Atmodas politiķis Andrejs Panteļējevs: atklāti par atkarībām, laulību, depresiju un brīnumu pie Raudu mūra

Jūsu grāmatas nosaukums "Intīmi… par grāmatām" izklausās intriģējoši.

Neesmu izglītots literatūrkritiķis, tāpēc nepretendēju uz recenziju statusu. Varbūt būs pārgalvīgi teikt, ka tā ir literatūra par literatūru. Esmu indivīds Andrejs Panteļējevs, kuram ļoti patīk lasīt. Es aprakstu savas attiecības ar grāmatām – ļoti personiskas. Ievaddaļā stāstu, kā nonācu līdz lasīšanai un ko tā man dod.

Mēs visi agri vai vēlu tiekam līdz lasīšanai.

Diemžēl to nevar apgalvot. Arī man bija liels pārtraukums. Jaunībā lasīju ļoti daudz, arī sarežģītas grāmatas. Kad aizgāju politikā, lasīju ļoti maz, ja nu speciālo literatūru, politiķu biogrāfijas. Tā kārtīgi atsāku lasīt tikai pirms gadiem trim, kad aizgāju no publiskās dzīves. Redzot, ka feisbukā cilvēki dalās ar iespaidiem, ienāca prātā pamēģināt arī pašam. Pamazām tā kļuva par nepieciešamību. Sākumā nerakstīju par katru izlasīto grāmatu, vēlāk jau šķita, ka jāpieliek punkts, uzrakstot tādu kā eseju par to, ko grāmata man devusi. Atceroties spilgtākās vietas, apdomājot un analizējot emocijas, paiet laiciņš.

Jūsu rīcībā ir lielākā greznība pasaulē – laiks?

Daļēji par to varu pateikties pandēmijai. Strādāju galvenokārt attālināti, nav jābraukā šurpu turpu.

Ar ko tieši nodarbojaties?

Ķīmiskā rūpnīcā Olainē (bet ne Olainfarm) atbildu par sabiedriskajām attiecībām.

Laiku grāmatai var atrast vienmēr. Tā ir atrunāšanās: “Man ir daudz darba, tāpēc nelasu.” Lai padomā, cik ilgi viņš skatās televizoru un bakstās telefonā.

Stāsts par prioritātēm?

Arī par iekšēju nepieciešamību. Ja tas neuzrunā, ja cilvēks grāmatā neko neatrod, tad viņš nav lasītājs. Daudz atkarīgs no audzināšanas, no attieksmes ģimenē. Es jau arī cīnos ar saviem dēliem. Viens ir pieķēries audiogrāmatām, labi, ka vismaz tā.

Kāpēc sevi pirmajā lasīšanas posmā saucat par kamielēnu?

Ir slavenais Nīčes teiciens, ka cilvēks iziet cauri trim posmiem – sākumā viņš ir kamielis, krauj mugurā informāciju un velkas... Otrais posms ir lauva – sāk pārvērtēt, ārdīties, rūkt. Pēdējais posms ir bērns – nezinu, kas ar to domāts, droši vien atgriešanās laimībā, pilnībā.

Ar pašironiju aprakstāt lauvas periodu, tas saistās ar 1. vidusskolu, intelektuālu narcismu.

Bija mums tāda līga. Grāmatas, ko lasu tagad, toreiz neņemtu rokā. Gribējās kaut ko baigi intelektuālu, “smago literatūru”, Kafku, Prustu. Tagad man patīk vienkāršība, un vairāk par idejām mani interesē citāda dzīve. Tāpēc rakstu par pasaules citādošanu. Galvenā cilvēka bagāža ir atmiņas. Tas, kas notiek šobrīd, ir sekundārs, pārējais ir atmiņā. Turpat ieliec arī citādās pasaules, par kurām lasi grāmatā. Iznāk, ka tu, empātiski dzīvojot līdzi grāmatai, dažādo savu pieredzi.

Varbūt Nīče ar bērna periodu domāja tieši to – kad iziets cauri intelektuālajam posmam, spēj atvērt sirdi arī vienkāršam, emocionālam stāstam?

Tā varētu būt. Bijušas dažādas interpretācijas, un viena ir tieši tāda – atvērtība, uzticēšanās pasaulei, bērns jau diezgan maz no kā baidās.

Ja man jautā par mīļāko grāmatu, atbildu: “Tā, kuru šobrīd lasu.” Man nav izteiktas hierarhijas, mēģinu pieiet nekritiski.

Vai politiķi lasa polittehnologu un vēsturnieku grāmatas, lai izglītotos?

Jā, arī politiķu biogrāfijas, bet vairāk izziņai. Daiļliteratūra savukārt ir jūtu izziņa. Emocionāli klaiņojumi, jo tu nezini, kas būs nākamajā pieturā. Dažreiz paliec bezdibenī, tad ilgi ir rūgtums. Modernajā literatūrā optimistiski nobeigumi nav sevišķi populāri.

Jūs tomēr meklējat dzīvi apliecinošas grāmatas?

Jā, esmu konstatējis, ka vienas no labākajām zālēm pret melanholiju un depresiju ir skaistums. Dostojevskis teica, ka tas izglābšot pasauli. Grāmatās es meklēju skaisto, patieso un labo – tam tur jābūt, pat ja beigas ir sliktas. Jaunībā dabas aprakstus laidu garām, tagad lasu, jo tur ir skaistums. Vēl jābūt patiesai dzīves pieredzei.

 Arī Markesa maģiskais reālisms savā ziņā ir patiesība – čigāni, kuri uz tepiķiem lido gar logu... un cilvēks, kas aiz skumjām ēd zemi.

Jā, patiesības ir ļoti dažādas. Varbūt tā ir Markesa trascendentālā pieredze.

Arī lietas, kas nav redzamas, tomēr pastāv – jūs arī kā fiziķis varat to apgalvot?

Protams! Filozofs Slavojs Žižeks teica, ka pasaule ir antoloģiska nenobeigtība, tajā vienmēr ir kāds elements, kas vēl tikai veidojas. Nereti objektu var iepazīt nevis caur tiešu pieredzi, sataustot, bet apgūt pastarpināti – kā kvantu fizikā. Te palīdz, kā sakāt, mistiskā, maģiskā pieredze.

Jūs pats esat piedzīvojis kaut ko neizskaidrojamu?

Ir atsevišķi gadījumi. Piemēram, 2000. gadā ar Kristīgo akadēmiju bijām Betlēmē, piedalījos arheoloģiskajos izrakumos Jeruzalemē. Stāvot pie Raudu mūra un skatoties uz puišiem, kuri, noliekuši galvas, kaut ko murmināja, mani pēkšņi pārņēma pilnīgi iracionāla sajūta – ja tagad lūgšu, Dievs man palīdzēs. Paņēmu lapiņu, uzrakstīju vēlēšanos un ieliku sienā.

Lūdzāt kaut ko īpašu?

Jā, bet tas ir intīmi un savā ziņā pārvērta manu dzīvi. Atklāti runājot, es lūdzu atbrīvošanos no atkarībām. Man bija zināma alkohola atkarība, bet kopš tās dienas neesmu dzēris. To var skaidrot visādi. Pats labi sapratu, ka tas ir jābeidz, taču nepietika spēka. Un tur pēkšņi es to dabūju. Racionāli to izskaidrot nevar, jo alkohols ir gan ķīmiska, gan psiholoģiska atkarība.

Mediji vēl pirms dažiem gadiem rakstīja, ka jums esot problēmas ar alkoholu...

Droši vien atcerējās periodu pirms 2000. gada (smejas). Mediji, piemēram, kompromat.lv, rakstījuši arī, ka esmu homoseksuāls, ka man ir divstāvu vasarnīca Spānijā... Daudz jauna par sevi uzzināju. Politikā ar to jārēķinās.

Maz ticams, ka baumas varētu jūs salauzt.

Nē, protams, tikai nepatīkami, ka bērni lasa un pārdzīvo. Tas ir stulbākais. Man pašam āda ir uzaugusi ļoti bieza. Ja feisbukā kāds uzraksta kaut ko personīgi riebīgu, pasmīnu.

Jums joprojām ir nelabvēļi?

Daži uzskata, ka partija Latvijas ceļš ir izdarījusi kaut ko ļoti sliktu – atļāvām krieviem iegūt pilsonību, neizsūtījām okupantus, bija privatizācijas problēmas… Mani kā bijušo Latvijas ceļa priekšsēdētāju ar to personificē.

Esat no Atmodas laika politiķiem, kurus mīlēja, cēla uz pjedestāla...

Tā bija. Dažus vēl tagad tā atceras.

Vai politikā ir iespējams nesasmērēties?

Domāju, ir. Piemēram, Māris Grīnblats nesasmērējās, arī Anatolijs Gorbunovs.

Jums tas izdevās – vai tomēr kaut kas pielipa?

Ziniet, cilvēkus, kuri to apgalvo, es labprāt uzaicinātu pie sevis – īrēju vienistabas dzīvokli, dzīvoju godīgi no algas līdz algai, var apskatīt manu bankas kontu, man nav mājas ne Spānijā, ne citur. Varētu teikt, ka ir bijušas kļūdas. Piemēram, privatizācijā. Augstākajā padomē bija gan ideālisti, tādi gurķi kā es, gan tādi kā advokāts Grūtups, kurš Privatizācijas likumu rakstīja daļēji arī sev. Mierina doma, ka Austrumeiropā privatizācijas problēmas bija visur. Mežonīgā kapitālisma periods ir nesmuks, arī Amerikā ar koltu pierādīja – šī zeme ir mana, bet tavējā – aiz kalna. Arī pie mums bija bandītisms, rekets. Cilvēki, kuri no tā ir cietuši, pārmet.

Pēc 2001. gada es biju Emša padomnieks, pēc tam – Ūdres, tad Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs, Čakšas biroja vadītājs... Ilgi nestājos nevienā partijā, līdz beidzot – Zaļo un zemnieku savienībā. Kad Čakša aizgāja, mana politiskā dzīve beidzās pilnībā.

Tagad esat bezpartejisks?

Jā. Man ir dota tikai viena dzīve, diemžēl neticu reinkarnācijai. Domāju – nevar būt, ka tā visu laiku būs saistīta ar politiku. Ar nodomu izvēlējos citu dzīvesveidu, mazāk publisku.

Vīlāties zaļzemniekos?

Negribētu tā teikt, jo viņi vēl cīnās, tas bija personīgs lēmums. Es būtu aizgājis no jebkuras partijas.

Jābūt labai alternatīvai, lai pamestu politiku.

Domājat, ka politika ir kaut kas tik valdzinošs?

Rupji runājot, kaut kāda sile tā ir. Diezgan droša.

Nu jā... Bet jautājums – ko jūs vispār gribat no dzīves.

Ko jūs gribējāt?

Es negribēju māju Spānijā un bagātību, kuras dēļ nevarētu naktīs gulēt, netīru sirdsapziņu. Politikā gribēju paveikt konkrētas lietas – lai iestājamies Eiropas Savienībā, NATO –, un to mēs izdarījām. Tālākais ir citu paaudžu jautājums.

Jūs noteikti negribējāt arī vienistabas dzīvoklīti, bet vismaz divas istabas, atvainojos...

Kādu brīdi domāju, ka varētu izvilkt divistabu, bet – kam man to?

Vieta grāmatām.

Jums taisnība – tās krājas, bet nedomāju, ka līdz mūža galam mitināšos vienistabas dzīvoklī. Pirms trim gadiem izšķīros, pamazām veidojas jaunas attiecības, droši vien metīsimies ar draudzeni kopā, tad mums būs vairāk istabu.

Neesat slēpis, ka trešais grāmatu posms jums saistīts ar smagiem notikumiem – zaudējāt darbu, izšķīrāties un... iegrimāt depresijā?

Jā. Mani gan tie psihiatrijas nosaukumi mulsina, jo cilvēks ir daudz sarežģītāks par jebkuru diagnozi. Par šizofrēniju skaidrs, bet, kad sāk runāt par veģetatīvo distoniju, depresiju, obsesīvi kompulsīvajiem un bipolārajiem traucējumiem, kas tagad jaunatnes vidū ir ļoti populāri... Nevienā no šiem rāmjiem es neielīdu.

Man bija depresijas pazīmes, trauksme, obsesīvi kompulsīvais sindroms. Problēma ir tur, ka tavas šā brīža domas diktē atmiņas par tikko piedzīvotajiem sliktajiem notikumiem, un tas depresiju nemitīgi atražo. Kad sāc lasīt grāmatu, domas no tavas šķiršanās novērš, piemēram, Deivids Koperfīlds – tas papildina telpu, kurā dzīvo.

Tā ir veselīga ieiešana citā apziņas stāvoklī.

Jā, un iziešana no fokusēšanās tikai uz saviem pārdzīvojumiem. Jo visu šo depresiju pamatā tomēr ir tas, ka cilvēks netiek ārā pats no sevis. Viņš visu laiku grimst savās emocijās, atmiņās un traumās. Atceros, biju aizgājis uz Mākslas muzeju – paskatījos Rozentālu, un bija klikšķis – pasaule tomēr ir skaista! Manī var būt tārpi un tarakāni, bet pasaule ap mani ir skaista. Un tad jau tu sāc to meklēt, lai piepildītu savu atmiņas bagāžu.

Mēdz teikt – vispirms sakārto sevi, tad arī sakārtosies pasaule ap tevi, bet bieži vien ir otrādi.

Jā – sakārto istabu, nopērc puķes, ieliec vāzē, pagatavo sev labas vakariņas – tas velk ārā. Ja tikai sēdi un domā, krājas nemazgāti trauki, pērc aukstu picu... Un, protams, turpini grimt depresijas purvā. No sevis jātiek ārā, un grāmatas lasīšana ir ļoti laba metode, vismaz man tā ļoti palīdz. Bija mājsēde, grūti gan ar ceļojumiem, gan sociālajiem kontaktiem, un grāmata ļoti noder. Es teiktu, ka tā ir daudz labāks antidepresants par zālēm. Man nepatīk, ka pēdējā laikā tas sāk kļūt par modes lietu – depresija, izdegšana, distonija. Amerikā bija tā sauktā Prozac paaudze. Arī tagad jaunieši ar to spēlējas.

Jaunā paaudze nebaidās iet pie psihoterapeitiem, viņi lieto arī zāles, varbūt labi, jo pašnāvību arī ir daudz.

Zāles uz kādu laiku slāpē simptomus, bet nezinu, vai tās kaut ko atrisina.

Varbūt 21. gadsimts nāk ar jaunu saprašanu par pasauli, zinātne lojālāk skatās arī uz neizskaidrojamo.

Dzīvojam postmodernismā, kas saistīts ar vispārēju vērtību noliegšanu – Fuko, Deridā, kuri teica, ka viss ir interpretējams, nav absolūtās patiesības. Ja cilvēkam atņem Dievu, viņš meklē kaut ko citu. Ko šodien redzam – lai izskaidrotu savas eksistences jēgu, cilvēks atrod grupu identitāti – esmu vakseris, esmu LGBT vai tieši otrādi...

Jūsu grupa ir “grāmatnieks”?

Tagad tā ir.

Šai lapā ir arī daudz sēnalu. Neticu, ka jūsu prāts ir ar to mierā.

Vairs neesmu tik augstprātīgs kā jaunībā, negribu nevienu apstrīdēt, labāk nesaku neko. Andrievs Niedra, filozofējot par literatūru, raksta, ka arī lubu literatūra ir vajadzīga, jo tā bieži vien ir pakāpe, lai nonāktu augstāk.

Ceļi ir visādi, un cilvēki – ļoti dažādi, tā ir viena no labākajām parādībām šajā pasaulē. Ja visiem būtu vienādi tarakāni, nebūtu interesanti. Arī rakstnieki, līdz sāk rakstīt kaut ko nopietnāku, iet cauri lubu literatūrai.

Jums patika arī Helen Oras grāmata.

Jā, man patika beigas. Vienu brīdi domāju – nē, es to nelasīšu. Tīrā psihiatrija. Atšķīris pēdējo lapu, izlēmu – tomēr izlasīšu. Grāmata beidzas ar teikumu “panika aizmirsta, jāpadomā, ko garšīgu šovakar pagatavot vakariņās”.

Tas sasaucas ar jūsu dzīves filozofiju?

Jā, viņa parāda, kā cilvēks caur to, ka akceptē apkārtējo pasauli, tiek pāri savām krīzēm.

Esat ieguvis eksakto izglītību. Vai jūsu pasaules uzskats ar gadiem ir transformējies?

Bijuši visādi līkloči, bet pamatlietās, domāju, nav.

Jūsu vecāki bija kristieši?

Nē.

Baznīcu atradāt vēlāk?

Jā, pašlaik apmeklēju Misiones draudzi. Čiekurkalnā, man kaimiņos. Tā ir normāla luterāņu draudze, kaut nosaukums tāds... Sagadījās, ka tur mācītājs ir mans draugs no studiju laikiem Gundars Ceipe. Kad pārvācos tur dzīvot, aizstaigāju, tā es tajā draudzē paliku.

Tur atradāt Dievu?

Es tomēr domās atgriežos pie Raudu mūra.

Ļoti skaists piedzīvojums.

Tas ir dīvaini, varbūt pilnīgi nepareizi, bet iznāca tā, ka vispirms es atradu Dievu, bet Kristu – vēlāk. Pirmajā reizē Viņš darbojās uz mani bez starpnieka.

Jūsu prāts nebija tik sabojāts, lai šo dievišķo pieskārienu apstrīdētu?

Protams, nebija. Studiju gados apmeklēju Mežaparka baznīcu ar veco mācītāju Feldmani, toreiz jauniešiem tur pulcēties bija moderni. Es cienīju ticīgus cilvēkus, neuzskatīju, ka pret viņiem jācīnās. Ticības manī nebija, bet respekts bija.

Smagā dzīves posmā saņēmis atbalstu, cilvēks ātri vien to aizmirst, jo ir nepateicīgs pēc dabas. Negribas vispārināt...

Kādreiz tā notiek, bet domāju – ja Dievs piemeklē pa īstam, Viņš pēc tam vairs īsti neatlaižas.

Tāpat arī eksaktajai izglītībai nav sakara ar reliģiozitāti. Nesen par to runāja Ivars Kalviņš, ķīmiķis. Ņūtonam ticība netraucēja būt vienam no fizikas pamatlicējiem. Paskāla, matemātiķa un fiziķa, reliģiozā meditācija ir ļoti interesanta un nozīmīga.

Jūs draudzeni atradāt baznīcā vai...?

Nē, grāmatniekos.

Jums attiecības vajadzīgas, jo nepieciešams kāds cilvēks blakus?

Nē, man ir ļoti labas attiecības ar dēliem, vedeklu, galīgi vientuļš neesmu. Man šķiet dabiski, ka cilvēks meklē partneri.

Nebaidāties apdedzināties? Jau runājat par kopdzīvi...

Mēs nesteidzamies. Jā, divas reizes esmu apdedzinājies, bet nedomāju, ka tā notiks atkal. Mums viss notiek pamazām, bez straujām kustībām.

Šogad augustā iekāpāt jaunā gadu desmitā – vai svinējāt?

Jā, ar dēliem un draudzeni aizgājām uz indiešu restorānu. Nekad neesmu bijis liels svinētājs. Mierinu sevi ar domu – līdz šim biju vecākais piecdesmitnieku grupā, tagad esmu jaunākais sešdesmitnieku grupā, sanāk, ka pirms gada biju vecāks nekā tagad. Nu esmu jauniņais.

Mūsdienās vēl gana jauns cilvēks – tā arī jūtaties?

Jūtos kā nobriedis vīrietis. Pavisam jaunam ir visādas ilūzijas... Nekā pastāvīga, kam pieķerties, dreifē un lēkā. Arī pirmās laulības tomēr balstās lielās ilūzijās.

Laulības dzīve ir interesants process. Izlasījis Ibsena Noru, Strindberga Nāves deju vai Bergmaņa Laulības dzīves ainas, cilvēks domā: nu nē, es nekad mūžā neprecēšos – kā cilvēki viens otru moka... Skandināviem tas ir raksturīgi, tāpat par laulību izteicās arī Tolstojs – un tā nabaga sieva, kuru viņš beigās nomocīja... Uzskatu, ka laulība var pastāvēt, kamēr cilvēki nesāk viens otru mocīt, pēc tam jāšķiras – un cauri, nevajag neko vilkt, mēģināt mākslīgi uzturēt.

Nekādas pāru terapijas nelīdzēs, nav vērts?

Man pret tām terapijām ir personīga skepse. Kā man teica ārsts – katram ir bijis tēvs un māte, līdz ar to katram vajag psihoterapeitu. Ja pieiet no klasiskās Freida teorijas, tad bērnībā apspiedējs ir tēvs, māte ar saviem pāridarījumiem – ar šo kompleksu mokāmies visu mūžu.

Cilvēki iet psihoanalīzē, brauc pat uz Vīni, dara to gadu desmitiem – tātad nelīdz...?

Ļoti precīzi pateicāt, tas kļuvis par zināmu industriju, kas ekspluatē bērnības traumas, padarot cilvēkus atkarīgus no psihoterapeitiem. Ja kāds pie manis atnāktu, es teiktu – aizmirsti, ka tev bija slikts tēvs un ko izdarīja māte, padomā, ko vari darīt šodien un rīt. Palasi grāmatu, paskaties, cik dažādi cilvēki mīl – jocīgi, ierasti, aizkustinoši, traģiski... Tu neesi pasaules naba. Viena no Helen Oras domām, uz kuru atsaucos, – tikt vaļā no pasaules nabas sindroma. Godmanis kādreiz teica: “Ja tev ir caureja, nevajag domāt, ka visai pasaulei tāda ir.”

Ja vairosi sevī ekspektācijas par cilvēkiem un pasauli, biežāk vilsies, jo viņi, kā likts, tās nepiepildīs?

Tieši tā. Uzskatu, ka Freids ir izdarījis arī lāča pakalpojumu. Lasīju Kapotes Gluži aukstasinīgi – noziedznieks par slepkavību tiek attaisnots, jo viņam bērnībā darīja pāri. Cilvēkam noņem personīgo atbildību, jo – pret viņu slikti izturējās, tāpēc viņš slikti izturas pret citiem. Droši vien zināmā līmenī ārējā palīdzība ir vajadzīga, bet principā cilvēkam jāmēģina pašam sevi samierināt ar pasauli, tad arī pasaule samierināsies ar tevi. Trauksme rodas no tā, ka nesamierinies – nav tā un šitā... Par pilnīgi nepareizu uzskatu tēzi, ka cilvēks nevar mainīties. Var.

Jūs esat mainījies?

Jā, protams. Kaut vai tajā 2000. gadā – es mainījos diezgan radikāli.

Kļuvāt par labāku cilvēku?

Tā es domāju.

Cilvēkiem ar jums ir viegli?

Oi, tas jāprasa tiem cilvēkiem! Man patīk attiecības, un tas jau ir svarīgi. Man ir prieks par katru jaunu pazīšanos, domāju, arī otrs cilvēks to jūt.

Kas attiecībās ir svarīgi – būt atklātam vai paturēt pie sevis?

Domāju, ir lietas, kas jāpatur pie sevis, vajadzētu izvairīties otru sāpināt, izņemot gadījumus, kad tas nepieciešams, lai cilvēkam palīdzētu.

Jāpieņem, ka attiecības ir Dieva dāvana un nav dotas tādēļ, lai tu otru mainītu – lai viņa dara tā, lai no kaut kā atsakās... Man cilvēki ir interesanti tāpēc, ka atšķiras no manis. Man būtu garlaicīgi ar tādu, kurš ir gandrīz tāds pats kā es. Ko es ar viņu runātu, darītu?

Kas jums krīt uz nerviem?

Kādreiz ceļojot konstatēju – esmu Prāgā, Berlīnē... Tagad visas lidostas kļūst vienādas. Aizbrauc uz Briseli, ieslēdz televizoru – tur iet Midsomera, ko tikko redzēju Rīgā.

Man patīk braukt uz nepieradinātām valstīm – atceros Albāniju ar Hodžas bunkuriem. Bet Šarmelšeiha Ēģiptē – tā pati Jūrmala.

Plastmasa un tirkīzzils ūdens.

Jā, tur nosēdēt ir ļoti grūti. Pat Sīnāja kalnā kāpj tūkstošiem cilvēku. Savukārt izrakumos bija interesanti – Betlēmes palestīniešu daļā.

Bija kādi atklājumi?

Izrakām seno romiešu apglabājumus. Es atradu tā sauktās asaras – stikla trauku, pilnu ar pērlītēm – zīmi, ka par viņiem raud. To darījām pēc Telavivas universitātes pasūtījuma, ebrejiem ir aizliegts atrakt kapus, tāpēc viņi izmanto ārzemniekus – paši tikai atbrauc paskatīties, kas ir atrasts. Arī Aļaska atstāja lielu iespaidu, tās šoseja Solitude – vientulība, kilometriem neviena cilvēka, meži, kāds lācis, alnis – mistiska sajūta. Ceļš ideāli noasfaltēts, mašīna iet gandrīz bez skaņas, tikai brauc un brauc...

Tāda meditācija kā Keruaka Ceļā.

Jā, nesen izlasīju arī viņa Brahmas klaidoņus. Keruaks ir interesants, viņam bija traģiska dzīve. Nospriedu – ja braukšu uz Ameriku, pabūšu dažās vietās, kuras viņš aprakstījis Brahmās. Noīrēt mašīnu, braukt pa viņa maršrutu – tas būtu lieliski. Mani nepievelk tūristiem izveidotas vietas, gribas paklaiņot pašam, arī pa Norvēģiju uz augšu. Varbūt vecuma dēļ mani vairāk interesē daba, nevis pilsētas. Iedomājos – ja brauc pa šoseju ilgi, ilgi, ir vientuļš benzīntanks, kurā sēž kāds interesants tipāžs – būtu interesanti apstāties, bet lai tur nav cilvēku pūļa.

Vērot cilvēkus ārpus tūristu vietām ir ārkārtīgi interesanti.

Protams. Parīzē braucu nevis uz Elizejas laukiem, bet, teiksim, uz piekto apgabalu pie Perlašēza kapiem, tur ir ļoti interesanti vērot cilvēkus. Biju Lapzemē aiz Polārā loka – baigā ziema, brieži, tāda īpatnēja vieta... It kā vientulība, it kā mūžīgā nakts. Somi ir interesanti cilvēki. Ja līst, mēs trolejbusa pieturā visi sabāžamies zem jumtiņa, Somijā – ja tur atrodas kāds cilvēks un arī tu ieej, viņš iziet ārā un aiziet.

Jūs no latviešu ģimenes nākat?

Mans tēvs bija krievs, māte latviete. Agri sāku lasīt arī krieviski. Tēvs ļoti aizrāvās ar krievu dzejniekiem, īpaši ar Serebrenij vek (Sudraba laikmets krievu dzejā, 19. gadsimta beigas – 20. gadsimta sākums – Red.).

Grezni – lasīt oriģinālvalodā, vēl jo vairāk – dzeju.

Protams! Dzeja vienmēr jālasa oriģinālvalodā. Ļoti žēl, ka neiemācījos franču valodu. Lasīt Bodlēru, Vijonu – varu iedomāties, kāda tā ir vērtība.

Čiekurkalns ir ļoti gleznaina vieta.

Jā. Dažas mājas ir diezgan nolaistas, bet pamazām sarosās.

Domājat par veselīgu dzīvesveidu?

Dzīvoju Čiekurkalnā, katru dienu eju staigāt uz Mežaparku, divas trīs stundas, tā ir mana meditācija. Bet ar to veselīgo dzīvesveidu nepārspīlēju, diemžēl diezgan daudz smēķēju.

Aizkustinoši rakstījāt, ka dēls ar vedeklu jūs esot savākuši grūtajā periodā. Tā ir diezgan reta parādība. Diemžēl bieži vien atbalstām tuviniekus tikai vārdos.

Cepuri nost dēliem. Abi palīdzēja, bet Oskaram bija iespēja mani paņemt pie sevis mājā Vaivaros. Viņš Londonā strādā kinoindustrijā, bet kovida dēļ gadu bija Latvijā. Viņš mani tiešām savāca, kad biju galīgi... Vedekla spieda strādāt dārzā, par to esmu pateicīgs. Man gāja tīri labi, bet visiem nepalīdz. Kafka arī, lai stabilizētu nervu sistēmu, bija pieteicies dārza darbos, bet neko daudz nepanāca. Arī es uzreiz nevarēju sakoncentrēties grāmatu lasīšanai.

Pandēmijas laikā cilvēki netiek galā ar trauksmi, nevar palasīt.

Sevi nedaudz jāpiespiež, un tad ir klikšķis, pēkšņi aiziet. Ja jūti trauksmi, nevari aizpildīt vientulību, reizēm enerģētiski jāpiepūlas – ar grāmatu, sportošanu, staigāšanu – negribas, bet izvelcies...

Bieži vien mainās ne tikai iekšējie notikumi, bet arī ārējie.

Tieši tā. Tāpēc arī ir jāpiespiežas, jāatgriežas pie pārbaudītām vērtībām. Citam tā ir mūzika – nopērc diskus, sāc klausīties, sākumā kritīs uz nerviem, bet pamazām, pamazām… Šis ir grūts laiks, cilvēks ir sociāla būtne, četras sienas reizēm nāk virsū. Tāpēc ik svētdienu eju uz Misiones draudzes dievkalpojumu – cilvēki satiekas, parunājas, līdzās reliģiskajam ir arī sociālais.

Jums ir mazdēliņš...

Jā, Verners. Vēl pirms gada es varbūt to sauktu par terapiju, bet nu vairs šo klīnisko apzīmējumu negribu lietot. Vienkārši atrodu dzīvesprieku – mazdēlā, dēlos, grāmatā, baznīcā, pastaigās...

Es no jūsu grāmatas gaidu to, ko ieguvu no Viktora Freiberga grāmatas; cilvēks var uztaisīt savu listi ar filmām, kuras jānoskatās.

Manā grāmatā pēdējās lapas būs tukšas, lai cilvēks var ierakstīt “Panteļējevs ir galīgi stulbs, es tā nedomāju” vai ko citu. Vieta lasītāja piezīmēm ir paredzēta.

Aprakstot iesējumu, Vija Kilbloka lieto vārdu “dīvānīgs” – jūs arī tā domājat?

Es īsti nepiekristu. Tas drīzāk ir gargabalskrējiens. Cilvēks, tiekot cauri visiem grāmatu aprakstiem, zināmā mērā būs pieveicis maratonu. Tas drīzāk ir dvēseles sports.