Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
no privātā arhīva

Baiba Feoktistova pameta algotu darbu un pievērsās glezniecībai: "Dzīve pati parāda ceļu, pa kuru tev šobrīd nevajag iet"

Intervijas
2021. gada 13. novembrī 05:20 2021. gada 13. novembrī 05:20
  Una Ulme | Žurnāls "OK!"
Baibas Feoktistovas (29) košās gleznas piesaista uzmanību un paliek atmiņā gluži tāpat kā viņa pati – ārēji koša, bet iekšēji kautrīga, maiga un nedaudz skumja.

Tas kontrastē ar Baibas dzīvespriecīgajiem darbiem. “Es izrādu to, kur gribētu būt,” viņa atzīstas, kad vaicāju, vai gleznas atspoguļo mākslinieces iekšējās sajūtas. Izvēle iet pa savas sirds ceļu gan attiecībās, gan profesionālajā jomā bijusi sāpīgiem pārbaudījumiem pilna. Toties šobrīd Baiba beidzot ir mierā ar sevi un jūtas tik laimīga, ka var ar pārliecību teikt – tas bija tā vērts.

Tu sāki strādāt reklāmas nozarē, ar to bija saistītas studijas un darbs, un pēkšņi – gleznošana! Tas bija spontāns vai pārdomāts lēmums?

Pilnībā gleznošanai pievērsos tikai pirms trim gadiem, bet jau kopš bērnības vienmēr zīmēju un skrēju prasīt vecākiem – vai patīk, vai ir skaisti. Patika ir bijusi vienmēr, sliktāk bija ar prasmi. Tagad saprotu, ka jāliek vienādības zīme starp prasmi un ieguldīto laiku. Ja neko nedari, nevari gaidīt, ka prasme radīsies no zila gaisa.

Mans sapnis vienmēr ir bijis Mākslas akadēmija. Taču bija zināms spiediens no vecāku puses, un arī man bija konkrēti mērķi – ar ko pelnīšu, kur varēšu veidot karjeru. Lai uzreiz iestātos Mākslas akadēmijā, trūka arī sagatavotības. Pēc vidusskolas mēģināju, bija traki! Aizgāju uz iestājeksāmeniem ar minimālām prasmēm. Skatījos, cik skaisti visi glezno, un domāju, ja reiz esmu atnākusi, man tas darbs vismaz jāpabeidz. Zīmējumu iesniedzu, bet jutos tik nedroša, ka pat negāju skatīties rezultātu. Paralēli stājos LU Sociālo zinātņu fakultātē, kur arī tiku. Savā ziņā tā bija trauma, kas radīja asociācijas ar akadēmisko vidi, taču vēlme gleznot palika. Ja to nedaru, noliedzu svarīgu sevis daļu. Turpināju gleznot hobija līmenī. Pa dienu darbs un karjera, vakarā vai agri no rīta – gleznošana.

Kāpēc tu izvēlējies gleznot tieši fotoreālisma žanrā?

Tas ir mans perfekcionisms un veids, kā uzreiz novērtēt savu prasmju līmeni – cik izteikti portrets līdzinās prototipam, vai cilvēki to atpazīst, vai nav kādas novirzes. Tas ir atskaites punkts, pēc kura pati vērtēju, kā attīstos. Ja es ietu abstrakcijā, tas būtu ļoti subjektīvi – kādam var patikt, kādam ne.

Foto: no privātā arhīva

Bet tāda jau ir mākslas būtība. Tavuprāt, gleznojot šādā žanrā, patiksi visiem?

Nē, domāt par to, vai visiem patīk, nevaru atļauties, tad pati pazudīšu. Jo vairāk viedokļu pieņemu, jo vairāk sevi ierobežoju. Mani uzrunā spēja atainot cilvēku – atpazīt acis, seju, ieraudzīt emocijas, domas. Tas motivē augt tieši šajā virzienā.

Gan jau esi saskārusies arī ar kritiku. Kā tu to uztver?

Sākumā gāja grūti, nejutos droši, jo nebija zināšanu pamata. Ja kāds no malas pasaka – te kaut kas nav labi, te jāpielabo –, tas krupis ir jānorij. Taču es daudz klausījos lekcijas par motivāciju, un galvenā atziņa, ko guvu, – tu nevari kritikai tērēt savu enerģiju, paņem sauso atlikumu un mēģini ņemt to vērā, kad radi nākamos darbus. Jo biežāk to praktizē, jo veselīgāka kļūst attieksme, un visbeidzot, kad no ārējās pasaules nāk impulss, tu to izmanto kā instrumentu, lai radītu kaut ko foršu. Patiesībā pirmais un galvenais kritiķis ir mana mamma. Pirms parādīt darbu publiski, nosūtu to mammai. Viņa bez žēlastības pasaka visu, ko domā, un viņas kritika man ir tiešām būtiska, pārējais vēlāk vairs nešķiet tik nozīmīgs. Mamma ir manas ugunskristības.

Savu profesionālās pilnveides ceļu tu sāki ar juveliermākslu, nevis gleznošanu.

Man dzīvē bija tāds interesants periods, kad strādāju uzņēmumā, kura īpašnieks bija uz mani “uzlicis aci”. Viņš bija sajūsmā par Oļega Auzera darbiem un ierosināja, lai eju pie viņa pamācīties. Ja dzīve tādu iespēju piedāvā, kādēļ ne? Sāku apgūt juveliermākslu. Tas bija ļoti interesants un radošs process, bet vienlaikus arī smags un nesievišķīgs darbs. Tev jāstrādā ar uguni, jākaļ metāls, ar spēku jāvelcē smalkās detaļas. Visi nagi novīlēti līdz jēlumam, jo viss jāpulē ar vīlēm. Process līdz rezultātam ir ilgs. Sapratu, ka tas nav domāts man, bet, pateicoties šai pieredzei, ieguvu telpisko domāšanu, kas palīdz gleznojot. Tieši Oļegs mani iepazīstināja ar savu brāli, gleznotāju Arturu Auzeru, un es sāku mācīties pie viņa. Tas bija fantastiski! Viņš ir tāds naivi labsirdīgs, gaišs cilvēks, kurš ieiet savā darbnīcā, uzliek Enya, visu dienu glezno un vēl lasa kristīgo literatūru. Pie viņa varēju pilnībā atslēgties no visa. Viņš savā nodabā glezno, stāsta, ko dara, pamāca, un es vienkārši gleznoju līdzi. Pavadīju tur četrus mēnešus, katru dienu no rīta līdz vakaram, un ieguvu patiešām koncentrētas zināšanas – tā bija tāda radošā nometne ar ētikas piesitienu.

Pirmie gleznotie darbi, kas tapuši pirms trīs gadiem. (Foto: no privātā arhīva)

Neraugoties uz to, ka Latvijā esi pamanīta un novērtēta, Mākslas akadēmijas durvis tev joprojām ir aizvērtas. Šovasar tu mēģināji iestāties tekstilmākslas nodaļā, bet netiki. Kāpēc nestājies gleznotājos?

Viens no veidiem, kā sāku gleznot, bija zīmējumu un dizainu veidošana uz auduma. Līdzās gleznošanai manī vienmēr dzīvojusi doma par apģērbu dizainu. Ja godīgi, tur bija arī mazāks konkurss. Tā kā man joprojām nav akadēmiskās izpratnes, tikai tas, kas apgūts pašmācības ceļā, nejutos tam gatava. Pēdējā laikā daudz domāju par to, ka tā īsti nekur neiederos, un tas, ko daru, ir kaut kas nenosakāms. Un tad pēkšņi mani pārņēma sajūta, ka sevi nevajag likt nekādos rāmjos. Dari to, ko dari, nedomā par tiem sabiedrības rāmjiem un esi unikāls. Tā arī mēģinu sevi noskaņot – un nav jau arī variantu. Tas ir vienīgais, ko protu, un vienīgais, kas man sniedz radīšanas un dzīvības sajūtu. Es to sāku darīt sevis dēļ, un tikai pēc tam nāca cilvēki ar līdzīgu enerģiju, kuriem tas patika.

 Turpināsi klauvēt pie akadēmijas durvīm?

Šo sapni neesmu atmetusi. Stāšos nākamgad. Ja netikšu nākamgad, mēģināšu aiznākamgad. Zinu, ka tur var augstā līmenī apgūt to, ko vēlos iemācīties. Mans mērķis nav akadēmija, bet zināšanas. Protams, palikšana aiz svītras uz mirkli liek apšaubīt, vai esmu uz īstā ceļa. Tas ir cilvēcīgi, būtu dīvaini, ja es nepārdzīvotu. Taču, paraugoties globāli, kur šādas “it kā” neveiksmes mani aizvedušas, sapratu, ka, visticamāk, nebija īstais laiks. Nejūtos vēl pietiekami nostabilizējusies kā māksliniece. Pieļauju, ka tur varētu salauzt virzienu, kurā eju, bet to es nevēlos. Tāpēc vajag vēl pāris gadus, lai pārliecinātos, kas es esmu kā māksliniece.

Tava vizītkarte ir košās krāsas. Tās uzreiz bija tavos darbos vai parādījās kādā dzīves periodā?

Man vienmēr paticis zīmēt tādas glamūra dāmiņas, savukārt krāsas parādījās pie pirmajiem lielformāta darbiem. Pirms tam mēģināju dūmakainos, lietus mākoņu toņus sajaukumā ar zeltu, tomēr paliku pie košiem toņiem. Pirmais eksperiments bija sieviete ar turbānu un papagaiļiem – gleznoju un skatījos, kas iznāks, kad sajaukšu kontrastējošas krāsas. Kad pabeidzu, skatījos un neticēju, ka tas ir mans darbs. Pilnīgi zibens izšāvās cauri, kas deva pārliecību par to, uz ko vēlos tiekties un kas mani iedvesmo. Krāsām manā pasaulē ir milzīgs spēks. Esmu novērojusi, ka šie krāsu salikumi pozitīvi ietekmē arī skatītāju, uzlabojas garastāvoklis, parādās enerģijas pieplūdums.

Izstāde Cēsīs 2019. gadā. (Foto: no privātā arhīva)

Vai šīs “it kā” neveiksmes un šaubas ir pārbaudījumi, lai redzētu, vai esi spējīga iet savu ceļu?

Noteikti! Nav sliktu situāciju. Katra sniedz mācību mūsu ego. Un – ir jāspēj uzticēties, jo dzīve pati parāda ceļu, pa kuru tev šobrīd nevajag iet. Varbūt vajag plūst pa straumi, un akmeņi, kas ir ceļā, pabīda tevi turp, kur tev beigās jānonāk.

Vai tu savos darbos atspoguļo arī personiskos pārdzīvojumus? Rodas iespaids, ka tev viss ir tik labi, tik forši...

Darbos es rādu nevis to, kas ir manī – bēdas, skumjas vai mazvērtības kompleksi –, bet gan to, kur es gribētu būt. Gleznu tēlus es radu kā savas sapņu sievietes – bezrūpīgas, košas un dzīvespriecīgas. Kad dzīvē ir vissāpīgākie momenti, manī ieslēdzas darbaholiķis, kurš pats sev grib kaut ko pierādīt. Tad strādāju no rīta līdz vakaram, lai sevi apliecinātu un mierinātu vienlaikus. Tajos brīžos rodas vislabākie darbi.

Zinu, ka personīgajā dzīvē tev bijusi sāpīga pieredze.

Man aiz muguras ir viena laulība. Tas bija interesanti, jo sevi nekad neesmu redzējusi kā sievieti, kura varētu apprecēties, būt mājsaimniece un audzināt bērnus. Ar bijušo vīru bijām pazīstami sen. Sagājām kopā, un pēc trim mēnešiem apprecējāmies. Steigu provocēju es, jo gribēju atbrīvoties no jau pieminētā priekšnieka nevēlamās uzmanības. Viņš bija krietni vecāks, savulaik strādājis drošības struktūrās, viņam bija iespējas un ietekme. Nevienu brīdi nebiju gatava sākt ar viņu attiecības, un, godīgi sakot, man bija bail. Es tiku kontrolēta, izsekota. Regulāri saņēmu dāvanas, kuras vēru vaļā ar bailēm, vai kaut kur nav iebūvēta kamera vai izsekošanas ierīce. Man šķita – ja apprecēšos un man būs cits uzvārds, tad būs arī kāda aizmugure, kas mani no šīs uzmanības pasargās.

Iznāk, ka tu topošo vīru savā ziņā izmantoji?

Jā. Bet es viņu mīlēju, vienīgi kāzas gan bija par ātru. Mums vajadzēja turpināt draudzību kā pārim. Ja vīrietis prec sievieti, viņā ir ļoti liela atbildības izjūta. Kādu laiku dzīvojām ļoti saticīgi, mums bija saderīga praktiskā puse, bet brīžiem nāca uz āru tas, ka trūkst dzirksteles, kuras dēļ cilvēki izvēlas pavadīt kopā mūžu. Pēc diviem gadiem sapratām, ka katram jāiet savs ceļš. Protams, bija aizvainojums, sāpes, bet bez kliegšanas vai pārmetumiem. Pēc tam sagājos ar kādu garīgu, ļoti radošu vīrieti, taču šī attiecības mani sakošļāja un izspļāva kā sievieti. Tas bija īsts elektrošoks.

Aizraušanās ar apģērbu dizainu kļuva par impulsu Baibas radošajai darbībai. (Foto: no privātā arhīva)

Kas notika?

Mums bija absolūta nesaderība. Bija kaislīga fiziska pievilkšanās un manis pašas uzbūvēts ideāls – tas, ko mēs izdomājam par otru savā galvā. Kad ieraudzīju viņa patieso seju, visi ideāli sabruka. Mēs jau sākām kalt konkrētus nākotnes plānus, kad uzzināju, ka viņš iepazīšanās portālā sarakstās ar astoņpadsmitgadīgām meitenēm. Man kā sievietei, kurai tuvojās trīsdesmit, tas ārkārtīgi smagi ietekmēja pašapziņu. Kas ar mani nav kārtībā, un kā var būt, ka cilvēks runā vienu, bet dara pavisam citu? Man bija ļoti, ļoti smagi, draudēja nervu sabrukums un depresija. Biju iedomājusies, ka šo cilvēku ļoti mīlu, tāpēc bija nepieciešams profesionāls palīgs, kas palīdzētu tikt no tā ārā. Sāku regulāri iet pie psihologa, lai atgūtu savu sievietes pašapziņu.

Kā tu uz attiecībām skaties šobrīd – vai pēc šādas pieredzes vēl spēsi noticēt vīrietim?

Kad man bija 25, šķita, ap 30 būs vīrs, māja, bērni, jo cilvēkiem apkārt tas viss ir. Tagad esmu samierinājusies, ka man tā nav. Visam ir savs laiks. Varbūt man būs bērni, varbūt nebūs. Ir sievietes, kuras dzīvo bez bērniem un ir laimīgas. Neizdevušās attiecības mūsos rada neveselīgus aizsargmehānismus, kurus pārnesam uz nākamajām attiecībām. Vizītes pie psihologa man lika saprast, ka attiecībās ir viens cilvēks, ir otrs, un pa vidu mēs izveidojam savus sacerējumus par otru. Vispareizāk ir vērot, kā cilvēks rīkojas, un izdarīt secinājumus tikai no tā, neko nepiedomājot klāt. Ir fakts: viņš izdarīja to un to. Nu nevajag piedomāt klāt stāstus, ka es esmu tāda un tāda vai viņš to dara tāpēc un tāpēc! Jebkurā situācijā primāri jādomā par savām vajadzībām. Svarīgākās attiecības dzīvē ir pašam ar sevi. Nav nevienam jāizpatīk vai jāpielāgojas. Pie tā es strādāju, tāpēc uz attiecībām šobrīd nekoncentrējos. Lai varētu veidot veselīgas attiecības, man jāizveido stabils pamats. Ja nebūtu sāpīgās šķiršanās, es joprojām jebkurās attiecībās būtu meklējusi patvērumu otrā, lai viņš man saka, cik skaista un laba es. Tagad esmu nonākusi pie tā, ka esmu vienīgā, kas var sev palīdzēt.

Kāpēc paliki sava bijušā vīra uzvārdā?

Biju jau sākusi ar šo uzvārdu strādāt profesionāli, arī dokumentus negribējās mainīt. Mums ar bijušo vīru joprojām ir labas attiecības, un pret šo uzvārdu es izturos ar godu un cieņu. Turklāt tēva dēļ man ar pirmslaulības uzvārdu nav labas asociācijas. Ar šo jūtos daudz brīvāk un dabiskāk un mainīt to neplānoju.

Foto: no privātā arhīva

Parasti vēlmi meklēt patvērumu pie vīrieša saista ar tēva uzmanības trūkumu.

Tā arī ir. Ja sievietei trūcis tēva atbalsta vai novērtējuma, ja tēvs nav parādījis, kā vīrietim jāizturas pret sievieti, vai ja tēva mīlestība bijusi neveselīga, tu meklē līdzīgus vīriešus. Tēvs mīl kritizēt, ir emocionāli nepieejams, un tev izveidojas priekšstats, ka tāda ir mīlestība. Tu tiecies pie vīriešiem, kuri sniedz šo pazīstamo sajūtu. Tikai tagad sāku apzināties, kā tas mehānisms darbojas, un speru pirmos solīšos, lai kaut ko mainītu.

Esi teikusi, ka vecāku šķiršanās, kad tev bija 15 gadu, atstājusi traumatiskas sekas uz tevi kā sievieti.

Tas bija ļoti traks laiks. Jo vecāka kļūstu, jo labāk saprotu, cik liela nozīme tam bija manā dzīvē. Es tiešām uzskatu, ka tajos 15 gados tu veidojies kā sieviete, tevī sāk nostabilizēties vērtību sistēma un personības pamati. Iespējams, tāpēc nevaru sevi iedomāties ģimenē kā sievu, kā bērnu māti. Mana mamma apprecējās 20 gadu vecumā, un pēc 15 gadiem tēvs viņu pameta jaunības mīlestības dēļ. Ģimene tika sagrauta kā finansiāls un emocionāls veidojums. Mammai, kura kopā ar šo vīrieti bija ieplānojusi aizvadīt visu dzīvi, bija jātiek ar sevi galā. Ideāli bija sabrukuši. Man kā bērnam bija savas vajadzības, kuras vairs nebija iespējams apmierināt. Tēva pēkšņi nav, un tev no viņa puses nogriezts jebkāds emocionāls atbalsts, mammai jātiek galā ar saviem nerviem. Tu viens pats kaut kā mēģini par sevi parūpēties. Tas mani nocietināja. Klāt nāca arī finansiālais aspekts, jo ģimenes budžets pačabēja.

Pēc pieredzes zinu, ka bērniem, kuri kādu laiku dzīvojuši trūcīgi, problemātiskas attiecības ar naudu ir arī pieaugušā vecumā.

Pēc tēva aiziešanas bija brīži, kad nācās pārtikt no rīsiem, un, kad skolā citi bērni gāja pusdienās, man bija klusām jāēd iekaltusi maize ar sieru. No tiem laikiem man saglabājusies reakcija, ka viss jātaupa, jo tu nezini, kā būs rīt. Lai cik naudas būtu, tu ne vienmēr atļaujies to izbaudīt un sevi palutināt. Es mācos tikt ar to galā, jo zinu, ka tās ir traumas sekas. Attiecības ar naudu ir jāsakārto. Naudas lietas, gluži kā dzīve un attiecības, svārstās augšup lejup. Jo mazāk tai pievērs uzmanību, jo labāk. Galvenais, dari to, kas tev patīk, un nauda pati atnāks. To esmu pārbaudījusi uz savas ādas – tagad, kad nodarbojos ar sirdij tuvu darbu, mans finansiālais stāvoklis mainās tikai uz augšu.

Tu jūti, ka naudas enerģija ir saistīta ar to, cik lielā mērā tici pati sev?

Jo vairāk laika un radošās enerģijas ieguldu gleznošanā, jo vairāk tā nāk atpakaļ arī finansiāli. Tikko viens gadījums pierādīja, ka šo enerģiju nevar tā vienkārši izdāļāt, neko nesaņemot pretim. Kāds klients atteicās no iepriekš pasūtītas gleznas, un jau nākamajā dienā uzradās pircējs citai gleznai, kurš bija gatavs samaksāt tieši tādu summu, ar kādu es rēķinājos, veidojot atteikto pasūtījuma darbu.

Foto: no privātā arhīva

Kad pieņēmi lēmumu aiziet no algota darba un pievērsties glezniecībai, tev nebija bail tieši par finansiālo pusi?

Protams, bija! Tajā brīdī biju gatava riskēt ar daļu drošības, lai iegūtu to, kas man ir šobrīd. Nevienu brīdī to nenožēloju. Iedomātā “drošība” izpaužas kā stabila alga un pārliecība par rītdienu. Tie, kuri izvēlas šo ceļu, nereti samaksā ar to, ka savu kaislību un potenciālu nerealizē. Vēl manu lēmumu ietekmēja tas, ka negribēju 50 gadu vecumā atjēgties, ka neesmu pat pamēģinājusi realizēt sevi glezniecībā. Toreiz nodomāju – kad vēl, ja ne tagad. Pamēģini, paskaties, kā būs, kaut uz dažiem mēnešiem. Sliktākajā gadījumā darbu atradīšu vienmēr. Nu tas ir ievilcies jau uz trim gadiem.

Foto: no privātā arhīva

Ko tu sacītu tiem, kuri šobrīd svārstās starp drošības un sirds ceļu?

Es teiktu – manā gadījumā tas pilnībā attaisnojās, jo dzīves kvalitāte ir radikāli mainījusies. Nevaru pat salīdzināt savas šā brīža sajūtas ar laiku, kad strādāju pie kāda cita, darot darbu, kas īsti nepatīk, un nemitīgi domājot, ka gribu darīt kaut ko citu. Tagad manī mājo miers un prieks, arī vērtību sistēma ir pilnībā mainījusies. Ja tevi pie tā darba tur drošība, jāņem vērā, ka šī drošība ir iedomāta – to uzskatāmi demonstrē laiks, kurā dzīvojam. Ja es nebūtu pamēģinājusi, vienmēr sev pārmestu – kā būtu, ja būtu. Katrā ir ielikta kaislība, kas sniedz prieku un kam nav žēl veltīt laiku. Jāprot tikai to ieraudzīt un attīstīt. Trenējot savu vajadzību atpazīšanu un tās apmierinot, ceļas pašapziņa, un tad vajadzīgo drošības izjūtu tu iegūsti pats sevī.

Citi šobrīd lasa

TEKSTA TIEŠRAIDE. Krievijas iebrukums Ukrainā; okupanti uzbrukumā pie Severskas cietuši ievērojamus zaudējumus 22
Šķiras Armanda Pučes un Sanda Ozoliņa ceļi viņu golfa klubā
Pie mums iznīcina, bet citās zemēs augstā vērtē: kas ir šis tik ārkārtīgi vērtīgais augs/nezāle?