Kas ir toksisks pozitīvisms? Kāpēc ir labi atzīt, ka nav labi

"Viss būs labi, arī tas pāries, paliec pozitīvs! Varētu būt sliktāk, citiem iet sliktāk, tu tiksi galā, galvu augšā…”

Ļoti iespējams, ja esi pastāstījis kādam par savām problēmām, esi dzirdējis kādu no iepriekšminētajām frāzēm. Cilvēkiem, kuri tā saka, bez šaubām, ir labi nodomi. Viņi mēģina iedot perspektīvu, atvieglot ciešanas un sniegt atbalstu. „Viss būs labi”, viņi bieži saka. Bet, ja šādi apgalvojumi ir maldinoši, neviens nezina, kā lietas būs, kur nu vēl var apsolīt otram, ka „viss būs labi”. Garīgās veselības eksperti bieži vien norāda, ka šāda veida atbalsts robežas ar toksisko pozitīvismu, raksta portāls huffpost.com.

"Toksisks pozitīvisms ir ideja, ka mums jākoncentrējas tikai uz pozitīvām emocijām un pozitīvajiem dzīves aspektiem," sacīja Hetere Monro, garīgās veselības speciāliste no Ņūportas. "Tā ir pārliecība, ka, ja mēs ignorēsim sarežģītas emocijas un mūsu dzīves problēmas, mēs būsim daudz laimīgāki."

Problēma ir tāda, ka toksiskā pozitivitāte pārāk vienkāršo cilvēka smadzenes un to, kā mēs apstrādājam emocijas, un tas drīzāk var kaitēt mūsu garīgajai veselībai, nevis palīdzēt. Ja cilvēks atrodas toksiski pozitīvu cilvēku starpā, viņš var pārstāt runāt par savām problēmām un sāpēm, jo atkal dzirdēt - „tas pāries”, „tas ir tikai sīkums”, „neņem galvā”, nekādi nepalīdz.

“Sajūta, ka cilvēks ir sadzirdēts un pieņemts ir vieni no spēcīgākajiem pretlīdzekļiem depresijai un trauksmei, savukārt izolācija veicina šīs emocionālās problēmas. Bieži vien mēģinājums slēpt vai noliegt jūtas var radīt lielāku stresu ķermenim un palielināt grūtības izvairīties no satraucošām emocijām,” stāsta eksperte. Nesatricināms optimisms un negatīvu jūtu ignorēšana neļauj tām pazust, bet tieši otrādi, tās saasina.

Ņemot vērā kolektīvo traumu, ko mēs visi piedzīvojam saistībā ar koronavīrusa pandēmiju, toksiskā pozitivitāte šobrīd ir īpaši aktuāls jēdziens. „Visi tie Instagram, Facebook ieraksti, kuros teikts, ka mums ir jāpasakās šai pieredzei, jāpavada vairāk laika ar ģimeni, jāķeras pie jauna hobija, jāapgūst jauna valoda un visbeidzot jāuzraksta grāmata, ir toksisks pozitīvisms,” saka Londonas psihoterapeits Noels Makdermots. "Viens no lielākajiem toksiskās pozitivitātes piemēriem ir pandēmijas traumatiskā rakstura noliegšana," min Makdermots.

Dažkārt cilvēkiem šķiet, ka man vajadzīgs pozitīvisms, lai pārdzīvotu grūtus laikus. Tā ir taisnība, ar optimismu, cerību un uzņēmību ir vieglāk tikt galā ar grūtībām. Taču toksiskais pozitīvisms iet soli tālāk, liekot ignorēt slikto, kas notiek un neļaujot sev skumt, bēdāties, sērot, dusmoties, kļūt apātiskiem un piedzīvot sajūtu, ka neko negribas. „Nav sliktu emociju, ir daudz labāk sajust dusmas, tās apzināt un reaģēt visiem draudzīgā veidā, nekā uzlikt mākslīgu smaidu un teikt, kādu iedvesmojošu citātu par garīgo izaugsmi un ciešanām,” norāda speciālists.

Protams, mēs varam kļūt arī par paši sava toksiskā pozitīvisma upuri. Padomājiet par savu pašreizējo skatījumu: vai šīs pandēmijas laikā jūs uzspiežat sev toksisku pozitīvu attieksmi? Vai esat devis sev laiku padomāt par savām bēdām un nemieru tāpēc, ka dzīve ir mainījusies? Vai arī jūs atgrūžat šīs domas pēc iespējas ātrāk, lai varētu koncentrēties uz to, lai paliktu pozitīvs un pateicīgs par to, kas jums ir? Kā jau tika minēts, dzīvot ar cerību ir vieglāk nekā ar bezcerību, taču jāspēj pieņemt un izjust visas emocijas, ko izjūtat. Ja dusmojoties, ka nevarat satikt draugus un ceļot, tas ir normāli. Ja bēdājaties, ka nevarat svinēt dzimšanas dienu ar 50 viesiem un dzīvo mūziku, tas ir saprotams. Ja baidāties, ka varētu saslimt un nomirt ar vīrusu, tas ir tikai dabiski. Tikpat dabiski ir spēt novērtēt un būt pateicīgam par brīvdienām, garšīgu maltīti vai zvanu no drauga. „Ar toksisku pozitīvismu nevajag cīnīties, drīzāk jāapzinās, ka mūsos var būt dažādas emocijas, kas, ja netiek pieņemtas, nekur nepazūd,” piebilda speciāliste.