Cilvēka domāšanas fenomens un realitāte. Ko darīt, ja prāts ir uzkāries?

Mēs tik ļoti esam pieraduši pie savas ierastās domāšanas metodes, ka pat iedomāties nespējam – ir pieejamas arī citas. Kā izrādās, eksistē daudz augstāka līmeņa domāšanas veidi, kurus var apgūt un veiksmīgi izmantot.

Kad ir tikai melns un balts

Pēdējos gados šo tēmu aktualizējis starptautiskās transhumānās kustības aizsācējs, advaitas vēdāntas filozofijas pārstāvis Svami Višnudevananda Giri. Viņš norāda, ka vairums cilvēku izmanto tā saucamo diskrēto jeb duālo loģiku. Tā ir Aristoteļa un Ņūtona mehānikas loģika, kas likta par pamatu mūsdienu rietumnieciskajai domāšanai un zinātnei. Tā nav ne slikta, ne nepareiza, tikai reizēm tā uzkaras, nespējot atrisināt sarežģītus jautājumus.

Piemēram, diskrētā loģika paredz, ka jēdziens A ir tikai un vienīgi A, un apspriešanas procesā tas nemainās. Savukārt B ir tikai B, un B nevar kļūt par A. Balts nekļūst par melnu, bet labais – par sliktu. Ja diskutē divi strīdnieki, tad, kā to nosaka diskrētā loģika, taisnība var būt tikai vienam, nevis abiem. Diskrētajai loģikai pamatā ir stingrs, kategorisks pasaules redzējums. Cilvēki, kas vadās pēc šīs domāšanas, apkārtējo pasauli iedala striktos rāmjos: savējie un svešie, labie un sliktie, pareizie un nepareizie, taisnība un netaisnība. Kas izmanto šo loģiku, vienmēr cenšas noskaidrot, kas viņam ir draugs, bet kas – ienaidnieks. Diskrētajai loģikai raksturīgs kategoriskums un neiecietība pret citu viedokļiem, pieķeršanās vārdiem un koncepcijām.

Svešas idejas, kas neiederas noteiktajā koncepcijā, tiek uztvertas kā eksistenci apdraudošas un bīstamas. Ir cilvēki, kas savas idejas un koncepcijas gatavi aizstāvēt pavisam radikāli – pat iznīcinot citus cilvēkus. Visi reliģiskie un nacionālie kari, genocīdi un masveida slepkavošanas pasaulē ir diskrētās domāšanas sekas. Tā noticis duālās domāšanas dēļ, jo cilvēki vienmēr apkārtējos iedalījuši savējos un svešajos.

Daži garīgo mācību meistari jau agrāk uzsvēruši – cilvēku vislielākā nelaime ir tā, ka viņi notic tam, ko domā. Un tad cilvēki putrojas, pieņemot par realitāti to, kas ir tikai realitātes novērtējums. Cilvēki savu novērtējumu sāk uzskatīt par patiesību, bet tā ir fundamentāla kļūda, jo domas par realitāti ir tikai domas, nevis pati realitāte. Katram ir savi priekšstati par šo pasauli, par lietu kārtību, par labo un ļauno. Balstoties uz savu pieredzi, katram cilvēkam vai cilvēku grupai izveidojas savs priekšstats par realitāti. Un tieši tāpēc pasaulē ir tik daudz neskaidrību, strīdu un konfliktu – jo katrs ir pārliecināts par savu taisnību.

Meistari uzsver, ka šie vērtējumi nav absolūti. Tie ir atkarīgi no katras būtnes pieredzes un karmiskā redzējuma. Kad mainās karmiskais redzējums, mainās arī spriedumi par realitāti. Kas cilvēks ir attīrījis savu karmisko redzējumu, viņš vairs realitāti nevērtē, viņš redz to tieši. Tādā stāvoklī cilvēks var atļauties pafilozofēt par jebkuru tēmu, bet tā ir tikai rotaļa vai spēle. Viņš var atļauties arī domāt un vērtēt, bet pats šīm domām un vērtējumiem vairs nepiesaistās un nepiešķir tiem lielu nozīmi. Redzēt realitāti tieši nozīmē būt realitātē un atrasties tajā bez jebkādiem vērtējumiem. 

Tomēr nevar arī viennozīmīgi apgalvot, ka diskrētā domāšana nekam neder. Svami Višnudevananda Giri atzīmē, ka evolūcijas procesā diskrētā domāšana cilvēcei  sniegusi daudz labuma – veidojusi zinātņu disciplīnas, stimulējusi visuma likumu izzināšanu un radījusi šodienas tehnoloģiski komfortablo dzīvi. Diskrētā domāšana ir labi piemērota konkrētām funkcijām, tā lietderīga atsevišķās precīzajās zinātnēs un ikdienas jautājumu risināšanā. Taču, sastopoties ar lielām un nopietnām problēmām, diskrētā domāšana gluži kā veca programmatūra uzkaras. Tāpēc cilvēkiem, kā uzskata Svami Višnudevananda Giri, būtu ieteicams apgūt arī citus domāšanas veidus.

Domāšana paradoksos

Pakāpi augstāk par diskrēto domāšanu vērtējama tā saucamā neasā loģika. Šāda veida domāšana, matemātiski izsakoties, paredz, ka A var izpausties arī kā B. Tā ir loģika, kas paredz, ka strīda laikā taisnība var būt abiem strīdniekiem. Neasā loģika ietver tēlaino domāšanu un domāšanu paradoksos. Tā ir vieduma un intuīcijas loģika, un to reizēm izmanto zinātnieki, mākslinieki, dzejnieki, šamaņi un jogi. Tā ir loģika, kas sastopama arī modernajā zinātnē, piemēram, kvantu fizikā. Pēc šīs loģikas A vienlaikus var būt gan A, gan B.

Reizēm tas var uzvesties kā A, bet reizēm – kā B. Piemēram, elektrons reizēm ir daļa, bet reizēm vilnis. Pēc šīs loģikas jebkuru procesu var vērtēt tikai saistībā ar kaut ko vai arī – zināmā mērā. Šāda loģika džainismā saucas anekanta- vada (neviennozīmības doktrīna). Šī loģika, kaut arī ne ļoti, tomēr ikvienā procesā nedaudz iesaista arī pašu procesa vērotāju. Salīdzinot ar diskrēto domāšanu, šai loģikai raksturīga krietni lielāka un plašāka vērtējumu dažādība. Ar šo loģiku iespējams izprast un izskaidrot diezgan sarežģītus visuma un dabas procesus, tā ir daudz brīvāka un elastīgāka par diskrēto loģiku, tai vienmēr ir alternatīvas, tā ne ar vienu nenonāk pretrunās. Tā pieņem atziņu, ka katrs cilvēks pasauli redz nedaudz citādi, tāpēc ļaudis, kas izmanto šo loģiku, ir salīdzinoši iecietīgi un toleranti pret citādi domājošiem.

Ikvienai dzīves situācijai iespējami dažādi vērtējumi, pat diametrāli pretēji. Piemēram, kāzas var būt priecīgs notikums abiem jaunlaulātajiem, toties pieviltajam līgavas draugam – traģēdija. Tās ir lielas rūpes vecākiem un patīkama izklaide kaimiņiem. Savukārt izceptajam kāzu sivēnam tās ir dzīves beigas. Pasākuma vērtējums atkarīgs no katra konkrētā subjekta karmiskā redzējuma. Ir uzskats, ka svētie jeb meistari atrodas ārpus šādiem vērtējumiem, mēdz teikt, ka meistara prāts ir tīrs un skaidrs.

Viņš spēj atdalīt domas no tiešā redzējuma. Viņš kontrolē domāšanu – var to ieslēgt un izslēgt. Meistaram domāšana ir tikai darba instruments, viņš var izveidot jebkuru loģikas shēmu un mierīgi to izjaukt. Viņš šīm shēmām nepieķeras – tās ir tikai smilšu pilis, kam nav fundamentālas vērtības. Atrodoties klātesamībā, meistars ļauj domām atnākt un aiziet. Viņš savām domām nepiegriež lielu vērību un tām nepieķeras, viņam domas ir kā mākoņi, kas atpeld un aizpeld. Domas ir kā apļi ūdenī, kad tur iemests akmens. Pēc brīža apļi izlīdzinās – un ūdens atkal ir mierīgs. Tikpat mierīgs ir meistara prāts. Viņa domas ir kā putni debesīs, kas neatstāj nekādas pēdas.

Apzinoties domas vareno spēku, meistari iesaka cilvēkiem nekļūt par fatālistiem. Kad izprasts domāšanas princips, nekas vairs nešķiet neiespējams. Ar domas enerģiju iespējams attīstīt visu, ko vien var attīstīt, un izlabot visu, ko vien var izlabot. Katram dota iespēja ar labām un dievišķām domām veidot sev skaistu nākotni.

Neasajai loģikai nav īpaši svarīgi konkrēti datumi, vārdu salikumi un atsevišķas detaļas. Tai svarīgs ir stratēģiskais virziens, vispārējais noskaņojums. Jāatzīst gan, ka šī domāšana nav īsti piemērota, lai raksturotu pavisam vienkāršas sistēmas un atrisinātu ikdienišķi sadzīviskas problēmas, toties tā ir neatsverama radošā darbā un sarežģītu sistēmu pētīšanā. Tas ir stāvoklis, kad pasaule tiek vērota un pētīta it kā no malas, no distances, kad cilvēks pilnībā neiesaistās notiekošajos procesos; tas ir stāvoklis, kad subjekts un objekts tiek uztverti kā savstarpēji saistīti, tādi, kas ietekmē viens otru. Te vietā pieminēt kvantu fizikas likuma Heizenberga nenoteiktības principu, kas noteic, ka daļiņai nevar vienlaikus precīzi izmērīt tās atrašanās vietu, tās kustības ātrumu vai impulsu. Jo precīzāk tiks nomērīta atrašanās vieta, jo neprecīzāk var noteikt kustības parametrus, un otrādi. Kvantu fizika šo fenomenu skaidro ar to, ka, mērot kādu parametru, mēs neizbēgami iedarbojamies uz daļiņu un izmainām tās parametrus.

Sattarka loģika

Nākamais domāšana līmenis ir sattarka loģika. Terminu sattarka savulaik ieviesa Kašmiras šivaisma filozofs, hinduisma estētikas teorētiķis Abhinavagupta (950–1015), kas savā mācībā sintezēja hinduisma, budisma un džainisma doktrīnas. Kā norādīja Abhinavagupta, eksistē vienkāršā loģika (tarka), kas balstīta cilvēka ikdienas pieredzē un fiziskajos likumos, bet ir arī intuitīvā, mistiskā loģika (sattarka), intuitīvi pārdzīvojot virsapziņas stāvokli, kas pieejams jogiem meditācijās un samadhi stāvoklī.

Sattarka loģika spēj operēt ar tādām kategorijām, kas neiekļaujas pieņemtajos loģikas un zinātnes priekšstatos, tā brīvi iziet ārpus laika, telpas un cēloņiem. Tā ir iracionāla. Tā ir atklājuma, meditācijas, brīnuma un paradoksa loģika. Šajā domāšanā A un B eksistē gan vienlaikus, gan nevienlaikus, gan kopā, gan atsevišķi. Tie gan vienlaikus, gan nevienlaikus ir gan vienādi, gan atšķirīgi. Piemēram, A var brīvi kļūt par B, paliekot par A. Tas ir stāvoklis, kad cilvēks redz pasauli kā savas apziņas projekciju. Sattarka loģika tieši un acumirklī tver procesu būtību un sniedz atbildi caur meditāciju un apzināšanos.

Sattarka loģika ir efektīva, pētot augstākās dievišķās dimensijas, cilvēka apziņas dziļākās izpausmes, teoloģiskās un metafiziskās doktrīnas. No diskrētā loģikas viedokļa sattarka loģika ir neizprotama un reizēm pat absurda. Pats galvenais tajā ir cilvēks – procesu vērotājs. Viņš skatās uz pasauli un apzinās, ka pasaules uztveršanas process nav atdalāms no apziņas, un tieši apziņas stāvoklis nosaka, kāda izskatīsies pasaule.

Šodien uz cilvēka apziņas noteicošo lomu norāda ne vien mistiķi, bet arī zinātnieki. Piemēram, reģeneratīvās medicīnas eksperts un biocentrisma teorijas izveidotājs Roberts Lanza vairākkārt paudis pārliecību, ka cilvēka apziņa nosaka visuma objektu formu un izmēru. Lanza to ilustrē ar piemēru, kā cilvēks uztver apkārtējo pasauli. Cilvēks redz debesis un sauc tās par zilām, bet, ja viņa smadzeņu šūnas mainītos, viņš tās redzētu zaļas vai sarkanas. “Viss, ko jūs redzat, nevar eksistēt bez jūsu apziņas. Izpratne par visumu ir mūsu prātos,” skaidro Lanza.

Līdzīgi domā arī Svami Višnudevananda Giri. Viņš vērš uzmanību, ka sattarka loģikā dominē cilvēks-vērotājs, kuram pasaule ir kā spēļu laukums, kā skatuve ar aktieriem, bet cilvēks-vērotājs sēž zālē un skatās. Viņam nav vajadzības kāpt uz skatuves un aizmirsties tēlā. Vērotājam šādā stāvoklī apkārtējie liekas kā aktieri, kas ir pilnīgi aizmirsušies un izrādi uztver kā realitāti. Tas ir stāvoklis, kad visa pasaule attēlojas kā daļa no paša vērotāja, tā ir viņa paša izpausme. Subjekts un objekts tiek uztverts kā viens vesels. Vērotāja apziņas stāvoklis ir tikpat svarīgs kā novērojamais objekts. No vērotāja apziņas stāvokļa atkarīgs vērtējums un pati novērojamā realitāte. Visums ir tāds, kāds ir vērotāja karmiskais redzējums. 

Piemēram, Tibetas budisma meistaru Milarepu uz jautājumu, vai Budas pieminētais tukšums ir reāls, ar nūju pieklauvēja gaisā, kur atskanēja klauvējieni. Bet uz jautājumu, vai lietas tik tiešām ir tukšas, atbildēja apstiprinoši, iebāžot roku līdz elkonim klintī.

Svami Višnudevananda Giri atzīmē, ka sattarka loģikas metodē sevis apzināšanās process ir vēl svarīgāks nekā neasajā loģikā. Piemēram, kad cilvēks skatās uz mežu, viņš ne tikai skatās uz mežu, bet arī apzinās sevi. Viņš apzinās to, kas skatās uz mežu. Viņa uzmanība vienlīdz piesaistīta gan mežam, gan sev – cilvēkam, kas skatās uz mežu. To sauc par iekšējo vērošanu, bet cilvēku, kas to dara – par iekšējo vērotāju.

Ir uzskats, ka diskrētajā domāšanā (kad jēdziens A ir tikai un vienīgi A ) šāda vērotāja nav vispār. Neasajā loģikā (kad A var izpausties arī kā B) iekšējā vērošana aizņem aptuveni 15 % no visas uzmanības, bet sattarka loģikā – aptuveni 50– 60 procentu. To pat īsti nevar nosaukt par domāšanu – tā ir spēle ar domām, turklāt skaidra un precīza. Daudz ātrāka nekā diskrētajā loģikā. Šādā stāvoklī cilvēkam piemīt spēja acumirklī reaģēt uz jebkuru situāciju un redzēt pasauli daudz dziļāk. Sattarka loģika nav saistīta ne ar iepriekšējo pieredzi, ne realitātes loģiskajiem likumiem – tā ir apgaismoto būtņu loģika.

Parasattarka loģika

Tomēr tas nav viss. Eksistē vēl parasattarka loģika, kas iet tālāk par visām iepriekšminētām loģikām. Tā uztver pasauli kā Prātu, ar kuru var operēt. Tas ir stāvoklis, kad cilvēks nostiprinājies vienotā redzējumā, apziņas vienotā sfērā. Atrodoties šajā vienotībā, viņam dotas iespējas paust radošo enerģiju un spēku (šakti). Tā ir nemitīga dievišķa teurgija un augstākā maģija, kur pati būtne ir Radītājs. Šajā loģikā A var būt pretrunīgs pats sev, mainīt savu saturu un pāriet jēdzienā B, nemainot savu būtību. A var kļūt par jebko un veidot savas autonomās kopijas, bezgalīgi sazaroties un attīstīties, nekrustojoties ar sevi.

Tas ir stāvoklis, kad vērotājs uzkrājis milzīgu spēku un kļuvis par pasaules pamatu. Kā visu varošs arhitekts viņš veido un formē pasaules arhitektūru, zīmē sev vēlamo dzīves scenāriju un to arī realizē. Tas ir dievu līmenis, kad vērotājs ir visa centrs, kad ar apziņas spēku tiek veidota realitāte, radot variatīvos un sazarojošos visumus.

Kā atzīmē Svami Višnudevananda Giri, vairums ļaužu izmanto tikai diskrēto loģiku, jo citas viņiem vienkārši nav pieejamas. Savukārt cilvēki, kam ir labi attīstīta iztēle un intuīcija, reizēm izmanto arī neaso loģiku. Garīgo mācību praktiķi savā redzējumā galvenokārt balstās uz neaso loģiku un tiecas sasniegt sattarka loģikas līmeni. Tajā pašā laikā nekas viņiem netraucē izmantot diskrēto loģiku kā instrumentu ikdienišķi praktiskajās nodarbēs.

Tie, kas pārvalda augstāku domāšanas veidu, viegli spēj saprast visus, kas izmanto zemāka līmeņa domāšanu, savukārt tie, kas izmanto zemākas domāšanas sistēmu, nekādi nespēj saprast tos, kas izmanto attīstītākas domāšanas metodes. Svami Višnudevananda Giri norāda, ka starp šīm loģikām nav nekādu pretrunu, katrai ir savas funkcijas. Diskrētā loģika labi noder ikdienišķu uzdevumu risināšanā, neasā loģika – filozofisku jautājumu apspriešanā, bet sattarka loģika – garīgajā praksē.

Svami aicina cilvēkus iemācīties domāt daudz skaidrāk, dziļāk, ātrāk, smalkāk, radošāk un daudzveidīgāk. Viņš iesaka cilvēkiem pārtvert stratēģisko iniciatīvu no vēstures, dabas, laika un visuma likumiem. Viņaprāt, cilvēkam jāmācās veidot realitāti ar domas spēku, jāiemācās operēt un vadīt realitāti, nevis būt realitātes vadāmajiem. Viņš uzskata, ka tas ir iespējams, ja maina domāšanas veidu. Un to var izdarīt ar garīgo praksi, kas ir treniņš, lai pārietu no diskrētās loģikas uz augstākām domāšanas metodēm.   

Kā uzskata Svami Višnudevananda Giri, ja iepriekšminētās domāšanas sistēmas globāli izplatītos visas cilvēces mērogā, neatkarīgi no reliģijas, kultūras un nacionalitātes, tas izraisītu ātru un lēcienveidīgu cilvēces pašorganizācijas paaugstināšanos, nodrošinātu kultūras, zinātnes un mākslas attīstību. Cilvēce piedzīvotu vispārīgas mīlestības, dievišķuma, harmonijas un skaistuma uzplaukumu. Pasaule pārveidotos par dievišķu mandalu, kas būtu veidojama ar apziņas spēku.

Pilnīgi bez domām

Runājot par domāšanas kvalitātes uzlabošanu, meistari iesaka sākt ar minimālas kārtības ieviešanu savā galvā. Kā zināms, mājās nevar būt divu saimnieku. Šis princips attiecas arī uz cilvēka apziņu – vai nu tur saimnieko cilvēks pats, vai arī viņa domas. Būt saimniekam – tas nozīmē būt apzinātam un nepieķerties savām domām. Cilvēks, kas pieķeras savām domām, vienmēr ir nestabils un pakļauts visiem pārmaiņu vējiem. Prasmīgs cilvēks neiet savu domu pavadā, viņš spēj tās savaldīt. Prāts tiek nomierināts ar lūgšanām, mantrām un meditācijām.

Meistari iesaka novērot savas domas – katram kļūt par savu domu vērotāju un liecinieku. Iemācīties atdalīt sevi no domām un iegremdēties Tīrajā Apziņā, kur vairs nav domu. Atrodoties bezdomu stāvoklī, iespējams attīrīties no zemapziņas tendencēm. Šādā stāvoklī cilvēks attīrās vēl daudz efektīvāk, nekā nožēlojot grēkus vai lūdzoties.

Ekharts Tolle savā grāmatā "Klusums runā" raksta: “Vai tev vajag vairāk zināšanu? Vai vairāk informācijas glābs pasauli, vai varbūt to paveiks ātrāk datori, vairāk zinātnisku un intelektuālu analīžu? Vai tad tas nav viedums, kas cilvēcei šobrīd visvairāk nepieciešams? Bet kas gan ir viedums un kur to var atrast? Viedums ir prasmē būt klusam. Vienkārši vēro un ieklausies. Neko citu nevajag. Esot klusumā, vērojot un ieklausoties, tevī mostas dabīgais saprāts. Ļauj klusumam vadīt tavus vārdus un darbus.”

Kamēr mūsu prāts ir satraukts, tas daudz ko palaiž garām. Lai prātu nomierinātu, nepieciešams klusums. Tomēr daudziem klusums šķiet pārāk biedējošs, viņi no tā bēg. Piemēram, kādā pētījumā noskaidrots, ka vairums ļaužu nespēj neko nedarīt ilgāk par 5–15 minūtēm. Viņi pat gatavi ciest neērtības un sāpes, lai tikai nebūtu jāpaliek ar sevi un savām domām klusumā. Ilgstošs klusums šķiet vēl briesmīgāks nekā fiziskas sāpes. Cilvēki ir tik ļoti atkarīgi no trokšņa un informācijas, ka bez tā visa viņiem sākas lomkas. 

Kā teikts ezoteriskos tekstos, pārdzimšanas procesā mūsu domāšanas tendences veido konkrētas vibrācijas, formējot nākamās dzīves astrālo ķermeni, kas pēc tam veido fizisko. Karmas plūsmu nosaka trīs faktori – vēlmes, domas un rīcība. Ja šie faktori saskan, karmiskais rezultāts izpaužas visspēcīgāk.

Uz kurieni virzās cilvēka domas, uz turieni virzās arī viņš pats. Kā rakstīts tekstos, ja uzmanība tiek koncentrēta uz viena un tā paša satura domām, izveidojas noteikti domāšanas stereotipi. Noformējas nosacīti domāšanas koridori, pa kuriem dzīves enerģija virzās automātiski. Šādi domāšanas stereotipi spēj pārdzīvot cilvēka nāvi – tas nozīmē, ka ietrenētās domāšanas īpatnības veido cilvēka nākamo dzīvi. Cilvēka domāšanas tieksmes un stereotipi jau šajā dzīvē formē nākamās dzīves aprises. Tātad visas lielās pārmaiņas sākas ar domāšanu, precīzāk, ar domāšanas maiņu.