Dziedāt ir laime, un dziedošajiem ir stiprāka imunitāte. Kāpēc?

Liku bēdu zem akmeņa, pāri gāju dziedādama! Dziesma ir spēks, dziesmā ir spēks.

Kā teicis viens no latviešu kormūzikas dižgariem: “Kad mēs kopā dziedam, esam pavisam citādi – mēs uzticamies savam blakus dziedātājam. Mēs kopā cīnāmies par vienu un to pašu ideju. Dziesma ir liels spēks, bez tās nevar iztikt ne tauta, ne laikmeti; tā ir cilvēka labākā daļa.”

Tieši tāpēc tie, kuri šo sajūtu tieši caur dziesmu ir piedzīvojuši, vēlas to piedzīvot atkal un atkal. Un, lai gan vienlīdz liela ietekme uz cilvēka labsajūtu ir arī pasīvajai mūzikas baudīšanai, klausoties dzīvo mūziku vai ierakstus, Patiesā Dzīve nolēma izpētīt, kas notiek ar cilvēku, kad viņš pats aktīvi piedalās dziedāšanas procesā – dzied (un arī spēlē) – gan individuāli, gan kopā ar citiem cilvēkiem. Savās pārdomās aicināju dalīties topošo mūzikas terapeiti, mūzikas pedagoģi un Skaņu istabas izveidotāju Baiba Vanagu un elpošanas un veselības treneri Māri Žundu, piedāvājot arī savu – raksta autores, komunikācijas speciālistes un mūziķes, dziesmu apļu veidotājas – viedokli, kas ir apzināts pieredzē.

Klejotājnerva ievibrēšana un smadzeņu viļņi

Vilinājums dziedāt meklējams jau senatnē. Tas, ka dziedāšanu esam jau ar pienu iezīduši no mūsu senčiem, nav nekāds noslēpums. Viņi strādāja, darīja un dziedāja vienlaikus – gan priekos, gan bēdās. Nekādās skolās negāja, notis nemācījās, taču dziedāt tas netraucēja. Un ne par velti – dziedāšana palīdzēja darbus paveikt raitāk un vieglāk. Mūzikai ir īpašs iedarbības spēks un arī liela vara pār cilvēku. Kā liecina zinātne, cilvēkam dziedot, veidojas pareizās vibrācijas, jo organismā tiek iedarbināti vairāki svarīgi fizioloģiskie procesi, kas labvēlīgi ietekmē arī garīgās norises.

Jaunākie pētījumi apliecina, ka labsajūtas radīšanā dziedāšanas procesā liela nozīme ir tieši klejotājnervam, kas ir visplašāko inervāciju aptverošais nervs ar ietekmi uz dzīvībai svarīgiem orgāniem, arī diafragmu. Klejotājnervs pārvalda parasimpātisko nervu sistēmu, kas atbild par relaksāciju. Šis nervs ir vienīgais no galvas nerviem, kas aizsniedzas līdz vēderam; tas sākas pie auss, iet lejup gar kaklu un aizstiepjas līdz pat vēdera dobumam. Lūk, un dziedot šis nervs tiek ievibrēts. Kā? Dziedot elpošanas process noris daudz jaudīgāk, gluži reāli ar iekšējo muskulatūru tiek pastiprināti iedarbināta dziļā muskulatūra – diafragma, tādējādi stimulējot klejotājnervu.

Savukārt klejotājnervs iedarbina parasimpātisko nervu sistēmu, kas ir atbildīga par atpūšanos, labsajūtu, gremošanu, turklāt – uzmanību! – ne tikai fizioloģisko, bet arī informācijas sagremošanu. Un tas nav viss! Aktivizējot parasimpātisko nervu sistēmu, normalizējas asinsspiediens un sirdsdarbība, palēninās elpošana, tiek līdzsvarota iekšējo orgānu un sistēmu darbība, radot relaksāciju un emocionālo labsajūtu, stāsta Baiba Vanaga.

Dziedāšana vistiešākajā veidā ietekmē arī smadzeņu darbību, kas mērāma viļņos/frekvencēs, pēc kā nosaka, kādā stāvoklī cilvēks ir – relaksēts, aktīvi darbīgs vai stresa pārņemts. Visiem taču zināms, ka smadzenes rada elektriskus impulsus. Šos impulsus iespējams redzēt, fiksēt, analizēt, piemēram, izmantojot elektroencefalogrāfiju un funkcionālās magnētiskās rezonanses tomogrāfiju, kur impulsi tiek attēloti kā dažādu ātrumu un frekvenču viļņi.

Šo viļņu ātrumus mēra impulsos sekundē – hercos (Hz). Zinātnieki izdala piecus smadzeņu viļņu garumus: delta, teta, alfa, beta un gamma. Kā liecina pētījumi, ar dziedāšanu vai patīkamas mūzikas klausīšanos mēs šos viļņus spējam nomierināt. Mūzika spēj noskaņot smadzeņu norises uz lēnākajiem alfa un teta viļņiem. Ko tas nozīmē? To, ka mēs varam iegūt zināmu kontroli pār savu smadzeņu darbību, kā arī mainīt smadzeņu aktivitāti, mainot apziņas stāvokli. Tādējādi varam atbrīvoties no stresa un mainīt gan emocionālo, gan fizisko stāvokli, jo tie ir ciešā saāķē ar smadzeņu viļņu norisēm.

Piemēram, spēlējot kokli, smadzeņu viļņi palēninās, domas atkāpjas, mēs kļūstam rāmāki un priecīgāki. “Spēlējot instrumentu, aktīvi strādā visas smadzenes – gan labā, gan kreisā puslode. Ja vēl pieslēdz klāt dziedāšanu, smadzenēm tā ir īsta medusmaize,” saka Baiba, piebilstot, ka vēl lielāka medusmaize ir tad, ja cilvēks līdztekus dziedāšanai un spēlēšanai sāk arī kustēties. Dziedāt, spēlēt un kustēties vienlaikus – lūk, tie ir svētki smadzenēm. Protams, tas ne vienmēr un ne katram ir iespējams, tomēr smadzenēm tas ļoti patīk, jo tās saņem īpašus impulsus, līdz ar to ķermenim ir īpaša labsajūta. Šāda veida muzicēšanu var nosaukt par atjaunojošu un pašdziedinošu.

Kopdziedāšana – īpašs terapeitiskais binaurālais efekts

Kāpēc tomēr cilvēkiem ir vēlme pulcēties, lai dziedātu kopā, ja katrs, kurš prot dziedāt un spēlēt kādu mūzikas instrumentu, teorētiski var to darīt viens pats? Jo īpaši šajā laikā, kad jebkāda cilvēku pulcēšanās nav vēlama… Dziedot korī vai jebkurā citā muzikālā sastāvā, veidojas binaurāls 3D efekts, kam ir terapeitiska iedarbība. Tas nozīmē, ka ar vienu ausi cilvēks dzird vienu frekvenci, ar otru – citu frekvenci, smadzenes saņem dažādu frekvenču signālus, apstrādā un iekšēji izveido par to savu bildi. Arī tā ir iedarbošanās uz smadzeņu viļņiem.

Binaurālais efekts veidojas, kad ir dažādi skaņas herci. Šo efektu jau pirms 50 gadiem sāka pētīt Monro institūts. Tā izveidotājs bija pieredzējis ārpusķermeņa pieredzi, klausoties mūziku, kas iekļauj binaurālos ritmus. Mūsdienās ASV ir radīta īpaša tehnoloģija Hemi-sync, ar kuru mūzikā tiek iestrādāti binaurāli teta vai delta frekvencēm atbilstoši ritmi. Ar šo tehnoloģiju tiek veidota binaurālā mūzika, iestrādāti arī binaurālie ritmi, tāda kā dūkoņa, kuru var regulēt, piemēram, uz teta un delta viļņiem. Vibrācija/nobīde var būt nepilna herca amplitūdā (bet ne vairāk kā 5–10 Hz). Īpaši šīs skaņu nobīdes izbaudāmas un izjūtamas ar Tibetas skaņu bļodām – ar intonāciju, nokrāsu.

Tāpat par binaurālo efektu var dēvēt vibrāciju, kas uz cilvēku rezonē, kad apkārt dzied daudz cilvēku. “Tas, ka tu neredzi vēju, nenozīmē, ka vēja nav. Koku gali tāpat vienmēr nedaudz šūpojas, pat ja to neredzi,” paskaidro Baiba. “Līdzīgi ir ar skaņas vibrāciju – tā nav redzama, bet ir sajūtama. Vairākbalsīga dziedāšana, kas noris tev blakus, nodrošina fantastisku sajūtu. Gaiss ir ieviļņots, iekustināts, ievibrēts, līdzīgi kā putnam uzsākot lidojumu, kad spārnu kustības ievibrētais vilnis aiziet tālu. Līdztekus tam patīkamās skaņas arī harmonizē smadzenes. Dziedāšana grupā ir ļoti terapeitiska, ļoti efektīva un dziednieciska.

Pat ja visi dzied vienbalsīgi, tik un tā ir nelielas skaņas frekvences nobīdes, jo visi nedzied vienādi tīri, vienā augstumā, kādam sanāk nedaudz augstāk, kādam nedaudz zemāk. Tāpēc ir tikai loģiski, ka cilvēki grib dziedāt, apvienojoties ar citiem – koros, folkloras grupās un citos sastāvos. Arvien populārāki kļūst dziedāšanas apļi, un prieks vērot, ka tos nu jau apmeklē ne tikai sievietes, bet arī vīrieši kļuvuši atvērtāki šai dziedinošajai un dvēseliski intīmajai nodarbei. Neatkarīgi no tā, vai tas ir terapeitiskās dziedāšanas aplis profesionāla mūzikas terapeita vadībā, vai arī vienkārši dziedāšanas aplis mūzikas mīļiem, šis process ir gana dziedinošs, harmonizējošs un terapeitisks. Sevišķi stiprinoša ir muzicēšana ģimenes lokā,” zina teikt Baiba.

Mūzikas terapija der pilnīgi visiem cilvēkiem, ir pārliecināta mūzikas pedagoģe, uzskatot, ka darbs ar skaņu frekvencēm būs nākotnes medicīnas sastāvdaļa, kas palīdzēs gan profilaktiski, gan būs kā papildinājums medikamentozai ārstēšanai. Mūzikas terapija ir nozīmīgs atbalsts pēcoperāciju periodā, rehabilitācijā, neonatoloģijā (priekšlaiku dzimušiem bērniem), geriatrijā (senioriem), darbā ar autiskā spektra un UDHS (uzmanības deficīta sindroms) klientiem, kā arī vēl ļoti daudzos citos gadījumos. Bet šodienas ideālā profilakse ikdienā, varētu būt piedalīšanās dziedāšanas aplī, kas ir piemērota pilnīgi visiem cilvēkiem, jo, cik dažādi ir paši cilvēki, tik dažāda ir arī mūzika, ko katram no viņiem var piedāvāt.  

Elpojam, dziedam, dzīvojam!

Tā kā dziedāšana lielā mērā balstās tieši uz ieelpu un izelpu, tā bieži vien tiek salīdzināta ar jogu. Elpa ir visas dzīvības pamatā, ar ieelpu mēs ienākam šajā pasaulē, ar pēdējo ieelpu to atstājam. Tādēļ pareiza un efektīva elpošana ir ikviena cilvēka kvalitatīvas dzīves pamatā, un dziedāšana ir viens no iedarbīgākajiem veidiem, kā to stiprināt. Kā stāsta Māris Žunda, mums par visiem simts procentiem ir jāelpo ar degunu, kas nozīmē – degunam jābūt vaļā, brīvi elpojošam. Diemžēl gan pieaugušajiem, gan bērniem tā bieži vien ir problēma. Vēl kāds svarīgs aspekts – elpošanai jābūt sinhronai, proti, ieelpas un izelpas garumam jābūt vienādam. Laba elpošana ir tad, ja elpojam klusi – gan naktī, gan dienā. Tā ir uzskatāma atgriezeniskā saite, kas parāda, kā kopumā jūtas organisms. Elpošana ir tālvadības pults nervu sistēmai – ja tā kļūst neregulāra, tas nozīmē, ka aktivizējas simpātiskās nervu sistēmas daļa, un ilgtermiņā tas nav veselīgi. Elpošanas pamatmuskulis ir diafragma, kas ieelpojot nolaižas uz leju un izplešas uz visām pusēm. Jaundzimušajiem nemaz nevar redzēt, vai bērns elpo vai neelpo – tik harmoniski darbojas šis process. Pieaugušajiem dažādu apstākļu dēļ tas ir traucēts.

Dziedāšana ir elpošanas vingrinājums, kad mēs ventilējam plaušas. Tas ir vesels elpošanas vingrinājumu kopums, kad mijas lēnāka elpošana ar dinamiskāku. Tāds treniņš noris arī fiziskās slodzes vai pūšamo instrumentu spēles laikā, kad aktivizējas elpošana un organisms saņem pozitīvu lādiņu.

Dziedošajiem spēcīgāka imunitāte

Pētījumi liecina, ka dziedātājiem imunitāte ir spēcīgāka nekā tiem cilvēkiem, kas nedzied. Tas tāpēc, ka elpošana organismā izmaina bioķīmiskos procesus, ietekmē endokrīno sistēmu, nervu sistēmu, pat PH līmeni asinīs. Ja elpošana ir pareiza, organisms kopumā strādā daudz labāk. Pareizi elpošanas vingrinājumi nomierina prātu, tātad labāk tiekam galā ar hronisku stresu, labāk atbrīvojamies no negatīvām emocijām, satrauktām domām, elpošana uzlabo arī miega kvalitāti.  

Vienlaikus elpošanai piemīt arī attīrīšanas funkcija. Ikviens zina, ka ķermenis attīrās caur dažādiem orgāniem, izvadkanāliem, bet jāatceras taču, ka tas attīrās arī ar elpošanu. Elpojot notiek gāzu apmaiņa, elpojot no ķermeņa izvadām visu lieko un nevajadzīgo, turklāt elpošana izmasē iekšējos orgānus, veicot tādu kā pašmasāžu. Ir taču pazīstama tā sajūta, kad pēc lielas dziedāšanas šķiet, ka sāp ribas.

Elpošana ietekmē arī sirds- asinsvadu sistēmu, trenē asinsvadus, jo pie katras ieelpas asinsvadi sašaurinās, savukārt pie izelpas paplašinās, jo aktivizējas parasimpātiskā nervu sistēma. Caur apzinātu ieelpu un izelpu tiek trenēta arī sirds-asinsvadu sistēma. Ir pierādīts, ka elpošana uzlabo arī ādas kvalitāti, jo iedarbojas uz kapilāriem. Ir pat konstatēts, ka elpošana samazina iekaisuma procesus organismā.

Tāpēc pareizi elpot ir svarīgi. Seklā elpošana ar muti vai tikai ar krūškurvi, traucēta elpošana, kad cilvēks darbojoties sēc, šņāc, tā pati krākšana vai citas elpošanas problēmas var būtiski ietekmēt vispārējo fizisko un emocionālo pašsajūtu. 

Cilvēks, kuram ir enerģija, nevar būt nelaimīgs

Kas vēl dziedāšanā ir pozitīvs? Tas, ka cilvēks fokusējas uz izelpu. Dziedot izelpa vienmēr ir garāka, un tas nozīmē, ka tiek trenēta un aktivizēta parasimpātiskā nervu sistēma, jo izelpa nomierina, bet ieelpa aktivizē un rada saspringumu. Ne velti cilvēkiem stresa situācijas iesaka elpot apzināti, ilgi izpūšot gaisu. “Ir būtiski trenēt izelpu, lai tā ir garāka nekā ieelpa. Tādā veidā mēs mācāmies stabilizēt miera sajūtu. Piemēram, ieelpa ir četras sekundes, izelpa – sešas sekundes. Cilvēki, kas to uztrenē, dziedot var īpaši labi noturēt elpu. Tie, kuriem ieelpa ir garāka par izelpu, korī noteikti nevarēs dziedāt, jo nevarēs noturēt melodiju vajadzīgajā kvalitātē,” saka Māris Žunda, kurš elpošanas treniņos reizēm apmāca arī profesionālus dziedātājus. To, protams, var uztrenēt, gan veicot speciālus elpošanas vingrinājumus, gan apzināti dziedot, proti, piedomājot par to, kā noris elpošana.

Tātad nepareiza elpošana un neefektīva elpošana, kad tā nenotiek brīvi, sinhroni, ar pilnu krūti, sašaurina asinsvadus, palielina asinsspiedienu, samazina skābekļa piegādi iekšējiem orgāniem un muskuļiem, un ilgtermiņā tas var radīt veselības problēmas. Pat ja cilvēka veselības vispārējo stāvokli var raksturot kā apmierinošs, nepareiza elpošana samazina enerģiju. Māris Žunda atgādina: “Dziedāšana vienmēr rada tādu kā laimes, eiforijas izjūtu. Jo kas notiek? Dziedātāji izventilē visu veco gaisu, notiek aktīva gāzu apmaiņa, skābeklis aiziet līdz visām šūnām, tiek aktivizēta vielmaiņa, un rodas enerģija. Bet cilvēkam, kuram ir enerģija, nav iemesla būt nelaimīgam.”  

Mans ceļš līdz dziesmu aplim

Visu iepriekš teikto varu apstiprināt ar viennozīmīgu – tā ir. Jo arī es pati esmu cieši saistīta ar mūzikas pasaules un dziedāšanas burvību.

Esmu beigusi vidusskolas mūzikas novirziena klasi. Un vispār, cik sevi atceros, vienmēr un visur esmu dziedājusi. Bērnudārza ansamblī, tad skolas korī, vairākos koros – Balsis, Dzintars, Jasmīnas koris. Vidusskolas pēdējās klasēs sākās aizraujošais ceļš postfolkloras kopā Auri, kurā kopradījām un muzicējām līdz pat divtūkstošo gadu sākumam. Līdzko kaut kādu iemelsu dēļ bija lielākas pauzes, tā sāka urdīt nemiers – kaut kas nav kārtībā, gribas padziedāt.

2015. gadā beidzās manas pēdējās attiecības ar kori, un sapratu, ka man īsti nav izvēles – lai apmierinātu savu dziedāšanas vajadzību, jāsāk darboties pašai. Tā 2016. gadā no skapjaugšas paņēmu savu noputējušo kokli, kuru savulaik bija izgatavojis un man uzdāvinājis Auru dibinātājs un kokļu meistars Māris Jansons. Pamazām pašmācības ceļā to sāku spēlēt – paldies Dacei Prūsei par ierādīšanu, paldies arī īsbrīža skolotājiem Laimai Jansonei, Rudra un Ansim Jansonam.  

Tā pamazām sāku rīkot dziedāšanas vakarus – tādā veidā varēju sākt ritināt vaļā daudzu gadu garumā sakrāto pūra lādi, izdziedot gan tematiskās, gan gadskārtu ritu dziesmas. Dziedātājiem izdrukāju vārdus, lai ir ērtāk iesaistīties un var ātrāk iemācīties dziesmas. Tiesa, vēl līdz šim brīdim nav vienota viedokļa par to, vai ir labāk dziedāt, skatoties vārdus no lapas, vai vienkārši ļauties plūdumam, piemēram, dziedot tikai atkārtojumu.

Teikšu godīgi, kādreiz mani bieži vien mulsināja fakts, ka cilvēks, kurš atnācis uz dziesmu apli, pēc vairāku dziesmu nodziedāšanas kokles pavadījumā sāk žāvāties. Pašos pirmsākumos tas radīja pat satraukumu – cilvēks varbūt nejūtas labi, varbūt viņam ir garlaicīgi? Taču ar laiku sapratu, ka tā ir skaņu relaksējošā iedarbība, kas noskaņo cilvēku uz meditatīvu stāvokli. Tagad tas liekas pašsaprotami, ņemot vērā, ka mūsu senču mantojumā – dainās – koklēm bieži vien piešķirts apzīmējums Dieva kokles. Tas nozīmē, ka šai skaņai piemīt smalka un dievišķa vibrācija, kas spēj cilvēku ievest izmainītos apziņas stāvokļos.

Uz dziesmu apļiem nāk visdažādākie cilvēki – gan tādi, kas nepazīst notis, dažiem reizēm pat ir grūtības noturēt melodiju, gan tādi, kuri paši aktīvi muzicējuši vai dziedājuši, bet dažādu iemeslu dēļ viņiem vairs nav iespēju to darīt. Pēdējo gadu laikā ir izveidojies samērā stabils cilvēku loks – tiekamies vidēji reizi nedēļā, kā arī lielākos pasākumos, piemēram, vasaras saulgriežos vai atsevišķos tematiskos pasākumos, kuros dziedāšana ir tikai viens no elementiem.

Vēlme ikdienā būt vairāk kopā ar dziesmu un dziedošiem cilvēkiem ar gadiem ir pieņēmusies spēkā – tagad tā jau ir vajadzība ne tikai kopā dziedāt, bet arī kopā darīt. Tie ir kopīgi suminātie vasaras vai ziemas saulgrieži, iejušanās veļu laika sajūtās, godinot senčus, tie ir jebkuri tematiski pasākumi – vai tie būtu pirts rituāli, vai kādi citi ar dažādām nodoma īstenošanas tehnikām –, kam cauri vijas dziesma. Caur dziesmu notiek cilvēku savienošanās, savibrēšanās, pieslēgšanās konkrētajam notikumam un atslēgšanās no ārējās pasaules impulsiem. Dziedot esmu savā labākajā versijā, un, domāju, arī citiem ir līdzīgi. Kopīga dziesma ir vislabākais vienojošais elements. Un ja kādreiz nezini, kā sākt – sāc ar dziesmu! Tas atver durvis visam, kas ir šķietami svešs un nezināms.