Tāds likten’s man ir lemts. Rita Trence par dzīvi ar Imantu Skrastiņu

Tā ir īpaša kāpņu telpa – tajā dzīvo aktieri, dziedātāji, mākslinieki. Rita veikli kāpj augšup un aicina mūs dzīvoklī. Tas atgādina nelielu teātri – zīda tapetēm, smagiem aizkariem, spoguļiem vītos rāmjos. Pie sienas Imanta portrets, uz galda grāmata. Izrādās, tiekamies īpašā dienā – tieši pirms 50 gadiem, 1972. gada 27. janvārī, Imants nospēlēja pirmo izrādi Spēlē, spēlmani…, kas vēlāk kļuva par leģendu.

Daudz kopā piedzīvots

– Droši vien, gatavojot grāmatu, esat izbridusi dziļus atmiņu sniegus…

– Jā, ideja par Vēstulēm Imantam bija mana – kā varam ar viņu sarunāties. Katrs, esot savās domās, varēja uzrakstīt, kā viņu atceras. Sāku virpināt atmiņu kamolu – ak dievs, cik daudz ir kopā piedzīvots, pārsvarā jauki brīži, kā tos ietvert vēstulēs? Apkopoju galvenos pieturas punktus – mūsu kopā būšanu uz skatuves, dzīvē, ar draugiem… Kad 1. decembrī saņēmu signāleksemplāru, man mazliet trīcēja rokas, sāku lasīt, un mani pārņēma miers. Arī pārējie rakstītāji – katrs ir atradis savu atslēdziņu, godīgi pateicis, ko par Imantu domājis. Kad uzrunāju rakstīt vēstules, nevienam spaidu kārtā tas nebija jādara, bet lielākā daļa atsaucās.

– Skaidrs, ka Imants bija tuvākais cilvēks, bet kas viņš kā personība bija jūsu dzīvē, ko mainīja jūsos?

– Noteikti daudz ko, jo bija 15 gadu starpība. Man zināma skatuves pieredze jau bija, bet, kopā strādājot, varēju arī mācīties. Ja apkārt ir tikai iesācēji, esi pārliecināts, bet stāvi uz vietas.

– Jūs teatrāla, brīva esat bijusi vienmēr. Jau pirmajās uzstāšanās reizēs televīzijā – kā ūdenszāle.

– Katra lieta iet dziļumā. Ar gadiem cilvēks ap sevi kā ap stumbru apaudzē lapas, pilnveidojas, kļūst bagātāks. Neviens uz šīs zemes pilnību nesasniedz, līdz pat mūža galam mācāmies, augam. Ja cilvēks to nesaprot, tad apstājas, iestrēgst šablonā, savā dimensijā. Un tas ir beigu sākums.

– Cik bijāt pieredzējusi, kad satikāt Imantu?

– Dzīve bija ļoti intensīva. Pirmoreiz studijā viņu ieraudzīju, kad ierakstīja Paula dziesmas ar Friča Bārdas dzeju. Uz skatuves biju no 16 gadu vecuma, kad viņu satiku, man bija jau divdesmit pieci.

– Tētis jūs esot ļoti stingri audzinājis, bet estrāde prasa vieglumu. Kā tas jūsos sadzīvoja?

– Vajadzīgs balanss. Man ļoti gribējās dziedāt, Liepājā mācījos pie Ernas Latiševas-Kukaines, bijušās operdziedātājas, biju mīļā skolniece, viņa mani gatavoja konservatorijai.

– Vokālistiem, lai gan spēlējāt vijoli?

– Jā, tas mani vilka vairāk. Nez kāpēc biju iedomājusies, ka gribu būt estrādes dziedātāja, man tas likās kā mākslas veids. Sākumā bija doma, ka dziedāšu kamermūziku, man nebija tik plašas balss, kā vajag operas skatuvei.

– Septiņdesmito gadu beigās estrāde bija izaugusi labā līmenī  – ar labiem tekstiem, mūziku…

– Tieši tas man patika. Teicāt par aktierisko – arī tas manī bija, es dziesmu redzēju kā lomu, attīstībā. Par ko sieviete dzied? Par mīlestību, laimi, bet, lai tas nebūtu pliekani, banāli, vajag labus tekstus, piemēram, Ārijas Elksnes. Es tajos sevi atradu, un viena otra dziesma man diezgan labi izdevās. Vēlāk Imants mani aicināja piedalīties iestudējumos radioteātrī, iedziedāju arī vokalīzes.

Pārpratumi ar mīlestību

– Jūs spēlmaņa dabu Imantā jutāt arī ikdienā? Viņš pa īstam nenovilka to āksta mundieri?

– Imants bija ļoti daudzpusīgs, ekspansīvs, viņš bija Marss. Pats teica, ka sarkanā krāsa viņam neļauj būt remdenam. Viņš negribēja tāds būt nekur un uzplaiksnīja arī sadzīvē. Ja ar kaut ko aizrāvās, tad metās iekšā, mēģināja darīt, cik nu sanāca (smejas), sevišķi mājas darbos. Teātrī, organizēšanā, radio viņš bija nepārspējams, tur bija viņa īstā vieta.

– Jūsu attiecības sākās caur mazu vijolīšu pušķi, kad dziedājāt bekvokālu… Vai tā bija tikai pazīšanās?

– Tā var teikt, jo pagāja septiņi gadi, līdz bijām kopā. Tam bija savi apstākļi, nekad neesmu jaukusies svešās ģimenēs, tas man nav raksturīgi, lai gan visu ko par mani runāja. Tas neatbilst patiesībai (smejas).

– Mazliet Imants sirdī iekrita, domājāt par viņu?

– Protams! Tik neatvairāms, šarmants vīrietis, liela personība, interesants. Kurai sievietei gan nepatiktu, ja pievērš uzmanību?

– Skatītājas un klausītājas bija apburtas…

– Dažos koncertos to pieredzēju… Viņš jau pirms manis daudzus gadus bija braukājis pa Latviju, un reiz viena dāma uznāca uz skatuves; Imants viņai bija dāvinājis grāmatiņu, ierakstot mīlestības pilnu tekstu. Viņa to pavēstīja no skatuves, lai visa zāle dzird.

– Spējāt to uzņemt ar smaidu?

– Varbūt pārdroši teikts, bet no Imanta nāca tāda pastāvība, uzticamības kredīts. Viņš nebija narciss, donžuāns, kurš pievērš uzmanību daudzām. Varētu teikt, ka viņš bija vienmīlis. Tādēļ mana sievietes intuīcija sacīja, ka varu viņam uzticēties. Un tas ir ļoti daudz. Viņam bija ļoti daudz uzmanības pierādījumu, tāpat arī man. Tas ir neizbēgami, esot uz skatuves.

– Jums arī bija pielūdzēji, aplidošanas, ko dažbrīd grūti atvairīt?

– To nekad neesmu stāstījusi, bet šoreiz lai iet – kāds kungs mani vajāja septiņus gadus. Bija dabūjis manu mājas telefona numuru, zvanīja dienās un naktīs, tā ka nevarēja izturēt. Reiz ar Imantu noguruši bijām atbraukuši no koncerta, nāk miegs, bet trijos naktī zvana. Zināju, ka tas ir viņš, neviens cits nevarēja būt (smejas). Teicu – Imant, nu, dari kaut ko, pasaki, lai liekas mierā. Imants pērkondimdošā balsī – jā, hallo? Klusums. Un tad – vai tu vēl esi dzīvs?...

– Bet tik drošs, lai koncertā pasniegtu puķes vai zīmīti, dāvaniņu, viņš nebija?

– Pēc gadiem jau bija. Saprotu, kaut kādas jūtas tam cilvēkam bija, bet tikai paša iztēles radītas. Es nekad par cilvēku neesmu vīpsnājusi – jūtas ir svēta lieta. Nekad līdz galam nevaram otrā ieiet, saprast, kādēļ viņš kādu dievina vai ienīst. Var paiet malā, izvairīties, delikāti likt saprast, bet ne izsmiet, nopelt.

Ar vijoli vannasistabā

– Mācējāt stāvēt maliņā bohēmai, kas dažu labu no estrādes pazudināja?

– Varbūt Dievs man piepalīdzēja. Sešpadsmit gados sāku strādāt vīriešu kolektīvā, tāds skuķis uz skatuves, lielais bends aiz muguras, veči. Bet tolaik tas bija svētums – neatļāvās darīt ko tādu kā tagad.

– Kādā ziņā?

– Teiksim, pavest jaunu meiteni, uzbāzties, piesaistīt alkoholam. Tieši otrādi – mani sargāja.

– Varbūt jums pašai bija mugurkauls, audzināšana?

– Man ātrāk gribējās tikt uz skatuves. Pēc iestājeksāmeniem konservatorijā braucu uz kultūras darbinieku kopmītnēm Ēveles ielā. Atceros, nāku ar mazu čemodāniņu pa trepēm un skatos – pretī bariņš meiteņu spurdz, kādas piecas sešas. Saka – Rita, nāc līdz, mēs uz dejām! Jau pirmajā dienā. Saku – man jāmācās. Viņas par mani nosmējās un aizgāja. Man mērķis bija tik ļoti stingrs, es zināju, ko gribu, un nekas mani nespēja izsist – ne balles, ne lustes. Nebiju jau arī gluži svētā, bet tas man nebija galvenais.

– Nenorāvāties no ķēdes, atnākot no Liepājas uz Rīgu?

– Nemaz. Mamma gan ļoti raudāja… Atceros, kā stāvēju uz perona, kad viņa iesēdās pēcpusdienas vilcienā uz Liepāju. Viņa skatījās pa logu, acīs bija asaras, un māja… Tā bija mūsu pirmā šķiršanās. Līdz deviņpadsmit gadiem biju dzīvojusi kā mājas bērns, vecāki mani pasargāja no visādām negācijām.

– Liepāja bija brīvdomīga vieta.

– Atceros, skolas starpbrīžos skrējām un kafejnīcu Minūtīte skatīties, kā Imants Kalniņš sēž pie kafijas ar balzamu. Tā bija smuka, eleganta, ne kāda ieskrietuve. Mēs spurdzām pie durvīm.

– Dzīva leģenda.

– Skaisti, kā tolaik prata jūsmot par personībām. Tā ēteriski.

– Kādā brīdī kļuvāt personīgi pazīstami?

– Nē. Biju pārāk jauna. Taču Liepājas dzintarā visu ko varēja redzēt. Tur bija tik grūti iekšā tikt, mani spieda tik drausmīgi, ka iesprāga riba. Pūlis sprendzās pa šaurajiem vārtiem, es biju bez elpas (smejas). Tas bija trakums, gada notikums.

– Radoši it kā atgriezāties Liepājā, kad dziedājāt kopā ar Aināru Virgu.

– Neparasts gadījums, mūs saveda kopā Žaklīna Cinovska.

– Viņa veidoja dīvainus duetus.

– Vēl nesen skatījos ierakstu – esam pilnīgi dažādi, bet kaut kāda ķīmija mums bija. Slava Žaklīnai, ka spēja to saskatīt, salikt kopā šķietami nesavienojamo.

– Jums bija pašapziņa, ka esat smuka, iznesīga?

– Nē, ar izskatu es neaizrāvos, goda vārds. Es gāju rādīt nevis sevi, bet dziesmu.

– Bet pati sev sasonu ar īpašu ķemmīti nogriezāt.

– Man bija padsmit gadu! Tas nāca modē, un arī man vajadzēja. Tad pati, māsai piepalīdzot, savus garos matus ar žileti apšņirkāju. Tikt frizētavā bija ekskluzīvi.

– Varbūt tas iedzimts no mammas – viņa mācēja pucēties?

– Mamma bija skaista, vienkārša fabrikas meitene, bet ar eleganci. Redzat, iekšējā inteliģence nav atkarīga no izglītības. Var būt divas augstākās, bet cilvēks prasts un nelietīgs. Mamma man deva labāko. Viņa dziedāja Liepājas kultūras nama korī, arī papam bija diezgan laba balss. Mamma pucējās atbilstoši tā laika iespējām. Sākums jau bija diezgan trūcīgs – piecdesmitie, sešdesmitie gadi. Atceros, es sešu gadu vecumā ar vijolīti padusē gāju pa Vītolu ielu, tur vēl bija drupas, bedres.

– Jūs vijoli esot spēlējusi vannasistabā.

– Dzīvojām komunālajā dzīvoklī. Kopējā vannasistabā pa dienu neviens negāja, pieaugušie strādāja, bet pensionāri, kuri bija mājās, neiebilda. Briesmīgi, varat iedomāties, kā tas ir, kad bērns sāk mācīties spēlēt vijoli! (Smejas.) Skaņas tādas, ka kaķi mūk.

– Tad viņi bija laimīgi, ka izolējāties vannasistabā.

– Protams, dzīvoklī bijām vairākas ģimenes – papa māsa ar bērnu un vīru, mammas jaunākā māsa ar vīru. Vesela čupa. Mazi bērni gulēja diendusu, man bija jāiet uz vannasistabu.

Gaišs skats uz dzīvi – tas ir kā bankā

– Kā vairāk bijis jūsu mūžā – smieklu vai asaru?

– Kad atnācu uz Rīgu, kļuvu neatkarīga, un tad, protams, priecīgu brīžu bija vairāk. Jo es pēc tiem tiecos. Katrs cilvēks vēlas piedzīvot laimīgus mirkļus, taču pašam jāpieliek roka, lai tādu būtu vairāk, tie paši no gaisa nekrīt.

– Kā var laimi un veiksmi piesaistīt?

– Ar iekšējo es – domāt pozitīvas domas, jābūt konkrētam mērķim, uz ko tiekties. Nekad necentos iet uz asumiem. Tas rada labu auru, un tev sāk veikties, tā dabiski.

– Esi gaišs un patīkams citiem…

– Bet tikai ne falši. Un vai šobrīd tas nav visvairāk nepieciešams? Tas ir kā bankā – kā tu šodien dzīvo, domā, dari, tā rīt tev būs procenti. Ar tiem tu sāc savu jauno dienu. Un tā dienu no dienas – ko producē šodien, tas atnāks rīt, tādu tevi redzēs apkārtējie, tu pats būsi laimīgāks, tevi tik ļoti neskars apkārtējais negatīvisms, pelēcība, bailes. Mūs nepārtraukti baida ar visu ko, un būšot vēl sliktāk – bet cik ilgi var? Ir limits, kad saki – pietiek. Protams, jāievēro piesardzības līdzekļi, kas attiecas uz omikronu, nevar iet, ka vējš svilpo, bet tajā pašā laikā nevajag slīgt negācijā, apātijā, nepatikā pret visu. Tas grauž no iekšpuses. Esmu sapratusi, ka to negribu. Ikdienā tiekos ar tiem, kurus man ir patīkami satikt, kuri mani saprot. Sarakstāmies WhatsApp, e-pastā – tā mēs cits citu uzturam.

– Jūs vēl varētu dziedāt...

– Es to vairs nejūtu kā nepieciešamību. Ir mākslinieki, neko nevar pārmest, lai cik gadu, viņiem vajag pašapliecināšanos. Man ne. Jo skatītājs ir mainījies. Jo tu jau kādu uzrunā, nedziedi taču Visumam. Man aiziešana no skatuves notika līgani, mierīgi, bez sirdssāpēm. Ne gluži kā ar nazi nogriezu, bet sapratu, ka slēgtie vakari ar iedzeršanām, dzimšanas dienu svinības nav mana vide. Varbūt varēju to atļauties, jo nebiju materiālās sprukās. Daudzi ir spiesti iet un pelnīt, tāpēc turas līdz pēdējam. Es biju privileģēta, un visu pasaules naudu arī nepiepelnīsi. Domāju, man svarīgāks ir sirdsmiers, mīļotais cilvēks, kāpēc plēsties…

Sāpes un dziedināšana

– Pēdējos gados dabūjāt vairāk būt ar Imantu? Varējāt vairāk būt viens otram?

– Kad likās, ka mūsu saskaņa ir sasniegusi virsotnes, Imantu apņēma tā nelāgā slimība, un, ziniet, tā cilvēku maina, jo sagrauž. Tā gaišāko cilvēku var pārvērst, jo ciet sāpes, vienmēr esi depresijā, nekas vairs neinteresē, negribi tikties ar draugiem. Tas noved apātijā. Imants bija dzirkstošs, bet tad ieslēdzās mājās un negribēja neko. Viņš vienkārši nezvanīja nevienam, nekontaktējās.

– Ievilkās savā čaulā.

– Jo slikti jutās. Ja vienmēr esi bijis vadošs, stingrs, varošs, bet pēkšņi tas vairs neizdodas, to nespēj pārvarēt… Ir ļoti smagi.

– Imants ļoti esot pārdzīvojis balss zudumu.

– Es pati ikdienā jau biju pieradusi, to nejutu, bet, kad pēc laika paklausījos ierakstu, zāļu ietekmē tā bija kļuvusi čerkstoša, Imanta skaistā balss pazuda. Viņš to pārdzīvoja, protams. Ko viņš slimnīcā mēģināja man pavēstīt ar lūpām… Viņam trubiņa bija kaklā, un viņš bez skaņas prasīja – kāpēc man nedod balsi? Tas bija pēdējais piliens.

– Tas ir šausmīgi – noskatīties tuva cilvēka mokās.

– Tā bezspēcība, ka neko nevari mainīt, tikai noskatīties, saņemties, jo nedrīksti izrādīt… Katrs iekšēji cer. Kā Imanta brālis Guntis – līdz pēdējam brīdim domāja, ka ies ārā, viņu gaida studijā, turpinās ierakstus. Interesanti, ka Imants atnāca sapnī un rādīja, kā iekārto istabu. Dzīvē viņš nekad to nebija darījis. Viss bija tādā dūmakā, viņš pārnesa nelielas mēbeles, kārtoja krēslus un rādīja man. No rīta piecēlos, domāju – ko tas varētu nozīmēt, vai viņš tiešām mani gaida? Pēc divām dienām no rīta zvana – Guntis aizgājis. Tātad Imants istabu kārtoja viņam. Varam neticēt. Man sapņi nāk ļoti reti, bet konkrēti un kaut ko nozīmē. Pirmajā brīdī varu nesaprast, bet, kad notiek, apjaušu – man taču viss tika pateikts.

– Cauri zaudējumiem, sāpēm kļūstam gudrāki, jūtīgāki, kaut ko vairāk saprotam par pasauli?

– Noteikti. Diemžēl tā pieredze ir rūgta, bet vērtīga. Tev jāsaredz, kas tev tiek dots, jāattīsta sevi, nevari apstāties. Ir jāizmanto norādes, kā rīkoties tālāk. Un, lūk, te ir grāmata…

– Tā jums bija kā terapija?

– Jā, sevišķi otrā – Mani dienas krikumi. Nekad nejaucos Imanta rakstītajā, ja viņš gribēja ko pateikt, tad aicināja – nāc, paklausies, kā domā… Dažreiz no krikumiem kaut ko nolasīja. Viņš te pa vakariem sēdēja un rakstīja. Kad pienāca brīdis, kad man tie bija jāatver, bija tiešām grūti.

– Tomēr personīgi?

– Ļoti. Dzirdu viņa balss tembru, jūtu žestus, redzu acu skatienu, kā viņš to ir teicis, ko domājis – viss ļoti dzīvs. Dažkārt Imants brīnījās, cik dīvaini – viņš iesāk teikumu, es pabeidzu. Redz, cik līdzīgi domājām! (Smejas.) Par sīkumiem var kasīties, bet lielajās lietās jābūt uz viena viļņa. Ja otrādi, tad ir eksplozija un katrs iet uz savu pusi. Imantam bija ekspansīvais raksturs, es ar pacietību, zināmu gudrību pratu ievirzīt, lai viss kārtībā, vilks paēdis un kaza dzīva.

– Bijāt diplomāte?

– Tādai ir jābūt. Nevar desmitiem gadu nodzīvot tikai – yes, darling, yes, darling... Ja es to apgalvotu, par mani smaidītu, jo tā taču nenotiek.

Mīļā Zivtiņa

– Bijāt tā, kas rada mājas dvēseli, to iekārtojāt?

– Imants tajā nemaisījās. Brīžam gan viņam uznāca, ja ko piedāvāju, viņš stingri teica – nē, tā nekad te nebūs! Ne dusmīgi, bet kategoriski. Viņam vajadzēja izpaust savu teikšanu. Zināju, ka tas beigsies, viņam ātri pārgāja.

– Bijāt arī tā, kura rosās virtuvē?

– Vai, brīžam man tas apnika! Bet Imants tik slavēja un slavēja (smejas). Viņam ļoti patika garšīgi paēst, bija pamatīgas latviešu virtuves cienītājs, nekādus suši, bet gaļiņu – karbonādi vai sautējumu.

– Un jūs lutinājāt?

– Bet ko darīsi? Viņš mani lutināja citādi. Uz veikalu Sakta bija atnākušas tikai trīs Melnās maģijas, viņš man bija izsitis vienu pudelīti – lai Zivtiņai ir, ar ko iesmaržoties. Tā viņš mani sauca – Zivtiņa, kuru viņš ir nozvejojis.

– Man ir neērts jautājums, tomēr jāuzdod.

– Varēšu neatbildēt?

– Jā… Kad sagājāt ar Imantu, tauta runāja, ka viņš ir atradis ļoti līdzīgu versiju savai iepriekšējai laulātajai draudzenei, tikai jaunāku…

– Varbūt kādā brīdī mēs arī bijām līdzīgas vizuāli, bet, man liekas, esam pilnīgi dažādi cilvēki.

– Jūs bijāt kā Lilita Ozoliņa jaunībā.

– Reiz mani kinostudijā par viņu noturēja un gandrīz izmaksāja milzīgu honorāru. Kad grāmatvede to apjēdza, kļuva sarkana kā biete. 700 rubļu – kā tagad atceros, liekas, par Ilgo ceļu kāpās. Biju uz fotoprovēm, arī mani šur tur aicināja, tāpēc pienācās honorārs, jau biju gatava parakstīties par pārdesmit rubļiem, bet redzu tādu summu – ārprāts, kas notiek?! Laikam tas, ka biju gadus deviņus jaunāka, nebija būtiski. Cilvēki arī Hānbergu un Jakubānu nepārtraukti jauca, tāpat brāļus Kokarus...

Bet par to mūsu līdzību – mani tādas runas īpaši neskāra. Imants bija mana stiprā aizmugure, pietiekami delikāts, lai nekad par savām iepriekšējām attiecībām nerunātu. Trīsdesmit piecu gadu laikā viņš nekad nav tās pieminējis! Un nav arī prasījis par manu pagājušo dzīvi, lai gan tāda bija. Varbūt viņš ko domāja… Bet, kad ir panākta uzticēšanās, tas acīmredzot kļūst mazsvarīgi. Tu vienkārši tam cilvēkam tici.

– Nav ko attiecības saindēt?

– Ir bezjēdzīgi iztirzāt desmitiem gadu senus notikumus, tas neko nedod. Katrs cilvēks ir jauna vienība, pavisam jauns stāsts – kāpēc vilkt līdzi veco?

Ar kaut ko jāmaksā

– Kā jums dzīvē ir trūcis, ko vēl no likteņa būtu gribējusi?

– Lielākoties esmu apmierināta. Ir bijuši brīnišķīgi ceļojumi, koncerti ārzemēs, dziedāju korī Ave Sol, darbojos kapelās, mazos orķestrīšos – dzīve bija piesātināta, daudzveidīga. Bet nekas nevar vilkties mūžīgi. Tiem, kuri to nesaprot, ir ļoti grūti, varbūt tādēļ viņi pēdējiem spēkiem raujas uz skatuvi un cenšas ko pierādīt.

– Vēl viens neērts jautājums…

– Nu, nu…

– Par bērniem.

– Dievs visu nedod. Ar kaut ko ir jāmaksā, pilnīgas laimes nav. Tā ir, ja Dievs ir ļoti daudz devis – laimīgu dzīvi, mīļoto cilvēku, brīnišķīgu darbu, pietiekami labu izskatu, veselību… Nu, ko vari vēlēties – vēl to, to un to? Tā nemēdz būt, kādam kompromisam jābūt. Taču es to neuztveru kā traģēdiju. Mēs ar Imantu papildinājām viens otru, dzīvojām bagātīgi, nedzināmies pēc slavas – vai tas ir maz?

– Tomēr neesat vientuļa, ja ceļojāt uz Ēģipti. Droši vien ar draugiem?

– Draugi ir mana māsa un viņas vīrs. Agrākos gados viņai bija jāaudzina bērni, es braukāju apkārt, bet pēdējos gados esam ļoti satuvinājušās. Svarīgi, ja vari doties ceļā ar cilvēku, uz kuru vari paļauties. Nav jādala, ko šodien darīsiet – vienam patīk veikali, otrs gulēs pludmalē… Mums ir kopīgas intereses – baudīt kaut ko jaunu. Veikali atkāpjas trešajā plānā (smejas).

– Šī grāmata bija Vēstules Imantam, nākamā būs kā Imanta vēstules mums?

– Mani dienas krikumi ir dienasgrāmata, ko viņš sāka rakstīt 2003. gadā. Tā ir tik bagātīga, ka vienā grāmatā neietilpst, tāpēc varbūt būs turpinājums. Tās ir viņa pārdomas par notikumiem politikā, mākslā, dažādām jubilejām, kā viņš redzēja, teiksim, Elzu Radziņu, Kārli Sebri… Imants uzskatīja, ka šie cilvēki ir pelnījuši vairāk, nekā viņiem tika dots. Cik skopi no viņiem atvadījās... Kamēr esi uz skatuves, skan ovācijas, cilvēki met ziedus, bet, kad no tās nokāp, tā pa fikso – ātri atvadāmies, un viss. Daudzas lietas viņš teica skarbi. Man izdevniecībā vaicāja – vai tā vajadzētu? Bet viņš tā ir domājis.

– Tas parāda, ka nebija pa spalvai glaudītājs, bet ar savu viedokli.

– Jā, un bez kādas nozākāšanas. Ar aktieriem ļoti labi mācēja strādāt, rast kopīgu valodu, dabūt to, kas vajadzīgs. Ar tādām metodēm, lai aktieris nejustos pazemots, apvainots. Nospēlēja vairāk nekā divsimt Spēlmaņa izrāžu. Pirmizrāde notika, kad Imantam bija 31 gads, un beidza, kad viņam bija gandrīz piecdesmit. Viņš vairs nevarēja uzkāpt stabā, kas bija uz skatuves, fiziski nespēja izpildīt prasības, kādas bija sākumā. Viņš lūdza likt ne vairāk kā vienu izrādi mēnesī, jo uz skatuves svila, sevi izlika pilnībā. Man dažreiz bija bail, lai viņam uz skatuves nekļūst slikti, nesaļimst. Tādēļ es vairs negāju uz Spēlmani, bija grūti skatīties, kā viņš aizrāvās, likās – tūlīt būs beigas.

Protams, ka parastam skatītājam tas bija kaifs. Tagad reti ko tādu var redzēt, jo visi pietaupās. Imantam bija teiciens – man no nāsīm uguns nāk, es nevaru skatīties. Viņš pēc sevis mērīja, šķita, ka visiem tādiem jābūt. Tāpēc viņš divas reizes bija Gada balvas laureāts – ar Eduardu Pāvulu Mūžības skartajos un Kuršu vikingos. Kā viņš te ņēmās pa māju! Iestudējot Upīša Zeltu, viņš aprakstīja zelta čupiņu uz galda – kā tā spīd un mirguļo. Pat es, kura biju pieradusi pie viņa, domāju – ak dievs, viņš taču ir ģēnijs! To vienaldzīgi nevarēja klausīties.

– Jūs viņu šajās istabās jūtat?

– Sākumā ļoti. Bet arī tagad viņš te kaut kur ir. Varbūt tās ir manas iedomas, iztēles auglis, bet varu ar viņu parunāt, kā to darījām – kā tu domā... Es iekšēji, pazīstot viņu, dzirdu atbildi. Varbūt nesapratīs, kā tā var būt… Pēc daudziem kopā nodzīvotiem gadiem jūti balss tembru, atbilde atnāk fragmentiem, un es zinu, ka neviens cits to nevarēja pateikt, tikai viņš.

– Kā jums šķiet, Imants jums novēlētu jaunu mīlestību?

– Kad viss nāca uz beigām, reiz iegāju guļamistabā, viņš sakņupis sēdēja uz gultas, un es, gribēdama pacelt, iesaistīt sarunā, jautāju – nu, Imantiņ, ko tu tagad domā? Viņš atbildēja – domāju, kā tu dzīvosi, kad manis vairs nebūs. Viņš gan to speciāli neuzsvēra… bet Imants nebūtu pret.

– Joprojām esat ziedoša.

– Tāda tagad ir mana attieksme pret dzīvi – es jūtos brīva, nav bail vai kauns, ko par mani padomās. Tas nenozīmē, ka gatavojos kādu apvainot, bet esmu atbrīvojusies, varu pateikt, ko domāju. Pieņem vai nepieņem – tā nav mana darīšana, nevienam neuzbāžos. Satikt otru cilvēku, ar kuru būt uz viena viļņa, ir gandrīz neiespējamā misija. Brīvu cilvēku. Tāpēc es par to īpaši nedomāju, pieļauju, ka Dievs visu sakārtos, kā būs lēmis, tā būs. Jūtos gandarīta, ka mani atceras, piemin, jo talantīgu personību mūsdienās ir ļoti daudz.

– Eirovīziju, Supernovu skatāties?

– Es ieskatos.

– Ar vērtējošu aci?

– Nē, intereses pēc, kas tagad notiek estrādē. Tas gan man nav īsti saprotams, mulsina vārds "formāts" – jāiekļaujas divarpus minūtēs, jābūt seksam, kam vēl… Vai tā var rasties mākslas darbs? Tam jāizaug no grauda, vienota vesela…