Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
"Man nekad nav gribējies būt pirmajai vijolei orķestrī, spožākajam čiekuram eglītē. Neizvirzot sevi rampas gaismā, var strādāt mierīgāk un radošāk. Brīvība ir lielāka," saka ārsts. (Foto: Rojs Maizītis)

 

Ja tevī zūd libido, esi rācenis. Saruna ar ārstu Juri Platkāju 9

Intervijas
3. janvārī 07:22 2022. gada 3. janvārī 07:22
  Selga Amata | "Patiesā Dzīve"
Juris Platkājs pieder mūsu medicīnas smagsvariem. Muskuļu, balsta un kustību sistēmas pārzinātājs. Vecās raudzes dakteris – kolēģu cienīts un pacientu mīlēts. Tāds, kuru cilvēki cits citam iesaka, tāpēc uz vizīti pie viņa jāpierakstās iepriekš. Līdz šim tā bija. Tagad vairs ne – kopš 15. novembra šis ārsts vairs strādāt nedrīkst, jo viņam nav sadarbspējīga sertifikāta, kas apliecina vakcinēšanos pret Covid-19.

Uzrunājot dakteri intervijai, par pārmaiņām viņa dzīvē vēl nezināju. Nesapratu, kālab daudzu iecienītais speciālists tā "airējās" prom no piedāvājuma pārspriest sarežģīto situāciju medicīnā. Kāpēc negrib atgādināt, kas tagad, kovida ēnā, svarīgs mediķiem un par ko vajadzētu vairāk aizdomāties mums, pacientiem. Taču tad, kad beidzot satikāmies, skanēja lūgums kovida tēmu labāk neskart.

Delikāts, viltīgs un ļoti kaprīzs

– Neesat vienīgais ķirurgs ar šādu uzvārdu. Vai piederība mediķu brālībai dzimtā jau ieprogrammēta?

– Ne īsti, jo mums, dakteriem Platkājiem, uzvārdi tomēr ir atšķirīgi. Es esmu nevis Platkājis, bet Platkājs; uzvārds cēlies no ārstniecības auga. Precīzo nosaukumu vislabāk zinātu mana oma, jo viņa bija viedā sieva – dziedniece, ragana.

– Tad no turienes jums tā interese par medicīnu!

– Tas vairāk mammas norādīts virziens. Kopš bērnības atgādināja – ja atkal karš, ārstam vieglāk izdzīvot. Viņa bija kolhoza veterinārārste. Dzīvojām laukos, Vecumniekos. Esmu izaudzis pie rukšiem un pīļu mēsliem, ja tā drīkst izsacīties. Pirmajā piegājienā neiekļuvu augstskolā, tāpēc uzreiz armija. Mūs, pārdesmit puišu, ielika sena klostera drupās uz nelielas salas Lādogas ezerā. Par seno godību tur vairs liecināja tikai milzīga bibliotēka, kas brīnumainā kārtā nebija izpostīta. Tāda ļoti īpatnēja aura tur valdīja, to jutām visi. Bijām uz tās salas gandrīz vai pamesti un aizmirsti, tāpēc varējām pēc sirds patikas izlasīties grāmatas, kādu citur nebija. Jau toreiz diezgan mērķtiecīgi centrējos uz medicīnu. Konkurss pamatīgs, bet institūtā iekļuvu – bijušos armijniekus uzņemšanā mazliet pažēloja.

No tā laika esmu medicīnā. Jaunībā arī sportā – nodarbojos ar ūdensslēpošanu, slalomā uz ūdens biju PSRS izlasē, tiku pie vairākām zelta medaļām. Pēc institūta sekoja divi rezidenta gadi Bauskas slimnīcā. Ja pilsēta atrodas tik dzīvu ceļu vidū, traumatisms ir ļoti augsts. Diena vai nakts – nekā cita ārpus operāciju zāles. Zelta laiks rūdījuma iegūšanai. Atgriezies Rīgā, laimīgā kārtā nokļuvu profesora Viktora Kalnbērza aizvējā. Dresēja pamatīgi, bet vērtīgi – klasiska pieeja, augsta profesionalitāte un liela uzdrošināšanās. Man joprojām speciālisti, kam ārstēšanā un diagnostikā savienojas intuīcija, Dieva un dabas dots talants un praksē izkopta virtuozitāte, izraisa apbrīnu. Kā tādi operē! Katra kustība pārdomāta, plastiska, plūstoša, mierīga. Skaties un kaifo!

– Ja jau pats pie tādiem nepiederētu, diez vai Kalnbērzs jūs savāktu.  

– Man šo īpašību vietā laikam ir dziļredzība, spēja izjust drēbi – kādreiz ieraugu to, ko citi nepamana. Tas sevišķi noder diagnostikā – tā allaž bijusi mana aizraušanās. Bet toreiz bija tā – ja esi Kalnbērza cilvēks, tevi aiztikt nedrīkst. Par to daudzi tevi klusībā apskauž, neieredz, toties vari darīt daudz ko tādu, ko tagad jaunajiem neviens neļautu. Visas tās pasaulslavenās locekļu koriģēšanas, dzimuma maiņas un citas joprojām neatkārtotās operācijas, kurās bija laime būt klāt… Vēl tagad atceros kādas ar ziloņsindromu sirgstošas pacientes laimes asaras, kad viņa pēc veiksmīgas operācijas pirmo reizi paskatījās uz sevi spogulī.   

Strādājot Traumatoloģijas un ortopēdijas zinātniski pētnieciskajā institūtā, bija iespēja pievērsties arī zinātnei. Viens no maniem izgudrojumiem tika patentēts bijušās Padomju Savienības līmenī. Nosaukums sarežģīts, bet runa bija par lūzumu ārstēšanā izmantojamu invazīvu metodi, kad labākas sadzīšanas nodrošināšanai kaula kanālā caur ādu tiek ievadīts elastīgs stienis. Jo diskusija par kaula dzīšanu joprojām nav slēgta. Nevajag kaulam, kā daži uzskata, dzīstot būt pilnīgi nekustīgam! Ir pat tādas vietas ķermenī, kur kauls tad nevar sadzīt, piemēram, augšstilba apakšējais gals. Daudz klapatu var sagādāt elkoņa locītava, tā ķermenī ir viskaprīzākā. Ārstēšanā jāizslēdz elektrisko impulsu fizioterapija, jāuztrāpa pareizā kustību intensitāte. Ja locītavu pārāk ilgi noturēsi miera stāvoklī, tā pēc tam vairs nekustēsies, cik un kā vajag. Paņemsi rokā smagu spaini, salieksi elkoni, bet atpakaļ vairs neatlieksi.

Ļoti spītīgs ir veltņa kauls pēdā – pats cietākais no visiem. Ja to gadās sadragāt, cerība uz sadzīšanu ir minimāla. Jēga operēt ir tikai pirmajās stundās pēc traumas, taču nedodot nekādas garantijas. Labāk pat ir ņemt kaulu laukā un padarīt kāju nekustīgu, bet arī tas jāpaspēj ļoti ātri. Turklāt tas ir ļoti smagi arī psiholoģiski – gan ārstam, gan pacientam. Jo kauls ir delikāts, viltīgs, interesants un ļoti kaprīzs – tiklīdz uzstāsi, ka pietiek tikai salikt kopā un saskrūvēt, uzreiz izspēlēs kādu joku protestam. Ar kaulu visu mūžu jābūt uz jūs.

– Jūsu profesionālās intereses centrā ir sarunāšanās ar kauliem?

– Traumatoloģijas un ortopēdijas zinātniski pētnieciskajā institūtā tā bija viena no galvenajām tēmām – ekstremitāšu pagarināšana un cita veida koriģēšana, vērojot, ciktāl to atļauj nervi un asinsvadi. Tika uzkrāta nenovērtējama pieredze. Darbošanās amplitūdas paplašināšanā daudz palīdzēja iekļūšana tajos veiksminiekos, kas stažējās pie leģendārā Jura Kristapa Kegi Amerikā. Tur ļoti daudz iemācījos. Nenormāla intensitāte, taču, ja esi iekāpis tajā vāveres ritenī un sāc šo ritmu pieņemt, tikt ārā nemaz negribas. Jāvar, jāspēj, tāpēc vari un spēj. Galvenais – nečīkstēt. Par to tiec sodīts visbargāk – pārējie no tevis novēršas.

– Tāds ritms ir saglabājams arī pēc atgriešanās?

– Vairs nebija, ko glabāt, jo deviņdesmitajos institūts tika sagrauts, nolīdzināts līdz ar zemi. Bez finansējuma visas tās pasaulslavenās operācijas vairs nebija iespējamas. Nebija arī, kas to darītu. Bēdīgi ārstiem gāja. Bez pacienta virzienā izstieptas rokas izdzīvot nebija iespējams. Diedelēšana bija jāizkopj kā māksla, lai nepaprasītu ne par daudz, ne par maz. Atceros sarunu, kurā akadēmiķis Kalnbērzs sacīja: “Labi gan, Juris kungs, ka es esmu pensijā, citādi būtu jāiet dežurēt uz traumpunktu.” Kāda no manām kolēģēm, kam šī māksla nepadevās, dienas pirmajā pusē strādāja mežā, vakarā operēja. Cits kolēģis, draugs un vienlaikus skolotājs – nelaiķis dakteris Leopolds Ozoliņš – allaž lauzās uz tiem karstajiem punktiem, kur dabas katastrofu vai karadarbības dēļ vajadzīga mediķu palīdzība. Mani ņēma līdzi. Šādi braucieni bija dzīvībai bīstami, taču ļāva daudz ko ieraudzīt, saprast un iemācīties profesionalitātes ziņā.

Kad nākamos četrus gadus strādāju Gaiļezerā, tas noderēja. Biju kļuvis profesionāli drošāks, psiholoģiski jūtīgāks. Sapratu, ka cilvēks ir kā grāmata – vari atvērt un tāpat arī aizvērt, tikai lasot jājūt, cik viņš var izturēt un kad šī izturība sāk izsīkt. Un cik daudz avantūrisma sadarbībā ar viņu vari sev atļaut, jo katram ķirurgam kaut kādā mērā jābūt arī avantūristam. Griezt plašāk, uzdrošināties vairāk. Pēc Gaiļezera – muskuļu, balsta un kustību sistēmas traucējumu diagnostika un ārstēšana privātstruktūrā, veselības centrā Iļģuciems. 

Spožākais čiekurs eglītē? Nu nē!

– Vai arī diagnostikā jāsastopas ar tādām balsta un muskuļu sistēmas kaprīzēm, viltību vai delikātumu, kādu attiecinājāt uz kaulu?

– Piemēram, iliotibiālā trakta sindroms, ko mēdz saukt arī par slimo dibenu. Cilvēkam sāp celis – palīdziet, droši vien būs vajadzīga elektroforēze vai tamlīdzīgi. Taču šajā gadījumā vaina nav meklējama celī, bet dibenā. Aiz vēderplēves, kur atrodas pirmie jostas skriemeļi, ir muskulis, kas praktiski netiek nodarbināts. Tālāk tas savienojas ar dibena muskuli un vēl trīs muskuļiem. Dažādu apstākļu dēļ var gadīties, ka dibenā ir uzreiz divi muskuļi, kas pamazām atrofējas, līdz ar to dupša vaigs vairs nav tonusā un sāk pamazām šļukt uz leju, izraisot spiedienu uz cisku. Tā kļūst nespēcīgāka, tāpēc neļauj celim iecentrēties vajadzīgajā vietā. Sajūta, ka pakaļā ir sarūsējusi nagla, kuras sāpes aizstaro te uz celi, te lāpstiņu, ir ļoti nepatīkama. Ja pacientam saka, ka pamatārstēšana būs fizkultūra – pareizi izvēlētu vingrojumu komplekss –, viņam grūti tam noticēt.

Dibens visu mūžu cieš – sākot ar žagariem, tad nosēdēšanu, vadot dienas pie datora. Taču, rūpīgi uzmanīts, tas spēj brīdināt par draudošām briesmām jau laikus. Piemēram, iznākot no dušas vai vannas, aiz muguras jānoliek spogulis tā, lai dibens labi saskatāms, tad jāpaceļ viena celī saliekta kāju. Ja ar dibena veselību viss kārtībā, vaidziņš ir apaļš un stingrs. Ja, kāju paceļot, viens vaigs attiecībā pret otru šļūk lejā, tā ir zīme, ka divi slinkie muskuļi ir atrofējušies un drīz vien par to atgādinās ar sāpēm ne tikai celī.  

– Noķert tādas klejojošās sāpes tieši to rašanās vietā taču piedāvā arī osteopātija, kinezioloģija, homeopātija. Vai atzīstat un praksē izmantojat arī šo alternatīvo virzienu atziņas?

– Homeopātija ir pārliecinājusi rūdītākos neticībniekus visā pasaulē. Pat lielās autoritātes, kas savulaik pret to izturējās noraidoši, pamazām viedokli mainījušas. Piemēram, Kristapa Kegi tuvumā labāk bija šo vārdu nepieminēt. Tagad atzīst – jā, homeopātija pierādījusi, ka dabā ir viss. Arī osteopātijā redzu lielu jēgu. Par to runāja jau pirms 35 gadiem, kad vēl mācījos. Ka ir tādi punkti, tādas vietas ķermenī, kur nervi sanāk kopā, pārslēdzas; tos ar jutīgiem pirkstiem pat var sataustīt. Pret kinezioloģiju pagaidām vēl izturos rezervēti.

Pirms vairākiem gadiem Rīgā viesojās kāds ļoti gudrs vācu ārsts, sasauca lielu baru mūsu gudro ārstu. Trīs dienas viņš mācīja, mūsējie mācījās, bet neviens neko iemācīties nespēja. Tā man ir pagaidām vēl neizprotama lieta, pārāk smalka un delikāta. Lai varētu paspaidīt kājas īkšķi un tā saprast, kas izraisījis sāpes mugurā? Taču nešaubos, ka arī šādā veidā kaut ko var panākt. Vācieši ir dūšīgi šajā jomā. Un krievi. Arī pie mums vairāki mediķi to apguvuši. Galvenais, lai ir rezultāts.

– Vai ir gadījies, ka jūsu dziļredzībā balstītā metode nenostrādā tā, kā gribētos, un diagnoze nedodas rokā?

– Ļoti reti. Bet, ja sastopos ar to, kas nāk kā pārsteigums, pirmās emocijas ir milzīgs diskomforts – kā es varēju atļauties to nezināt? Cik daudzus ar šādu nezināšanu jau esmu čakarējis? Taču, būdams Skorpions, pēc rakstura esmu briesmīgs kašķis – padulls, ļaunatminīgs un pacietīgs nogaidot. Ja vajadzēs urķēties, urķēšos līdz riebumam, tomēr pie atbildes tikšu. Bija tāds gadījums – vispirms šoks, jo nebiju aptvēris, ka specifiskajām sāpēm plaukstā, kādas cieš viens no maniem pacientiem, pie vainas ir muskulis, kas atrodas pie lāpstiņas.

Tad urķēšanās – ņēmos tik ilgi, kamēr uzgāju, ka manos krājumos taču ir kādā senā ceļojumā dabūta nobružāta krievu grāmatiņa, kur šāda situācija sīki aprakstīta. Klāt zīmējumi, arī norādes, kādas špricītes vajadzētu, kādas ziedītes. Tad pārņem tāds prieks, ka neko jaunu jau pasaulē izdomāt nav iespējams. Par to, kas noder tev, vienmēr ir aizdomājies arī kāds cits.

Man nekad nav gribējies būt pirmajai vijolei orķestrī, spožākajam čiekuram eglītē. Tas, ka tev pieder beidzamais vārds, ir tik milzīga atbildība, ka visbiežāk traucē. Neizvirzot sevi rampas gaismā, var strādāt mierīgāk un radošāk. Brīvība ir lielāka. Arī iespēja pateikt – es kļūdījos, piedod! Un kļūdu izlabot.

Piliens indes 300 baseiniem

– Ziemas uznāciens uz ielām un ceļiem atvēris publisko slidotavu. Iecerot sarunu, domāju, ka īstais brīdis lūgt jums atgādināt par balsta un kustību sistēmas sargāšanu. Tomēr sacījāt, ka jums svarīgāka šķiet triklozāna kaitējuma apzināšanās. Kāpēc tā?

– Šī interese manī jau kopš pagājušā gadsimta beigām, kad kādā Greenpeace mītiņā aicināja brīvprātīgos nodot asinis. Pieņemot, ka vidē cirkulē ap simt tautsaimniecības radītu dabai nedraudzīgu vielu, pasākuma rīkotāji gribēja papētīt, cik no tām atrodamas cilvēku organismā. Izrādījās, ka vairāk nekā 40 procentiem respondentu lielākā daļa no tā simta bija arī asinīs. Pirmajā vietā – triklozāns; to konstatēja visiem. Sākās kaut kas līdzīgs panikai, bet vienlaikus – pastiprināta šīs vielas pētīšana. Jāpiebilst, ka pilnībā izpētīta tā nav joprojām.

– Ko tomēr izzināja?

– Ka šis antibakteriālās un pretsēnīšu iedarbības pesticīds tiek izmantots teju visur: tekstilizstrādājumos, mājsaimniecības priekšmetos, sporta apģērbos, bet galvenais – ikdienā lietojamās higiēnas un kosmētikas precēs. Secināja, ka tā pārliecinošais antibakteriālais efekts ir novērsis uzmanību no blaknēm, kas ir satriecošas – viens piliens triklozāna spēj saindēt ūdeni trīs simtos olimpisko baseinu! Tā ir viena no nedaudzajām vielām, kas grūtniecības laikā izlaužas cauri pat hemoplacentārajai barjerai, kam auglītis jāpasargā. Tiklīdz embrijs sasniedzis attīstības fāzi, kurā izpaužas bērna dzimuma iezīmes, nākamās meitenītes vairogdziedzerī tiek nobloķēta vieta, kur veidojas hormoni, kas atbild par vairošanās spējām.

Puiku aizmetnīšiem tiek nomākta sēklinieku attīstība. Pētījumi ar Austrālijas abiniekiem ļāva novilkt paralēles ar dzimstības ainu mūsu sabiedrībā, kur vīriešu spermas kvalitāte strauji pasliktinās, bet aizvien vairāk sieviešu nespēj ieņemt bērnu. Savukārt, ja bērnam līdz trīs gadu vecumam netiek nodrošināta zobu pasta bez triklozāna piedevas, pastāvīgā kaula zobiņa aizmetnītis vairs neattīstās vai izveidojas kropls. Dabā triklozāns noārdās 400 gadu laikā. Cilvēka mūžs ir daudz īsāks, tāpēc tas organismā savu agresivitāti saglabā visas dzīves garumā, visvairāk bliežot pa imunitāti.

– Tik nikns ir tikai triklozāns?

– Sākot šos pētījumus, uzmanības lokā nonāca daudzas vielas, piemēram, dusts. Arī tā ir spēcīga inde, kas kādu laiku tika dāsni putināta uz augu un dzīvokļu kaitēkļiem, vienlaikus krietni pabojājot veselību tiem, kam pulveris nebija paredzēts. Par dustu laikus saprata – tie nav vitamīni, pietiek. Par sekām, ko izraisīja Vjetnamas karā izmantotās vielas, saprašana nāca gausāk. Sešdesmitajos gados ASV bruņotie spēki Dienvidvjetnamā īstenoja militāro operāciju, kuras mērķis bija ar īpašu herbicīdu, kas satur sasteigtas sintēzes rezultātā radītu mutagēnu vielu dioksīnu, strauji iznīcināt džungļu augsedzi, lai vjetkongu partizāniem nebūtu, kur paslēpties.

Oranžais pulverītis veiksmīgi palīdzēja mērķi sasniegt – desmit procentus Dienvidvjetnamas džungļu amerikāņi iznīcināja. Droši vien tā lietotāji iepriekš neapzinājās, ka herbicīds neatgriezeniski ietekmē ne vien augu valsti, bet arī iedzīvotājus. Kara upuru bērni dzima ar briesmīgiem izkropļojumiem – galvaskausa deformācijām, bez acīm, deguna vai ekstremitātēm, plānprātīgi. Amerikāņi satrūkās par izdarīto, atvainojās – netīšām, mēs jau negribējām. Taču kompānijas, kas militāristus ar šīm indēm apgādāja, strādā joprojām, tikai tagad tām citi uzdevumi...

 – Oranžā aģenta iedarbība kaut kādā ziņā ir līdzīga triklozānam?

– Abas ir ķīmiski sintezētas vielas, kuru radīto postījumu īsto apjomu uzreiz nav iespējams novērtēt. Daudzi taču atceras deviņdesmitos, kad tika atvērti humpalu veikali, tirgos parādījās lētie treniņtērpi, nezināmas izcelsmes džinsi. Pēc šo drēbju uzvilkšanas āda bieži iekaisa, apsārta, uztūka. Lai importa mantām netiktu klāt pelējuma sēnītes un dažādas baktērijas, dezinfekcija taču vajadzīga! Un kur tad zobu pastu, ziepju un dezodorantu daudzveidība! Vai tur ir arī triklozāns, neviens nepētīja.

– Triklozāna izraisītā viļņošanās skāra arī jūsu profesionālo darbošanos?

– Kad Latvijā sāka ienākt dažādi ķirurģijā izmantojami implanti un pēc operācijām radās sastrutojumi, bieži dabūju tos ņemt laukā. Sākot pētīt, implantos atklāju triklozānu. Un ne to vien izdevās uzrakt. Balstoties uz Stokholmas konvencijā formulēto mērķi aizsargāt cilvēku un vides veselību no noturīgo organisko piesārņotāju kaitīgās ietekmes, vērsos pie atbildīgajām iestādēm.

Kad Veselības inspekcijai uzdevu nevainīgo jautājumu, cik labi šajā ziņā ir implanti, ko mums piedāvā, atbildes vietā saņēmu ļoti draudīgu dokumentu – pirmstiesas brīdinājumu. Turklāt ne jau no inspekcijas, bet no pašiem ražotājiem. Kategorisku apgalvojumu, ka firma izplata tikai un vienīgi labas un lietošanā drošas lietas, kurām ir CE marķieris – apstiprinājums atbilstībai prasībām, ko izvirza ES iekšējo tirgu regulējošie tiesību akti. Ja es nebeigšu izplatīt viltus ziņas, būs jāstājas tiesas priekšā.

Sapratu, ka turpināt cīņu ir bezjēdzīgi. Tiklīdz rodas pretenzijas pret kādu no transatlantiskajiem korporatīvajiem gigantiem, visas institūcijas, kam tās jāpārbauda, nostājas ražotāju pusē. Savukārt tiem mūsu bāleliņiem, kas šīs piegādes organizēja, bija savas intereses, kāpēc jāsadarbojas tikai ar konkrētām aizokeāna firmām. Sapratis, ka tas ir lobisms, toreiz metu mieru. Bet ko rakt pietiek arī tagad.

– Vai tas nozīmē, ka arī pret endoprotēzēm prātīgāk būtu izturēties piesardzīgi – labāk lieku gadiņu paciest sāpes, nevis riskēt?

– Endoprotēzēs triklozāna nekad nav bijis. Un neko atbīdīt nevajadzētu, jo ieilgušas sāpes ceļ asinsspiedienu, kaitē vainagartērijai un sirdij, radot tādu sniega bumbas efektu, kas var novest līdz insultam. Ja īstais mirklis klāt, uz operāciju jāiet. Un jātic, ka būs labāk. Tagad protēzes ir kvalitatīvas un drošas, ievietošanas metodika atstrādāta. Taču ceļš uz to bijis ļoti garš un sarežģīts. Kā teica Leopolds Ozoliņš, traumu slimnīcā vajadzētu uzstādīt pieminekli tiem mūsu nomocītajiem pacientiem, kuriem tika veiktas pirmās gūžas locītavas endoprotezēšanas operācijas. Turpretī tagad strādā ātri, pacientam saudzējoši – gods un slava anesteziologiem un ķirurgiem!

– Cik labas pārmaiņas! Vai sabiedrības attiecībās ar triklozānu šajos gados nekādu uzlabojumu nav?

– Lai arī Eiropas Savienība ierobežojusi triklozāna lietošanu, šo vielu joprojām var atrast lielākajā daļā zobu pastu, mutes skalojamajos šķidrumos, dušas želejās, sejas tīrīšanas līdzekļos, šampūnos, dezodorantos, mājas uzpošanas līdzekļos, taču izsmeļošas informācijas par situācijas bīstamību ir par maz. Tiesības iegādāties mantas, kas nesatur triklozānu, teorētiski tiek piedāvātas, bet iespēju šīs tiesības īstenot nav, jo trūkst saskaņotu vadlīniju, kas ļautu šajā juceklī orientēties.

– Bet kā rīkoties? Jādzīvo taču – zobi jātīra, ķermenis jākopj, māja jāuzpoš.  

– Visdrošāk būtu iegādāties tikai tādu kompāniju ražotās preces, kuras var garantēt, ka savos ražojumos iekļauj tikai netoksiskas un dabiskas sastāvdaļas. Es jau gadiem zobus tīru ar pastu, kas ražota no Ķemeru dūņām, ziepes pērku nelielā veikaliņā, skaidri zinot, no kā tās gatavotas, bet pret visu, ar ko bāžas virsū transatlantisko korporatīvo gigantu kompānijas, izturos ar piesardzību. Tāda ir mana brīvā izvēle. Ne tikai attiecībā pret ziepēm un zobu pastu. Arī pret vakcināciju. Savu apzināto izvēli – nevakcinēties – esmu izdarījis, tāpēc kopš 15. novembra uz trim mēnešiem esmu no darba atstādināts. Pēc tam mani droši vien izmetīs pavisam.

Turies virs ūdens? Tātad ķeceris!

 – Kādas ir sajūtas?

– Kaut kas līdzīgs tām, ko raisa inkvizīcijas darbošanās apraksti Umberto Eko grāmatās. Inkvizitori jau nebija nekādi ļaundari, bet stingru priekšrakstu un kvēlas pārliecības vadīti izmeklētāji, kam jānoskaidro, kurš ir ķeceris, kurš ne. Cilvēku sasēja un iemeta ūdenī – tas, kurš nav vainīgs, acumirklī nogrima, vainīgais kādu brīdi noturējās virspusē. Vai aizdomās turamais nogrimst ar velna spēku vai tāpēc, ka dzīvam cilvēkam plaušās ir gaiss, nevienu neinteresēja.

Šāda uzskatāmība, nosakot vainīgos pandēmijas izraisītajai krīzei, der joprojām. Neesi vakcinēts – tātad vainīgs. Tātad bīstams sabiedrībai. Tātad izolējams. Ieejot grāmatnīcā, tomēr esi pārējiem bīstamāks, nekā braucot trolejbusā. Bet nu jau mums vajadzīgs Šveices variants – kas nebūs sapotēti, lai sēž mājās un kaut vai mirst badā. Kāpēc ne zviedru pieeja? Tur skrīnings vienkāršs – ja ir antivielas A, tu tiec uzskatīts par tādu pašu kā vakcinētie, jo esi šo infekciju jau izslimojis.

Man ir laba paziņa – daktere radioloģe, kura tagad arī spiesta strādāt no mājām. Bija tā nokaitināta, ka atrastās antivielas neder par iemeslu sertifikātam, ka gatavojās pēc taisnības doties uz Zviedriju. Tur darbojas divas klīnikas, kurās pēta atmiņas šūnas. Pēc tām varot izsekot visu dzīvi, ieskaitot pārslimotās infekcijas. Viņa zvana uz klīniku Malmē, tur liek precizēt, kādas ir analīzes. Kolēģe paskaidro un uztraukti jautā, vai bez sertifikāta tiks ņemta pretī. Nu ko gan jūs pie mums darīsiet, viņai prasa. Tas, ka jums ir antivielas, norāda uz tādu pašu noturīgumu pret kovidu, it kā jūs būtu vakcinēta. Dzīvojiet mierīgi!

Tā daktere joprojām nevar nomierināties – kā var tik bezkaunīgi melot, ka balts ir melns? Ka antivielas neko neizsaka, bet pavisam cita lieta – ar otru, trešo un vēl nākamo poti mesties virsū imūnsistēmai, kas saķeršanos ar kovidu vienreiz jau ir izcīnījusi. Varbūt tiem, kas šos rīkojumus izdod, iestājušās blaknes? Vēl nesen man nācās sastapties ar cilvēku, kuram pēc vakcīnas bija sākušies mentāli traucējumi. Kas notiks, ja pēc 20 gadiem tādi sāks parādīties ne tikai atsevišķiem indivīdiem?

– Kas tad varētu notikt?

– Šābrīža absurds var visādi atspēlēties. Mēs – man līdzīgi domājošo grupa – pārsvarā sēžam klusi, tikai pa reizei nespējot noslēpt kādas emocijas. Runa jau nav par sīkiem aizvainojumiem, bet cilvēka cieņu gremdējošo sajūtu, ka kāds vai kādi var atļauties mērķtiecīgi un brutāli regulēt tavu dzīvi – mēs esam pasaules inženieri, tāpēc vienīgie zinām, kā pareizi jārīkojas. Taču tad, kad nāks vēlēšanas, tie, kuri tagad visu nosaka, Saeimai netiks pat tuvumā.

Bet kas tiks? Un kur aizvedīs? Tie, kas šajā juceklī ieinteresēti, ir labi nomaskējušies un mierīgi nogaida. Vai to dēvē par trešo vai ceturto kolonnu, tāda ir. Pats vairākkārt esmu vervēts, zinu, kā tas notiek. Deviņdesmitajos izglābu kādu slīkstošo, bet drīz sapratu, ka notikums bija inscenēts ar konkrētu mērķi mani šajā kolonnā iesaistīt. Tikko biju izlasījis grāmatu Kā notiek vervēšana, tāpēc pietika prāta neuzķerties, taču labi zinu, ka šie ļaudis joprojām mūsu vidū atrodas.

Tehnoloģijas atstrādātas, metodes jauniem apstākļiem piemērotas. Viss, kas valstiskuma mērogā tautu šķeļ un sanaido, viņiem ir bonusā. Bet apdraudējuma smaile ir vērsta pret tautas nākotni – uz spēju vairoties. Visās patriotiskajās dziesmās vīri spēj paveikt varoņdarbus tāpēc, ka mājās ir meitene, kura gaida. Stipra un spēkpilna meitene, kura spēj sagaidīt, ieņemt dzīvību, to iznēsāt un nosargāt. Lai šo spēku izkliedētu un vājinātu, ne vienmēr vajadzīgi šaujamieroči. To apzināties ir ļoti sāpīgi.

– Vai apzināšanās, ka kovids pat nedomā atkāpties un prasa aizvien vairāk dzīvību, jums kā ārstam nav tikpat sāpīga? Kā šajā sakāpinātajā situācijā rīkotos jūs?

– Jāatzīst, šī ir viena no nedaudzajām reizēm dzīvē, kad esmu apjucis un atbildi uz jautājumu, kā būtu jārīkojas, nezinu. Man skaidrs vienīgi tas, ka problēmas pašreizējam risinājumam atbilst ne pārāk literārais teiciens, ka viss ir tik sačakarēts, ka nav saprotams, no kura gala sākt sakārtošanu. Tas uzvalks jāmet prom un jāšuj no jauna. Tas nams ir jānojauc!

– Kāds tas varētu izskatīties – jaunais nams nākotnes medicīnai?

– Svarīgākais veiksmīgas ārstēšanas nosacījums ir formulēts jau kopš Krimas kara laikiem – ērta gulta, mīksts spilvens un iejūtīga žēlsirdīgā māsiņa. Un tikai tad kārta visam pārējam. Jaunajiem speciālistiem jāsaprot, ka, stāvot upes malā ar instrukciju krājumu rokās, iemācīties peldēt nevar – ir jāmetas straumē, jābūt gataviem riskēt, jāspēj uzņemties atbildību. Vecajiem jācer, ka tad, kad viņiem būs nepieciešama kolēģu palīdzība, līdzās vienmēr būs iejūtīgs un gudrs ĀRSTS, uzticams CILVĒKS.

– Pie kā dzīvē vērts turēties arī tad, kad cilvēks peldēt iemācījies, tomēr straume negaidīti izmetusi krastā?

– Nepārstāt ticēt sev un neļaut kādam sevi vest pavadā. Nebaidīties skaļi paust savas domas, taču atcerēties, ka īsti tev pieder tas, ko neesi pateicis. Neiesaistīties tukšās diskusijās. Nebeigt izvirzīt jaunus mērķus, jo viss, par ko pats esi pārliecināts, ir sasniedzams. Un cieņpilni izturēties pret veselību. Ja ar veselību viss kārtībā, ir nauda. Ja ir nauda, ir brīvība.

Bet pirmajā vietā tomēr jāliek libido. Tas nav saistāms tikai ar seksu, jo ietver visas lielās emocijas, kas cilvēci dzen uz priekšu: naidu, mīlestību, dāsnumu, greizsirdību, spītu, vilšanos – PRIEKU DZĪVOT. Ja tevī vairs nav libido, tu esi rācenis. No šīs atskārsmes nevajag kautrēties. Arī raudāt nevajag kautrēties. Man tāds laiks bija – vienaldzīgāks kļuvu, cietāks. Tomēr jutu, ka kaut kas ļoti nozīmīgs manī zūd. Tagad, par laimi, viss atkal kārtībā. Libido ir atgriezies.

 

Citi šobrīd lasa

Kāpēc ASV ar Covid-19 slimo smagāk nekā pārējā pasaulē 4
Pagājuši jau 22 gadi, bet 13 gadus vecās Igaunijas iedzīvotājas pazušana joprojām nav atklāta
Kāpēc pirms braukšanas aukstā laikā automašīnu nevajadzētu pārāk ilgi darbināt tukšgaitā 5
Skatīt visus komentārus