Ilze uzdrīkstas īstenot senu sapni un sāk neparastu nodarbošanos

Ilze intervijā portālam Jauns.lv pastāstīja, ka dzimusi Rīgā, bet pēdējos 13 gadus dzīvo Limbažos. Uz mazpilsētu pārcēlās arī viņas ģimene, kā arī mamma un māsa. "Faktiski mēs visa ģimene esam Limbažos blakus viens otram."

Pirms diviem gadiem Ilze izveidoja biedrību "Improvizācijas leļļu teātra studija "ILze"". Nu viņai ir arī sava darbnīca, kur izgatavo lelles un vada radošās nodarbības bērniem un pieaugušajiem. Biedrībai ir piešķirts sabiedriskā labuma organizācijas statuss.

Ne kā zibens no skaidrām debesīm

Ilzes darbošanās ar lellēm nesākās kā zibens no skaidrām debesīm un viņa vienā mirklī nekļuva par leļļu meistari. Drīzāk tā bija sena bērnības sapņa īstenošana, jo meitenei jau bērnībā patika lelles un leļļu teātris.

"Bija viens moments, kad es iemācījos šūt ar mammas "Singer" šujmašīnu. Es uzšuvu cimdiņu un sapratu, ka man patīk teātris, lelles. Tas viss kopā kaut kā iespiedās tik cieši, cieši galvā, ka sapratu, ka man tas ļoti, ļoti patīk. Laikam visiem no bērnības nāk līdzi mazie klikšķi, sapnīši."

Ilze kā bērns apmeklēja toreizējo Rīgas Pionieru pils tautas teātra studiju (vēlāk - "Zīļuks"), kur apguva teatrālo prasmju pamatus.

Sapni par lellēm nolika malā

"Pēc tam bija periods, kad es šo domu [par leļļu teātri] biju atlikusi malā, bet, kad bērni ir mājās, tad leļļu teātris vienalga nāk līdzi, vai ne?" Ilzei ir trīs meitas Dace (31 gads), Ieva (16) un Undīne (10). "Es jums pateikšu godīgi: tagad mājās es par leļļu teātri nevaru pat ieminēties, jo visiem ir apnicis. Viņi pat neskatās ne manus video, ne ko citu."

Sākumā meitas bija priecīgas par mammas nodarbošanos, bet tad laikam nogura no tās, Ilze spriež un stāsta, ka vecākā meita Dace patlaban dzīvo Kiprā, kur darbojas ar bērniem un labprāt noskatās mammas sūtītos video par lellēm un dod kādu vērtīgu padomu.

Arī pārdevējas darbā neaizmirsa par lellēm

Jaunībā kādu laiku Ilze strādāja tirdzniecības jomā par pārdevēju, taču saprata, ka tas nav darbs, ko vēlas turpināt darīt visu mūžu. "Es strādāju tirdzniecībā par pārdevēju, arī par bārmeni. Es diezgan agri apprecējos, un kaut kā tā iegrozījās, ka māksla palika otrā plānā."

Arī, strādājot par pārdevēju, Ilzi visu laiku nepameta doma par leļļu teātri. "Es domāju, kā būtu, ja es varētu uztaisīt?"

Vīrs noticēja sievas sapnim

Kad Ilzei piedzima trešā meita Undīne, viņi daudz skatījās dažādas multenes, īpaši visai ģimenei patika “Ābolu maiss” . "Tad es sapratu, ka man vajag šo visu sākt darīt. Kuram pateicoties, tas notika? Protams, manam vīram Normundam. Viņš ir mans grāmatvedis, viņš sakārto visu tehnisko pusi, viņš raksta projektus. Es vairāk esmu radoša personība, tāpēc man grūti iespringt, uzrakstīt projektu un izdarīt citas lietas.

Vīrs mani uzmundrināja, viņš man noticēja. Tad es mājās sāku taisīt leļļu teātra tā saucamās rokas tipa lelles. Tas bija taustīšanās moments. Man leļļu izgatavošana diezgan lēni uz priekšu gāja. Man nebija informācijas, es nebiju mācījusies lelles taisīt. Biju mācījusies tikai amatniecības vidusskolā, kur vairāk bija zīmēšana.

Tālāk viss notika pa kripatiņai. Meklēju internetā visu informāciju, vīrs man pirka grāmatas krievu valodā. Tās bija par leļļu izgatavošanu padomju laikā. Es visu kā puzli saliku savā galvā, un tā man radās tehniskā pieeja."

Jaukākais burvestības mirklis

Ilzei patīk, ja lellēm ir izteiksmīgas acis un skaists apģērbs. "Tad, kad tā ir gatava, es uzvelku to uz rokas un tā sāk runāt, tad ir burvestības moments. Tad bērni sāk smaidīt, pieaugušie sāk smaidīt. Pat tad, ja viņi nesmaida, viņi izbrīnās un arī pasmaida.

Veciem cilvēkiem tas atgādina bērnību. Mammām un tētiem tas arī liekas kaut kas priecīgs. Mana misija laikam ir radīt bērniem smaidu un prieku.

Iepriecina 89 gadus vecu tantiņu

"Mēs ar lellēm esam braukuši arī uz pansionātiem." Tur kāda kundzīte pat apraudājās. Es vaicāju, vai viņai nepatika izrāde. Viņa atbildēja: "Nē, patika, patika.""

Ilze secināja, ka arī vecus ļaudis var labi uzrunāt un iepriecināt ar šādām lellēm. "Iedomājieties, tur guļ tantiņa, kurai ir 89 gadi un kura neceļas. Es pienāku viņai klāt ar zaķi, viņa sāk smaidīt un glāsta zaķi. Tas taču ir jauki!"

Ilzei bija radusies doma par pirmo izrādi. Viņa pati sarakstīja scenāriju. "Sirds bija ielikta, visa ģimene bija iesaistīta. Pati izdomāju, kā skatuvi un dekorācijas uztaisīt. Tas bija mans projektiņš. Tad palēnām sākām braukt uz bērnudārziem, lai saprastu, vai mēs darām to, kas mums sanāk. Pamazītēm, pamazītēm es iekļāvos leļļu teātra darbībā."

Izgatavo raganiņu Martu

Paralēli darbam leļļu teātrī Ilzei patīk izgatavot lelles arī citiem cilvēkiem, kas tās pasūta. Piemēram, kāda ģimene pasūtīja īpašu raganiņu – dekoratīvo, nevis leļļu teātra lelli.

"Kad es taisu lelli, man vajag saprast , kur un pie kā viņa būs. Es aizbraucu pie viņiem uz mājām, paskatījos, kur tā sēdēs, izdomāju, kā to sauks, uzzīmēju to. Pasūtītāji gaidīja un zvanīja, kad būs gatava. Tagad viņiem ir ļoti smuka raganiņa Marta." Savukārt kādam Tukuma puses ābolu audzētajam izgatavots īpašs rūķis.

Leļļu meistare arī restaurē rotaļlietas. Piemēram, kādam ir ļoti mīļa lelle no bērnības padomju laikos, bet suns ir sagrauzis lellei aci vai kāju. "Tad es tās restaurēju."

Kad turēja rokās Kikī, sirds gavilēja

Pirmā Ilzes un māsas Mārītes uzstāšanās kopā ar mājās izgatavotām lellēm bija Latvijas simtgades svinībās Limbažos, kur viņas sumināja dzimteni jubilejā.

Viņa kopā ar māsu un lellēm piedalījās arī "Postivus" festivālā, kur kā pirāti darbojās ar bērniem. Komanda brauc arī uz dzimšanas dienas ballītēm, ļaujot bērniem darboties ar lellēm. "Bērniem patīk. Īstenībā viņiem ļoti patīk."

Spēcīgu pārdzīvojumu Ilze izjuta, kad sāka sadarboties ar "Čučumuižas" pārstāvjiem Kristīni Dinu Bitēnu un Atvaru Sirmo. "Kad es 90.gados redzēju viņu raidījumā rūķīti Kikī, es domāju: "Vai, cik forši būtu, ja es kādreiz varētu pamēģināt strādāt ar viņiem kopā!" Ziniet, kad es tagad turēju rokās Kikī, mana sirds pilnīgi gavilēja! Man bija tāds prieks, laime, ka es Kikī rūķīti rokās turēju!"

Brīnumainā veidā atdzīvina lelles

Ilze norādīja, ka viņa nesarunājas ar darbnīcā esošajām lellēm un neuzskata tās par dzīvām. "Nē, man tās ir lelles. Bet, kad es uzvelku tās uz rokas, man pilnīgi izmainās balss. Es it kā atdzīvinu tās."

Turklāt interesanti, ka ar katru lelli Ilze runā citādā balsī. Piemēram, mīlīgā ezīša balsij ir pilnīgi cita noskaņa nekā viltīgajam lapsam. "Dažas balsis esmu māsai uzdāvinājusi." Mārītei labāk padodas runāt kā vardei, žurciņai. "Mēs esam sadalījušas lelles, kura kuru spēlē."

Māsa baksta, lai Ilze pieturas pie plāna

"Ir izrādes, kad man sajūk teksts un mēs improvizējam. Man ir improvizācijas teātris, jo es nevaru iemācīties no galvas garu lugu. Es izeju uz improvizāciju. Mums katra uzstāšanās ir atšķirīga, un bieži māsa man baksta ar elkoni un čukst: "Ko tu runā! Vajag turēties vismaz pie plāna punktiem."

Aktrisēm ir ļoti svarīga bērnu reakcija. "Mēs klausāmies reakciju, jo bērnus neredzam - esam aiz skatuves, "širmīša". Ļoti atšķiras bērnu reakcija 3 gadu vecumā un 5 gadu vecumā. Mēs esam spēlējušas arī pavisam maziem zirnīšiem, divgadniekiem. Tur vispār mēs varējām nerunāt, jo bija tikai ovācijas. Kad viņi ierauga spārītes, visi sajūsmā spiedz."

Nolaidās rokas

Kopumā Ilze ir apmierināta, ka pirms vairākiem gadiem nolēma pievērsties lellēm un teātrim. Tā kā viņai mājās jārūpējas par ģimeni, lellēm nesanāk veltīt tik daudz laika, cik gribētos. "Vajadzētu vairāk laika atlicināt, lai darbotos ar lellēm. Vīrs jautā: "Kad tu uztaisīsi kādu jaunu lelli?" Es atbildu: "Pagaidi, man vēl vecās stāv un nav visas nospēlētas.""

Ilze savu darbošanos ar lellēm sāka neilgi pirms Covid-19 pandēmijas, un viņa neslēpa, ka dažādie ierobežojumi būtiski ietekmēja viņas darbu. "Protams. Es sēdēju darbnīcā un domāju: viss, jāklapē ciet tā bodīte, jācep kūkas, jo man arī patīk cept kūkas. Nolaidās rokas.

Pasakas ar lelles piedalīšanos

Bet tad es "Facebook" ieraudzīju, ka Raitis Zapackis lasa pasakas. Sapratu, ka būtu forši, ja viņam blakus būtu kāda mana lelle." Ilze uzrakstīja Raitim, kurš izrādījās ļoti atsaucīgs un priecīgs par sadarbības piedāvājumu.

"Viņš atbrauca pie manis uz Limbažiem, mēs ierakstījām pasaku "Ezītis miglā"."Pasaku var noskatīties gan "Facebook", gan "YouTube" vietnēs. Arī Ziemassvētkiem sagatavota īpaša pasaka. Šī mūsu sadarbība ar Raiti Zapacki perspektīvā izskatās ļoti daudzsološa, un mēs jau esam sākuši plānot vairākus interesantus kopīgus projektus."

Neļāva sev nolaist rokas

Tas bija veids, kā Ilze neļāva sev nolaist rokas un pamest iesākto darbošanos. Kad noteikumi atļāva, leļļu teātra komanda braukāja apkārt un rādīja bērniem izrādes svaigā gaisā. "Godīgi sakot, pandēmija diezgan mūs ietekmēja."

"Es esmu cilvēks, kuram vajadzīgi bērnu smiekli, sajūsma, spiedzieni, enerģijas apmaiņa. Man ļoti tā pietrūkst." Viņa pieļauj, ka arī bērniem tas vajadzīgs, un saredz atšķirību tajā, vai bērni skatās pasakas ierakstu kādā ekrānā vai klātienē.

Pandēmija ierobežo iespējas nopelnīt

Kad jautāju Ilzei, vai leļļu darbnīca un studija ir finansiāli izdevīgs projekts vai tomēr vaļasprieks, viņa sacīja: "Algu tur man neviens nemaksā, bet Limbažu pašvaldība mūs ļoti atbalsta, jo īpaši ilggadējā novada kultūras jomas vadītāja Mārīte Saulīte, ārkārtīgi gaišs cilvēks un patiesi inteliģenta personība. Nav tā, ka pašvaldība mūs uztur, vienkārši - mēs rakstījām projektus, viņi mūs atbalstīja.

Principā ar to var arī nopelnīt, jo Latvijā ir leļļu teātri, kas braukā pa bērnudārziem, pasākumiem un pelna ar to naudu. Tomēr pārvērst to par tīru biznesa pasākumu mani neinteresē." Diemžēl pandēmijas laikā ir dažādi ierobežojumi šādām aktivitātēm.

"Zoomā" zūd maģija

Patlaban lielākā daļa finansiālās atbildības par ģimenes uzturēšanu ir uz vīra Normunda pleciem, jo saistībā ar aizliegumiem un ierobežojumiem leļļu meistarei un aktrisei neizdodas tik raiti attīstīties. Protams, var veidot izrādes "Zoomā", ierakstīt tās, tirgot biļetes, "Bet tur zūd visa maģija, burvestība."

Lai gan mūsdienu bērni ir pieraduši pie dažādām aktivitātēm ekrānos, tomēr Ilzei ir grūti pieņemt, ka viss notiek telefonos un datoros. "Man gribas, lai būtu arī kaut kāda saikne." Tāpēc viņa ļoti cer, ka dzīve atgriezīsies normālās sliedēs un bērni varēs klātienē doties uz leļļu teātra izrādēm.

Aizrauj līdzi visu ģimeni

Ilze ar savu nodarbošanos aizrāvusi ne tikai māsu Mārīti, bet arī mammu Vairu. Iespējams, tieši no mammas Ilze aizguvusi balss mainīšanas talantu. Lai gan mammas darbs nebija saistīts ar mākslu un lellēm, viņa ļāva un iedrošināja bērnus darboties pašiem. Kad Ilze vai Mārīte, kas pamatā strādā par medmāsu, netiek uz kādu izrādi, mamma labprāt iesaistās.

Sākumā māsa neesot bijusi sajūsmā par Ilzes aizraušanos, bet tagad viņa esot labākā saspēles partnere, kādu var vēlēties. Savukārt vīrs Normunds ir pirmais kritiķis. "Viņš mani vienmēr paslavē un darbojas kā preses sekretārs."

Ilze labprāt arī uzklausa draugu ieteikumus par topošajām lellēm.  Viņai ir dažas lelles, kas jau ir izgatavotas, bet vēl nav izdevies sajust un piešķirt tām konkrētu raksturu. Kopumā leļļu izgatavošana ir ļoti radošs process, leļļu meistare atzina.