Fenomenāls dzīvesstāsts: Kanādas ekstrasense Džeraldīne Smita un viņas dēls zinātnieks

Ontārio laikraksts The Kingston Whig-Standard 1978. gadā rakstīja: “Džeraldīne Smita spēj piešķirt ticamību visai paranormālo parādību sfērai... 27 gadu vecumā viņa ir veikusi 15 000 seansu, palīdzējusi policijai un juristiem atrisināt lietas, viņa sazinājās ar nelaiķa premjerministra Makenzija Kinga garu CBC filmētajā seansā… un tika iekļauta Lasvegasas melnajā sarakstā pēc tam, kad spēļu automātos nopelnīja 1000 dolāru.”

Pirms gada ekstrasenses dēls Kristians Smits publicēja atmiņu grāmatu par savu māti Zinātnieks un medijs. Viņam ir doktora grāds vēža molekulārajā un šūnu bioloģijā, vairāk nekā divdesmit gadu pieredze zinātniskajos pētījumos, un kopš 2006. gada viņš ir pētniecības operāciju vadītājs pasaulē atzītajā Smadzeņu audzēju pētniecības centrā Toronto. “Augot es patiesībā nemaz nezināju, ka paranormālais ir kaut kas tāds, kam nevajadzētu ticēt,” atceras Kristians Smits. To, ka māte ir pavisam atšķirīga no citiem un īpaša, viņš saprata astoņu gadu vecumā 1977. gadā, kad atradās kāda Toronto teātra aizkulisēs un pa aizkaru spraugu vēroja, kā Džeraldīne ar savu ekstrasenses uzstāšanos bija sapulcējusi 2000 cilvēku – pilnu zāli.

Slima un veca, bet joprojām formā

Kad septiņdesmitajos gados žurnālisti pirmo reizi atklāja Džeraldīnes Smitas spējas, prese saskārās ar kaut ko nebijušu. Skeptiski noskaņoto, bet paranormālo spēju ticībai pievērsto reportieru saraksts auga aizvien lielāks, jo viņi paši bija aculiecinieki Smitas precizitātei un sniedza ziņas kā pirmavoti.

Džeraldīne Smita nokļuva ziņu virsrakstos 1978. gada martā, kad saoda sēra smaku pie ezera Toronto – tajā vietā, kur, pēc viņas domām, atradās pazudušā Mārtina Bērda līķis. Divas dienas vēlāk, kad izkusa ledus, astoņus gadus vecā bērna ķermenis tieši tur arī tika atrasts.

Taču tas bija tikai šīs gados jaunās ekstrasenses slavas, nevis karjeras sākums. Tajā gadā daudzi laikraksti ziņoja, ka Kalifornijas Mediju izpētes biedrība viņas rezultātus vērtē kā precīzus 95 % gadījumu. Viņas klientu vidū bija pat slavenais amerikāņu dziedātājs Frenks Sinatra un populārā trīs brāļu mūzikas grupa Bee Gees.

Būdams Džeraldīnes vienīgais bērns, Kristians ieņēma klusā novērotāja lomu, kamēr māte vadīja spiritisma seansu CBC tiešraidē, izteica pārsteidzošus un nemainīgi precīzus pareģojumus un galu galā pārcēlās uz Losandželosu, lai strādātu ar slepkavību upuru vecākiem un par sievas un divu meitu slepkavību notiesāto bijušo ASV armijas specvienības ārstu Džefriju Robertu Makdonaldu. Medijos plaši atspoguļotais darbs viņu emocionāli iztukšoja un ar laiku sagrāva Džeraldīnes veselību un attiecības. Viņas dzīvi pārņēma smaga atkarība, dēls no tās tika izstumts.

Septiņdesmit gadu vecā Džeraldīne joprojām cieš no veselības problēmām un savas dienas pavada klusumā un noslēgtībā. Dēls ar māti ir tuvāki nekā jebkad agrāk, un tagad viņš sabiedrībai piedāvā stāstu par viņas nenoliedzamajām uztveres spējām un novatorisko ekstrasenses darbu, kā arī atspoguļo savus centienus to zinātniski izprast. Kristians raksturo, ka mātei “neveicas tik labi, ciktāl tas attiecas uz prāta skaidrību”. Tomēr viņas ekstrasensorās spējas ir saglabājušās – par to liecina kāds nesens gadījums.

2017. gada jūnijā par pazudušu tika izsludināts 49 gadus vecais Endrū Kinsmens no Toronto, geju kustības aktīvists. Smits toreiz parādīja mātei Kinsmena fotogrāfiju, nepasakot neko vairāk kā tikai to, ka šis vīrietis ir pazudis. “Viņš ir miris,” māte uzreiz atteica, nešauboties ne mirkli. “Viņa ķermenis ir paslēpts skaidri redzamā vietā. Bet kā tas ir iespējams Toronto metropolē?” Džeraldīne vēl piebilda. Smits atceras, ka brīnījies par mātes vārdiem.

Trīs mēnešus vēlāk mediji ziņoja, ka Endrū Kinsmens bija kļuvis par sērijveida slepkavas Brūsa Makartura pēdējo, astoto upuri. Pašam par nelaimi Kinsmenu fascinēja sērijveida slepkavas, un viņš bija ļoti dzīvi interesējies par pēdējo septiņu gadu laikā nogalinātajiem geju kopienas pārstāvjiem. Taču no Smita skatpunkta interesantākais fakts bija tas, kā mediji paziņoja par šo slepkavību. “Iespējamais sērijveida slepkava Brūss Makarturs, bez šaubām, uzskatīja, ka ir apmuļķojis visus, paslēpjot sadalītās mirstīgās atliekas puķu kastēs, būtībā skaidri redzamā vietā,” – tā Kristians pirmoreiz izlasīja par Kinsmena atrašanu. “Tie ir viņas precīzi vārdi. Un tas nebija tikai vienu reizi, žurnālisti to visu laiku atkārtoja ziņās, televīzijā: skaidri redzamā vietā, skaidri redzamā vietā,” atceras Smits.

Māja, kurā spokojas

Pirms kļūt par slavenu un atzītu ekstrasensi un pirms vispār saprast savas neparastās spējas, Džeraldīnei jaunībā bija jāpārcieš smagi pārdzīvojumi, kas viņu noveda gandrīz līdz nāvei.

Sešpadsmit gadu vecumā Džeraldīne Smita piedzīvoja ko tādu, ko viņas pirmais psihiatrs identificēja kā dzirdes un redzes halucinācijas, kaut arī citādi viņa bija normāla. Turklāt meitenei bija sapņi, kas viņu biedēja, jo tie piepildījās dzīvē. Galu galā Džeraldīne neizturēja un mēģināja izdarīt pašnāvību, tāpēc nonāca pie cita psihiatra, kurš izteica pieņēmumu, ka viņai varētu piemist ekstrasensorā uztvere jeb sestā maņa. Pēc tam viņa pievienojās kādai mediju grupai Toronto, lai uzzinātu, kā novirzīt savas spējas, palīdzot citiem.

Kad Džeraldīne pirmoreiz ieraudzīja Kevanu, viņai bija spēcīga priekšnojauta, ka viņa ar šo vīrieti apprecēsies, un tā arī notika. Vēlāk Džeraldīne, Kevans un mazais Kristians apmetās kāda mājā Toronto nomalē. Māja izrādījās spoku apsēsta. Mazais puika nesaprata spokainās parādības, ko piedzīvoja viņa vecāki, bet viņi sāka pētīt mājas vēsturi un, kā arī meklēja atbalstu un vēlējās iesaistīties Britena memoriālajā spiritistu baznīcā Toronto, kas ir viena no vecākajām un cienījamākajām spiritistu baznīcām Kanādā.

Spiritisms – misticisma paveids, kam raksturīga ticība dvēseļu pēcnāves eksistencei un mediju spējai kontaktēties ar tām – Kanādā ir bijis diezgan populārs jau kopš tā sākuma. Ar vīra atbalstu Džeraldīne kļuva par aktīvu šīs baznīcas locekli. Sieviete saprata, ka viņai dotas īpašas spējas, kas jāattīsta, lai pieņemtu savu aicinājumu vai, iespējams, likteni, kļūstot par ekstrasensi un mediju uz mūžu.

1974. gadā, Džeraldīnei īpaši satraucošā laikā, kad viņa veiksmīgi ārstējās no Hodžkina limfomas, kādā ekstrasensu saietā viņa iepazinās ar savu nākamo draugu un mentoru Džordžu Reino. Viņš bija prāta apzinātības guru, un Smita kļuva par šīs metodes mācekli, vēlāk – skolotāju, kā arī apguva citas garīgās un psiholoģiskās metodes, ko izmantoja, lai papildinātu un vairotu savas medija prasmes un spējas.

Kristians, tolaik vēl mazs zēns, tā arī uzauga, ticēdams, ka tas, ko dara viņa māte, ir pilnīgi normāli. “Skolā paretam mani ķircināja, bet tas īsti nebija rādītājs tam, ka mana māte atšķirtos no normas,” viņš atceras. “Es pats esmu vienmēr ticējis, jo biju aculiecinieks viņas ekstrasensorajām spējām, tāpēc man nebija nekādu šaubu.”

Medija dzīve – spožums un posts

Džeraldīnes lielais lūzums notika, kad viņa tika intervēta vietējā Kanādas radiostacijā. Viņai tika piedāvāts izveidot savu ekstrasenses un medija radio šovu, kurā viņa veica auras nolasījumus un psihometriju radio tiešraidē.

Tas ļāva Džeraldīnei izveidot neatkarīgu uzņēmumu Psychic Quest, kur viņa varēja praktizēt kā ekstrasense, kā arī vadīt prāta apzinātības apmācības kursus savā birojā pilsētā, nevis ģimenes mājā. Psychic Quest piedāvāja unikālu pakalpojumu, solot 100 % precizitāti un naudas atdošanas garantiju. Tas bija Džeraldīnes karjeras aizņemtākais un produktīvākais posms, un šajā laikā cieta viņas attiecības gan ar Kevanu, gan Kristianu.

Savas karjeras virsotnē Džeraldīne spēja sapulcēt pilnu teātri – tajā bija 2000 vietu – ar cilvēkiem, kas vēlējās redzēt, kā viņa izmanto savas medija prasmes. Viņa pat sarīkoja seansu tiešraidē radio Kanādas un starptautiskās preses priekšā, lai apliecinātu, ka var sazināties ar iepriekšējā Kanādas premjerministra garu. Džeraldīne sniedza ļoti daudz interviju presei, radio un televīzijai, un viņas vārds kļuva visiem atpazīstams.

Vairākas reizes Džeraldīne pārcēlās dzīvot no Kanādas uz ASV un atpakaļ, kādu laiku mitinājās Losandželosā un izmantoja savas spējas, lai atrastu pazudušus cilvēkus un slepkavību upurus. Viņa pat bija iesaistīta vairāku sērijveida slepkavu lietās un sadarbojās ar tiesībaizsardzības iestādēm.

Kristiana Smita memuāri atklāj arī tumšo pusi, kas pavadīja viņa mātes spējas. “Viņa dažos veidos mani smagi pievīla. Tiešām to izdarīja,” viņš atzīst. Mātes medija spējas un pieprasījums pēc tām, stresa pilnā dzīve ne tikai fiziski attālināja viņu no dēla un citiem tuviem cilvēkiem, bet arī garīgi mocīja viņu pašu, iegrūžot atkarībā no alkohola, no recepšu zālēm un tā sauktajām vieglajām narkotikām. Arī postošā otrā laulība gadiem ilgi nīcināja viņas attiecības ar dēlu. Kad Džeraldīnes otrais vīrs ilgstošas alkoholisma un narkotiku pārmērīgas lietošanas dēļ nomira, Džeraldīne bija ne tikai pilnīgi bezspēcīga, bet arī atkarīga no alkohola un narkotikām. Kristians un viņa draugs Dags iejaucās un izglāba Džeraldīni no šī stāvokļa, uz laiku paņemot pie sevis, līdz viņa atkal varētu dzīvot neatkarīgi.

Katrs varētu būt ekstrasenss

Šis bēdīgais dzīvesstāsts lieku reizi apliecina, ka cilvēku no viņa nelaimes – vai likteņa – neglābj nekas: ne bagātība, ne slava, ne īpašas spējas. Džeraldīne pati gan nedomāja, ka viņas spējas bija īpašas. “Manuprāt, tajās nav nekā mistiska, nekā pārdabiska,” viņa 1977. gadā sacīja kādā intervijā. Sieviete uzskatīja, ka viņas spējas nav sestā maņa, bet ka viņa vienkārši ir iemācījusies izmantot savas piecas maņas līdz galam. “Viņa domāja, ka ikvienam ir iespēja kļūt par ekstrasensu,” sacīja Smits.

Džeraldīne Smita neizmantoja kaut nekādus amuletus vai papildinstrumentus, viņu neapvija nekāda mistikas aura. Visi viņu raksturoja kā izteikti neekscentrisku – pavisam vienkāršu. Seansos viņa pievērsa uzmanību cilvēka aurai vai turēja rokās viņam piederošus priekšmetus, lai ieskatītos viņa dzīvē. 

Šo cilvēka nolasīšanas procesu viņa pati raksturoja vienkārši kā intuīciju. “Es, godīgi sakot, nezinu, kā tas notiek. Mans visloģiskākais izskaidrojums – mūsu zemapziņā ir visa informācija. Un divi cilvēki reizēm var būt tik saskaņoti, ka mēs varam sazināties daudz vairāk līmeņos, ne tikai verbālajā,” viņa skaidroja presei. “Tomēr mūsu socializācija, kas liek ignorēt mūsu intuīciju, traucē ekstrasensoro izpēti,” sekoja piebilde.

Džeraldīnes stiprā puse bija psihometrija – eksperimentālās psiholoģijas nozare, kas pēta psihisko procesu un parādību, to savstarpējo attiecību kvantitatīvās īpašības (piemēram, to intensitāti, ilgumu, rašanās ātrumu). Psihometrija ir viena no svarīgākajām psiholoģijas jomām; tā ļauj izmērīt to, kas nav novērojams, un radīt tādus rīkus kā garīgās pārbaudes. Taču jo sevišķi apdāvināta Džeraldīne bija auru lasīšanā, kas pat lika viņai pilnībā pārstrādāt to laiku galveno darbu par šo tēmu – amerikāņu mistiķa un medija Edgara Keisija grāmatu Auras: eseja par krāsu nozīmi (1973). Viņa izstrādāja savu sistēmu auras lasīšanai un rakstura un personības noteikšanai, analizējot cilvēka auru. Tas apvienojumā ar detalizētu psihometrijas izmantošanu kļuva par Džeraldīnas galveno medija darbarīku komplektu.

Vai zinātniska pieeja var to izskaidrot?

Kaut arī Kristians Smits simtprocentīgi tic savas mātes ekstrasensorajām spējām, tomēr, būdams pētnieks, centies ieņemt skeptiķa lomu un atrast tam visam zinātnisku skaidrojumu. Attiecībā uz saziņu ar gariem vai mirušajiem viņš piemin “ideomotorisko efektu”, ko zinātnieki atklāja, pētot Vīdžas dēļa (jeb šķīvīša dancināšanas) rezultātus. Šis efekts rodas, seansa dalībniekiem uzliekot rokas dēlim (vai šķīvītim) un viegli pārvietojot šo objektu, pašiem neapzinoties, ka viņi to dara. Tas parasti notiek, kad viņus vada zemapziņas motivācija vai informācija, kas iepriekš bijusi zināma, bet aizmirsta.

Savukārt auru lasīšanu zinātnieki skaidro sinestēzijas kontekstā – tas ir medicīnisks stāvoklis, neiroloģisks fenomens, kad divas vai vairākas cilvēka maņas pārklājas, radot citādu priekšstatu par apkārtni. Viens no biežāk sastopamajiem sinestēzijas veidiem ir saistīts ar vārdu, ciparu un burtu attēlošanos dažādās krāsās, citi var uztvert krāsas kā smaržas. Vispār atklāti vismaz 80 sinestēzijas tipi. Lēš, ka šis fenomens piemīt tikai aptuveni četriem procentiem cilvēku visā pasaulē, un mūsdienās tas ir diezgan labi izpētīts. Pēc kādas teorijas, ikvienam cilvēkam piemīt šādi sinestēzijas neironu savienojumi, bet ne tuvu visi tos izmanto. Pētnieki apgalvo, ka šie savienojumi parasti tiek apcirpti vai apvaldīti smadzenēs līdz ar attīstību, tomēr izslēgtā režīmā joprojām visiem pieaugušajiem ir saglabājušies.

Smita paša mīļākā zinātniskā hipotēze ir tāda, ka viņa māte ir maņu savants – līdzīgi citiem cilvēkiem ar savantisma sindromu, kam vienlaikus ar mentālās attīstības traucējumiem piemīt neparastas spējas, piemēram, matemātikā, mākslā, mūzikā vai atmiņas ziņā. Šādi maņu savanti jau ir minēti zinātniskajā literatūrā, piemēram, Džoja Milna, kas varēja saost Pārkinsona slimību cilvēkā ar 100 % precizitāti. Vēlāk tika atklāts, ka viņa spēja saost Pārkinsona slimības izdalītās smakas molekulas.

“Viņai bija šī spēja, ko mēs, pārējie, izfiltrējam ārā. Tātad, ja mēs filtrējam un atmetam šo informāciju, tad kādu vēl informāciju mēs izfiltrējam?” jautā Smits. Viņš arī piemin Austrālijas pētnieka Alana Snaidera darbus, kuros tas apgalvo, ka savanta spējas latentā stāvoklī ir katrā no mums. “Savanti spēj izmantot informāciju, kas ir visu smadzenēs, bet parasti atrodas ārpus apzinātas izpratnes,” apgalvo Sidnejas Universitātes zinātnieks Snaiders. Viņš izmantoja zema līmeņa magnētisko stimulāciju, lai bloķētu to smadzeņu daļu, kas filtrē lielāko daļu uztvertās sensorās informācijas. Mērķis – ierosināt savantiem līdzīgās prasmes normālos indivīdos, ļaujot nefiltrētajai informācijai nonākt viņu apzinātajā apziņā.

Smita zinātniskais skaidrojums ir gana vienkāršs – viņa mātes smadzenes ir iekārtotas tā, ka viņas filtrs neaizkavē visu to sensoro informāciju, kuru mēs parasti ignorējam.

Grūti ieklausīties iekšējā balsī?

Zinātne atklājusi, ka smadzenes laika gaitā var augt un pārveidoties – to sauc par neiroplasticitāti –, tāpēc apmācības un treniņa ceļā teorētiski ikviens varētu attīstīt ekstrasensa prasmes. Džeraldīne Smita bērnībā tika mudināta uzticēties savai iztēlei un izmantoja meditāciju, lai attīstītu šīs prasmes. “Es domāju, ka meditācija varētu būt vārti uz daudzām intuitīvajām spējām,” uzskata Smits. “Es gribu atgādināt cilvēkiem, ka šie jūtīgie indivīdi ir resurss, kas var sniegt noteiktu labumu pasaulei, un ka mūsu iespējas ir neierobežotas. Mēs paši sev ierobežojam.”

Šajā sakarā Kristians atceras epizodi no paša dzīves. Reiz viņš gulējis gultā, kad viņu pēkšņi pārņēmusi spēcīga nojauta, ka viņa kucēns salauzīs kāju. Taču, tā kā viņu gaidīja draugs, lai dotos ceļojumā, viņš nokratījis šo nepatīkamo sajūtu un aizbraucis. Ceļā viņš uzzināja, ka kucēns tiešām salauzis kāju. “Es vairs nekad nepieļaušu šādu kļūdu. Es noteikti ieklausīšos savā iekšējā balsī,” viņš tagad saka.

Tiesa, Kristians neatzīst, ka būtu mantojis mātes spējas vai ka viņam ir attīstīta īpaša maņa, tomēr nenoliedz, ka “jau agrā bērnībā es zināju, ka mums visiem piemīt šīs spējas un mēs nedrīkstam tās noliegt vai apspiest”. Viņš vēlas, kaut viņa mātes mantojums iemācītu cilvēkiem piebremzēt, pievērst uzmanību un uzticēties savām sajūtām. “Esmu pārliecinājies, ka paaugstinātas uztveres spējas zināmā mērā ir pieejamas mums visiem, ja esam tam atvērti,” iedrošina Smits.