Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
"Ir labāk aiziet nekā ciest," ar asarām acīs saka Kristīne. Viņa radusi sevī spēku sākt jaunu dzīvi, bez vardarbīgām un pazemojošām attiecībām. (Foto: Shutterstock)

 

"Tiklīdz viņš piedzērās, tas bija vājprāts!" Sistā un apsaukātā Kristīne pastāsta par saviem drausmīgākajiem gadiem 11

Attiecības
13. janvārī 06:31 2022. gada 13. janvārī 06:31
  Jauns.lv
"To, ko es esmu piedzīvojusi, es nevienai meitenei nenovēlu," tā intervijā portālam Jauns.lv saka Kristīne (24), kura daudzus gadus nodzīvoja vardarbīgās attiecībās ar Mārci*. Nesen Kristīne kopā ar gandrīz četrus gadus veco bērnu atgriezās Latvijā un pameta Mārci. Viņa ir apņēmības pilna turpināt dzīvot bez pazemojumiem un varmācības.

"Tas sākās 2012.gadā, kad man bija 14 vai 15 gadi un es iepazinos ar bērna tēvu. Tolaik acis bija aizlietas, man bija rozā brilles, savus vecākus es neklausīju. Mamma mani brīdināja un teica: "Nedari tā!"

Es ar viņu sāku satikties, viņš bija vecāks par mani, mums bija 7 gadu vecuma starpība. Mēs sākām satikties un pēc tam dzīvot kopā.. Viņš jau tajā laikā pacēla pret mani roku. Protams, es to visu piedevu. Tas notika tādās reizēs, kad viņš lietoja alkoholu. Tad tika pacelta roka un es tiku nosaukāta no galvas līdz kājām. Viņš saukāja mani par mauku, kuci un visos iespējamos vārdos."

Aizbēga uz ārzemēm

2016. gada sākumā Kristīne aizbēga uz ārzemēm. "Es reāli aizbēgu, jo nevēlējos tās attiecības. Man citas izejas vispār nebija tā, lai man būtu, kur palikt, un lai viņš mani neatrastu."

Diemžēl jau pēc dažiem mēnešiem arī Mārcis aizlidoja uz to pašu valsti, kurā dzīvoja Kristīne. "Viņš atlidoja, mēs satikāmies. Mēs pusgadu bijām šķīrušies, es kā muļķīte cerēju, ka viss būs labi un viss nokārtosies."

Grūtniecības laikā pagrūda

Arī ārzemēs pāris atkal sāka dzīvot kopā, pirmajā laikā viss bija kārtībā un pēc laika Kristīne palika stāvoklī. "Tad, kad es biju stāvoklī, viņš mani pagrūda. Tajā laikā mēs dzīvojām tādā kā treilerītī, jo mums ienākumi bija tik ļoti zemi, ka mēs nevarējām neko vairāk atļauties."

Pēc pagrūšanas Kristīne vīrietim teica, ka tūlīt savāks mantas un aizbrauks projām. "Viņš man solīja, ka vairāk nemūžam tā nedarīs. Jā, tiešām viņš savu solījumu turēja. Mani neaiztika, mani nesita. Tiešām tā bija. Agrāk viņš mani ir žņaudzis un sitis. Neviens vīrietis jau tevi nesitīs, lai nebūtu zilumu. Visur citur jau viņš sit. Lai vai kā, viņš nav man piedūris pirkstu līdz pat bērna trīs gadu vecumam." Janvārī bērnam paliek četri gadi.

Nepalīdzēja pat pabarot bērnu

Pēc bērna piedzimšanas Kristīne jutās morāli nogurusi. "Man sākās depresija, es neko nevēlējos, es nevienu negribēju redzēt, man viss riebās. Es viņam lūdzu palīdzību: "Lūdzu, palīdzi man! Palīdzi man ar bērna pieskatīšanu vai naktī vienu reizi piecelies un pabaro bērnu." It kā liekas, ka tas ir sīkums, bet īstenībā tas ir ļoti daudz, it īpaši, ja tev bērns ir niķīgs.

Protams, viņš man nepalīdzēja, un tad jau sākās tas, ka viņš manī raisīja agresiju, nenormālāko agresiju. Es biju ļoti ātri dusmojos, aizsvilos. Arī šobrīd man joprojām ir sekas. Man kāds kaut ko pasaka, mēs sastrīdamies un es uzreiz sāku psihot, sarunvalodā sakot. Es uzreiz psihoju un ārdos, jo nespēju sevi savaldīt pēc tā visa."

Visu laiku apsaukājās un grauza

"Es vardarbību izjutu tā, ka viņš mani visu laiku saukāja. Mēs dzīvojām kopā, es strādāju un viņš zināja, ka es nekur apkārt nevazājos un alkoholu nelietoju. Es iedzēru varbūt gadā vienu reizi."

Neskatoties uz to, Mārcis sievieti apsaukāja un pazemoja. "Viņš mani ikdienā saukāja. Nedod Dievs, es atnācu no darba vai haltūriņas un nepaspēju uztaisīt ēst. Viņš mani sāka ar visādiem lamu vārdiem apsaukāt."

Vīrieša mamma ārzemēs dzīvoja vienā mājā kopā ar pāri un brīdināja dēlu, ka šādos apstākļos dzīvojoša sieviete kādā dienā vienkārši aizies no viņa prom. Mārcis atbildējis: "Ko tu man draudi!" Viņa mamma gan iebildusi, ka tā noteikti notiks.

Kā viņš piedzērās, es biju vainīga

"Katru reizi, kā viņš piedzērās, es biju vainīga. Viņš pacēla pret mani roku, ka es esmu sliktā, es esmu mauka, es apkārt maukojos. Tikai nezinu, kur tas ir noticis, ja es visu laiku biju ar bērnu. Viņš visu laiku mani grauza nenormāli. Īstenībā joprojām tā notiek."

Kristīne atzina, ka dzirdētie sliktie vārdi radījuši lielas sāpes. "Mani visu laiku briesmīgi saukāja. Ir tā, ka vārdi īstenībā sāp vairāk nekā darbi."

Atpakaļ uz Latviju kopā ar bērnu

Vasarā Kristīne kopā ar bērnu pārvācās uz Latviju. Arī Mārcis vasarā bija atlidojis uz Latviju un prasīja sev bērnu uz pāris dienām. Pieņemot, ka abi vecāki mīl savu bērnu, Kristīne bērnu iedeva. Diemžēl Mārcis bērnu neatdeva aptuveni 20 dienas.

Neiedziļinoties savstarpējos apvainojumos un strīdos par bērnu, varam atklāt, ka nācās iesaistīt arī policiju, Bāriņtiesu un ģimenes atbalsta komandu. Kristīne arī vērsās biedrībā "Palīdzēsim viens otram". Vīrietim bija arī noteikts aizliegums tuvoties sievietei un bērnam un kontaktēties.  

Sarunas brīdī vecāki turpināja tiesāties. Kristīne ir apņēmības pilna cīnīties par savu bērnu un būšanu kopā ar viņu: "Es acis izskrāpēšu jebkuram sava bērna dēļ." Viņasprāt, ir tikai pašsaprotami, ka mātes cīnās par saviem bērniem.

Tev ir jauns joberis?

Atlidojot uz Latviju un pasakot Mārcim, ka attiecības beigušās un viņa vairs neatgriezīsies ārzemēs kopā, jo vairs nevēlas tādas attiecības, ikdienas stresu un rutīnu, viņa saskārās ar Mārča neapmierinātību. "Protams, viņš ar to nebija apmierināts. Viņš uzreiz sāka man teikt: "O, tev ir jauns joberis, ja?" Es teicu: "Nē, man nav neviena."" Viņa vienkārši nevēlējās turpināt dzīvot vardarbīgās attiecībās.

Arī Latvijā Kristīne piedzīvoja dažādas negatīvas situācijas. Piemēram, reiz kādā vēlā vakara stundā, kad viņa video zvanā runājās ar kādu draugu, Mārcis bija ienācis mājas pagalmā, paņēmis trepes no saimniecības ēkas, pielicis tās pie Kristīnes loga un noklausījies viņas sarunu. Kad viņš dusmās pēkšņi iesita pa logu, Kristīne pamatīgi sabijās. Tas bijis briesmīgi. Arī pēc tam citā reizē Mārcis esot pa logu skatījies, ko Kristīne dara.

Vājprāts, kad Mārcis piedzērās

Kristīne atzina, ka nemaz negribēja pārvākties atpakaļ uz Latviju, bet ārzemēs viņa ļoti baidījusies no vīrieša. "Es sapratu, ka laikam biju kopā ar viņu žēlastības pēc īstenībā, bērna pēc. Man bija ļoti bail saņemties. Es nezināju, ko es darīšu, ko iesākšu, ko ar bērnu darīšu.

 Man tiešām bija ļoti bail no viņa, no viņa agresijas! Tiklīdz viņš piedzērās, tas bija vājprāts! Tas tiešām bija vājprāts! Tāpēc es nevarēju saņemties."

Nevēlos, ka mani apsaukā

Kad vasarā Kristīne atlidoja uz Latviju, Mārcis nezināja, ka Kristīne vairs neatgriezīsies viņu kopējās mājās ārzemēs. Arī Kristīnei pašai nebija plāna palikt Latvijā. "Man pat tāda plāna nebija, ja godīgi. Man tiešām nebija. Domāju, ka es atgriezīšos atpakaļ, ka viss būs kārtībā, ka kā muļķīte noticēšu.

Kad es atlidoju uz Latviju un noliku šeit tiesības, es sapratu, ka tādu dzīvi, kāda man bija iepriekš, vairs nevēlos. Kam man to vajag? Es nevēlos, ka mani saukā. Es nevēlos, ka mani noliek līdz ar zemi radinieku priekšā. Es nevēlos, lai par mani runā lietas, kas nav." Neskatoties uz to, ka pāris nav kopā, Māris alkohola iespaidā joprojām mēdzot stāstīt sliktas un nepatiesas lietas par Kristīni.

Naids, ka Kristīne ieguva autovadītāja tiesības

Pēdējos gados Kristīne visvairāk cietusi tieši no Mārča morālās vardarbības. Piemēram, kad viņa teica Mārcim, ka lidos uz Latviju un kārtos tiesības, jo tā vēlas un ir apnicis būt atkarīgai no kāda, viņš atteicis: Nu ja, noliksi tiesības, varēs visus savus joberus vizināt ar savu mašīnu."

Arī tad, kad Kristīne nokārtoja autovadītāja eksāmenu, viņš nevis priecājās, bet atbildēja ar naidu. "Tā vietā, lai papriecātos par cilvēku, ka viņš ir nolicis eksāmenu, ir riktīgs malacis un kaut ko sasniedzis, viņš vienkārši atbildēja ar naidu."

Galva vairs tā nesāp

Turpmākos gadus Kristīne vēlas pavadīt Latvijā. "Es viennozīmīgi palikšu Latvijā. Vismaz tuvākos gadus es vēlos pavadīt šeit. Mana mamma ir jau gados, un es vēlos, lai viņa redz savu mazbērnu, pirmkārt.

Otrkārt, es šeit jūtos ļoti labi. Kad es dzīvoju ārzemēs, man nenormāli sāpēja galva. Ja man nebija tablešu, tad ik par divām vai trīs dienām es gulēju gultā un nevarēju vispār pakustēties. Latvijā man galva sāp varbūt vienu reizi nedēļā. Varbūt. Bet es ļoti labi jūtos Latvijā. Es vēlos šeit būt, lai vai kā man te iet. Zinu, ka algas šeit ir mazākas, bet šeit ir foršāk!" Sarunas brīdī Kristīne bija atradusi labu darbu.

Labāk aiziet nekā ciest

Kristīne uzrunā arī citas sievietes, kas dzīvo vardarbīgās attiecībās: "Es esmu sapratusi, ka ir labāk aiziet. Ir grūti, tiešām grūti. Arī man nav viegli vienai pašai ar bērniņu."

Ar asarām acīs viņa teica: "Ir labāk aiziet nekā ciest. Jebkur labāk aiziet ar bērnu. Es jau teicu - ja tā būtu vasara, es kaut vai telti uzslietu, bet aizietu projām, jo to, ko es esmu piedzīvojusi, es nevienai meitenei nenovēlu.

Esmu sapratusi, ka nevēlos 40 gados attapties, ka visa dzīve jau ir aizgājusi un es esmu nodzīvojusi ar cilvēku, ar kuru nevēlējos, ka man visu laiku bijušas kaut kādas sava veida ciešanas. Tās bija ciešanas! Es nedrīkstēju sazināties ar draugiem un vecākiem.

Mani vecāki tika uzskatīti par sliktajiem. Jā, mani vecāki lieto alkoholu, es nenoliedzu to, bet tad, kad mana mamma pieskata mazo, viņa nedzer. Es neesmu viņa! Es laikam esmu ietekmējusies no saviem vecākiem, ka viņi lietoja alkoholu. Es nelietoju. Mani tas nesaista.

Pat ar draudzenēm nedrīkstēja sazināties

Es pat nedrīkstēju ar draugiem sazināties. Viņš teica, ka visas manas draudzenes bija maukas un pavedināja mani. Ar visiem maniem draugiem puišiem es esot gulējusi. Vienmēr bija šādi. Varbūt es fizisko tik ļoti neizjutu, kā es izjutu morālo [spiedienu]. Es to izjūtu vēl joprojām."

Iepriekš Kristīne bija lasījusi citu sieviešu stāstus un ieteikumus aiziet no vardarbīgām attiecībām. "Tagad es esmu sapratusi, ka ir jāiet projām. Ja tu jūti kaut ko tādu, ej projām! Arī bērns jūt, cik es biju nervoza. Kad mani kaut kas neapmierināja, es nemācēju apsēties un mierīgi izrunāties. Es visu laiku dzīvoju ar kaut kādu stresu, naidu, agresiju. Ir jāiet prom! Ja var, lai sieviete iet prom."

Pēc sarunas Kristīne piebilst, ka ļoti vēlas sirsnīgi pateikties biedrības "Palīdzēsim viens otram" speciālistēm, ar kurām regulāri sazinājās un kuras sniedza atbalstu un palīdzību.

*Sievietes un vīrieša vārdi rakstā ir mainīti. Jauns.lv redakcijai ir zināmi viņu īstie vārdi.

Saistītās ziņas

Annas stāsts par 20 gadus ilgušo varmācību: “Vīrs sita gan mani, gan bērnus...” 2
Kāpēc sievietes neļauj sevi glābt - psiholoģe Diāna Zande par varmācību un mīļotā smago roku
"Sekas var būt traģiskas" - eksperti par Kiviča sāgu un varmācību ģimenē 7

 

Citi šobrīd lasa

Tūrisma sezonas katastrofa okupētajā Krimā: okupantu varasvīri putrojas skaidrojumos. VIDEO 1
VIDEO. Ko atklāj sagūstīta krievu karavīra tālruņa video?
Izskan neoficiāla informācija, kas ir Mārtiņa Bunkus slepkavības iespējamie organizētāji
Skatīt visus komentārus