Sievietes spiegu dienestā. Viņu vidū - latviešu emigranta Pētera Zirņa meita Melita

Pavedinātāja pēc pārliecības

Eksotiskās dejotājas Matas Hari karjeras pavērsiens kļuva viņai liktenīgs un vēl joprojām palīdz uzturēt mītu par femme fatale.

Margarēta Ģertrūde Zelle (1876–1917) piedzima Nīderlandē. Jau paguvusi iepazīties ar dzīves īstenību, koķete izlasīja sludinājumu, ka Indonēzijā dzīvojošais kapteinis Rūdolfs Makleods meklē sievu, uz to atbildēja un 18 gadu vecumā kļuva par divreiz vecāka vīra sievu. Laulība ļāva iekļauties augstākajā sabiedrībā, rūpes par bērniem – piemirst vīra alkoholiķa sitienus, kā arī holandiešu kolonijās tik ierasto praksi – atklātu mīļākās uzturēšanu. Margarēta nepalika parādā – par viņas mīļāko kļuva kāds virsnieks –, bet uz mājām rakstīja, ka pieņēmusi Matas Hari vārdu, kas vietējo valodā nozīmējot sauli. 1899. gadā abi bērni smagi saslima – tikai meita izķepurojās, un 1902. gadā ģimene atgriezās Nīderlandē. Drīz Mata pārcēlās uz Parīzi – kā lēdija Makleoda viņa uzstājās cirkā, bet jau 1904. gadā kļuva slavena kā eksotisko deju dejotāja.

Hari sacerēja leģendas par sevi (dzimusi indiešu templī, deju apguvusi no priesterienēm) un nodarbojās ar karjeras PR – fotogrāfijas demonstrē, ka uzstājoties viņa atbrīvojusies no teju visām drēbēm un ķermeni sedz vienīgi simbolisks krūšturis, rokassprādzes un matu aksesuāri. Komplektā ar pārdrošām dejām tas Matu Hari padarīja par slavenību, kuru pielūdza Berlīnē, Vīnē, Madridē... Pavedinātāja pēc pārliecības – tā viņu raksturoja daudzie mīļākie, kas nāca no politikas un militāristu rindām.

Sapratusi, ka viņas dejas zvaigzne sāk dzist, Mata Hari sāka jaunu karjeru. Pirmā pasaules kara laikā spiedze varēja brīvi pārvietoties pa Eiropu, bet 1917. gadā franči viņu apsūdzēja sadarbībā ar vāciešiem. Stāsta romantizēšanas labad jāmin, ka vaina jāuzņemas Amoram. Iepazinusies ar 23 gadus veco Francijā strādājošo krievu pilotu Vadimu Maslovu, ko Mata nodēvēja par savas dzīves mīlestību un kurš 1916. gadā pēc ievainojumiem zaudēja redzi, viņa bija ar mieru uz visu, lai tikai varētu rūpēties par mīļoto, tāpēc piekrita ultimātam kļūt par spiedzi Francijas labā. Taču Matas popularitāti saviem mērķiem gribēja izmantot arī citas valstis.

1917. gada 15. oktobrī, atteikusies aizklāt acis un pametusi gaisa skūpstu, viņa saļima zem 12 karavīru raidīto šāvienu lietus. Sievietes ķermenis nonāca medicīnas studentu rokās, galva – Anatomijas muzejā Parīzē, taču 2000. gadā atklājās, ka tā, iespējams, jau pusgadsimtu ir pazudusi.

Daudzi uzskata, ka Hari spiedzes loma ir pārspīlēta un viņa kļuvusi par upurjēru Francijas neveiksmīgajos manevros. Līdz pat 2017. gadam Matas Hari prāvas visas 1275 lapas bija noslepenotas, viņai veltīta telpa Leivārdenas pilsētas slavenāko iedzīvotāju muzejā, un viņa iedvesmojusi vairāku filmu scenārijus.

Pirmo uzņēma 1927. gadā, daudz slavenāka ir 1931. gada melodrāma ar Grētu Garbo titullomā. Skandalozajos Adriāna tērpos viņa izdzīvo sirdi plosošu stāstu, ko pavadīja nikni cenzoru iebildumi un milzu komerciāli panākumi. Hari tēlā iejutušās arī Žanna Moro (1964) un Silvija Kristela (1985), bet 1967. gada filmā Kazino Royale viena no varonēm ir Mata Bonda – Matas Hari un Džeimsa Bonda meita!

Poļu skaistule

Bērnībā Marija Kristīna Janīna Skarbeka, kuru pasaule iepazina kā Kristīni Grenvilu (1908–1952), izturējās kā pašpuika un tēva stallī iepazinās ar Andžeju Koverski, kurš kļuva par viņas dzīves liktenīgo vīrieti.

Vīlusies pirmajā laulībā, viņa jāvārdu teica ekscentriskajam Jeržijam Gizickam, kurš strādāja diplomātiskajā dienestā un saņēma nosūtījumu uz Etiopiju. No turienes pāris devās uz Londonu, kur Kristīne nonāca spiegu dienestā – viņas darbs bija cauri Polijai nogādāt ziņojumus, kas paredzēti sabiedrotajiem. Tam pievienojās citi uzdevumi, ko Grenvila bieži izpildīja kopā ar Andžeju – viņš, neskatoties uz medību traumas dēļ zaudētu daļu kājas, turpināja strādāt spiegu dienestā.

Kara laikā viņa gan bēgusi no lodēm, gan apvārdojusi nacistu karavīrus un pat viņu suņus. Grenvilas talantus novērtēja arī Vinstons Čērčils, poļu skaistuli iekļaudams savā personīgajā spiegošanas vienībā. Pēc kara ieguvusi Lielbritānijas pilsonību, viņa nonāca neapskaužamā situācijā: dzimtenē atgriezties nevarēja, naudas nebija, toties lepnuma pārpārēm, lai to lūgtu britiem, tāpēc, lai arī saņēmusi augstus apbalvojumus, viņa sāka strādāt par pārdevēju, vēlāk kuģa oficianti...

Par Grenvilu sarakstītas četras biogrāfijas, viņa ir Vesperas Lindas prototips Jana Fleminga pirmajā grāmatā Casino “Royale”, bet grāmatā No Krievijas ar mīlestību viņas vaibstus ieguvusi Tatjana Romanova. Glamūrīgās britu spiedzes dzīvi pārtrauca greizsirdība – lētā Londonas viesnīcā viņu nogalēja izbijis mīļākais. Kad 1988. gadā nomira Koverskis, viņa pelnus apglabāja blakus Kristīnei, kura kādreiz tika dēvēta par absolūti bezbailīgu.

Klibā lēdija

Amerikā sāktās franču, vācu un itāļu valodas, kā arī ekonomikas studijas Virdžīnija Hola (1906–1982) vēlējās pabeigt Eiropā un 1931. gadā nonāca Varšavā.

Viņa sāka strādāt Amerikas vēstniecībā, tad pārcēlās uz Turciju, kur medībās sevi sakropļoja, sašaujot kāju, ko vajadzēja daļēji amputēt. Neraugoties uz defektu, viņa turpināja strādāt – arī Venēcijā un Tallinā, bet sievietes vēlmi kļūt par diplomāti noraidīja dzimuma aizspriedumu dēļ. Sākoties Otrajam pasaules karam, viņa kļuva par ātrās palīdzības šoferi, bet kāds gadījums Holu saveda kopā ar britu spiegiem.

Kara laikā briti uz Franciju nosūtīja 42 spiedzes, no kurām izdzīvoja 26, un Virdžīnija bija viņu vidū. Savervējusi Lionas šikākā bordeļa īpašnieci, viņa uzzināja armijas vīru slepenās sarunas, vadīja aģentu tīklu un glāba tos, kurus gaidīja droša nāve. Vācieši Holu dēvēja par klibo lēdiju un bija pārliecināti, ka viņa ir visbīstamākā no sabiedroto spiegiem. Hola arī noorganizēja 12 cilvēku izbēgšanu no cietuma, pati pāri Pirenejiem aizbēga uz Spāniju, divās dienās kājām (!) pārvarot apmēram 50 jūdzes, un, dienējot Francijā, iemīlējās astoņus gadus jaunākajā, sešas collas īsākajā leitnantā Polā Gastonā Golo, kurš kļuva par viņas vīru.

Hola saņēmusi augstus ASV, Lielbritānijas un Francijas apbalvojumus, bet par savu darbu neatstāja nekādas liecības. Viņa bija pirmā sieviete, ko noalgoja nesen dibinātais CIP, taču, kā atzinās kāds kolēģis, Holas īstā vieta bija karā, ne pie galda lielā birokrātijas aparātā. Par viņas dzīvi sarakstītas vairākas grāmatas un uzņemta mākslas filma "A Call to Spy" (2019).

Sarkanmatainā modele

Volgogradas VDK virsnieka meita Anna (1982) 2001. gadā apprecējās ar Aleksu Čepmenu, ieguva viņa uzvārdu un Lielbritānijas pilsonību, bet tad nogruntējās Ņujorkā.

Modeles darbs atvēra daudzas durvis, un gadiem ilgi viņa Maskavai nodeva dažādu informāciju par ASV plāniem. 2010. gada 27. jūnijā Annu ar vēl deviņiem citiem cilvēkiem arestēja par aizdomām par spiegošanu Krievijas labā un 8. jūlijā cietumnieku apmaiņas programmas ietvaros deportēja uz Krieviju.

Viņa visā atzinās un skandālu izmantoja savā labā – Krievijā pret Čepmenu izturas kā pret slavenību, viņa pat saņēmusi apbalvojumu par spiegošanu un vadījusi TV raidījumu Pasaules noslēpumi, kā arī rotājusi glancēto žurnālu vākus.

Kubas spiedze

Anas Montesas (1957) dzīve par spiegošanu Kubas valdības vārdā šobrīd rit cietumā – viņu izlaidīs 2023. gada 8. janvārī.

Dzimusi ASV armijas ārsta ģimene, pēc starptautisko attiecību studijām astoņdesmito gadu vidū Ana sāka strādāt ASV slepenajā dienestā, kur jau drīz tika uzskatīta par eksperti visā, kas saistās ar Kubu, bet viņas brālis un māsa kļuva par FIB aģentiem. Montesai bija pieeja valdības noslēpumiem, viņai bija izcila fotogrāfiskā atmiņa, un pat pēc tam, kad Anu pieķēra pirmoreiz, viņa izturēja poligrāfa testu. FIB aģenti gan neatmeta cerības, un sekoja 25 gadus ilgs cietumsods.

Īpaši bīstamā noziedzniece

Britu spiegu dienestā savu vārdu ierakstījusi kā pirmā musulmane un indiete, Nūra Inaijata Hāna (1914–1944) Sorbonā studēja bērnu psiholoģiju un Parīzes Universitātē mūziku un rakstīja bērnu žurnāliem.

Sākoties Otrajam pasaules karam, Gandija ideju piekritēja kopā ar brāli pievienojās spēkiem, kuru mērķis bija nacistu tirānijas gals. Nūras priekšnieki novērtēja par Madlēnu dēvētās spiedzes talantus, diemžēl kāda francūziete atklāja Hānas identitāti. Viņas arests ilga vairāk nekā gadu, no kuriem 10 mēnešus sieviete pavadīja saslēgta ķēdēs. Tomēr viņa pamanījās divreiz bēgt no cietuma un, par spīti spīdzināšanai, nacistiem neko neatklāja.

Dahavas koncentrācijas nometnē par īpaši bīstamu noziedznieci atzītās spiedzes pēdējais izteiktais vārds bija: “Liberté!” Jau pēc nāves briti viņai piešķīra Džordža krustu, bet dramatiskais dzīvesstāsts atklāts grāmatās, lugā, TV projektos, viņai veltīti dzejoļi, un Šrabani Basu grāmata Spiegu princese: Nūras Inaijatas Hānas dzīve gaida savu režisoru lielā ekrāna stāstam.

Spiedze idejas vārdā

Latviešu emigranta Pētera Zirņa meita Melita Stedmena Norvuda (1912–2005) uzauga, klausoties Ļeņina un Trocka idejas.

Pieaugusi viņa sāka strādāt šķietami necilu darbu, kas izrādījās aizsegs britu atomieroču programmai. Simpātijas pret komunistiem Melita bija mantojusi gēnu līmenī, un viņa pievienojās Lielbritānijas komunistiskajai partijai, kas 1937. gadā viņu saveda ar VDK vīriem.

Arī Norvudas vīrs bija pārliecināts komunists, taču viņš uzsvēra, ka nav zinājis par sievas spiegošanu – bez materiālas atlīdzības, bet idejas vārdā viņa krieviem nodeva informāciju, kas varētu palīdzēt uzlabot viņu atomieročus.

Pieķerta nodevībā, viņa, atsaucoties uz slikto atmiņu, nenodeva savus sadarbības partnerus, taču ilgajos gados – līdz pat 1965. gadam – sastrādātais Melitu ļāva dēvēt par visnozīmīgāko britu spiedzi VDK vēsturē. Tikai sievietes mūža nogalē par šo viņas karjeru uzzināja meita un kaimiņi, bet 2018. gadā pirmizrādi piedzīvoja filma Sarkanā Džoana, kurā Norvudas lomu izdzīvo Džūdija Denča.

Aukstā kara upuri

1953. gada 29. martā Eteli un Jūliusu Rozenbergus atzina par vainīgiem spiegošanā – viņi bija nodevuši noslēpumus par kodolieročiem ASV lielākajam pretiniekam PSRS.

Krievu emigrantu tirgotāju dēls Jūliuss bija ASV Jauno komunistu līgas līderis, un tur viņš iepazinās ar Eteli (1915). Viņa kaldināja sapni par dziedātājas un aktrises karjeru, strādāja par sekretāri un kļuva par divu dēlu māti. Pēc Otrā pasaules kara beigām Rozenbergs palika bez darba, jo atklājās ASV armijas sakaru nodaļas darbinieka saistība ar komunistiem – viņš PSRS labā strādājis jau kopš 1938. gada, spiegošanā tika iesaistīta arī Etele, kuras brālis Deivids bija armijas virsnieks Losalamosas poligonā – tur radīja t. s. Manhenetas projektu. Jūliusu pieķēra 1950. gadā, tāpat arī viņa sievu, svaini un viņa sievu, kā arī vēl trīs vīriešus.

Rozenbergi atteicās atzīt savu vainu, uzsverot, ka ir makartisma un antisemītisma upuri, tomēr pierādījumu pietika. Prāva iemantoja milzīgu sabiedrības uzmanību – daļa aizstāvēja Rozenbergus, daļa uzskatīja, ka vainīgie jāsoda, un 1953. gada 5. aprīlī tiesa abiem piesprieda nāvessodu. Sodu nemīkstināja arī tas, ka abu puikas bija tikai sešus un 10 gadus veci.

ASV valdības virzienā plūda kritika, un ar lūgumu sodu neizpildīt vērsās arī Alberts Einšteins, Žans Kokto, Pablo Pikaso, Frīda Kālo un Djego Rivjera, kā arī Romas pāvests, Rietumeiropas lielajās pilsētās notika demonstrācijas, Žans Pols Sarts apgalvoja, ka notiekošais ir legāla linčošana, un netrūka salīdzinājumu ar Dreifūsa lietu (1894. gadā antisemītiski aizspriedumi un pieņēmumi bija iemesls, kāpēc nosodīja Alfrēdu Dreifūsu; Romāna Polaņska filma Virsnieks un spiegs atklāj šos notikumus).

Sabiedrības noskaņojuma dēļ Harijs Trūmens atteicās apstiprināt tiesas lēmumu, ko parakstīja nākamais ASV prezidents Dvaits Eizenhauers – viņaprāt, divu cilvēku nogalēšana ir skumja, taču kodolieroču noslēpumu izpaušana – pārāk bīstama. 1953. gada 19. jūnijā Sinsingas cietumā abi sēdās uz elektriskā krēsla, bet Rozenbergu bēres Ņujorkas ebreju kapsētā apmeklēja ap 500 cilvēku, apmēram 10 tūkstoši stāvējuši pie kapsētas.

Maikls un Roberts gadiem ilgi cīnījās pierādīt vecāku nevainību – viņi sarakstījuši divas grāmatas, Maikla meita 2004. gadā uzņēma dokumentālo filmu –, un Eteles 100. dzimšanas dienā Ņujorkas pilsētas padome atzina, ka vadība viņu notiesājusi nepamatoti. Kad 2008. gadā atslepenoja ASV Nacionālā arhīva dokumentus, atklājās, ka viņa nav bijusi tieši saistīta ar noziegumiem, kuros sievieti apvainoja, turklāt ar atzīšanos klajā jau bija nācis viņas brālis Deivids. Vīrietis atzina, ka par labu savai nākotnei mainījis liecību, lai no aizdomām atbrīvotu savu sievu, taču nenojautis, kā viss izvērtīsies.

Rozenbergi ir vienīgie ASV civiliedzīvotāji, kurus Aukstā kara laikā notiesāja par spiegošanu, un viņu traģiskais stāsts kļuvis par ierosmi gan grāmatām, gan filmām. Miniseriālā Eņģeļi Amerikā (2003) Eteles lomā iejutusies Merila Strīpa.

Melnā Venera

Džeza laikmeta zvaigzne un biseksuālā dejotāja Žozefīne Beikere (1906–1975) savu popularitāti izmantoja, Otrā pasaules kara laikā darbodamās Pretošanās kustības labā.

Frīdas Džozefīnes Makdonaldes dzīve aizsākās Sentlūisā, ASV. Melnādainās sievietes un baltādainā vodeviļas mūziķa (dzimšanas apliecībā viņa vārds, protams, neparādās) meitas bērnība pagāja nabadzībā, un viņas vienīgais prieks bija muzicēšana. Astoņu gadu vecumā sākusi darba gaitas, vēlākā dejotāja uz savas ādas izjuta Sentlūisas balto ģimeņu nežēlību, 12 gadu vecumā pameta skolu, 13 gadu vecumā sāka strādāt par oficianti un iepazinās ar pirmo vīru.

Pēc šķiršanās viņa drīz kļuva par Billija Beikera kundzi, taču, aizbēgusi līdzi ceļojošiem aktieriem, nonāca Ņujorkā. Vīra uzvārdu viņa paturēja un izmantoja visas iespējas, ko sniedza Hārlemas renesanse – Beikere kļuva par vislabāk apmaksāto vodeviļas koristi, bet 19 gadu vecumā devās uz Parīzi, kur šovā La Revue Nègre kļuva par sensāciju. Tur tika likti pamati leģendai par teju kailo eksotisko deju dejotāju, kuras slavenākais “apģērbs” ir knapi svārciņi ar mākslīgiem banāniem, pērļu virtene, stilizēts krūšturis, sandales un rokassprādzes.

Džeza laikmeta simbols, Melnā Venera, Melnā pērle, Bronzas Venera, Kreolu dieviete – Beikerei bija vairākas iesaukas, taču viņu pielūdza Eiropā, ne Amerikā, kur valdīja neiznīdējami stereotipi. 1927. gadā viņa kļuva par pirmo afroamerikānieti, kas nospēlēja galveno lomu filmā (Tropu sirēnas kases panākumus veicināja Beikeres tūre pa Eiropu), Parīzes bāros dzēra ar Ernestu Hemingveju (“sensacionālākā sieviete, kāda jebkad redzēta”) un Pablo Pikaso, kurš zīmēja viņas portretus.

Otrā pasaules kara laikā nu jau Francijas pilsone Žozefīne Beikere kļuva par kurjeri. Starp viņas nošu lapām ielikti vai apakšveļā ieslēpti bija ar neredzamu tinti rakstīti ziņojumi, kas atklāja nacistu plānus, par kuriem viņa uzzināja neskaitāmajās ballītēs, ko apmeklēja vai visas Eiropas ministrijās un vēstniecībās, arī franču kolonijās Ziemeļāfrikā. Pēc kara Beikere saņēma Francijas militāros apbalvojumus un kļuva par vienu no cilvēktiesību kustības skaļākajām balsīm. Viņa atteicās piedalīties pasākumos, kuru apmeklētājus dalīja pēc ādas krāsas, saņēma draudus no kukluksklana, bet pēc Mārtina Lutera Kinga slepkavības atteicās stāties viņa vietā, jo “bērni ir pārāk jauni, lai zaudētu māti”.

Četras reizes šķīrusies un adoptējusi 12 bērnus (“varavīksnes cilti”, jo teju katrs nāca no savas valsts), mūža otrajā pusē viņa turpināja aktīvi koncertēt. Apgalvojumu “visi mani aizmirsuši” apgāza stāvovācijas, kas pavadīja Beikeres uzstāšanos Ņujorkas Kārnegīholā un Londonas Palladium. Viņa apglabāta Monako. Beikeres tēlā uz skatuves iejutusies Daiena Rosa, par viņu iestudēts mūzikls un uzņemta biogrāfiska filma, un viņa atstājusi milzu ietekmi uz Bejonsē karjeru.

Baltā pele

Jaunzēlandes galvaspilsētā Velingtonā dzimušās Nensijas Veikas (1912–2011) bērnība pagāja trūkumā, taču, sasniegusi 16 gadu vecumu, viņa aizbēga no mājām.

Ņujorkā un Londonā apguvusi žurnālistikas pamatus, trīsdesmitajos gados amerikāņu mediju magnāta Viljama Rendolfa Hērsta izdevumos Nensija rakstīja par notikumiem Eiropā. Ar Anrī Edmondu Fioku viņa iepazinās 1937. gadā, 1939. gadā apprecējās, tā piepildot sapni par iekļūšanu augstākajā sabiedrībā, un apmetās uz dzīvi Marseļā. Kad Francijā ienāca nacisti, Veika bija ātrās palīdzības šofere, bet tad pievienojās Pretošanās kustībai. Par balto peli dēvētā Veika uz neitrālo Spāniju izveda cilvēkus, kuriem draudēja briesmas, un apgādāja pretošanās kustību ar ieročiem. Viņa neesot taupījusi nacistu dzīvības, un runā, ka reiz kailām rokām nogalinājusi kādu kareivi, lai tikai viņš nesaceļ trauksmi. Gestapo centieni sievieti notvert nepiepildījās – nelīdzēja pat solītie pieci miljoni franku par viņas galvu.

Veika kļuva par visvairāk apbalvoto sievieti Otrajā pasaules karā (Džordža medaļa Lielbritānijā, ASV Brīvības medaļa, apbalvojumi Austrālijā un Jaunzēlandē), bet pēc kara atklāja, ka Fioku nomocījuši nacisti, strādāja britu inteliģences departamentā un vairākas reizes kandidēja vēlēšanās Austrālijā. 1957. gadā viņa apprecējās ar virsnieku Džonu Forvardu, 1985. gadā publicēja autobiogrāfiju Baltā pele, bet pēc vīra nāves pārdeva medaļas, jo “nav jēgas tās paturēt, visticamāk, es nonākšu ellē, un tās tur izkusīs”. Mūža nogalē viņa apmetās Londonas Stafford Hotel, kur kara laikā bija britu un amerikāņu karavīru klubs. Pēc nāves viņas pelnus izkaisīja Francijas vidienē – netālu no vietas, kur viņa bija nonāvējusi nacistu sargu.

Pirmā grāmata par Nensijas piedzīvojumiem izdota jau 1956. gadā (1987. gadā tā kļuva par pamatu TV seriālam, kurā viņa nospēlēja epizodisku lomu un niknojās, jo astoņas stundas par pretošanās kustību bija reducētas līdz četrām stundām mīlasstāsta). 2001. un 2011. gadā izdotas vēl divas biogrāfijas, un uzskata, ka grāmata – arī filma – Šarlote Greja (2011, Keita Blānšeta galvenajā lomā) – atklāj Veikas piedzīvoto. Uzņemti vēl daži kino un TV projekti par sievieti, kuras portrets noraugās uz Nacionālās portretu galerijas Londonā apmeklētājiem.

Nensija Veika 1945 gads 25.KY9NHD.jpg
Nensija Veika, 1945. gads.

Nensija_10.5879819b vai Nensija_29.00330851
Keita Blānšeta Nensijas Veikas lomā filmā Šarlote Greja.