Cilvēkiem ir vajadzīgas arī negatīvas emocijas, secinājuši pētnieki

Iedomājies, ka tikko esi piedzīvojis kaut ko nepatīkamu – tavs draugs ir aizmirsis tavu dzimšanas dienu, tev atteikts jaunais darbs, kam tikko pieteicies, vai garāmbraucoša mašīna apšļakstījusi jauno mēteli. Kā šīs lietas liktu tev justies? Tu varētu mēģināt iestāstīt sev, ka tam nav nozīmes, un neļaut sev par to sapīkt. Un viens no iemesliem, kāpēc nevēlies sev atļaut dusmoties vai apvainoties, ir uzskats, ka tas apliecinās tavu vājumu.

Šo tendenci varētu raksturot kā "kaunēšanās par savu garastāvokli" – pārliecību, ka sliktas sajūtas ir personīga neveiksme. Nepārtraukta skatīšanās uz dzīves gaišo pusi var šķist motivējoša un pat drosmīga. Lai gan ir dabiski, ka mēs vēlētos izvairīties no tādām neērtām sajūtām kā vilšanās, raizes, dusmas vai skumjas, jaunākie psiholoģiskie pētījumi apstiprina domu, ka arī šīs sajūtas noder mūsu dzīvē. Mācoties saskatīt šo sajūtu vērtību un pieņemt šīs jūtas bez sprieduma, mēs varam baudīt labāku fizisko un garīgo veselību, vēsta bbc.com.

Lai būtu skaidrs, raksta autors uzsver, ka runā par mūsu nepieciešamību pieņemt negatīvas emocijas, nerunājot par smagu depresiju, trauksmi vai citiem hroniskiem garastāvokļa traucējumiem, kam nepieciešama profesionāla palīdzība. No ilgstošām un nepanesamām ciešanām nav lielu ieguvumu, ja tev ir nepieciešama medicīniskā palīdzību vai garīgās veselības atbalsts, meklē to.

Tā vietā autors runā par īslaicīgiem dusmu, bēdu vai aizvainojuma mākoņiem, kas uz dažām stundām vai dienām var pulcēties virs mūsu dzīves debesīm. Šīs pārejošās emocijas patiesībā neapdraud mūsu ilgtermiņa labklājību, taču mēs bieži rīkojamies tā, it kā tās to darītu, un tāpēc mēģinām no tām izvairīties. Kā savā nesenajā grāmatā „Emociju slepenā dzīve” atzīmē itāļu filozofe Ilarija Gaspari, mūsu mēģinājumi apspiest savas emocijas var vienkārši pievienot jaunus "kauna" un "baiļu" slāņus tam, ko mēs jau izjūtam, kā arī skaudība pret tiem, kuri šķiet laimīgāki savā dzīvē.

"Man bija vajadzīgs ilgs laiks, lai saprastu, ka būt emocionālam nenozīmē būt nestabilam vai nelīdzsvarotam, bet būt dzīvam, atvērtam un neaizsargātam pret pasaules pieredzi," viņa raksta.

Meklējot psiholoģisko pamatojumu, interesants šķiet Maksa Planka pētījums Cilvēka attīstības institūtā Berlīnē. Pētnieki lūdza dalībniekus novērtēt dažādas emocijas, piemēram, nervozitāti, dusmas vai nomāktības sajūtu, ņemot vērā viņu nepatīkamās sajūtas. Viņi arī jautāja cilvēkiem par to piemērotību, lietderību un nozīmību — trīs dimensijas, kas kopā atspoguļoja, cik ļoti dalībnieki "vērtē" katru sajūtu. Kopumā dalībniekiem, kuri savā "sliktajā" garastāvoklī saskatīja ko pozitīvu, bija tendence daudz labāk veikt garīgos un fiziskos izaicinājumus, tostarp to slimību risku, piemēram, diabētu vai sirds un asinsvadu slimības, un pat muskuļu spēku (kas tika uzskatīts vispārējs fiziskās sagatavotības rādītājs). Cilvēkiem, kuri nesaskatīja nekādu jēgu no tā saucamajām „negatīvajām” domām, bija augstāki depresijas un trauksmes rādītāji.

Padomāsim par tādu sajūtu kā trauksme. Mēs varam pieņemt, ka nemierīgas sajūtas sagrauj mūsu koncentrēšanos un samazina mūsu sniegumu izšķirošos brīžos, piemēram, eksāmenā vai darba intervijā. Taču varam uz trauksmi skatīties kā uz papildu enerģijas avotu. Aktieris Roberts Patinsons izmanto šo stratēģiju, lai cīnītos ar satraukumu filmu uzņemšanas laukumā, un jaunākie zinātniskie pētījumi liecina, ka šāda attieksme var uzlabot mūsu sniegumu īstermiņa izaicinājumos, piemēram, grūtos eksāmenos vai publiskajā runā. Ilgtermiņā tā samazina izdegšanas un spēku izsīkuma risku.

Līdzīgs pašapmāns iespējams, runājot par dusmīgām emocijām. Mēs varam uzskatīt, ka dusmās pazaudējam paškontroli, bet mēs varam to uzskatīt par uzmundrinošu emociju, kas stiprina mūsu apņēmību un dod mums iespēju pieprasīt to, kas mums pienākas. Šie domāšanas veidi noteikti mainīs ne tikai tavu attieksmi pret emocijām, bet arī rīcību. Ja dusmas uztversi kā motivāciju, bet satraukumu kā papildu enerģiju, mainīsies arī tavs sniegums.

Mūsdienās cilvēki daudz runā par emocionālo inteliģenci, par pašaprūpi. Būt pieņemošam, kad runa ir par emocijām, arī ir sava veida rūpes par sevi. Es un tu drīkstam justies slikti, noguruši, dusmīgi, apvainojušies un bēdīgi. Tā vietā, lai bargi tiesātu sevi par šīm sajūtām, ka esi sliktā garastāvoklī, labāk ļauties pašaprūpei, kas tev nepieciešama, lai to pārvarētu.

Necīnoties ar pašām emocijām, tu sāc apšaubīt, vai šīm jūtām ir vērtība. Citreiz mums ir dzīves posmi, kad mums vajadzīga palīdzība, lai tiktu galā ar savām sajūtām. Citreiz mēs varam tikai pavērot emocijas un ļaut tām iet prom. Kopumā mūsu garastāvoklis nav ne melns, ne balts, labs vai slikts, bet gan dažādos toņos – un, pievēršot uzmanību šīm niansēm, mums var būt nedaudz vieglāk pārciest visas dzīves vētras.