Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Kadrs no filmas "Gudrā blondīne" ar Rīzu Viterspūnu galvenajā lomā un viņas neiztrūkstošo aksesuāru – čivavu Bruiseru (īstajā vārdā Mūniju). (Foto: CAMERA PRESS/Jerry Watson / Vida Press)

 

Kāpēc mēs tā mīlam suņus? Suņu mode, Holivuda un populārākie padomju laika suņi

Dzīvesstils
22. janvārī 07:21 2022. gada 22. janvārī 07:21
  Inguna Mukāne | "Patiesā Dzīve"
Sociālajos tīklos var redzēt, ka tagad modē ir dekoratīvi pūkaini sunīši ar degunu kā podziņu – gluži vai rotaļu mantiņas, ne suņi! Arī agrāk ik pa laikam kāda suņu šķirne tika pacelta popularitātes viļņa galotnē, bet iemesls tam nav meklējams suņu pasaulē vai mūsu estētisko standartu maiņā. Iemesls parasti slēpjas kādā populārā kinolentē ar simpātisku četrkājaino aktieri galvenajā lomā.

Pirmajā sajūsmā par suņu kinozvaigznes sniegumu, aizmirstot, ka tā ir tikai filma ar izdomātu scenāriju un iestudētiem trikiem, skatītāji bariem metas iegādāties tieši tādu pašu mīļumu. Tā tas ir noticis, sākot no slavenās Lesijas un beidzot ar vēl slavenāko Troņu spēli. Suņu audzētāji, kas mācījušies no pieredzes, gan cenšas par to brīdināt un atrunāt. Kāpēc? Pirmkārt, suns nav uz vienu dienu, bet gan uz daudziem gadiem, bet šādiem faniem dzīvnieks parasti ātri apnīk un tiek nogādāts uz patversmi. Otrkārt, suņiem raksturi atšķiras tāpat kā cilvēkiem – nekad nevar zināt, kāds īpatnis vai dīvainis tev patrāpīsies. Suņa – mājas mīluļa – izvēlei jābūt kārtīgi apsvērtam lēmumam, un tas attiecas arī Ziemassvētku laiku, kad daudzi izšķiras papildināt savu ģimeni ar četrkājaino draugu.

Modes suņi no kino – zinātnisks fakts

Desmit gadu laikā pēc tam, kad iznākusi kāda populāra filma ar suni vienā no galvenajām lomām, tiek reģistrēts par apmēram 800 000 šīs šķirnes suņu vairāk, nekā būtu prognozējams, ja filma neparādītos uz ekrāniem. Pie šāda secinājuma pirms dažiem gadiem nonāca Bristoles, Ņujorkas un Rietumkarolīnas Universitātes zinātnieki savā pētījumā, kurā analizēja kopumā 87 filmas ar suņu piedalīšanos. Pētnieki izmantoja Amerikas Kinoloģiskā kluba (AKK) datus – tas ir pasaulē lielākais suņu reģistrs ar vairāk nekā 65 miljoniem suņu ciltsrakstu.

Pētnieki secināja, ka filmas bieži ir saistītas ar konkrēto šķirņu popularitātes pieaugumu viena, divu, piecu un desmit gadu laikā. Turklāt viņi atklāja, ka šīs tendences pārmaiņas ir saistītas ar skatītāju skaitu filmas pirmizrādes nedēļas nogalē, kas tiek uzskatīts par svarīgu rādītāju filmas sasniedzamībai plašā sabiedrībā. Tas liek domāt, ka filmas noskatīšanās var radīt ilgstošas priekšrocības kādai šķirnei, un tas var izpausties vēl vairākus gadus pēc tam.

Vēl viens šā pētījuma autoru atklājums – suņu šķirņu popularitātes dinamika ir pakļauta modei raksturīgajām nepastāvīgajām svārstībām un kaprīzēm. Piemēram, jo straujāk pieauga kādas šķirnes kucēnu reģistrācija, jo straujāk samazinājās to popularitāte; šī pati tendence ir konstatēta arī bērnu vārdu popularitātē. Droši vien, jo vairāk ir cilvēku, kam arī ir tāds pats suns vai bērns ar tādu pašu vārdu, jo mazāk pievilcīgs tas sāk šķist.

Laikam lieki piebilst, ka saskaņā ar pētījumu suņu popularitāte nekādi nav saistīta ar konkrētās šķirnes temperamentu un veselību. Kopumā šķirnes ar daudz patīkamāku uzvedību, ilgāku mūžu un retākiem iedzimtu slimību riskiem nebūt nekļuva populārākas par citām. Tātad izmaiņas modes suņu veidos lielākoties atspoguļo īslaicīgas, ātri gaistošas pārmaiņas modē, nevis liecina par izvēli pēc funkcionālajām īpašībām un arī, starp citu, par topošo saimnieku izcilu saprātīgumu. Bēdīgi, ka populārajām šķirnēm tāpēc ir jācieš – to pārstāvji ne tikai masveidā nonāk patversmēs, bet šo šķirņu suņiem ir arī visvairāk iedzimtu veselības problēmu, jo tie lielākoties pavairoti tikai ātras peļņas nolūkos.

Tiesa, gadsimta laikā kaut kas ir mainījies arī uz labu, proti, kopumā filmu ietekme uz suņu šķirņu modi ir samazinājusies – agrāk filmas spēja izraisīt lielāku suņu popularitātes vilni nekā mūsdienās. Tas varētu būt saistīts ar kino pieaugošo sāncensību ar citiem medijiem, piemēram, televīziju, internetu, kā arī ar nežēlīgo konkurenci starp pašām filmām. Statistika liecina, ka līdz aptuveni 1940. gadam filmas ar suņiem tika izlaistas retāk nekā vienu reizi gadā, bet līdz 2005. gadam – vairāk nekā septiņas gadā.

Superzvaigzne Lesija

Pirms gandrīz 80 gadiem savu dzīvi uz ekrāniem sāka garspalvas kollijs Lesija – īsta Holivudas leģenda. Ne velti 2005. gadā biznesa žurnāls Variety to kā vienīgo dzīvnieku zvaigzni ierindoja gadsimta 100 ikonu sarakstā. Lesija ir arī viens no četriem dzīvniekiem, kas pagodināti ar zvaigzni Holivudas Slavas alejā (pārējie trīs suņi ir no mēmā kino ēras).

"Lesija atgriežas mājās" (1943). (Foto: Courtesy Everett Collection)

Lesija ir viena no pirmajām – ja ne pirmā – ārzemju suņu zvaigzne, kas kļuva pazīstama arī PSRS, izraisot šeit tādu pašu kolliju bumu kā Amerikā un Eiropā. Īstenībā padomju zemē lesija pat kļuva par sugasvārdu kolliju šķirnes suņiem. Lesijas slavas ceļš sākās 1943. gadā ar filmu Lesija atgriežas mājās, kurā tēloja arī desmit gadus vecā Elizabete Teilore. Nākamajos divos gados pēc pirmizrādes Amerikas Kinoloģiskajā klubā kolliju reģistrācija palielinājās par 40 procentiem. Filma bija uzņemta pēc angļu rakstnieka Ērika Naita tāda paša nosaukuma romāna – tieši viņš ar savu bestselleru uzskatāms par Lesijas tēla radītāju. Tiesa, viņam bija labs prototips – paša suns Tūtsa, kas gan bija trīskrāsu, nevis rudais kollijs.

Interesanti, ka šajā filmā un vēl sešās, kā arī TV seriālā Lesiju tēloja nevis kolliju meitene, bet puika Pals, kura saimnieks bija slavens Holivudas dzīvnieku treneris. Pals nodzīvoja lielam sunim neticami garu mūžu, 18 gadus, un viņam bija iespaidīgākā suņu karjera kino vēsturē, atzīst pētnieki. Izcilā suņa nāve iedzina depresijā viņa saimnieku – viņš pēc tam vairs nekad nespēja noskatīties nevienu filmu ar Pala piedalīšanos... Par laimi, Pala ciltsraksti turpinās, un tagad Lesijas lomai tiek trenēts jau viņa pēctecis desmitajā paaudzē.

Padomju Savienībā populārajā raidījumā Dzīvnieku pasaule demonstrēja vēl melnbalto Lesijas seriālu, ko amerikāņu televīzija filmēja no 1954. līdz 1973. gadam. Un jau no tā laika par daudzu padomju bērnu sapni kļuva tāds suns. Deviņdesmitajos gados mūsu televīzijā rādīja seriālu, ko bija uzņēmusi Kanādas TV. Pirmajā sezonā Lesiju tēloja Pala pēctecis astotajā paaudzē Hovards, bet otrajā sezonā to nomainīja ar citu kolliju. Lesijas fanu protesti bija tik lieli, ka producentam nācās atgriezties pie īstās Lesijas – pēdējās 13 sērijās viņu tēloja Hei Hei, Pala devītās paaudzes pārstāvis.

Garspalvas kolliju popularitātes uzplaukums bijušās PSRS teritorijā saistāms ar šiem seriāliem, kurus ik pa laikam demonstrēja televīzijā. Krievijā aizraušanās sākās jau sešdesmitajos gados, bet pie mums daudz vēlāk. Bija ģimenes, kas ņēma tikai kollijus, pat paaudzēs, taču Latvijā samērā drīz šis bums pārgāja, lai gan īstie šķirnes cienītāji joprojām turpina godam uzturēt Latvijas līniju.

Daudz vairāk par 101 dalmācieti

Krasas izmaiņas kādas šķirnes liktenī ieviesa Disneja kinostudijas komēdija Pinkainais suns (Shaggy Dog) 1959. gadā. Studijai vajadzēja vairākus mēnešus, lai atrastu īsto suni – angļu aitu suni jeb bobteilu. Šīs šķirnes suņu reģistrācija pēc filmas pieauga simtkārtīgi, taču pēdējo 20 gadu laikā viņu skaits reģistros samazinājies par divām trešdaļām, un britu kinologi uztraucas, vai senā angļu suņu šķirne vispār neizzudīs.

Līdz mums pinkaino suņu popularitāte nenokļuva, toties nevarēja nejust citu modes vilni – dalmāciešu uznācienu 1996. gada filmā 101 dalmācietis (ar turpinājumu pēc četriem gadiem). Filmēšanā piedalījās vairāk nekā 300 dalmāciešu kucēnu, jo tos mainīja, lai suņuki būtu tikai piecas sešas nedēļas veci; tad viņi izskatījās vismīlīgāk. Producents solīja, ka visiem filmā izmantotajiem kucēniem tiks sameklēti saimnieki.

"101 dalmācietis" (1996). (Foto: ©Buena Vista Pictures/Courtesy)

Taču ļaunākais murgs sākās pēc pirmizrādes, kad dalmāciešu pirkšana pieauga nebijušos apmēros. Dzīvnieku aizsardzības organizācijas pat protestēja pret filmas demonstrēšanu, jo tā masveidā izraisīja vecākos vēlmi veikt impulsīvu pirkumu – iegādāties dalmāciešu kucēnu saviem bērniem. Tā kā daudzi jaunie īpašnieki bija slikti sagatavoti, lai rūpētos par salīdzinoši sarežģītu šķirni pēc kucēna vecuma (dalmācietis ir ļoti aktīvs, spēcīgs, stūrgalvīgs suns, kas nav piemērots visām ģimenēm), viņi pēc vairākiem mēnešiem nodeva savu dzīvnieku patversmē. Tā bija īsta traģēdija – filma, kas aicināja nenogalināt kucēnus, realitātē noveda pie simtiem negribētu dalmāciešu iemidzināšanas. Par to, cik spēcīgs bijis šis popularitātes vilnis, liecina tas, ka no 2000. līdz 2010. gadam, kad dalmāciešu popularitāte noplaka, to reģistrācija AKK samazinājās par 90 procentiem.

Iekrīt uz haskiju zilajām acīm

Līdzīgi ar saimniekiem nelaimējas ziemeļu suņiem haskijiem – daudzi šos suņus izvēlas, iemīloties to koši zilajās acīs un melodiskajā dziedāšanā – ar šādiem video ir pilns internets –, vai arī pēc tādu filmu kā Pamesti sniegos (2006), Sniega suņi (2002) vai Togo (2019) noskatīšanās. Un tās ir tikai dažas no vairāk nekā desmit populārām filmām ar haskijiem.

Īpašu ieguldījumu haskiju slavā ir devuši divi megapopulāri seriāli – Krēsla un Troņu spēle. Šajās kulta filmās attēloti, datorā apstrādāti un palielināti fantastiski vilkači un vilki, kuri, kā uzskata suņu audzētāji, ir rosinājuši skatītāju interesi par vilkiem tuvajām haskiju šķirnēm. Paskatieties uz Sibīrijas haskijiem! Viņu biezie pelēkie un baltie kažoki, smailās ausis un vilkam līdzīgais purns padara viņus gandrīz par šī šova briesmīgā vilka – izmirušas suņu dzimtas plēsēja, pelēkā vilka radinieka – dubultniekiem.

Sibīrijas haskijs. (Foto: Anthony Wallbank / Alamy/ Vida Press)

Haskiji ir grūti uzturami suņi – tiem jānodrošina fiziskās aktivitātes vismaz divas stundas ik dienu. Un haskijus nav viegli apmācīt – tie noteikti nav suņi iesācējiem. Turklāt tie ir āra suņi, kam patīk vēsums. Taču daudzi cilvēki viņus paņem, nevīžojot to visu iepriekš noskaidrot. Rezultātā haskiji nonāk patversmē, un tur ierodas nākamā skatītāju porcija, kas vēlas adoptēt briesmīgo vilku. Kā liecina patversmju darbinieki, deviņos gadījumos no desmit viņiem nākas atrunāt haskiju adoptētājus, jo ir skaidrs, ka viņi netiks galā ar šādu suni. Viņi redz tikai suņa izskatu, bet nesaprot iekšējo būtību. Un tā ir droša katastrofa.

Kopš 2011. gada, kad sāka rādīt Troņu spēli, daudzās patversmēs haskiju skaits ir dubultojies. Losandželosas pilsētas vadība apgalvo, ka tās patversmēs haskiju un to jaukteņu skaits ir trīskāršojies kopš 2013. gada. Apvienotās Karalistes lielākā suņu glābšanas grupa Dogs Trust paziņojusi, ka no 2010. līdz 2018. gadam tās aprūpē nonākušo haskiju skaits ir pieaudzis par 420 procentiem! Paziņojumā presei grupa dramatisko pieaugumu saista ar Troņu spēles popularitāti.

Situācija joprojām nav uzlabojusies, un dzīvnieku aizsardzības organizācijas PETA kampaņā viens no galvenajiem Troņu spēles aktieriem Džeroms Flins (attēlo Bronu) pat izteicis publisku lūgumu – nepērciet vairs haskijus tikai tāpēc, ka tie atgādina briesmīgo vilku!

No Bēthovena līdz Mailo

Ne tik milzīgu, tomēr nozīmīgu suņu šķirnes popularitāti daudzi būs ievērojuši pēc teju katras jaunas filmas par kādu mīļu, jautru, amizantu un citādi atraktīvu suni. Pēc komēdijas Bēthovens (1992) radās pastiprināta interese par sanbernāriem; par laimi, šo suņu milzu augums daudzus fanus uzreiz nobremzēja. Turpretī dažādu mazo šķirņu sunīšu iekārošanai tas nebija šķērslis, kaut arī mazulīši ne vienmēr ir Dieva dāvana.

"Bēthovens" (1992). (Foto: ddp / Vida Press)

Piemēram, čivavas parasti neizceļas ar jauku raksturu un cieš no veselas buķetes dažādu iedzimtu kaišu. Kā čivavu palaidējmehānisms nostrādāja 2001. gada filma Gudrā blondīne ar Rīzu Viterspūnu galvenajā lomā un viņas neiztrūkstošo aksesuāru – čivavu Bruiseru (īstajā vārdā Mūniju). Šis suņu aktieris ir filmējies arī kopā ar leģendāro dziedātāju Šēru, piedalījies dažādās reklāmās un pāris seriālos, nodzīvojot piepildītu un garu mūžu (nomira 2016. gadā 18 gadu vecumā).

Kadrs no filmas "Gudrā blondīne" ar Rīzu Viterspūnu galvenajā lomā un viņas neiztrūkstošo aksesuāru – čivavu Bruiseru (īstajā vārdā Mūniju). (Foto: CAMERA PRESS/Jerry Watson / Vida Press)

Čivavas filmējušies arī citās filmās un reklāmās, un to popularitāti ļoti sekmēja slavenu modes dāmu, piemēram, Parisas Hiltones, ieviestais "rokassomiņas suņa" paradums – visur ņemt līdzi savu mazo sunīti. Lai arī vienu brīdi čivavas bija atrodamas amerikāņu un pat Latvijas suņu patversmēs, tomēr šķirne saglabājusi stabilu popularitāti. ASV tā ierindojas 11. vietā no 155 šķirnēm, bet Lielbritānijā laikā no 2005. līdz 2016. gadam čivavu skaits ir pieckāršojies. "Rokassomiņas suņi" joprojām ir modē, to klāstu papildinājuši punduršpici, toiterjeri un citas miniatūrās šķirnes.

Latvijā, šķiet, iecienītāks ir sportiskais un veselīgais Džeka Rasela terjers, it sevišķi ar vārdu Mailo. Arī Eiropā un Amerikā tas popularitātes ziņā atrodas saraksta augšgalā. Šie mazie, spriganie zibenszeļļi piedalījušies daudzās filmās, taču īpašu uzmanību piesaistīja ar sugasbrāļa Makša atveidoto Mailo lomu supervaroņa komēdijā Maska (1994). Kritiķi pat piezīmēja, ka Maksis ir nozadzis lielu daļu slavas galvenās lomas atveidotājam Džimam Kerijam. Katrā ziņā mazais suņuks kļuva par īstu Holivudas mīluli un uz filmas pirmizrādi tika nogādāts limuzīnā; viņam droši var pierakstīt jauna modes suņa radīšanas nopelnus.

Borisa Džonsona Dilina efekts

Varbūt ne tādos mērogos kā pēc Holivudas filmām, tomēr sava loma šķirņu popularitātes celšanā ir arī politiķiem, skatuves zvaigznēm un citām slavenībām. Viens no nesenākajiem piemēriem ir britu premjerministra Borisa Džonsona suns Dilins, kurš ir ievērojami paaugstinājis Džeka Rasela terjeru popularitāti to dzimtenē Lielbritānijā, lai gan pats ir jauktenis. 2019. gadā Boriss Džonsons un viņa draudzene Kerija Simondsa (tagad jau sieva) paņēma gadu vecu Džeka Rasela krustojuma suni Dilinu no dzīvnieku glābšanas labdarības organizācijas Velsā. Džonsona vēlēšanu kampaņā Dilins tika izrotāts ar Konservatīvo partijas zilo rozeti un kļuva par uzticamu partijas biedru, bieži pavadot saimnieku izbraukumos.

Britu premjerministrs Boriss Džonsons ar suni Dilinu. (Foto: Hugo Philpott/UPI/Shutterstock/ Vida Press)

Nedēļu pēc tam, kad Dilins ievācās Dauningstrītas 10. namā, Apvienotās Karalistes premjerministra oficiālajā rezidencē, šīs šķirnes meklēšana Kinoloģiskā kluba mājaslapā pieauga par 48 procentiem. Džeka Rasela terjeru kluba pārstāvji sacīja: “Mēs nespējam noticēt, cik traks ir kucēnu gaidītāju saraksts!” Tā mazais Dilins bija pievienojies Lesijas, Bēthovena un līdzīgo pulciņam, kas spēja efektīvi mainīt sabiedrības domas par savu šķirni.

Suņu izmantošana politikā, lai dabūtu sev papildu plusus vai balsis, ir vecs, pārbaudīts un sevi attaisnojis triks. Ne velti ASV Baltajā namā jau gadu desmitiem nav dzīvojis neviens prezidents, kuram nebūtu suņa. Citu jomu slavenībām parasti nav tāda aprēķina, toties tām sanāk radīt efektu, kas ne vienmēr ir veiksmīgs vai vēlams – it sevišķi, ja slavenībai ir tendence noteikt modi un tai ir daudz sekotāju. Piemēram, britu karaliskajai ģimenei netīšām sanāca karaliskais defekts efekta vietā.

2012. gadā, kad karaliene svinēja savu zelta jubileju, Kembridžas hercogu pāris Viljams un Keita saņēma no Keitas vecākiem melnu angļu kokerspanielu Lupo, kas bija viņu suņa Ellas kucēns. Lupo kļuva par īstu ģimenes locekli un pat izvēlējās pirmdzimtā Džordža vārdu, no daudzajām izmētātajām lapiņām ar vārdiem uzkāpjot tieši uz tās, kur bija rakstīts Džordžs. Diemžēl 2021. gadā deviņus gadus vecais Lupo nomira. Taču, tiklīdz Kembridžas hercogi paziņoja par kucēnu mājās, nākamajos mēnešos Kinoloģiskā kluba angļu kokerspanielu sekcijā sadaļas Atrodi kucēnu apmeklējums palielinājās par 50 procentiem. Augošā interese izpaudās arī angļu kokerspanielu zādzību pieaugumā, lai pārdotu tos cilvēkiem, kas gribēja kopēt karalisko pāri. Gadu vēlāk dzīvnieku labdarības organizācija Zilais krusts bija uzņēmusi 102 kokerspanielus, no kuriem saimnieki bija atteikušies; vismaz divas reizes vairāk nekā gadu iepriekš.

Apbrīnotās slavenības tērpa vai frizūras kopēšana ir viena lieta, taču vajadzētu patiešām daudz vairāk piedomāt, iegādājoties tādu pašu mājas mīluli un nepainteresējoties par viņa vajadzībām un īpatnībām. Kad cilvēks paņem suni impulsīvi, noskatījies kaut ko televīzijā, viņš izturas pret to kā pret aksesuāru. Viņš pērk tēlu, kas iegūlies prātā, nevis dzīvu, jūtīgu būtni, kas var kļūt par brīnišķīgu ģimenes lolojumu.

Šķiet, ka mūsdienu patērētāju sabiedrības attieksme nopirkšu tūlīt ir vienāda neatkarīgi no tā, vai pērk rokassomiņu vai suni. Atšķirība varētu būt tikai tā, ka, pametot somu, nekāda ļaunuma nebūs, bet, pametot dzīvu būtni, tai tiks sagādātas ciešanas. Un paša karma arī būs sabojāta.

Holivudas leģenda – kā Pals kļuva par Lesiju

Lesijas lomas kinoprovēm tika novērtēti, nofotografēti un izmērīti 500 kolliju, to vidū Pals, kurš kļuva par lomas atveidotāju – tiesa, ne uzreiz. Izvērtējot Pala dotumus, eksperti suņa īpašniekam, Holivudas dzīvnieku trenerim Radam Vetervaksam, esot paziņojuši: “Tavam sunim ir pārāk lielas acis, viņa baltā krāga nav pareizajā formā un galva arī ir par lielu. Tas neglītais baltais plankums sunim uz krūtīm neizskatās pēc tāda, kas piestāvētu uzvarētājam. Viņš var būt lielisks un prast vairāk nekā 50 dažādu triku, bet ar to nepietiek. Kurš gan noticēs, ka slavenā Lesija izskatās tieši šāda?”

Galu galā filmas veidotāji izvēlējās izstāžu kolliju, ko apmācīja cits amerikāņu suņu treneris. Suns vēl tikai mācījās, kad kinostudija vēlējās izmantot plūdus Sakramento upē un nofilmēt, kā Lesija pārpeld mutuļojošu upi. Tāpēc Pals tika pieņemts kā dublieris. Lai arī uzdevums bija riskants un grūts, Pals tika galā ārkārtīgi labi. Leģenda vēsta – kinostudijas MGM šefs Luijs Maijers, noskatījies pirmos kadrus, noteicis: “Pals gan ielēca upē, bet no tās iznāca ārā Lesija!” Tā piedzima jaunā kinozvaigzne.

P. S. Pals bija ārkārtīgi paklausīgs un prata izpildīt ap simt komandu, bet treneris nekādi nespēja viņam iemācīt, ka nedrīkst mesties virsū motocikliem.

Padomju laika populārākie suņi

PSRS laikā šķirnes suns bija kā augstāka statusa apliecinājums, jo tos dabūt nebija tik viegli – tas bija kārtējais deficīts. Nebija arī tik lielas šķirņu izvēles, kāda ir tagad. Taču arī padomju filmas ar suņu piedalīšanos spēja izraisīt saviļņojumu suņumīļu aprindās un jaunu modes tendenci.

Visu laiku populārākais suns Padomju Savienībā bija Austrumeiropas aitu suns. Popularitāte sākās sešdesmitajos gados pēc filmas Šurp, Muhtar! (1964), kurā Jurijs Ņikuļins tēloja milicijas leitnantu, bet suns Deiks – viņa uzticamo partneri. Kopš tā brīža šī šķirne kļuva par galveno dienesta suņiem – armijā un milicijā izmantoja tikai tos. Muhtars bija spilgts piemērs suņa uzticībai, un drīz vien visu PSRS piepildīja Muhtari, Džuļbarsi, Palkani, Diki un Burani (tie bija populārākie suņu vārdi). Austrumeiropas aitu suņa attēli bija visur – grāmatās, uz nozīmītēm, atklātnēm, markām utt. Astoņdesmitajos gados populārāki kļuva vācu aitu suņi.

Foto: Shutterstock

1979. gadā parādījās bērnu filma Elektronika piedzīvojumi, pēc kuras modes vilnis skāra erdelterjerus. Par šo suni visvairāk jūsmoja zēni, bet no pieaugušajiem tas īpaši iepatikās inženieriem. Visbiežāk to nodēvēja par Resi – kā filmā – vai Džesi.

Astoņdesmitajos popularitāti sāka iekarot arī citas šķirnes. Viena no tām bija cēlais, karaliskais afgāņu kurts, kas parādījās Afganistānas kara laikā. Šīs šķirnes suņus bieži sev līdzi atveda militāristi, atgriežoties no misijas Afganistānā, un tautā tos dēvēja par vēja suņiem. Masveida interese – otra lielākā pēc aitu suņa – bija arī par pūdeļiem. Ar šo šķirni sākās saimnieču aizraušanās izrotāt savu suni – ar frizūrām, bantītēm. Sievietes pat varēja saskaņot savu tērpu ar suni; tā suns kļuva par stila sastāvdaļu. Inteliģence savukārt pievērsās vācu dogam – šis elegantais milzis liecināja par īpašnieka statusu (suņi bija dārgi) un labo gaumi. Dogu uzskatīja par vīriešu suni, tam visbiežāk deva Bāskervila vārdu (pēc filmas par Šerloku Holmsu), sauca arī smalki par Hēfestu, Gastonu, Romulu, Remu.

Saistītās ziņas

5 lietas, kas jāzina par Velsas korgiju - mazo suni ar lielu dūšu
Mācība par laimi, ko tev iemācīs tavs suns 1
Viņš ir gatavs skriet un rotaļāties visu dienu! Kustīgais un gudrais suns - borderkollijs

Citi šobrīd lasa

Krievijas seksšopos radies sadomazohistisko aksesuāru deficīts
Aigars Kalvītis ar sievu noslēdz līgumu par mantas šķirtību 12
Jana Duļevska: “Es dēliem mācu cilvēcību”
Pievienot komentāru