu. Visi pirms kontroldarba satraukušies, bet es paziņoju: “Ko cepaties, šodien stunda nenotiks!” – “Kā tad nenotiks, tikko kā ar skolotāju runāju!” Bet skolotājai, izrādās, tieši tajā brīdī kaut kur steidzami jāaizbrauc. Kad pēc tam man lūdza vēlreiz saorganizēt kaut ko tikpat noderīgu, nācās skaidrot, ka neesmu notikumu pasūtītāja, dažreiz tikai izdodas vēl nenotikušo ieraudzīt mazliet ātrāk.  

– Kā un kad šo spēju sāki izmantot apzināti?

– Niekojoties ar kārtīm. Mammai bija draudzene, kura ar kārtīm zīlēja. Vidusskolas laikā, redzot manu interesi, viņa sāka man šo to ierādīt vairāk, taču līdz īstai aizrautībai tas nenonāca. Viss mainījās, tiklīdz iepazinu Taro kārtis. Kursi, literatūra. Ārkārtīgi plašās iespējas pieskarties tai paralēlajai pasaulei, ko sniedz Taro kārtis. Iestājos arī hiromantijas kursos pie brīnišķīgās Maijas Irbītes, pēc tam pie Anitas Milleres mācījos grafoloģiju.

– Un raganas karjerai ceļš vaļā?  

– Vēl ilgi tas vairāk bija hobijs un brīvo brīžu aizraušanās pašas interesei, ar ko var iepriecināt arī draugus un paziņas.

Esmu iecavniece trešajā paaudzē, diezgan sabiedrisks cilvēks. Patīk kustēties. Bet Iecavā ir kolosāla sporta skolotāja – savulaik, kamēr cilvēku pulcēšanās vēl bija atļauta, savāca mūs, dāmas pēc 18, un pa divām dienām nedēļā trenēja. Riktīgi uztrenēja. Esmu arī sieviešu kluba Liepas dalībniece – tiklīdz lielāks pasākums, piedalāmies. Kad Muzeju naktī izdomājām atvērt burvju telti, meitenes pie ieejas dalīja veiksmes akmentiņus un gliemežvākus, es teltī liku kārtis. Man melnus un garus nagus uzlika, sarkanas puķes piķa melnajos matos (tā, starp citu, ir mana dabiskā matu krāsa) sasprauda, ap galvu čigānisks lakats apviņķelēts… Nu īsta ragana. Gara rinda pie telts sastājās.

Kaut ko līdzīgu atkārtojām pie Spices zemnieku tirdziņā. Ugunskurs, uz tā katls ar burvju dziru. Apkārt uz slotām jādelē raganiņas. Ieskatīšanās liktenī – manā ziņā; zīlēju pēc rokas. Biju beigusi hiromantijas kursus, tāpēc tas pašai šķita ļoti interesanti. Biju pārsteigta, kad ieraudzīju tādu plaukstas veidojuma formu, par kuru nodarbību laikā biju teikusi, ka tāda vispār nav. Tajā Spices pasākumā nevis viena, bet divas trīs plaukstas ar šo specifisko izliekumu ieraudzīju! Toreiz ielāgoju – nekad nesaki nekad un nekam nepiekar tas nav iespējams birku.

– Ko darīji līdz brīdim, kamēr smalkās pasaules izzināšanu savā dzīvē ielaidi uz palikšanu?  

– Man ir 30 gadu darba stāžs; pēdējā darbavieta bija skolā – māksliniece noformētāja. Taču pēc izglītības sistēmas reformēšanas tiku iemesta bezdarbniekos. Sākumā bija kā lielākajai daļai līdzīgā situācijā nokļuvušo – šausmas, ko nu? Bet drīz to nomainīja atskārta, ka dzīve pati piespēlē to, kas patiesi nepieciešams.  

Tas, kā jūtos tagad, ir brīnišķīgi! Rūpējos par māju, pa reizei pieskatu mazmeitiņas, palutinu sevi. Ziemā ir mazāk jāstrādā, bet vairāk jāguļ. Tagad man tā ir, ka varu to atļauties. Man ne no viena vairs nekas nav vajadzīgs, bet tie, kam esmu vajadzīga es, mani atrod paši. Sākumā par klientu pieņemšanu mājās pat iedomāties negribēju, tagad ir citādi – es taču atbildu par to, ko saku! Negribu un nevaru nevienu mācīt, saku vienīgi to, ko redzu un jūtu, ko domāju par dzīvi.  Ja vēl kādam tas šķiet interesanti – lūdzu, nāciet ciemos, parunāsimies!

Foto: Rojs Maizītis

– Kādās situācijās cilvēki tevi meklē?

– Vieglāk pateikt, kādās nav meklējuši, – lai konsultētos par loterijā vinnēta miljona izmantošanu. Visos pārējos situāciju tūkstošos, ko variē, groza un regulē nauda, attiecības, darbs un veselības problēmas, ir.  Bet uz jautājumu, cik augsta ticamība ir manām prognozēm, pārliecināti atbildu – 100 procentu. Tas ir tikpat droši, kā interneta aptaujā noskaidrot, cik procenti iedzīvotāju izmanto internetu.

Vienam miljonāra zīme, citam rozā brilles

– Vai raganiskajam skatījumam vajadzīgi arī kādi palīginstrumenti?

– Mani instrumenti – hiromantija jeb rokas līniju lasīšana, Taro kārtis, rokraksta analīze jeb grafoloģija.

Pirmo parasti pētu rokas fizisko izskatu – pirkstu savstarpējā proporcija un to garums attiecībā pret plaukstu, plaukstas ģeometriskā forma, nagu veidojums. Acumērs var maldināt, tāpēc līdzās vienmēr ir lineāls. Tālāk sīki jāanalizē līniju raksts, pieņemot, ka labročiem kreisajā plaukstā ierakstīts tā scenārija uzmetums, ar ko cilvēks ienācis šajā pasaulē, bet labajā – atskaite, kā šie ieraksti īstenoti. Katram cilvēkam roka ir citāda, katrai līnijai, tīklojuma rakstam un rievu krustpunktam savs vēstījums. Vienam plaukstā iespējama miljonāra zīme, citam norāde, ka naudas lietas labāk likt mierā. Vienam plauksta liecina par racionāla perfekcionista iedabu, otram par tendenci visu skatīt caur rozā brillēm.

– Pilnīgi skaidrs, ka orientēties šajos labirintos bez īpašas ieinteresētības un pamatīgām zināšanām nav iespējams. Varbūt tomēr vērts pateikt dažas elementāras norādes par to, ko intereses pēc savā plaukstā pameklēt pat nesagatavotajam?

– Nevajadzētu ieciklēties uz pieņēmumu, ka kreisajā rokā ierakstītā scenārija izpildei būtu precīzi jāatspoguļojas labajā, un, ja tas nav izdevies, dzīve sačakarēta.  Nevis sačakarēta, bet parādījusi arī varianta A, B vai C iespējamību. Neizvēlējies to, jo izdarīji ko citu… Ja tev uzticēts paēdināt ģimeni, vai nav vienalga, cik ēdienu pusdienās izvārīji? Un kuru interesē, vai gatavoji tos pats, vai pasūtīji no restorāna?

Bez zināšanām šajā sarežģītajā rokas līniju sistēmā orientēties tiešām ir grūti, bet tam gan katrs pats var pasekot, lai plauksta būtu līdzena, bez sīksīkiem burzījumiem. Tie norāda uz milzīgu un nepārtrauktu stresu.  Tāda roka ir hiromanta murgs, jo sīkņurcījums izārda un nojauc pamatlīniju uzturēto informācijas lauku.  Burzījumi izzūd, tiklīdz cilvēks kārtīgi izguļas – tiešā un pārnestā nozīmē. Tāpēc padoms – tiklīdz pamani, ka plauksta kļūst smalki krunkaina, ej gulēt, ņem atvaļinājumu, brauc uz kūrortu vai stājies klosterī, tikai neļauj stresam sevi komandēt!  

Lielāku uzmanību vajadzētu pievērst pirkstu savainojumiem. Īkšķis atbild par gribasspēku – to zaudējot, atņemtais jākompensē ar regulāriem gribasspēka vingrinājumiem. Savukārt ja laikā, kad iecerēts mesties klāt jaunam projektam, gadās traumēt vai pat zaudēt mazo pirkstiņu, labāk iepauzēt, jo ieceres īstenošanai tik un tā naudas nebūs.

Daži vārdi arī par gredzenu valkāšanu. Vērts atcerēties, ka stīpiņa enerģiju ierobežo, bloķē. Laulības gredzena vēstījums – es vairs pilnā mērā neesmu es. Man, rēķinoties ar otru, sevi jāierobežo.

Visiem senajās gleznās attēlotajiem augstmaņiem – kardināliem un karaļiem – pirkstus rotā nevis stīpiņas, bet masīvi zīmoggredzeni. Tie enerģiju pastiprina, īpaši, ja tiek nēsāti gan uz mazā pirkstiņa, gan uz rādītāja un pat īkšķa. Cilvēks, kam zīmoggredzens uz īkšķa, gandrīz vienmēr ir drūms un agresīvs tips, kuram vara sakāpusi galvā. Atrodoties tādam blakus, kašķis ir neizbēgams – iemesls atradīsies. Bet, ja gribas daudz naudas, gredzens jāvelk uz mazā pirkstiņa.

– Ja plaukstas vēstījums nolasīts, ko prasi Taro kārtīm?  

– Darbā izmantoju divus kāršu komplektus. Viens ir tā saucamais Marseļas Taro, kuru lietoju jau vairāk nekā 20 gadu, otrs – nedaudz vēlāk sameklēta kava, ko saucu par dvēseles kārtīm. Pirmās vairāk palīdz noskaidrot jautājumus, kas saistīti ar dzīves materiālo aspektu, ar miesas un ķermeņa vajadzībām. Piemēram, atnāk dāma risināt sev svarīgu lietu, bet paralēli šim aktuālajam jautājumam es darba kārtīs izlasu arī brīdinājumu – neaizdod naudu! Pēc gada kundze man pa telefonu šo ieteikumu ar pateicību atgādina. Izrādās, jau tajā pašā dienā ieradies kaimiņš un tiešām lūdzis aizdot palielu summu, kura viņai pat bijusi, tomēr sieviete atcerējusies manu brīdinājumu un atteikusi. Naudu cilvēks kaut kur dabūjis, taču nozudis tālēs zilajās, parādu neatdevis, tā iedzenot aizdevēju lielās nepatikšanās.

Mūsu ierakumos atnācējiem grūti

– Ko pauž dvēseles kārtis?

– Tām vēstījums pavisam cits, jo šīs kārtis nav domātas ne katrai dienai un ne katram cilvēkam. Kad sāku tās apgūt, sākumā vienu nemaz neliku kavā, lai kādam neizkrīt. Jo tur tāda enerģija iekšā, kas iedegas kā spoža spuldzīte, bet izdziestot izsit korķus. Dvēseles vibrācijas – tas ir pavisam cits vibrāciju līmenis Ne velti mēdz teikt, ka dvēsele šeit nedzīvo. Pastāvīgi klātesošu mēs to nemaz nevarētu izturēt.

Šī kārts saucas Dzīvības koks, tās režģa struktūra norāda uz informāciju, kas nav tverama tikai plaknē, bet virzās arī uz augšu un leju; tā ir telpiska. Visi ceļi, visas pakāpes, visi savienojumi tur ieraugāmi. Līmeņi, kas vienlaikus ir gan kopīgi, gan atšķirīgi, taču to atšifrēšanai ar prātu vien nepietiek.

Kad šo kārti beidzot ieliku kavā, vairākus gadus tā nekrita ārā. Es priecīga – tā man vieglāk strādāt. Tad Dzīvības koks sāka parādīties – vienam, otram.

Lai ar šīm vibrācijām sarastu, vajadzēja laiku. No sākuma kāršu izlikumu tikai nofotografēju, tad vienatnē pētīju un izdzīvoju, tikai pēc tam zvanīju cilvēkam, kura problēmai biju piesaistījusies, lai pastāstītu, ko redzu. Tagad šī kārts izkrīt bieži. Cilvēkiem, kuriem ir veca dvēsele. Viņi nāk pēc citas informācijas un spēj uztvert un saprast vissmalkāko vēstījumu. Bijis pat tā, ka savu balsi dzirdu it kā no malas, un caur galvu izšaujas doma – ak dievs, kādu sviestu te gvelžu! Bet klients mierīgi saka – turpini, lūdzu, es visu saprotu, tā ir informācija, kas man nepieciešama.

– To var just, vai cilvēkam veca dvēsele vai jauna?

– Uzreiz un nepārprotami. Runājot ar tādu, kam veca dvēsele, kaut kas notiek, saslēdzas, rezonē – gan man, situāciju izklāstot, gan viņam, manī klausoties vai sarunā iesaistoties.

Taču aizvien vairāk parādās atnācēji arī no citurienes, no paralēlajām pasaulēm. Ārēji tie ir mūsu līdzcilvēki, tomēr iepriekšējās dzīves nav vadījuši uz Zemes, bet ieradušies gan no mūsu galaktikas brīvākām zonām, gan no prātam neaptverami drūmām vietām. Atnākuši pēc mācības, kādu citur iegūt droši vien nav iespējams. Galvenokārt – uzzināt, ko nozīmē brīvā griba, jo tāda laikam ir tikai pie mums un tikai šajā realitātē. Taču viņiem ir ļoti grūti, jo te ir pārāk daudz absurda, kas izriet no mūsu pašu veidotām struktūrām – no izglītības sistēmas, no valsts institūcijām ar dažādiem represīvajiem aparātiem, no reliģijām un citām pārvaldošajām sistēmām, kas dvēseles attīstību bloķē.

Šādiem atnācējiem tiešām ir grūti –  iekšējais nemiers viņus plēš pušu. Un viņi savukārt ar savu izturēšanos neapzināti provocē apkārtējos. Ja klasē ir kaut viens tāds citplanētietis, pedagogam vieglāk aiziet no darba nekā saprast, kā bērnam palīdzēt iekļauties viņam nepieņemamajā realitātē, kurā vienmēr paredzēti ierakumi ar ienaidniekiem abās pusēs. Taču tas pieder pie sistēmas, kam mēs esam piebružājušies un kurā dzīvot esam iemācījušies.

Foto: Rojs Maizītis

– Kāršu nosaukumi abās kavās ir vienādi vai atšķirīgi?

– Nosaukumi vienādi, tikai vēstījums cits. Piemēram, kārts Zižļu divnieks. Tā nav no lielajām, bet ļoti spēcīga.

Pirmajā kavā tā attiecas uz nepārprotami materiālās dabas jautājumiem, bet otrajā attēlo trepes, kuru galā redzamie logi – rozā un zils – ļauj ielūkoties cilvēka zemapziņā. Rādīts ceļš augšup, kas piedāvā divas līdzvērtīgas iespējas, un tev kāpjot jāizlemj, vai galapunktā pagriezīsies pret rozā logu vai zilo. Neviens nav pareizais vai nepareizais, bet, lai kāda būtu izvēle, jārēķinās, ka dzīve pēc tam kardināli mainīsies.

Viena sieviete pēc šīs kārts izvilkšanas divus gadus pirms pensijas aizgāja no labi apmaksāta darba. Īsā brīdī pilnīgi izmanījās kā ārēji, tā iekšēji – kļuva par citu cilvēku. Ar sevi apmierinātu, par sevi pārliecinātu.

– Vai precīzākai situācijas izpratnei vienmēr izmanto arī grafoloģiju?

– Gan katrā dzīves posmā, gan emociju stāvoklī cilvēks raksta mazliet citādi, tomēr kaut kas paliek nemainīgs. Un maināms, ja pie tā vēlas apzināti piestrādāt. Rokraksta izpētē vairāk paļaujos uz čuju, lielāko uzmanību pievēršot enerģijas raksturojumam, pašapziņai un šarmam. Arī tam, cik racionāli tiek izmantoti pieejamie resursi.

Grafoloģiskos testus no savas puses silti iesaku darba devējiem, kam konkursa kārtā jāizvēlas piemērotākā kandidatūra kādam postenim. Esmu pārliecinājusies, ka no tiem pāris īsteikumiem, kurus cilvēks ar roku uzrakstījis, iespējams izlobīt daudz informācijas.

– Ja tev būtu jāveido scenārijs filmai par raganas ikdienu, kādus mini sižetus tajā iesaistītu?

– Atsevišķs stāsts varētu būt par tiem, kam uzlikts lāsts. Neapšaubu faktu, ka tādas lietas ir iespējamas, bet vienlaikus redzu, cik sašutuši ir cilvēki, kad pasaku, ka nekāda lāsta viņiem nav. Es to labi saprotu, jo dzīvot ar lāstu ir ērtāk nekā bez; ja kāds cits to ir uzlicis, cits arī noņems. Tiklīdz lāsta nav, lietas kaut kā jārisina pašam.

Kāda sieviete reiz atnāca pie manis pēc apstiprinājuma, ka lāsts noņemts. Septiņas reizes viena stipra ekstrasense ar viņu strādājusi! Nevarēju taču sagraut cerību par septiņkārtējo iedarbību. Piekritu – tagad ar tevi tiešām viss kārtībā.

Īstu seriālu varētu veidot no attiecību sarežģījumiem. Ir situācijas, kad cilvēks atnāk pēc padoma, kā kopdzīvi saturēt, bet es neslēpju – beidziet malties! Tā turpinot, visu tikai pazaudēsiet, jums labāk iet katram uz savu pusi.  Bet citkārt saku – jums pagaidām jāpaliek kopā kaut vai tāpēc, ka tikai šādi viens no otra varat iemācīties to, kas abiem ļoti svarīgs. Pēc tam varēsiet šķirties, kad beidzot katrs būs gatavs sakarīgai dzīvei.

Ļoti bieži cilvēki meklē atbildi uz jautājumu, vai palikt līdzšinējās attiecībās, ja sirdī ir cits. Tad skatām iespējamos variantus. Vēl nesen šādā situācijā bija jāsecina – ja aiziesi pie jaunās mīlestības, tik un tā kopā nepaliksiet, jo viņš uzradies vienīgi tādēļ, lai tevi izvilktu no toksiskajām attiecībām, kādās atrodies patlaban. Tikai pēc šā pārbaudījuma spēsi tiktāl atgūties, lai būtu gatava nākamajām attiecībām. Bet sievietei, uzzinot, ka tas nav princis baltā zirgā, kurš atbraucis viņu uzreiz vest uz laimes zemi, spēka pieņemt izšķirīgo lēmumu pietrūka.

Tas nav ne labi, ne slikti, jo es jau neesmu padomu devēja vai vērtētāja – paužu tikai to, ko redzu. Vienmēr piesaku, ka manis teiktais nav diagnoze un norādījums, ka citādi darīt nevar. Var, tikai dažreiz par to dārgi jāmaksā. Diemžēl cilvēki lielākoties nenāk ieraudzīt objektīvo ainu, kuras centrā atrodas, bet urķējas pēc apstiprinājuma tam viedoklim, kurā ieciklējušies. Ja varu to apstiprināt, esmu laba un gudra. Ja saku, ka varētu būt arī citādi, – muļķe.

– Vai tas sarūgtina?

– Noteikti ne, jo tāda vienkārši ir cilvēka daba. Turklāt šis laiks – jauno enerģiju laiks – lietu uztveres ziņā ir diezgan strikti sadalījis mūs atšķirīgās grupās. It kā nekas jauns, kad gan neesam dalīti – buržujos un proletāriešos, krievos un latviešos, vakcinētajos un nevakcinētajos… Taču dalījuma pēc atvērtības saslēgumam ar pasauli, kurā ir pieeja zināšanām, kas kopš aizlaikiem tikušas no cilvēkiem sargātas, līdz šim nav bijis. Vecās domāšanas rāmji un stereotipi vienā pusē, saasinātas intuīcijas un viedo sapņu pasaule – nereāla un nemateriāla, bet vienlaikus jaudīga fiziskā, garīgā un mentālā spēka piestrāvota – otrā. Piekļuvi šim spēkam mēs kā sabiedrība tikai sākam apgūt, taču tas ir pūlēšanās vērts darbs – smags un skaists. 

Dvēsele kā nojausma, taču galvenā

– Vai, tavuprāt, mūsdienu cilvēkam ir palikusi vieta saiknei ar to neredzamās pasaules daļu, ko latviskajā dzīvesziņā mēdz saukt par aizsauli?  

– Es to nekad neesmu zaudējusi.  Jau vecāmāte teica, ka no mirušajiem nevajag baidīties, jo viņi nāk sildīties. Tāpēc arī man šādos sastapšanās brīžos nav bijis attieksmes – prom! Lai pasildās. Es taču nezinu, kāpēc vēl viņi vēl ir te. Ja jau nāk, varbūt dzīves laikā nav paguvuši kaut ko svarīgu līdz galam pateikt. Taču šādus kontaktus uzturu tikai ar savas dzimtas piederīgajiem. Parasti tas notiek sapņos, kam vēlāk ir tieša pārnese uz īstenību. Kad rados kāds stāsta par sapnī redzētu mirušo, uzreiz saprotu – šī aizgājēja dvēsele dara zināmu, ka gatavojas pārdzimt. Jau dežurē pie robežas, tūlīt pieteiksies. Un tas ir tik skaisti. Tiesa, man bijuši arī mazliet atšķirīgi kontakti, turklāt ne tikai sapnī, bet arī īstenībā.

Reiz, kad vēl biju savā zināšanu apguves sākumposmā, man bija uz laiciņu jāpaliek mājā, kuru paredzēts pārbūvēt, tad pārdot. Tur nepārprotami jutu, ka abām jau aizsaulē aizgājušajām bijušajām saimniecēm mana klātbūtne nav pa prātam. Traka ārdīšanās sanāca – viņas lamājās, plosījās, svieda pa gaisu mantas. Es turējos pretī – liecieties mierā, es te esmu tikai uz brīdi, un jūs man neko nevarat padarīt, jo es esmu dzīva. Abas nomierinājās, tomēr es kaujaslaukā nepaliku – aizgāju uz otru istabu.   

– Sarunas sākumā pieminēji labas attiecības ar visu veidu spociņiem. Vai tas tverams kā vārdu spēle jociņš – spociņš?

– Katrs to var tvert pēc savas saprašanas, bet man bija tā. Kad pārcēlāmies uz šo māju, te gariņš jau bija priekšā. Kamēr bērni bija pusaudži, pie viņiem biezā slānī nāca draugi, dažreiz palika arī pa nakti. Es, izejot no mājas, vienmēr no gariņa atvadījos, bet reiz izmetu – sargā māju! Arī tonakt mājās bija ciemiņi. No rīta tracis – nevarējām gulēt, segu rāva nost. Tad iepazīstināju ar gariņu arī bērnus. Un atvadoties vairs nepieteicu viņam sargāt māju.

Domāju, tāds gariņš ir daudzās senās mājās. Vairākus pazīstu – izjūtu viņus, zinu, kuram patīk ābols, kuram graķītis. Pagaidām neviens vēl man nav prasījis, kā gariņu izdzīt. Kā ar to labāk sadzīvot – to gan. Tas ir īpaši svarīgi, ja pērk vecu māju vai muižu. Iet iekšā ar lielu UH! tādās vietās neklātos, jo ne vienmēr skaidri zināms, kurš tur ir saimnieks.

– Tu sastopies ar tik daudzu cilvēku likteņiem. Tie tevi ietekmē un uzrunā vai aizplūst garām kā upes straume?

 – Māca.  Es visu laiku mācos – no viediem un gudriem cilvēkiem, kurus nepārtraukti sūta mani sargeņģeļi un pavadoņi. No klientiem, kuru uzdotie jautājumi dažreiz satver tik cieši, ka, līdz atbildei rokoties, sviedri tek. Forši nokļūt, kur vēl nav būts. Bet vai tā ir mana misija, mans vienīgais aicinājums? Laikam jau ne. Ejot pa ielu, redzams, ka daudzām mājām aizkari vaļā un viss istabā notiekošais ir kā uz delnas. Ja man neprasa, iekšā neskatos un no sava skatpunkta veicamus pārkārtojumus nevienam neiesaku. Cita lieta, ja prasa.

– Kā tu varētu noformulēt savu – raganas – misiju?

– Stāvēt uz plašākas esības robežas kopā ar vēl kādu, kurš redz to pašu, ko es, tikai no cita skatpunkta. Iestājoties par prāta un dvēseles sadraudzību, mēģināt saprotamāk izskaidrot prātam, kā jūtas dvēsele, bet dvēselei atgādināt, ka, dzīvojot uz Zemes, ir brīži, kad priekšroka dodama prātam. Arī tad, ja dvēsele kādam ir tikai nojausma, tai ierādāma goda vieta. 

Saistītās ziņas

Olga Kambala par attiecībām ar Kasparu padomu vaicājusi zīlniecei
No izdrukāta digitālā foto pat zīlniece neko nevar pateikt. Atklāti par fotogrāfiju enerģētiku 1
Stipra doma un liela mīlestība. Ciemos pie Olgas Melderes - dziednieces, kura izglāba Jāni Jarānu no grādīgā

 

Citi šobrīd lasa

Cilvēks, kuru Krievija nespēja nogalināt! Ukrainis trīs dienas spīdzināts, sašauts sejā un aprakts kapā, izdzīvo
FOTO: Ronalds Ķēniņš pirms treniņa noliek pie vietas Latvijas hokeja spilgtāko zvaigzni
FOTO: Ezerā Tamperē apgāzusies laiva ar Latvijas hokeja līdzjutējiem 2
Tēmas: Pensijas
Skatīt visus komentārus