Mamma mani pameta pirms 13. dzimšanas dienas. Biju zaglēns, kuru kāda ģimene tomēr pieņēma
“Nebiju gājusi skolā, mēs burtiski dzīvojām uz ielas, dažkārt pat vairākas dienas nebija ēdamā, mēs smirdējām, jo nebija iespēju nomazgāties utt. Bijām bomži, kā tagad moderni saka,” noskatoties Labklājības ministrijas rīkotās kampaņas “Es gribu savas mājas!” atklāšanas pasākumu, pieredzē dalās “Mammamuntetiem.lv” redaktore Sigita Āboltiņa. Viņa priecājas, ka vēlāk atradās kāda ģimene, kas uzņēmās par viņu rūpes, un tiem, kuri apsver domu pieņem bērnu savā ģimenē, uzsver: ja tiešām gribat dot mājas bārenim, tad tikai ar stingru apņemšanos, ka pat vislielāko grūtību gadījumā jūs šo bērnu neatdosiet atpakaļ iestādei, no kuras paņēmāt.
Pirms dažām dienām ar interesi noskatījos Labklājības ministrijas rīkotās kampaņas “Es gribu savas mājas!” atklāšanas pasākumu tiešsaistē un, kā vienmēr, manī uzjundīja divējādas sajūtas: no vienas puses, es tiešām vienmēr priecājos, kad tiek aktualizēta tēma no sērijas “iedod mājas bārenim”, bet, no otras puses, gribas arī kliegt – mīļie cilvēki, nespēlējieties ar šo bērnu likteņiem! Lielākoties viņi ir piedzīvojuši daudz tādu šausmu, par kurām jūs pat iedomāties nespējat. Tāpēc, ja tiešām gribat dot mājas bārenim, tad tikai ar stingru apņemšanos, ka pat vislielāko grūtību gadījumā jūs šo bērnu neatdosiet atpakaļ iestādei, no kuras paņēmāt. Ka jūs viņu NEPAMETĪSIET!
Pamests bērns nezina, ko nozīmē mīļa vakara buča
Zinu, zinu, katram stāstam ir divas puses. Un, visticamāk, tiem cilvēkiem, kuri tomēr padodas grūtību priekšā un atsakās no pieņemtā bērna, patiešām arī ir ļoti, ļoti grūti tikt galā ar viņu. Kā jau minēju, lielākoties aprūpes iestādēs esošie bez vecāku gādības palikušie bērni savā līdzšinējā dzīvē pieredzējuši, maigi sakot, skarbas lietas. Dažkārt pat vistrakākajās filmās tādas nevar redzēt.
Skaidrs, ka, nokļūstot ģimeniskā vidē, lai cik pieņemoša, mīļuma pilna un visādi citādi idilliska tā būtu, šim bērnam ir grūti. Viņam šī vide ir sveša. Viņš nezina, ko nozīmē mīļa vakara buča uz vaiga vai ciešs apskāviens tad, kad sasit kāju, vai vienkārši mīļš vārds, matu noglāstīšana un viss cits, kas mums, ģimeniskajiem cilvēkiem, šķiet tik pašsaprotams, ka pat vairs neievērojam šādas nianses. Šis pamestais bērns ilgojas pēc tā visa un
daudzi sākumā, ienākot ģimenē, ir burtiski pielipuši saviem audžuvecākiem, prasot nepārtrauktu mīlestības izpausmi – samīļošanu, glāstu utt. Jo daudzu gadu garumā viņiem tā visa nav bijis.
Un tomēr, pat saņemot visu to, kas viņam vajadzīgs gan emocionāli, gan gluži ikdienišķas lietas, šis bērns var sagādāt patiešām lielas raizes. Jo viņam ir gluži vai asinīs ierakstīta vajadzība radīt nepatikšanas. Viņš tā ir radis dzīvot.
Mēs smirdējām un zagām
Arī mani pameta mamma, un tas notika neilgi pirms manas 13. dzimšanas dienas. Tagad domāju – labi, ka tā, jo visu to laiku nebiju gājusi skolā, mēs burtiski dzīvojām uz ielas, dažkārt pat vairākas dienas nebija ēdamā, mēs smirdējām, jo nebija iespēju nomazgāties utt. Bijām bomži, kā tagad moderni saka. Un es biju pieradusi zagt. Lai izdzīvotu, zagu maizi veikalā, arī kādus našķus utt.
Pēc tam, kad laimīgā kārtā nokļuvu audžuģimenē (man bija gandrīz 15), es joprojām laiku pa laikam zagu. Ne tāpēc, ka man kaut kā trūkstu, bet tāpēc, ka tā man bija kā vajadzība, kā ikdienišķs ieradums. Es gan apzinājos, ka zagt nav labi, taču nespēju neko sev padarīt, un kādos izdevīgos brīžos kaut ko nočiepu – gan veikalā pa končai, gan savās jaunajās mājās pa kādam latam. Neko lielu, un tomēr. Jāsaka tā – man paveicās ar šo ģimeni un arī ar draugiem, kas bija apkārt, jo tieši viņu iespaidā es mazpamazām veidojos par “normālu” sabiedrības locekli, taču bija vajadzīgs diezgan ilgs laiks, lai atbrīvotos no šī briesmīgā ieraduma zagt.
Kā lopiņš tirgū, kuru izvēlas
Negribu pat domāt, kā būtu, ja šī ģimene no manis atteiktos, padzītu mani par to, ko darīju. Vai atkal sāktos mētāšanās no viena pie otra? Jā, es to piedzīvoju pirms nokļuvu šajā ģimenē. Saprotu, ka visi cilvēki, kuri deva man mājas kādu laiku, gribēja tikai un vienīgi labu, gribēja palīdzēt, taču tā sajūta, ka atkal jābrauc pie kāda, kuru nemaz nepazīsti... Ka esi kā tāds lopiņš tirgū, kuru izvēlas, tad atdod tālāk...
Patiešām traki, jo vienīgais, pēc kā vienmēr esmu ilgojusies un ko joprojām ļoti augstu vērtēju, ir tas, ka varu teikt – man ir mājas! Gan fiziska vieta, kur jūtos labi un vēlos būt, gan cilvēki, kas mīt kopā ar mani un kurus es ļoti mīlu un ilgojos satikt vakaros, kad katram bijušas savas dienas gaitas.
Pieminētajā Labklājības ministrijas tiešsaistes pasākumā ļoti uzrunāja manas kolēģes, vecāku organizācijas “Mammamuntetiem.lv” vadītājas Ingas Akmentiņas-Smildziņas teiktais, ka dot mājas bārenim – tam ir jābūt no visām pusēm ļoti izsvērtam jautājumam. Ka tas nevar būt tāds lēmums, kas pieņemts, jo kaimiņi tā izdarījuši – iedevuši mājas kādam bārenim. Šajā jautājumā nav salīdzināšanās ar kādu citu.
Es vienmēr uzsveru, ka cilvēkam, kurš ir gatavs dot mājas kādam bez vecāku gādības palikušam bērnam, ir jāspēj atbildēt uz jautājumu:
“Vai tad, ja mans bērns savārītu lielas ziepes, es viņu pamestu? Es viņu vestu prom un atdotu kādā aprūpes iestādē?”
Domāju, nav šaubu, ka mūsu katra atbilde būtu – nē, savu bērnu es nevienam neatdotu. Es viņu pestītu laukā no visdziļākās bedres. Un, manuprāt, dot mājas bārenim drīkst tikai tāds cilvēks, kurš it nemaz nešaubās par savu atbildi, rīcību gadījumā, ja pavisam trakā ķezā iekultos pieņemtais bērns. Jo arī viņš tagad ir tavs! Precīzāk – tavā aprūpē vismaz līdz savai pilngadībai. Kā tur tajā “Mazajā princī” teikts – mēs esam atbildīgi par tiem, kurus pieradinām.
