Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Foto: Rojs Maizītis

 

Mūziķis Igo pārdevis māju un sācis iekopt jaunu kultūrvietu: "Esmu pieradis savus sapņus piepildīt"

Intervijas
13. februārī 05:36 2022. gada 13. februārī 05:36
 
Sandra
Landorfa
| "Patiesā Dzīve"
Igo ceļas ļoti agri, kad citiem vēl nakts. Reiz nonācis ļoti tuvu bīstamajam, viņš grib izdarīt vairāk. Reizēm kādām lietām un vietām mēdz pavilkt treknu svītru apakšā. Nesen pārdeva savu māju ar dārzu Teikā, lai sāktu iekopt vēl vienu kultūrvietu – mūzikas un mākslas centru "Ceplis" Mežotnē. Šis gads sācies ar domu par jubilejas koncertiem.

Garām Igo radošajai telpai, ko viņš mēdz saukt arī par pop-up veikalu, Maskačkas sākumā blakus spīķeriem (tā tagad nodēvēta par Ģenerāļa Radziņa krastmalu) stumdās mašīnas un autobusi, bet galerijā, kas ir pāris pakāpienu virs zemes, ir mājīga, kliedēta gaisma, un Igo staigā, spēlēdams mutes ermoņikas. Un galvenā sajūta – viņš nekur nesteidzas, viņš ir.

Uz kāda šķīvja vējā danco uz auklas izžauta kleita, uz citiem ir taureņi, spāres, ābolu šķēlītes – no īsta platīna viz uz balta un sarkana. Trauki jau esot gatavi, Igo iedraudzējoties ar to formu un domājot, kādi zīmējumi tiem piestāv. Tad zīmē, līdz pašam patīk, no zīmējumiem top īpašas uzlīmes, ko var pārnest uz traukiem. Igo rāda sveces burciņās – viņam garšojot gurķīši un tomātiņi, lielveikalos tādas var nopirkt. Kad izēstas tukšas, tajās var iedzīvoties smaržīgs parafīns. Vispirms, protams, top zīmējums – no ārpuses un iekšpuses, lai telpiskāk…

Dzīvību šai Ziemassvētku elēģijai piešķir Katrīnas Dimantas šiverīgā rosība un skaļie smiekli – viņi cenšas sarunāt kādu kopīgu muzicēšanu aizejošā gada pēdējās dienās. Igo ļauj man apsēsties uz baltas kažokādas, viņš pats uzraušas augstā bāra krēslā. Telpā ir tikai mūsu vārdi, taču šķiet, ka joprojām skan ermoņikas… Žurnāls "Patiesā Dzīve" ar mūziķi tikās pašā aizvadītā gada beigās.

Foto: Rojs Maizītis

Revolūcija notiek

– Vai zini, ka šā ir gada īsākā diena?

– Nē. Es zināju, ka tā tuvojas, bet nesaskaitīju, ka tieši šodien… Tuvākajās dienās atkal braucu uz Norvēģiju, kur paredzētas divas uzstāšanās. Ir lietas, kas konkrēti šajā laikā jāpadara, tāpēc arī datumus neskaitu.

– Tad tev tāda apcerīguma par laika ritu patlaban nemaz nav?

– Var teikt, ka decembris mūziķiem Latvijā ir izjucis. Normālos laikos bija četri pieci koncerti dienā, bet tas diemžēl jau otro gadu izpaliek. Decembris mūziķiem bija grūts mēnesis, bet tas bija arī laiks, kad varējām nodrošināt sev salīdzinoši mierīgu iztikšanu janvārī un februārī.

– Tie parasti ir tukšie mēneši?

– It kā ne, bet šoreiz arī tie būs vēl tukšāki nekā parasti. Un, ja tukšais janvāris sekos tukšam decembrim, vari iedomāties… Parasti bija tā, ka es kādas uzstāšanās pat atteicu, jo nebija spēka to slodzi izturēt. Tagad nav spēka izturēt to, ka te nekā nav.

– Tad varbūt atliek laiks apcerīgumam?

– Nu… rēķini turpina pienākt. Dažādi kantori saskaita, cik daudz elektrības un siltuma ir iztērēts, arī, kad iebraucam benzīntankā, neviens mūs nepažēlo (smejas). Tā ir skarbā realitāte, ar kuru jāsadzīvo.

– Pagājušoreiz tikāmies tavā Teikas impērijā – tu kādu revolūciju uztaisīji savā dzīvē, jo vairs tur nedzīvo?

– Es ik pa brīdim daru ko tādu, kas liek pavilkt svītru kādam noietam posmam manā dzīvē. Tad mēģinu saprast, ko gribu ņemt līdzi, kādu pieredzi esmu guvis iepriekšējā posmā, tajā konkrētajā vietā darbojoties, attīstot idejas. Tas lieti noder, atkal sākot ko jaunu. Un tas ir ļoti interesanti… Domāju, revolūcija notiek, ja vien to vēlamies, un tā var būt ar katru jaunu darbu. Vari to veikt automātiski, bet vari tajā ielikt pieredzi, iedvesmu. Es, protams, runāju par radošo darbu, ne tādu, kur tikai skrūvītes jāskrūvē.

– Kas bija tie stimuli un kārdinājumi, lai tu kaut ko tik krasi mainītu? Pārdot māju ar iekoptu dārzu, saimniecību nav joka lieta. Tur kaķi staigāja…

– Jā, jā, dažādu kārdinājumu mums netrūkst, jautājums, cik bieži pieceļamies no dīvāna un reāli sākam kaut ko mainīt. Ļoti bieži domas turpat arī paliek, arī man daudzas paliek tikai prātā vai uz papīra. Esmu sarakstījis neskaitāmus scenārijus tam, kas varētu notikt, bet tie nekad nav realizējušies. Taču uzskatu – ja kādu brīdi domā par to un, vēl jo vairāk, ja to arī piefiksē, tas vien ir solis pretī tam, lai notiktu. Pienāks nākamais gads vai nākamā diena, un varbūt noderēs tas, kam esi veltījis kaut piecas minūtes pārdomu un pavilcis kādu svītru apakšā.

Foto: Rojs Maizītis

Tikai ieskrējiens

– Vai esi cēlies augšā naktī no miega un pierakstījis mazus biznesa plāniņus vai idejas?

– Tā ir bijis. Es diezgan agri ceļos, līdz ar to, kad es jau darbojos, citiem tiešām tā ir vēl nakts. Es regulāri pierakstu, kas jāpadara šodien, šonedēļ…

– Bet tādi – sapņu plāniņi?

– Es sapņus mēdzu īstenot. Kas ir noticis ar Jūrkalni un tagad notiek ar Cepli – katra diena ir ceļš uz lielo mērķi, kas, iespējams, tuvāko 10–15 gadu laikā līdz galam tā arī nebūs sasniegts. Tās vietas ir iedvesmojošas, un līdzekļu vajag ļoti daudz, līdz ar to jāsaprot, ko vari darīt šodien un ko varēsi rīt. Varbūt kaut kas jāatliek, jo finansiālā situācija ir sarežģīta, pie tā ķersimies nākamgad.

– Vai Ceplis bija tas, kas tevi aizvilināja no Teikas?

– Nē, tagad tāpat īrēju dzīvokli Rīgā, koncertēju pa visu Latviju, uzstājos arī Eiropā. Tādā ziņā manā dzīvē nekas daudz nav mainījies. Tāds ir mans ritms – koncerts, varbūt kāda jauna grafika, trauki, kurus rotāju, dekorēju. Mainās paši darbi, to iedvesmas avoti, mainās krāsas manās grafikās, kompozīcijas, ik pa brīdim ienāk kāda jauna nianse. Ceplis ir liela teritorija, ar to saistās daudz ideju un sapņu, ir tādi, kas jau realizēti. Tur vadu ekskursijas, organizēju izstādes un meistarklases, tur notiek svētki, cilvēki brauc gan individuāli, gan piesaka ekskursijas mēnešiem uz priekšu.

– Tā ir vēl viena kultūrvieta, kuru tu Latvijas kartē esi izveidojis?

– Jā, tā noteikti veidojas par kultūrvietu. Savulaik tur bija ļoti spēcīga darba kultūra, tika apvienotas vairākas ražotnes, kurās no māla un dolomīta veidoja ķieģeļus, drenu caurules, dakstiņus. Tur strādājošajiem cilvēkiem tā bija smaga ikdiena, bet arī tas kaut kādā veidā ir pieskaitāms pie kultūras. Šajā vietā, atlikušajās neizlaupītajās, neizārdītajās ēkās, tagad ienesam citu kultūru – skanisko, vizuālo. Tur strādā tēlnieki, keramiķi, gleznotāji… Pagaidām tas ir vēl tādā ieskrējienā, izmēģinājuma fāzē. Tam, kam tur jānotiek pa īstam, kad ēkas būs pilnībā izmantojamas, būs pavisam cits vēriens. Kā jau teicu, tas nenotiks ļoti ātri, bet top projekti, galvenajai ēkai, kas ir kaļķu dedzinātava, tas ir jau apstiprināts būvvaldē, gaidām kādus risinājumus, lai varam sākt būvdarbus.

Foto: Rojs Maizītis

Sākumā – vienmēr avantūra

– Ceplis ir ietilpīgs zīmols latviešu izpratnē.

– Jā, tas ir mūzikas un mākslas centrs Ceplis.

– Ar to domāju slaveno filmu un grāmatu.

– Diemžēl šajā vietā tā filma nav uzņemta, tikai daži kadri. Ražotnes, kas Ceplī bija brīdī, kad tā tika uzņemta, nebija piemērotas filmas kritērijiem, tā vieta bija jau par modernu.

– Esi mākslinieks, bet gadiem – arī uzņēmējs. Vai tevī ir avantūrista gars, kas bija Cepļa kungam?

– Ja tā nebūtu, tad nebūtu ne Jūrkalnes, ne daudzu lietu, ko es jau deviņdesmitajos gados darīju Liepājā. Un, protams, nebūtu arī tā, kas ir te, tavā priekšā – trauki, sveces, grafikas... Šeit ir labākais, ko šobrīd varu izdarīt, jo to, kas nav izdevies veiksmīgi, es vai nu iznīcinu, vai nolieku plauktā, lai pats redzētu savas vājās vietas un varētu no tām izbēgt. Sākumā tā vienmēr ir avantūra un tu esi nemākulis. Labi, ja tev ir vēlēšanās un uzcītība iesākto turpināt. Un pilnīgi vienalga, vai tajā brīdī esi uz skatuves kā dziedātājs vai piesaki sevi kā mākslinieks, kurš grib pie sienas pielikt kādu grafiku. Galvenais, vai vari atļauties to rādīt arī citiem.

– Ar avantūrismu drīzāk domāju grūstīšanos ar konkurentiem – esi to piedzīvojis?

– Tas jau ir ļoti labi, ka ir konkurence. Katrs meklē un atrod to, kas atbilst viņa gaumei, interesēm, varbūt par kādu trauku servīzi vai grafiku saprot, ka viņa mājas interjerā tas ir iztrūkstošais elements. Un tā notiek... Patlaban strādāju pie servīzes noformējuma, tas prasīs vairāku mēnešu darbu. Tās ir nogurdinošas stundas vairākas dienas pēc kārtas, kad varu to atļauties, ja nav jādara kas cits. Skatos uz traukiem, izmēriem, krāsām un zīmēju, zīmēju, kamēr tas, ko radu, man pašam liekas labs. Šis process vainagojas ar apdedzināšanu krāsnī. Ja klients ir apmierināts, tad ir forši pēc kāda laika saņemt atsauksmes, kā tas kalpo, patīk.

– Citiem mūziķiem pašlaik varbūt ir grūtāk, tev ir dažādas mūzas, kam kalpot, vari darīt to, ko pandēmijas laiks nav nogriezis.

– Jā, man tāda daudzgalvaina tā mūza ir pagadījusies (smejas).

– Viena dzied, otra skaita dzeju, trešā zīmē…

– Acīmredzot tāds ir mans liktenis, tādu slogu pats sev esmu pieņēmis, un man tas ir interesanti. Par manu skatuves misiju ir skaidrs – cilvēki zina, ar ko var rēķināties, ko dzirdēs, cik ļoti tas viņiem būs pieņemami, saprotami, tuvi un mīļi. Tad man atliek to pašu kvalitāti radīt arī citās mākslas jomās, vienkārši citu iespēju man nav.

Atbildes sadzirdēt

– Tava uzņēmība ir kā priekšzīme, iedvesma, jo esi teicis, ka ne vienmēr ar veselību viss ir kārtībā, ik pa brīdim ir operācijas, bet tu turies un dari.

– Dzīvē viss tieši tā arī notiek – ir dažādas ķibeles. Iespējams, tas ļauj katram paskatīties uz notikumu attīstību pa savam. Pārvarot likstas, labākajā gadījumā no tā visa izejam ar kādu jaunu pieredzi. Protams, smagākais šādās situācijās ir zaudēt dzīvību vai iedragāt veselību, bet, paskatoties uz cilvēci kopumā, arī šādi dramatiski notikumi ir pamācoši un noderīgi. Arī tādai pieredzei ir jābūt.

– Vai tu reizēm ļauj sev būt žēlojamam, meklē palīdzību pie kāda cilvēka?

– Domāju, tas ir normāli un dabiski. Tu nevari būt pats sev dakteris. Kad vajadzīga palīdzība, ir jāvēršas pie profesionāļiem. Iespējams, ir lietas, kuras es mājās pats varu paveikt, bet viss notiks daudz ātrāk un pareizāk, ja uzaicināšu konkrētu meistaru, kurš ar to tiks galā.

– Arī mentālu problēmu risināšanā meklē profesionāli?

– Mēs jau visi runājamies… izņemot tos, kuri ir pavisam dīvaini. Esam sociālas būtnes, un pat tie, kuri dzīvo mežā, sarunājas ar kādu zaķi, koku vai debesīm. Jautājums – cik daudz sadzirdam, spējam pieņemt atbildes, pat ja tās ir skarbas. Vai protam reaģēt uz to, ko apkārt dzirdam, un paņemam sev noderīgo, vajadzības gadījumā spējot palīdzēt arī kādam citam.

– Tev ir draugi, kuriem uzticēties?

– Paldies dievam, ir cilvēki, kuriem varu uzticēties.

– Tā varbūt arī ir stipra cilvēka pazīme – ļaut sev reizēm būt vājam.

– Ir jāsaprot, ka nekas uz šīs pasaules nav mūžīgs. Ilūziju, ka viss vienmēr būs lieliski, agri vai vēlu zaudējam. Nebūs lieliski, un nebūs arī vienmēr. Taču būs skaisti brīži un būs ceļš, pa kuru iet, lai tā galā iztēlotos iecerēto mērķi. Būs pieturpunkti, kuros novērtēt šo gājumu un saprast, ko darīt tālāk, ko ņemt par nākamo ceļabiedru.

Foto: Rojs Maizītis

Šis un tas par Mārtiņu

– Tev ir dziesma Laika upe…

– Ar Mārtiņu Braunu kopā sacerējām ūdenim veltītu dziesmu ciklu, tas ir ļoti skaists. Man ir nācies dzirdēt arī, kā citi dziedātāji izpilda šos skaņdarbus, ko esam radījuši. Esmu patiesi lepns un pagodināts – jau no brīža, kad Mārtiņš pēc vairāku mēnešu domāšanas izlēma un Vecgada vakarā man piezvanīja, lai pateiktu: “Jā, Igo, darām to!” Janvārī sākām strādāt, ilgus mēnešus kopā – tas man vienmēr paliks prātā kā silts, radošs un arī ļoti sarežģīts laiks, jo darbam piegājām ar milzīgu atbildību.

Bija interesanti pieredzēt sadarbību ar Mārtiņu. Tas ir tik dīvaini – runāt par viņu pagātnes formā, jo, ja nu kas liekas mūžīgs, tad viņa dzīvīgums, radošums, arī uzdrošināšanās. Šīs īpašības viņā likās nepārspējamas. Domāju, ka cilvēki, kuri pazīst Mārtiņa daiļradi, vēl vairāk – tie, kuri ir tikušies ar viņu vai bijuši viņam labi paziņas, draugi, domājot par viņu, atceroties, izjūt smeldzi, bezpalīdzīgu tukšumu. Ļoti daudzos skaņdarbos, kurus kopīgi izveidojām, ir tādas smalkas gradācijas, kur ir dzīvība, būtība un nebūtība – viss ļoti nopietni. Mārtiņa muzikālā, skaniskā izjūta šajā lielajā darbā ir neatsverama.

– Vai tu viņu sauci par draugu?

– Es ļoti labprāt viņu saucu par draugu un domāju – arī viņš mani… Ne tikai par paziņu. Mēs pārāk ilgi un cieši bijām kopā, veidojot kompozīcijas, pēc tam – strādājot studijā, ar mūziķiem ierakstos, veidojot koncertprogrammu, uzstājoties koncertos. Reizēm bijām kopā vienkārši tāpat, kad aizbraucu pie Mārtiņa, pasēdējām, iedzērām tēju, runājām par dzīvi. Manuprāt, mums izdevās pārkāpt to vienkārši paziņas robežu.

– Uz ezeru Mārtiņš tevi nemēģināja aizvilināt? Viņš tur devās makšķerēt, brauca ar laivu…

– Kad pie viņa aizbraucu, pirms vai pēc mūsu ilgajām mēģinājumu stundām bieži vien gāju nopeldēties. Viņš citreiz nāca līdzi, stāvēja krastā un skatījās, kā es tur veicu savas darbības (smejas).

– Liekas, ezers viņa dzīvē bija nopietna lieta.

– Jā, ūdens vispār.

– Mežotnē tev ir divas stihijas – garām tek Lielupe, un ceplī ir uguns.

– Par to vietu mēdz stāstīt, ka pirms daudziem gadu desmitiem tur parasts skats bija cilvēki ar melnām mutēm – no sodrējiem. Skursteņi kūpēja, bija noliktavas, šķūņi – darbīga vide. Jā, un uguns visās ražotnēs, lai materiāls pareizā temperatūrā un ilgumā tiktu apdedzināts un pēc tam gadiem ilgi varētu kalpot.

Foto: Rojs Maizītis

Saknes un zari Liepājā

– Ja reiz biji gatavs revolūcijai, kāpēc tomēr neatgriezies Liepājas pusē?

– Liepājā jau daudz ko esmu darījis, pieredzējis un deviņdesmito gadu beigās arī daudz sasniedzis. Toreiz bija tā – redzēju, ka ekonomiskā situācija tik drīz nemainīsies, vēl mēnesis, divi, un es, iespējams, būšu vai nu pavisam sabeidzis savu veselību, vai – vēl trakāk – varbūt būšu kādu cilvēku novākts. Tādu tai laikā netrūka, īpaši Liepājā. Nu, vienkārši tā izvēle bija jāizdara un jāņem kājas pār pleciem.

Ar Liepāju man tagad saistās tas, ko tur dara mans dēls, kā veicas mammai, kura aizvien vēl zīmē, glezno, piedalās arī manis vadītajās meistarklasēs zūmā. Reizēm aizbraucu paskatīties ne tikai, kā paaudzies mans mazdēls, bet tur notiek arī kādi koncerti. Ar brāli gan tiekos paretāk, reizēm sazvanāmies. Ar šādām aktivitātēm Liepājā man pietiek, pašlaik nav sajūtas, ka redzu sevi tur darbojamies.

– Mazdēlam esot vārdā tāpat kā tavam vectēvam, kurš Liepājā daudz ko paveicis, bet – tieši ko?

– Mana mamma par Borisu Tīru, protams, varētu izstāstīt daudz vairāk, es vien dažos vārdos varu teikt, ka viņu raksturoja enerģija un zināšanas, kuras viņš tik dāsni varēja veltīt sabiedrībai. Viņš ar ārkārtīgi lielu meistarību strādāja Liepājas tipogrāfijā. Taču kas gāja pāri profesionālajām robežām – viņš varēja novadīt ekskursiju jebkurā republikā, pilsētā, tas bija viņa īpašais talants. Lai izstāstītu kaut ko vairāk par šo cilvēku, vajadzētu runāt par veselu paaudzi un to dramatismu, ko viņi pieredzēja, bēgot un esot spiesti atgriezties pēc kara. Tās bija īstas šausmas. Galvenais, ka vectēvs pilsētā bija ārkārtīgi cienījams cilvēks, neparasts ar savu erudīciju, zinātkāri, prasmi vest aiz sevis daudzus, stāstot viņiem par kultūru, arhitektūru, to, kas redzams citās valstīs.

– Kāds vectēvs tu esi savam mazajam Borisam?

– Pārāk rets. Un atkal pie vainas ir tas, ka koncertdarbības kļuvis mazāk. Normālos laikos uzstāšanās Liepājā bija biežākas. Turklāt daudz no manis paņem arī Ceplis, tur laiks pazūd kā akā. Tāpat ilgas stundas pavadu, radot jaunos darbus – zīmējot, līmējot materiālus uz traukiem, lai pēc tam tos varētu apdedzināt. Tas ir laiks, kuru neveltu tam, lai varbūt saņemtos un uz dieniņu aizbrauktu uz Liepāju satikt ģimeni. Līdz ar to esmu viņam tāds vectēvs, kuru viņš redz reti. Diemžēl. Domāju, tās ir problēmas, ar kurām daudzas ģimenes, radi sastopas pēdējo divu gadu laikā.

Ceļā uz mīlestību

– Kad sniegotā dienā kā šī izeju dārzā, ausīs skan tavs un Ievas Akurateres Dzirdi, apkārt kluss kā baltā mežā, kur nevar iebraukt autobuss, bet zinu, ka februāra beigās dzirdēšu Suns ieelpo pavasara gaisu… Šodien galerijā uzliki noskaņas ziņā ļoti līdzīgu dziesmu, un to es jūtu arī tavos traukos – trauslumu, smalkumu, caurspīdīgumu...

– Tas ir patīkami, ja ko tādu var novērot. To, iespējams, var saukt par dzīves uztveri, rokrakstu.

– Tagad brauksi uz Norvēģiju – pie latviešiem?

– Jā. Tur mācītājs Gints Kronbergs, kuram arī piemīt liela radoša degsme, labi dzied un spēlē, ik pa brītiņam aicina mūziķus no Latvijas, lai viņi varētu uzstāties baznīcās Oslo un Lillehammerē. Ar Jāni Strazdu veidojām īpašu koncertprogrammu, kuru šajās divās baznīcās nospēlējām pirms pāris nedēļām. Bija arī trešais koncerts ar pavisam citu repertuāru – deju mūziku. Tas notika krodziņā, vairāk tādai publikai, kas vēlējās izklaidēties, priecāties. Tagad būs divas uzstāšanās, kurās nebūšu vienīgais mūziķis, piedalīsies arī vietējais koris, arī Jānis Lemežis, kurš brauc ar mani kopā, un, protams, arī pats Gints Kronbergs. Tie būs īsti Ziemassvētku notikumi baznīcās.

– Tad tu svētkos būsi prom no mājām…

– Tā ir bijis gadu desmitiem, ir normāli mūziķim būt ceļā no viena koncerta uz citu.

– Jaunā gada plānotājā tev jau ir kādi datumi iezīmēti?

– Ļoti daudz. Līdz pat decembrim ir daudz kas sagrāmatots, ir lieli notikumi un ir tādi, kas diemžēl tiek pārcelti un pārcelti; cerams, jaunajā gadā notiks. Lieli, nozīmīgi pasākumi tiek plānoti oktobrī, novembrī,  tagad sastādām tiem repertuāru. Cerams, izdosies laikus saplānot un noorganizēt arī manus jubilejas koncertus, par tiem neko daudz vēl nevaru pastāstīt. Pašreizējā situācija ir tāda, ka vispirms septiņreiz jānomēra, pirms pateikt – jā, es to darīšu.

– Ko tu sev jaunajā gadā gribētu novēlēt?

– Uz sitiena grūti… Tas noteikti saistās ar sajūtām, ar to, kā iet cauri laikam, kas iekritis tieši mums, kā ieraudzīt savu pareizo ceļu. Es vēlētos, lai tie draugi un sabiedrotie, kuri pašlaik ar mani ir, te arī paliktu. Lai mūsu pulks – to cilvēku, kuri spēj cits citu saprast, dažkārt pat bez vārdiem, kuri cits citam ir vajadzīgi, spēj iepriecināt, sniegt atbalstu grūtā mirklī – kļūtu arvien lielāks. Jā, tas ir novēlējums – lai mēs sajūtās, kas ir mūsos un veidojas visapkārt, būtu pēc iespējas harmoniskāki, neraugoties uz sarežģīto laiku, ko piedzīvojam.

– Tavā dzīvē ir mīlestība?

– Bez šīm sajūtām, domāju, cilvēks vispār ir nekam nederīgs. Es nemēdzu skaļi par to bļaustīties, bet tas, ko pateicu, tā arī ir… Cilvēki, kuriem nav sajūtu, ne meklē, ne arī var iepazīt mīlestību, cieņu, pietāti. Viņiem šo sajūtu vienkārši nav.

– Tev ir?

– Nu…

– Vai tu vēl meklē?

– Mēs visi esam ceļā (smaida).

Saistītās ziņas

"Bija laiks, kad ģimeni uzturēja sieva," - Ivo Fomins par gadu pandēmijas ēnā
"Viņš bija ļoti prasīgs ne tikai pret citiem, bet arī pret sevi," - kolēģi dalās atmiņās par Mārtiņu Braunu
Raimonda Paula pēdējais lielkoncerts, Maliginas ballīte un citas gada spilgtākās FOTOREPORTĀŽAS 3

 

Citi šobrīd lasa

TEKSTA TIEŠRAIDE. Krievijas iebrukums Ukrainā; krievi okupētajā Mariupolē mēģināšot sarīkot Ukrainu diskreditējošu preses tūri 25
Cilvēks, kuru Krievija nespēja nogalināt! Ukrainis trīs dienas spīdzināts, sašauts sejā un aprakts kapā, izdzīvo
FOTO: Ezerā Tamperē apgāzusies laiva ar Latvijas hokeja līdzjutējiem 2
Tēmas: Oslo, Igo, BALTA