Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Māras kundze ir pārliecināta - dzīve ir bijusi kā skaists lidojums kopā ar viņas skolēniem. (Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva)

Skolotāja Māra Larionova zaudējusi redzi, tomēr turpina dzīvot ar možu garu: "Kad ragi sūnās, es dziedu!"

Intervijas
2021. gada 27. novembrī 06:52 2021. gada 27. novembrī 06:52
 
Sandra
Landorfa
Tā nav nekāda pašsuģestija – kaut zaudējusi redzi, skolotāja Māra Larionova turpina dzīvot ar možu garu un jaudīgu varēšanu. Sodīta par nepaklausību, pārdzīvojusi par palaidņiem, ja gribēja tautastērpu, nopirka aitu, un kāzās divas dienas dejoja tā, ka pēc tam sāni sāpēja. Skolotāju dienu oktobrī svinēja arī viņas pirmie skolēni, kuriem tagad jau 65…

Kad esam mazliet nomaldījušies Strenču privātmāju rajonā un nevaram atrast Māras māju, mēs apstājamies. Jā, nepārprotami mūs aicina akordeona skaņas! Māra ar instrumentu stāv uz sliekšņa un pilnu krūti dzied. Viņas enerģija ir apskaužama. Negaidot jautājumus, viņa sāk stāstīt. Kad pēc sarunas kopā dodamies uz nelielu festivālu Gaujas krastos, Māra jūt, ka esam nogriezušies nepareizi; mūsu “nafigators” rādot greizi…

Kā tiku uz kājām

Zināt, es pārdomāju savu dzīvi, kā esmu šādā stāvoklī nonākusi… Nu, ir jāsamierinās. Vienmēr esmu domājusi, kā problēmas pārvarēt. Kad draugi mani aizveda uz doktorātu, tur satiku vienu sievu no Strenčiem, kādreiz ar viņu spēlēju cītaru, līgodziesmas. Prasu, kur tas instruments tagad ir. Ah, esot nosviests kaktā. Saku – būtu man atnesuši, lai varu uzspēlēt, uzdziedāt. Viņa labprāt piekrita. Pagāja viena diena, nedēļa, divas, sapratu – nebūs. Bet kā Šveiks saka – galva ir, lai ar to varētu arī padomāt. Atcerējos, ka man dziļi skapī ir akordeons, vilku ārā – tu mani dziedināsi! Sāku mācīties spēlēt, klavieres jau puslīdz klimperēju. Tagad ir tā – kad man ragi ir sūnās, es dziedu. Un tad atkal ir spēks un iedvesma. Lielākoties visus vecos šlāgerus, tautasdziesmas. Bērnībā gāju ganos un tur dziedāju, lasīju grāmatas. Līdz pat vidusskolas pēdējai klasei man vasarās bija jāstrādā, tāpēc zinu visus lauku darbus.

Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva

Astoņpadsmit gadu vecumā aizgāju uz Gulbeni strādāt, tur apprecējos. Ārprāts, es jums teikšu! Dabūju dzīvi just – ja nav izglītības, tad neesi nekas un līdz ar to arī vīram sāc kļūt par pameslu. Kad piedzima meitiņa, sapratu – vai nu došos prom, vai uz visiem laikiem palikšu par kājslauķīti.

Atceros, kā bija… Es pirmoreiz Rīgā, stāvu ar saviem koferīšiem pie vecās stacijas ēkas, prasu taksometra šoferītim – lūdzu, aizvediet mani uz universitāti? Turpat Raiņa bulvārī jau tā fakultāte bija. Viņš skatās uz mani – meitenīt, es tevi varēju pa visu Rīgu vadāt… Labi, ka gadījās godavīrs, parādīja, kur jāiet. Paķēru pendelītes un pāri ielai! Mašīnas krustu šķērsu, bet es tik soļoju. Ar pirmo reizi netiku, eksāmenā dabūju trijnieku.

Nākamajā gadā braucu atkal. Biju saindējusies un gāju, turēdamās gar sienām. Domāju – vienalga, kaut aiziešu bojā, bet man tai Svešvalodu fakultātē jāiestājas. Un izdevās – uz vācu valodu. Pirmajos divos kursos man bija teicamnieka stipendija. Vienā vakarskolā strādāju par apkopēju, vīrs neko nevarēja dot, šo to vajadzēja bērniņam – Antriņai – nopirkt. Mamma teica – tā vairs nevar, kā tev jādzīvo. Vecāki man palīdzēja dabūt kājas apakšā. Vīrs ļoti lūdzās – nāc atpakaļ, tā vairs nebūs, tā vairs nebūs… Zināt, ne jau bez mīlestības es apprecējos. Protams, aizgāju uz Gulbeni. Neklātienē sešus gadus bija jāstudē, sāku strādāt par skolotāju, un sākās mani brīnišķīgie gadi ar bērniem.

Bērni kā vilcēni

Uzskatu, ka ir divas misijas – ārsta un skolotāja. Tās nevar mērīt ne rubļos, ne latos. Paskatieties, kādi pie slimnīcām džipi stāv ārstiem! Viņiem naudas nav? Ir – līdz kaklam! Es pie ārsta tagad baidos iet, piecdesmit eiro jāmaksā par to vien, lai viņš uz tevi paskatās, atļaujas dažus teikumus pateikt. Nenoliedzu, ir arī labi ārsti, bet ir rausēji. Jūs sacīsiet – cilvēkiem vajag naudu. Bet vajag sakārtot tā, lai arī jaunajiem maksā. Studentiņam, nabagam, jāiet strādāt. Manas māsas mazmeita iestājās ar zelta diplomu, viņai nav stipendijas. Teicu – iešu, Rebeka, pacīnīšos! Bet viņa – nenāc, Mārastant… Sākšot viņu ienīst. Neviens neskatās, kā studentiem palīdzēt.

Uzskatu, ka ir divas misijas – ārsta un skolotāja. Tās nevar mērīt ne rubļos, ne latos.

Tāpat ar skolotājiem – ir labi, un ir arī tādi, kas tikai maizi pelna. Man bija kolēģe, kura pirms stundas teica – man riebjas klasē iet. Man nekad tā nav bijis, skolēni klausīja, es stingra biju. Ar puikām gāja visādi. Gulbenes zēnus par dieva jēriem saucu, vēl tagad man zvana, izrāda cieņu un mīlestību, izstāsta visu dzīvi, prasa, kā palīdzēt, – skolotāj, izdarīšu, būs… Sirmi kungi jau, 65 gadi, vieni no maniem pirmajiem skolēniem. Ir tādi, par kuriem sirds ir sāpējusi, domāju, kaut tiktu uz ceļa. Man brālis pārmet – ko tu visām pudelēm par korķi taisies? Bet es nevaru cilvēkam paiet garām nepalīdzot. Ja varu, kāpēc nedarīt? Es ar visu krūti metos iekšā.

Kad gadus trīs četrus biju nostrādājusi Gulbenē, atgriezos Strenčos, tēva mājās pie mammas. Nonācu klasē, kur skolēni bija atteikušies no visiem skolotājiem, nevienu viņiem nevajagot. Vienu pedagogu no telpas pat bija izdzinuši. Kad gāju klasē, viņi kā vilcēni zobus knakstināja. Bet man izdevās viņus aizraut. Stāstīju, ka brauksim ar katamarānu pa Gauju, rīkosim klases vakarus. Mums tie izdevās ļoti skaisti – uz spilventiņiem sēdējām… Es visur viņus vedu, arī uz Rīgu. Bija puika, kuram tēvs ebrejs – īsta anekdošu krātuve! No Gulbenes līdz Rīgai jābrauc četras stundas, aicināju – Jurīt, izstāsti kādu anekdoti! Viņš atrunājās – nē, skolotāj, es dumas vien zinu. Pēc tādas atklātības, protams, vairs nespiedu. Pareizi ir – kā tēvs mājās stāsta, tā arī Jurītis zina.

Puikas no riepām taisīja katamarānu, citi no klases skrēja skatīties, vai tiešām brauks. Teica, neviens skolotājs neesot izpildījis, ko apsola. Viņi, Gaujmalas puikas, plostnieku mazdēli, māk – deviņas riepas kopā sasēja. Domāju – braucot pār Strenču krācēm, taisīšu acis ciet, kad būšu zem ūdens, tad atvēršu. Jutu, kā nošūpojās mūsu plosts, bet viss kārtībā, ūdenī neiegāzāmies. Tālu aizbraucām, gandrīz līdz Valmierai, visas krāces pārvārējām.

Vediet ceļojumos!

To klasi aizvedu arī uz Ļeņingradu. Sapulcējāmies pie autoostas, arī paralēlklases skolotāja. Atskrien viena māte un draud – nu, Māra, ja kas notiks, viena lode būs tev, otra Annai! Teicu – ņem savu puiku un ej mājā. Kāpēc viņam jābrauc… Bet puika skrien prom, grib uz Ļeņingradu. Sirmu galvu varēja dabūt – vecais rafiņš īsts lūznītis, kaut kā jau ripoja. Pie Pleskavas ezera sākās šausmīgs negaiss, balti zibeņi, domāju – ārprāts, nezinu, ko lai dara, drīkst braukt vai jāstāv, tīrās šausmas. Šoferi uztraukt nedrīkst… Trīs dienās bērniem parādīju visu, ko varēju: Ermitāžu, Petrodvorecu, Katrīnas brīnišķīgo pili. Karstums bija plus 35 grādi, mani puikas izmetušies līdz pusei pliki, sviedri līst, kauc kā traki – ļaujiet, skolotāj, kaut kur nopeldēties! Man bailes laist. Ieraugām nelielu dīķi… Faktiski jau peld visi strencēnieši, pie Gaujas pieraduši, bet es drošībai trīs, kurus uzskatu par riktīgākiem, nolieku līdz kaklam – stāviet tur! Pārējos kārtoju – aizpeldiet līdz viņiem un tad atpakaļ. Tā pa trim es visu klasi izpeldināju. Pēc gadiem kādā sanākšanā viņi atzinās – tur neesot bijis dibena, viņi tikai tā stāvējuši. Es taču nezināju, ka tā arī var.

Viņš saka – skolotāja mācīja, ka uz svinīgām vietām jāiet uzpucētam. Man ap sirdi silti kļuva.

Tas bija pirmais tālākais ceļojums. Un tā es katrai klasei sastādīju sarakstu, uz kurieni jābrauc. Paņēmu literatūras grāmatu, skatījos, par kādiem autoriem bērniem jāmācās, un visus muzejus ar viņiem apmeklēju. Liku savu sarakstu pie sienas – brauciet, skolotāji, un rādiet bērniem! Bet es biju gandrīz vienīgā, kas brauca. Saprotiet, neviens negrib kustēt. Neteikšu, ka braucu tikai bērnu dēļ, arī pašai bija interesanti iepazīt Latviju. Ar laivām izbraukājām Gauju, Abavu, Salacu. To nedrīkstēja, bet braucām, jo viņi mani klausīja, zināju, ka nekas slikts nevar notikt. Reiz Tūjā mans Uģis pazuda. Smuks, visādā ziņā feins puika, bet palaidies. Domājām, kur aizklīdis… Taisām teltis jūras malā, es gudri saku, lai ceļ tā, ka varu redzēt saulrietu. Kā nāca pūtiens, tā teltī iekšā un mani pa gaisu! Pēc kāda laika nāk Uģis ar paplāti, nes zivis – tikko nožāvētas, karstas. Viņš ļoti runātīgs bija, aizgājis uz zivju cehu, no sievām dabūjis, atnesa mums. Esmu konstatējusi, ka daudzi puikas, kuri švaki mācās, dzīvē aiziet tālāk nekā tie, kuri uz četri un pieci. Troišņikam var būt zelta rokas, gudra galva.

Braucām arī tepat uz Vecpiebalgu, un vienmēr bija kāds trādirīdis. Izprasīju atļauju pie skolas celt teltis. Kājām gājām uz Kaudzīšu muzeju, divi puikas palika telšu pilsētiņā, lai pusdienām kartupeļus uzvārītu. Atnākam atpakaļ, un neticu savām acīm – muļķa puikas kāvušies ar vietējiem, visi tomāti izsvaidīti. Mums gribas ēst kā vilkiem, ātri kūrām ugunskuru un vārījām, kas bija. Šitā man ar viņiem gāja… Reiz gar jūras krastu gājām no Kolkas uz Ventspili, tikām līdz Mazirbei, mans brālis no Ventspils atbrauca pretī. Viss bija ar ārkārtīgu garšu, bērniem patīk, un man arī. Viss liekas tik nesen…

Bija viena klase, kurā sešpadsmit puikas un astoņas meitenes. Tās meitenītes, ziniet, kā latvieši – ko nu es? Nē, skolotāj… Bet puikas naži. Ejot klasē, teicu – nu, ērgļi, kas atkal izdarīts? Protams, skolotāja izdzīta. Tad sacīju – tēvzemes dēli, tā vairs nevar. Klases vakaros mācīju viņus dejot un dziedāt. Nav tā, ka tikai šlāgerus zinu, bet umpapā, umpapā man iznāk. Un es tos puikas dresēju. Kad viņi aizgāja uz Valmieru mācīties, stāstīja – skolotāj, par mums saka: tie jau no Strenčiem, galvas tiesu pārāki. Tad saproti – ko esi iemācījis, ar to viņi dzīvē aiziet.

Atceros, kā izlaiduma ballītē sēdēju maliņā, pienāk pats švakākais skolnieciņš, kurš mūžīgi sarāvies, paklanās… Prasu – vai tu mani lūdz dejot? Šis pamāj. Tā viņi visi mani izdancināja, tikai viens bija izgājis ārā. Esmu ievērojusi – labākajiem grūti darīt kaut ko tādu, ko viņi īsti nemāk. Nekad nebiju tā dancojusi kā tajā izlaidumā, kaut 42 gadus jau biju par skolotāju strādājusi. Tie bija mani tēvzemes dēli. Zinu, ka mūžīgi mūžos viņi salidojumā būs atkal pie manis… Reiz te dārzā satikāmies, viens bija atnācis uzvalkā un baltā kreklā, pārējie izņirdz – tu taču zināji, ka jānāk uz darbu! Viņš saka – skolotāja mācīja, ka uz svinīgām vietām jāiet uzpucētam. Man ap sirdi silti kļuva.

Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva

Strenčos un Parīzē

Par savu audžudēlu uzskatu komponistu Arturu Maskatu. Viņu gan audzināja krustmāte ar krusttēvu, tepat psihoneiroloģiskajā slimnīcā viņi dzīvoja, bet Arturs ļoti man pieķērās. Kad svinēju 70 gadu jubileju, viņš atbrauca pie manis uz balli ēdnīcā. Vēlāk, kad viņš Operā bija mākslinieciskais direktors, uz sava rēķina aizveda mani uz Parīzi, bija noorganizējis dzīvokli, katrs savā istabā bijām. Gājām klausīties simfoniskos orķestrus, skatīties baletus, katru vakaru pavadījām kādā kulturālā pasākumā. Muzeji, Versaļa… Viņš man uzdāvināja brīnišķīgu nedēļu.

Arturs jau man nezvanīs, lai parunātu par laikapstākļiem. Esmu noklausījusies koncertus, par tiem arī runājam. Jūtu, ka man ir interesanti dzīvot. Tik daudz kas jāiegaumē.

Tā Arturs katru vasaru pie manis brauc. Vienu no jaunākajiem darbiem Vasaras sapņi viņš, pie manis dzīvojot, uzrakstīja. Kad varēju, protams, gatavoju ēst, tagad viņš palīdz. Valmieras laikrakstā Liesma viņš mani ir pieminējis – dāma Māra Larionova. Domāju, ko viņš domāja ar to dāmu, labi vai slikti, visādi jau var saprast. Arturs katru svētdienu zvana, tad izrunājamies. Man ir interesanti dzīvot, tāpēc ka mācos. Pie gultas trīs aparāti: radio, kur uzlikta pirmā programma, tad Robčiks – magnetofons neredzīgajiem, tur audiogrāmatas sarakstītas, trešo aparātu uzdāvināja kāds zēns no Gulbenes, īstu Sony, tur klausos klasikas koncertus. Arturs jau man nezvanīs, lai parunātu par laikapstākļiem. Esmu noklausījusies koncertus, par tiem arī runājam. Jūtu, ka man ir interesanti dzīvot. Tik daudz kas jāiegaumē. Radio klausos klasiku, Kultūras rondo, Uz klausītāju vēlēšanos. Man patīk, kā runā Vidzemes augstskolas rektors Gatis Krūmiņš. Viņš mani uzspridzina ar stāstiem, kā pa dzīvi cīnījies.

Zināt, kāds man televizors – tikai ar skaņu, bez bildes, sagāja čupā. Krustdēls saka, ielikšot pultī baterijas, varbūt varēšot ko redzēt. Smejos – man nekas vairāk par skaņu nav vajadzīgs! Sekoju līdzi, kas notiek politikā. Uzskatu, ka zaļzemnieki mūs ir noveduši līdz šādam stāvoklim. Nabaga Kariņš, būdams labs cilvēks, cenšas un dara, ko var. Iestājos Bordāna partijā, kad viņš vāca biedrus. Uzskatu, viņš ir vienīgais, kurš cīnās, lai mums būtu tiesiska valsts. Šlesers jūt, ka valdībā ir nauda, atgriežas politikā. Vēl nav pietiekami piezadzies, laikam jau patērējis, tāpēc nāk atpakaļ.

Dziesmas spēks

Savā mūžā arī par izvadītāju esmu bijusi. Manas klases puikam Gulbenē nomira mamma, tēvs bija izmisumā, kurš izvadīs. Kļuva žēl, tāpēc pieteicos, ka es varētu. Tā sāku to darīt. Esmu arī bērnus krustījusi, pārus laulājusi. Ar vīru kopā deviņpadsmit kāzas novadījām, arī vienas sudraba un vienas zelta. Astoņdesmitajos gados parasti taisīja lielas svinības, pusotra simta cilvēkiem. Kad otrā dienā nācu mājās, ribas sāpēja – tā biju iztrakojusies, izdzīvojusies, izdancojusies. Jaunais vīrs teica – neuztraucies, Mārītestant, man būs deju kolektīvs, tie lēks un dancos. Ak dievs, tikai tad, kad viņus kārtīgi pielēju, lēnām cēlās kājās. Reiz kāzās, kur biju vedējmāte, man sauca – nu, dziesma, nāc šurp! Tas bija augstākais apbalvojums.

Pati vislielāko dziedāšanas tūri piedzīvoju braucienā no Ļeņingradas līdz Strenčiem. Biju devusies krustmātei līdzi kartupeļus pārdot. Braucot mājās, viņa teica – ej pie šofera, lai neaizmieg. Viņš man liek anekdotes stāstīt, man tās patīk gan, bet īsti neatceros. Tad es viņam dziedāju no Ļeņingradas līdz pat Strenčiem. Kad izkāpu no auto, knapi parunāt varēju.

Noorganizēju folkloras ansambli, jauniešu kori. Kad tam bija desmit gadu jubileja, Erenštreits man deva rozes, bučoja uz vaiga un sacīja – skolotāj, ne jau tikai no Maskata es par jums dzirdu, zinu, ko visu jūs esat darījusi. Darīju gan, es nenoliedzu. Arī dziedāšanu esmu mācījusi. Muzikalitāte man ir iedzimta – lai daru ko darīdama, dziesmu mutē vajag. Savulaik vadīju zēnu kori. Izgāju diriģēšanas kursus Liepājā. Kora dziesmas nav vienkāršas, bet, ja grib, visu var iemācīties. Ar 5.–8. klašu korīti un zēnu kori braucām uz Dziesmu svētkiem. Arī Arturs man mācīja tās dziesmas, galvenokārt ritmu, tas man negāja tik labi.

Savulaik lielpilsētas mākslas dzīvē mani ieveda profesore Dzidra Kalniņa, viena no Franču grupas. Citi viņu ne tik ļoti atzina, bet mēs cieši sadraudzējāmies. Dzidra bija asa dāma, ja ko pateica, citi apvainojās, bet es centos visu izdarīt, kā vajag. Sešdesmitajos gados Mākslas dienās gājām pa mākslinieku darbnīcām, lasījām Literatūru un Mākslu. Arī savus bērnus vedu uz teātriem, mākslas izstādēm.

Kad biju deputāte, rīkoju tikšanās ar aktieriem. Pēteris Lūcis bija atbraucis, no Elzas Radziņas man ir ieraksts grāmatā. Artura Maskata un Ivara Kalniņa uzvedumam Dailes teātrī Si minors Strenču kultūras namā bija pirmizrāde – skaists Ojāra Vācieša dzejas vakars. Ivars tik skaisti dziedāja! Es viņus aizvedu uz laukiem, domāju, tur māksliniekus vienmēr labi uzņem, un zēni riktīgi paēdīs. Protams, galds bija klāts. Pēc laika Arturs saka – jābrauc mājās, arī Ivars piekrīt. Saku – ēdiet, puikas, man mājās nekā nav. Tiešām nebija. Bet viņi gribot apspriesties, kas koncertā nav bijis kārtībā. Redz, tiem cilvēkiem ir augsta paškritika. Piegāju pie meitenēm, kas pazīstamas, ar vienu savulaik vadīju sievu ansambli, saku, lai ieliek kaut ko ēst; ar cilvēkiem jārunā atklāti. Tad nu zēni šeit sēž, paņem savu pudelīti, pārspriež, kas nav bijis labi. Saku – ko mokāties, nebija jau, kam piesieties…

Sapņos redzu skolu

Ļoti gribēju savu tautastērpu, bet tie ir dārgi, par skolotājas algu nevaru nopirkt. Domāju, jāpērk aita un jāaudzē. Vīrs nikns – ko mūžīgi vari ņemties?! Bet es, protams, to pusaitu, jaunuli, nopērku, liela maksā daudz. Vajag sienu. Biju bezkaunīga bez gala, teicu – ejam pļaut pa pļaviņām! Vīrs atbild – ej pa priekšu, tā ir tava aita. Es gāju un pļāvu. Skaidrs, vīrieša atvēzienam cits platums, es kapāju. Neko darīt – mana aita, man jākapā. Tad iemācījos cirpt, divus gadus bija, vienā nevar tik daudz vilnas dabūt. Kad to izmazgāju, bija jāsapluiksnī. Vīrs aizveda uz Ķoņiem, tur savērpa, tad es dziju nokrāsoju – re, cik krāsās (rāda pie sienas uzkārtos brunčus)… Toreiz jau es vēl redzēju. Pati rokdarbu pulciņā Valmieras tautastērpu noaudu. Domāju, ka tāds, kas no pašas aitas, ir reti kurai. Esmu priecīga, ka varēju to izdarīt. Savā mūžā esmu teciņus laidusi, nemāku kā cilvēks godīgi iet, es auļoju. Un tad jau daudz ko var padarīt.

Kad slikti sāku redzēt, klasē nevarēju samanīt, ka skolēni pamainījušies vietām, tad gāju prom – tur vairs nav ko darīt. Direktors neparko negribēja laist, bet es teicu, ka nepalikšu bērniem par apsmieklu. Kad pēc pieciem gadiem bija salidojums, uz to neaizgāju. Agri likos gultā, ap deviņiem, bet dzirdu – kāds ārkārtīgi dauzās pie durvīm. Kaut ko uzrauju, eju ārā… un sāku gandrīz raudāt – desmit kungi stāv manā priekšā uzvalkos, baltos kreklos, rokās rozes, vīns un šokolāde, viss, kā vajadzīgs. Biju autā, kā puikas saka. Viņi dzied, muzikāli… Reiz uz Jaungadu biju izveidojusi zēnu ansambli, un tie visi bija atnākuši pie manis.

Viņa katru dienu stundu velta man – paņem vīna glāzi, es arī apsēžos, paņemu vīna glāzi, runājam pa telefonu, viņai nav jāiet ārā no mājas, un arī es komfortabli jūtos.

Tagad cilvēkos vairs neeju, jo jūtos diskomfortā. Esmu tumsā. Kad atnāk viena klase, ko par blici saucu, tad uzdziedam. Tur ir viena daktere, skolotāja, bērnudārza audzinātāja, divas medmāsas; jums vajadzētu redzēt, kā te iet! Dziedātājas, runātājas, visu dzīvi atstāsta vienās asprātībās. Tā citur nav, es skaidri zinu. Pagājušogad bijušais ansambļa vadītājs, kurš tagad Siguldā dzīvo, man saka – skolotāj, gribētos pie jums aizbraukt, dārzā uzspēlēt. Ar savām blices meitenēm sarunāju. Tā taču ir – visi grib priecāties, tikai nav, kas organizē. Mēs piecas stundas dziedājām, pēdējo Pūt, vējiņi!, un tad visi var iet mājās. Pēdējā salidojumā, kas te bija pirms trim gadiem, atvadījos no visiem, aicinot uz kopīgu dziesmu Še, kur līgo priežu meži.

Uzskatu, ka Dievs man ļoti palīdz. Sēžu un domāju, ka vajadzētu kādu sulas glāzīti, bērzi ir, bet nav, kas ieurbj. Pēc dienām divām atnāk Vita – skolotāj, atnesu sulas, vai gribat? Sāka lasīt grāmatas, Jautrītes Putniņas atmiņās dziļi klausījos, jo mani krievu laikā arī ēda un zelēja. Reiz pietrūka stundu un vajadzēja krievu valodu mazajām klasēm mācīt. Čekas priekšnieka sieva jau no astoņiem rītā pie durvīm gaidīja. Tad teica, ka es nepareizi mācot krievu valodu. Bet esmu beigusi Svešvalodu fakultāti, zinu, ka pareizi darīju. Tika izvirzīts jautājums, vai varu būt par skolotāju. Tik šausmīgi pārdzīvoju, ka domāju – infarktu dabūšu. Mums bija direktors ar mugurkaulu, neļāva mani atsvabināt. Tad man piecus gadus nedeva klasi audzināt.

Kad mācību daļas vadītājai vajadzēja meitu audzināt, tad gan iedeva klasi, jo labākas par Māru neesot. Arī Jautrīti konservatorijā kungi ēda nost, es visus pēc vārda zinu. Klausījos grāmatu un pārdzīvoju arī par savu trako laiku. Reiz Gulbenē pie galda sāku dziedāt Paliec sveika, baltā bērzu birze; nezināju, ka tā ir leģionāru dziesma. Pa diagonāli sēdēja čekists Sormulis, viņa dēls tagad ar Lembergu iet uz tiesu par izlaupīšanu. Redzu, ka momentā ir kā šāviens uz manu pusi. Nelaida uz Vācijas Demokrātisko Republiku…

Ar pārtiku mani apgādā Elita un Ojārs, par to viņus ārkārtīgi cienu – neņem ne kapeiku. Vienmēr gribu iedot, bet nekā. Tāda nesavtīga palīdzība. Ojārs ir mans krustdēls, ar Elitu esam vienā draudzē. Bet tas nav svarīgi, ja cilvēks no sirds vēlas palīdzēt. Elita šad tad ziemā man lasa priekšā grāmatas, ārkārtīgi jauka kundze. Man ir 82 gadi, viņai kādi septiņdesmit.

Agrita no Gulbenes man lasa žurnālus, arī nākamās dienas televīzijas programmu, dod arī krustvārdu mīklas minēt. Teiksim, saka – Latvijas pilsēta, kuras ģerbonī ir trīs pakalni, – un man jāzina, ka tā ir Smiltene. Ja ko nezinu, viņa pasaka pirmo burtu, tā mani veiksmīgi vadot. Līdz ar to trenēju atmiņu ģeogrāfijā un vēsturē. Pierakstīt es varētu, bet ne izlasīt. Kas nu ir tai manā paurītī, tas ir, bet jušana gan vēl nav pazudusi. Arī grāmatu par gleznotāju Pauļuku Es tevi mīlu viņa man izlasīja. Katru dienu stundu velta man – paņem vīna glāzi, es arī apsēžos, paņemu vīna glāzi, runājam pa telefonu, viņai nav jāiet ārā no mājas, un arī es komfortabli jūtos. Un vispār es nejūtos veca, man tikai vējš galvā, zinu, ka es kā zirgs – kā kritīšu, tā palikšu. Un tā arī vajag. Tā esot karaļu nāve. Bet tas, ka mana dzīve ir bijis skaists lidojums kopā ar maniem skolēniem, tas gan ir.

Citi šobrīd lasa

FOTO: nakts laikā Rīgas centrā veikta īpaši sarežģīta operācija 5
"Viņš ir krietni sliktāks, nekā iztēlojāmies." Navaļnija komanda publicē vairākus simtus "Putina pils" fotogrāfiju
Vētra lauž kokus un grāvī apgāžas autobuss: laika apstākļu dēļ Latvijā glābējiem darba netrūkst
Pievienot komentāru