"Vairs jau nav ko zaudēt." Smeldzīgs stāsts par cīņu ar krūts vēzi

Viens no "Paštrokšņu" iemesliem ir tavs personīgais stāsts, tevis piedzīvotais...

Tā tiešām ir. Pagājušā gada februārī – zīmīgi, ka tieši 4. februārī – es saņēmu nosūtījumu pie onkologa. Vēlāk uzzināju, ka tā ir Starptautiskā pretvēža diena. Pēc mēneša, 4. martā, man apstiprināja diagnozi – krūts vēzis, I stadija. Trīsdesmit viena gada vecumā tas ir liels retums. Lai arī krūts vēzis ir biežākais ļaundabīgais audzējs sievietēm, tas parasti skar citu vecuma grupu, es iekritu ļoti šaurā statistikas ailē. Šī sarežģītā situācija iezīmē pamatīgu pagrieziena punktu manā dzīvē, tā it kā iniciē pārvērtības, kuras man patīk saukt par metamorfozēm.

Tā ir ļoti sāpīga pieredze, taču uzskatu, ka ir svarīgi ar to dalīties, jo šī situācija tieši vai pastarpināti skar daudzus. Mēs esam raduši dalīties ar labo un skaisto, sociālajos tīklos liekam bildes no ceļojumiem, it kā vēlamies noslēpt neglīto, kas mūs biedē un izaicina.

It kā noliekam tabu zonā?

Arī. Onkoloģija tiek stigmatizēta. Par to ir neērti runāt gan pašam slimniekam, gan citiem, kas līdzās. Es to piedzīvoju – cilvēki mulst, sastopot kādu, kuram ir diagnoze. Līdzās esošie vēlas palīdzēt, sniegt vislielāko mīlestību, taču īsti nezina, ko teikt, no kuras puses pieiet. Iespējams, tam pamatā ir lielas bailes. Kad satiec cilvēku ar nopietnu diagnozi, kurai ir tāds kā nāves ēnas apvalks, tu drīzāk vēlies novērsties, jo negribi par to domāt. Manuprāt, dzīvojam sabiedrībā, kura nāves aspektu līdz galam nav integrējusi. Es stāvu savā atklātajā kailumā un, iespējams, savā ziņā biedēju cilvēkus. Taču man liekas, ka ir svarīgi runāt arī par neērto, baiso pieredzi. Vajadzētu atļauties justies brīvi mirkļos, kad ir grūti. Neslēpties, neizlikties, vienkārši atļaut sev būt.

Par manu stāstu... Tas kļuvis par impulsu sociālam un mākslas projektam "Paštrokšņi". Tātad – man tika apstiprināta diagnoze, paldies dievam, I stadija. Marta beigās bija ļoti veiksmīga operācija. Ņemot vērā to, ka esmu pārāk jauna, kā arī citus specifiskus parametrus, ko izvērtē konsīlijs, man tika nozīmēta pilna terapijas programma – ķīmijas, pēc tam staru un arī hormonu terapija, kas vēl aizvien turpinās. Tas viss sakrita ar pirmo Covid situāciju. Iedomājies – pasaule uz pauzes, visi bailēs no neziņas, un man visam pa virsu diagnoze vēzis. Tas bija dubults izaicinājums. Tās jukas, kas bija slimnīcās... Dažos mirkļos traģikomiski.

Tādā noskaņā par savu slimības pieredzi rakstījis arī kinozinātnieks Viktors Freibergs.

Tā grāmata pie manis nonāca, pirms uzzināju diagnozi. Nebeidzu brīnīties, kā cilvēkam šajā grūtajā posmā var būt tik dzirkstošs, arī pašironisks humors. Vēlāk, pārlasot grāmatu, domāju – esam divi nepazīstami cilvēki, mūs šķir paaudzes, intereses, bet sajūtas ir tik līdzīgas – piemēram, kā viņš jutās magnētiskās rezonanses aparātā...

Tas ir viens no spilgtākajiem kadriem grāmatā – kā viņš spaida sarkano pūslīti...

Jā. Arī man tajā posmā palīdzēja pašironija un veselīgs humors. Iedomājies – pēc operācijas vēl esmu vieglā narkozē, atnāk ārsts: “Paula, kā jūtaties?” Atbildu: “Lieliski! Kā Maldīvu salās.” Ir forši paskatīties vieglāk, ar distanci. Tie, protams, ir īsi uzplaiksnījumi.

Tas ienes dzīvību, cerību, vieglumu. Par to pajokot spēj tikai ļoti drosmīgi cilvēki.

Lai aizbēgtu no domām, Covid kontekstā nekur pat nevarēju aizbraukt, aiziet ar draudzenēm uz restorānu vai izdejoties. Neko! Esi kā ieslodzīts, konfrontēts ar savu skarbo realitāti. Tad sāku iet gar jūru, katru dienu septiņus līdz desmit kilometrus. Pa vienām un tām pašām takām, tā mēģinot aiziet no domām, un ceļš kļuva par vienu no manām terapijām – kā metafora visam, kas ar mani notiek. Slimības pieredze ir iniciējusi atklātību pret sevi, īstu sevis iepazīšanu. Vienkārši – vairs jau nav ko zaudēt. Kad tad vēl tu varēsi drosmīgi ieskatīties pats sev acīs un pateikt – tu uzdrošināsies dzīvot patiesi brīvu un autentisku dzīvi!

Ko īsti tas nozīmē?

"Paštrokšņu" pamatvēstījums ir par savas balss – sava paštrokšņa, kā esam nosaukuši – sadzirdēšanu pasaulē, kurā valda trokšņu jūra. Jau kopš zīdaiņa vecuma esam pakļauti audzināšanai, normām, visādām jābūtībām, standartiem, sabiedrības ietekmei, kultūrai. Neizbēgami. Jautājums – kā tajā visā sajust pašam sevi? Ja formāli paskatos uz savu dzīvi – tā ir perfekta. Iekļaujos labākajos sabiedrības standartos, man ir viss – lielisks darbs, nāku no fantastiskas ģimenes, izskatos solīdi, esmu piepildījusi visu, ko vien cilvēks var gribēt. Bet – vai es vispār sevi pazīstu? Vai dzīvoju saskaņā ar sajūtu, kas sirdī? Vai es sevi vispār jūtu? Izlasīju fantastisku grāmatu, Džeimsa Holisa "Viduspāreju", to iesaka Integrālās izglītības institūts. Autors lieliski raksturo to, kas notiek ar cilvēkiem – mēs esam ārkārtīgi attālinājušies paši no sevis. Mēs sevi nepazīstam un nejūtam un maksājam par to ar neirozēm. Manā gadījumā – arī ar reālu slimību.

 Tu domā, ka tava slimība izauga no neirozēm?

Neņemšos šādās kategorijās spekulēt. Vēl neviens nav zinātniski pierādījis, kāpēc vienam tāda diagnoze ir, otram nav. Uz savu slimības pieredzi skatos – smalkajā vārdā – integrāli. Skaidrs, ka ir racionāli faktori – ģenētika un tamlīdzīgi, bet cilvēks nav tikai fizioloģiska būtne. Arī emocionāla, garīga. Domāju, tas ir dažādu faktoru kopums. Savā ziņā man šī diagnoze nebija pārsteigums. Intuitīvi jutu, ka kaut kādām izmaiņām dzīvē ir jāsākas. Man Dievs ir iedevis ļoti daudz, esmu bezgala pateicīga, bet bija iekšējs nemiers, neirozes, neapmierinātība... Es nespēju ar to tikt galā. Lai cilvēks tiktu šajā sabiedrībā pieņemts un atzīts, viņš gribot negribot pakļaujas – iekļaujas visās normās, tradīcijās un trokšņos, slāpējot pats savu balsi, savu paštroksni, līdz sevi vairs nejūt. Es ar to varu identificēties tikai tagad, jo pēc diagnozes uzzināšanas sāku pamazām sevi just ārpus tā, kas ir iemācīts, apgūts vai aizgūts – tie ir divi atslēgvārdi. Kas esmu es pati, aiz visām lomām, sabiedrības ekspektācijām, aiz gaidām pašam pret sevi – par ko būt, par ko kļūt.

Un kas esi tu pati?

To es risinu šobrīd.

Pie kādām atziņām esi nonākusi?

Oh, tas nenotiek tik ātri! Arī man, tāpat kā daudziem, bija priekšstats – ja reiz ar cilvēku notiek šāds satricinājums, izaicinājums, kas izraisa lielu krīzi, tas nozīmē, ka viņš no tās mācīsies, kļūs spēcīgāks, gudrāks, viedāks. Atceros, kā izmisumā pēc operācijas gaidīju, kad beidzot pienāks tas brīdis, kad es sapratīšu, kad pār mani nāks atklāsme... Tie atkal ir priekšstati, trokšņi. Iedomājies – mums iemācīts pat tas, kā krīzes brīžos jājūtas; kas un kādā secībā mums jāsaprot. Patiesībā šīs pārmaiņas notiek daudz lēnāk.

Un var nākt arī atvilnis, depresija...

Precīzi. Tas notiek pa maziem solīšiem, viens uz priekšu, kāds atpakaļ, trīs uz priekšu, viens atpakaļ... Pret sevi jābūt ļoti vērīgiem un iejūtīgiem. Krīze ir kā iespēja, nevis garantija. Jautājums – vai esmu gana vērīga, vai ļauju kaut kam vecam nomirt, kaut ko no sevis atšķelt.

Vai dzīvē arī reāli kaut ko mainīji?

Esmu pieņēmusi vairākus drosmīgus lēmumus. Starp operāciju un ķīmijterapiju parasti ir sešas nedēļas, tajā laikā daudz gāju gar jūru, un manī dzima impulss, ka gribu kaut ko darīt ar saviem matiem. Neizbēgama ķīmijterapijas blakne ir īslaicīga matu zaudēšana, un manī ienāca sajūta, ka gribu to piefiksēt. Varbūt tie bija centieni kaut ko paturēt savās rokās. Visu laiku sekoju ārsta norādījumiem – pārbaudes, operācija, terapija –, jo man bija svarīgi saprast, ko es pati ar to visu varu iesākt. No matiem, kas man bija gandrīz līdz viduklim, pakāpeniski atvadījos divu dienu laikā, kopā ar matu meistari Aiju Ūdentiņu izdzīvojot četrus griezumus, trīs no tiem man bija bērnībā – karē, podiņš, zēngalviņa...

Visbeidzot nodzinu deviņu milimetru ezīti, emocionāli atvadoties no vecās Paulas un atbrīvojoties no tā, pie kā man šausmīgi gribējās turēties; zaudēt garos matus man bija ļoti bail. Tuvojās neizbēgamā realitāte – ķīmijterapija, viss tika fiksēts foto un video, taču tad domas par izstādi vēl nebija. Šo divu dienu laikā, izdzīvojot bērnības griezumus, atgriezās dažādas atmiņas, bet, kad uz savu ezīti skatījos spogulī, beidzot jutos kā es. Tāds paradokss – ļaujot nomirt vecajam, tu dod vietu kaut kam jaunam. Man prātā nevarēja ienākt, ka jutīšos tik labi. Ķīmijterapijas laikā mati sāka pakāpeniski krist, kopā ar fotogrāfu Māri Ločmeli dokumentējām gan starpstāvokli, gan pilnīgo kailumu – kad nav neviena paša mata, ne skropstu, ne uzacu.

Videomākslinieks Rolands Briedis dažas dienas mani pavadīja uz terapijām un dokumentēja slimnīcas realitāti. Tieši pirms gada, rudenī, man radās jauns impulss – tā kā ir tapis liels materiāls, varbūt jāpārvērš šis stāsts sociālā un mākslas projektā?! Komandai pievienojās cilvēki, kuri tās sajūtas, kas vējoja gaisā, pārvērta konkrētā vēstījumā. Man ir liels prieks, ka satiku kuratori Kristīni Liniņu, rakstnieci Ingu Gaili un dizaineri Tatjanu Raičiņecu. Tā mēs, sešu cilvēku komanda, esam radījuši sociālu un mākslas projektu "Paštrokšņi" – par brīvību būt pašai, par savas balss sadzirdēšanu apkārtējo trokšņu jūrā.

Rolanda Brieža filma par Paulas slimības pieredzes stāstu

Kāda ir tava ikdiena?

Reizēm no deviņiem rītā līdz desmitiem vakarā strādāju pie šā projekta. Tas ir ne tikai mākslas, bet arī sociāls projekts –sadarbojamies ar fondu "Rozā vilciens" un vācam ziedojumus tā atbalstam. Negribu teikt, ka šogad tas ir mans primārais darbs, drīzāk – aicinājums. Es izlieku uz paplātes savu sirdi un dvēseli, iespējams, pati īsti nezinot, kāpēc. Pieņemu, ka to sapratīšu tikai pēc kāda laika. Tas ir liels darbs, taču tas nav maizes darbs, gluži pretēji, tajā ir daudz jāiegulda.

Kādas atziņas guvi par attiecībām ar cilvēkiem? Vai tās mainījās?

(Domā.) Šajā ceļā esmu saskārusies ar tik lielu mīlestību un rūpēm, ko laikam visas dzīves garumā neesmu izbaudījusi – gan no tuvākajiem, gan ārstiem, māsiņām.

Kurā slimnīcā biji?

Stradiņos. Bieži dzirdam skaļus stāstus par to, ka valsts nekompensē to un to, ka jāvāc ziedojumi, lai izārstētos. Piekrītu – ir, kur attīstīties, un tā būs vienmēr. Mani valsts izārstēja bez maksas, piedāvājot mūsdienīgākās tehnoloģijas un izcilus profesionāļus – ārkārtīgi iejūtīgus ārstus, medicīnisko personālu. Bieži vien nedzirdam labo pusi, jo cilvēks skaļāk kliedz par to, kā nav, nevis pasaka paldies par to, kas ir. Protams, to, kāda būs ārstēšana un medikamenti, izšķir slimības stadija, šūnu histoloģija un ģenētiskā mutācija. Man ļoti paveicās, ka iekļāvos standarta variantā, ko apmaksāja valsts. Un tā ir vairumā gadījumu, cilvēki saņem bezmaksas ārstēšanu. Pārliecinājos, cik efektīva ir Zaļā koridora sistēma.

Teici, ka sabiedrībā mēģinām apiet neērtus, sāpīgus tematus. Vai tev nešķiet, ka cilvēki tiek baidīti – kaut vai caur filmām – vēža pieredzi parasti atklāj kā ārkārtīgi bēdīgu un traģisku?

Izcils jautājums, tam pieskaramies arī izstādes kontekstā – cik daudz klišeju valda sabiedrībā par to, kas ar vēža pacientu notiek, kā viņš jūtas...

 ... krusts pāri.

Tieši tā! Arī es saskāros ar dažu cilvēku reakciju – hm, tu vēl dzīva? Tā ir viena no stigmām – ja cilvēkam ir onkoloģiska slimība, visdrīzāk, tas nozīmē, ka viņa vairs nebūs. Protams, statistiski onkoloģija ir viens no galvenajiem nāves cēloņiem. Par krūts vēzi – ja to agrīni diagnosticē, ir vairāk nekā 90% varbūtības, ka to izārstēs pilnībā. Tā nav vienādības zīme tam, ka dzīve beidzas. Cilvēki, labu gribot, protams, vēlas dot padomus, ko darīt, kas varētu palīdzēt. Tas izstādē bija interesanti apspēlēts – zālē ar nosaukumu "Tikšanās ar sabiedrību" skanēja čuksti, koris iedziedājis norādījumus – tev jāizmēģina urīnterapija, stāvēt uz galvas, ēst gaļu, neēst gaļu un tamlīdzīgi. Mana personīgā pārliecība – tajā mirklī ir svarīgi ieiet klusumā un sajust pašam, kas tev noderētu. Kolīdz sāc ķert un grābt, tas izsit no līdzsvara. Iedomājies – cilvēks ārstējas, emocijas svārstās augšā, lejā... Bet tikai tur – iekšā, klusumā – dzimst īstais spēks.

Vai tev attiecībās ir tikai pozitīva pieredze? Visticamāk, var rasties saasinājumi, problēmas, jo cilvēkam, kurš ir blakus, kļūst par grūtu. Varbūt arī tas ir jānosauc vārdā?

Protams, jābūt atklātiem – kad cilvēks saskaras ar nopietnu diagnozi, viņš apkārtējiem nav ērts. Tas raisa bailes ne tikai par tuvo, bet, iespējams, arī pašiem par sevi. Pēkšņi parādās nāves ēna. Dažas dienas biju ļoti priecīga un vitāla pat bez matiem, viss forši. Citas dienas uznāca gruzons, kā jau teicu – solīti uz priekšu, tad atpakaļ... Izdzīvoju lielu emociju amplitūdu, līdzcilvēkiem to tolerēt varētu būt izaicinoši. Vai man ir negatīva pieredze? Jāsaka – man paveicās, ka cilvēki no manis nenovērsās. Tāds paradokss – cilvēks piedzimst viens, bet dzīve viņam jādzīvo kopā ar citiem, sabiedrībā. Ir slavens Hārvarda pētījums, kas ilga 75 gadus, par to, kas cilvēkus padara laimīgus. Tās ir attiecības. Ar vīru, sievu, bērniem, ģimeni, komūnu, kolēģiem – mūs stiprina mijiedarbība, kas padara dzīvi garšīgu un foršu. Taču mirstot cilvēks atkal ir viens. Pa vidu it kā ne... Taču brīžiem jutu, ka, lai gan man blakus ir mīloši cilvēki, es ar savām sajūtām, bailēm, neziņu un nedrošību tāpat esmu viena.

Jo ir tik dziļas emocijas, kuras nevari ne izstāstīt, ne ar tām padalīties?

Jā, ļoti precīzi. Tāpēc nespēju arī tagad... Ļoti daudz norisinās dziļi iekšā, tās ir sajūtas, ko nevari artikulēt. Iespējams, pat nevari saprast. Ar tām cilvēks ir viens.

Vai tu esi arī mamma?

Jā, man ir divi bērni. Meitai ir astoņi gadi, puikam septiņi.

Vai bērni tevi motivēja vai – gluži otrādi – iedvesa vēl lielākas bailes?

Uzskatu, ka ikvienam cilvēkam piemīt izdzīvošanas instinkts. Ja esmu godīga pret sevi – dzīvotgriba nostrādā un sapurina – nē, es izrāpšos, izārstēšos, būšu vesela! Un tad nāk viss pārējais – bērni, ģimene, dzīves kaislības, intereses, sapņi... Vēlme dzīvot ir primārais motivators. Es vienkārši iekrampēšos, jo gribu būt šeit. Skanētu visai romantizēti, ja es teiktu, ka dzīvoju bērnu, savu mērķu un citu mīļoto cilvēku dēļ; manuprāt, tās ir klišejas. Nenoliedzu, tas ir svarīgi, taču tie ir nākamie līmeņi. Primāri mēs vienkārši gribam būt šeit, tā esam ieprogrammēti. Izdzīvošanas instinkts ir ļoti spēcīgs. Es nevienu brīdi no bērniem neslēpu, kas ar mani notiek. Ļoti atklāti runāju, ka mamma ir slima, būs operācija un zāles, no kurām noies mati. Sagatavoju viņus pārmaiņām, kuras nevarēšu noslēpt. Tas bija labākais, ko varēju darīt. Un visa slimība pagāja tā, it kā tās nebūtu.

Kā aiziet pie zobārsta?

Tieši tā. Pēc operācijas viņi gribēja redzēt, kā izskatās plāksteris. Komiska situācija – dzeru vitamīnus, puika prasa: “Mammu, vai šīs ir tās zāles, no kurām noies mati?” Par vienu no galvenajām vērtībām uzskatu atklātību, arī pret bērniem.

Varbūt saproti, ka neizdzīvosi, ja fokuss nebūs uz sevi pašu? Banāls piemērs: lidmašīnās rakstīts – vispirms skābekļa masku uzliec sev, pēc tam bērnam.

Lai cik egoistiski izklausītos, primāri jāparūpējas pašam par sevi, sākot ar veselību un beidzot ar labbūtību, savu prieku. Tad arī spēsi ar to dalīties. No glāzes var padzerties tikai tad, ja tajā ir ūdens. Ko var dot tukšs trauks? Tāpēc ir ļoti svarīgi neliegt sev atjaunošanās resursus. Ilgtermiņā, manuprāt, cita varianta nav.

Vai tev bija arī kādi garīgi palīgi? Minēji Integrālās izglītības institūtu...

Martā, pāris dienas pēc tam, kad uzzināju diagnozi un sākām plānot ārstēšanās soļus, intuitīvi sapratu, ka šim ceļa posmam vajadzīga ne tikai fiziskā ķermeņa ārstēšana, bet arī psihoemocionālais atbalsts. Man ārkārtīgi palaimējās, ka atradu terapeitu, pie kura vēl aizvien eju. Tas ir ļoti svarīgi, ka cilvēks, kurš iet cauri onkoloģiskām slimībām, ārstē ne tikai fizisko ķermeni, bet strādā arī ar psihoemocionālo stāvokli, jo tie ir saistīti. Onkologs stāstīja, ka bijuši daži pētījumi, kuros salīdzinātas divas grupas – onkoloģiskie pacienti, kuri ārstējās tikai medikamentozi, un otra grupa, kur pacienti gan ārstējās, gan saņēma psihoemocionālo atbalstu. Otras grupas dzīvildzes rādītāji izrādījās labāki. Protams, garantiju nav. Man šajā sarežģītajā ceļā psihoemocionālais atbalsts joprojām ir svarīgs. Tāpēc bija būtiski, lai "Paštrokšņu" projekts iegūst arī sociālo dimensiju, un tāpēc sadarbojamies ar labdarbības fondu "Rozā vilciens". Šo fondu nodibināja Zinta, kura pati ir izgājusi cauri krūts vēža pieredzei. Tas atbalsta sievietes, kurām ir krūts vēzis; apmaksā psihologa konsultācijas, fizioterapiju. Šīs divas pozīcijas valsts pilnībā nefinansē. Aicināsim ziedot, arī "Madara" konkrētu summu novirzīs "Rozā vilcienam".

Ideālā variantā psihologa palīdzība būtu pieejama arī ģimenes locekļiem.

Tā tiešām ir. Skaidrs, ka mēs kā sabiedrība neesam gatavi, nezinām, kā šādā situācijā izturēties. Man ir liels prieks, ka pēdējā laikā sociālās kampaņās tiek runāts, teiksim, par pusaudžu mentālo veselību. Vairs nav tās stigmas, ka, ja tu apmeklē terapeitu, tad esi traks. Manas paaudzes cilvēki pret to izturas kā pret normu – o, tu biji pie terapeita, es arī!

Iedomājies – cik ļoti mēs kā iekšēji nenobrieduši cilvēki, kuri nav izstrādājuši savas sāpes, traumas, neapzināti darām pāri citiem, sev tuvākajiem. Un es neesmu izņēmums. Tad kas ir labāk – nedarīt neko vai tomēr strādāt pie tā, lai savā ziņā kļūtu par labāku cilvēku sev un citiem.

Saprati, ka tev īstais risinājums ir tieši terapeits, nevis, teiksim, garīgais skolotājs?

Mana lielākā terapija ir jūra. Pagājušajā vasarā pa Jūrtaku reizēm nogāju pat 30 kilometru dienā. Vispirms ir klasiskās terapijas, pilna programma slimnīcā, tad – līdzcilvēku atbalsts un mīlestība, pēc tam – psihoemocionālais atbalsts, ko sniedz profesionālis, bet tālāk – mans ceļš, pastaigas gar jūru. Atceros atsevišķas epizodes, iedomājies – ķīmijterapijas starpposmā, jūlijā, ar cepurīti kailajā galvā un mugursomu ar maizītēm un ūdeni plecos, eju 30 kilometrus un jūtos tik laimīga. Sajūta – cik labi, ka esmu! Tie ir zelta mirkļi, mazie brīži, kad sekundes simtdaļā nojaut – jā, beidzot esmu kaut ko sapratusi. Tad, protams, tas aiziet... Ikdiena, visādas domas.

Tev ir saraksts ar to, ko gribētos piedzīvot? Vai – gluži otrādi – tava filozofija ir ikdienas pērlīšu un mirdzumu tveršana?

Oi, protams, gribas daudz ko – ceļot, redzēt pasauli. Šogad pirmoreiz mūžā izbaudīju kalnus. Līdz šim mana kaislība un mīlestība bija jūra, tagad tai ir uzradies cienījams konkurents. Kalnos izbaudi ne tikai dabas varenumu un skaistumu, bet izjūti arī to, ko tas ar tevi dara. Man patika pārdomas, kas raisījās, kad, pārvarot šķēršļus, saskāros ar reālām bailēm – turpat blakus bija krauja... Jau plānoju – kad noslēgsies izstāde, varbūt vairāk jāpievēršas bērniem, gribētos arī paceļot. Taču tā nav, ka vēlos to un šito, par mantām vispār nav runas. Gluži pretēji – jau vairākus gadus mēģinu no tām atbrīvoties. Man ir tuvs minimālisms – jo mazāk lietu, jo labāk. Pirms pāris gadiem par šo tēmu izlasīju vairākas grāmatas un izvedu no dzīvokļa pusi mantu – atdevu labdarībai vai pārstrādei. Pēc tam bija tik laba sajūta! Nevis cilvēkam jākalpo mantai, bet otrādi.

Man, piemēram, ir maz apģērba. Dzirdēju, ka laimīgāki esot tie, kuri līdzekļus, neatkarīgi no tā, cik lieli tie ir, iegulda nevis priekšmetos – mašīna, apģērbs, māja, kas šķietami sniedz gandarījumu, prieku un baudu –, bet gan pieredzē, kas raisa emocijas. Tāpēc es vēlos ceļot. Protams, arī tā ir patērētāja attieksme – tu pērc emocijas, un tas nozīmē ņemšanu, nevis došanu. Mēs aizvien esam tajā līmenī. Protams, solīdi jāsaģērbjas, jāpaēd, bet krāt pieredzi ir svarīgāk. Arī izstāde ir interesanta pieredze, kā es savas sāpes pārvērtu radošā impulsā. Interesanti, ka visu mūžu domāju, ka neesmu skatuves cilvēks. Lai arī atvērta, vairāk esmu iekšupvērsta. Man nav miljons draugu, tikai daži. Darba pasākumos nelienu uz skatuves, drīzāk esmu stūrītī. Un nu esmu pārvērtusies par izstādes galveno varoni, šis stāsts norisinās caur manu seju – jūtos tik jocīgi... No vienas puses, tas nav ērti. No otras – kaut kas mani urda to darīt.

Gribēju pajautāt – kāda bija sajūta, kad tev atkal sāka augt mati?

Ak, dievs, ar to bija jāsāk! (Smejas.) Mati ir kā simbols visām pārvērtībām, kas ar mani notiek. Lai arī bija žēl no tiem šķirties, kad nogriezu garos matus, jutos tik atbrīvota – likās, ka savu veco dzīvi esmu atstājusi aiz muguras un sagatavojusies skaudrajai realitātei. Tad bija matu spēles pirms ķīmijas, un, kad tie izkrita visur, biju absolūti kaila. Tajā mirklī sajutos kā zīdainis – es pamazām augu, veidojos, ir sācies kaut kas jauns... Un tad tie mati sāka augt.

Vai pirms tam tavi mati bija čirkaini?

Nē, taisni. Tie nebija tik tumši un biezi. Ar kādu spēku tie atauga! Mati it kā simbolizē spēku manā dzīvē, jaunu cēlienu (smejas). Un kādus komplimentus saņēmu: “Paula, tā esi tu? Pilnīgi cits cilvēks. Tu beidzot izskaties pēc sevis.” Nekad neesmu jutusies tik skaista kā tagad. Arī tad, kad mati bija pavisam īsi, skatījos spogulī un – jā, jutos skaista. Par to ir šis stāsts – par būšanu pašai. Par būšanu īstai.

Kad teici, ka juties kā zīdainis, kuram jāmācās daudz jauna – vai tu apzināti izvēlējies, kas tevi māca?

Mēģinu vairs neļauties tam, ka mani māca, gluži pretēji – mēģinu atsvabināties no tā, kā jābūt, kā ir pareizi un kā pieņemts. Visam pāri ir dzīva, drosmīga uzdrīkstēšanās būt pašam. Nevēlos zaudēt sajūtu, ka beidzot esmu uz savas takas, un kļūstu patiesāka, autentiskāka.

Jā, Rubenis to sauc par autentisku cilvēku.

Manuprāt, tas ir ļoti godīgs cilvēks, kurš spēj ieskatīties sevī un atzīt – tas tiešām esmu es vai tas ir mans mazais ego, kas liek man rīkoties, domāt un just tādā vai citādā veidā. Esmu beigusi filozofijas studijas, un mana problēma ir tā, ka prātā visu laiku ir bijusi izglītība un darbs. Tas ir kā centrālais orgāns. Mana sirds un dvēsele bija kaut kur... Visu kontrolēja prāts. Man liekas, Rubenis runā par to, kā savienot visas dimensijas. Cilvēks nav tikai prāts, sociāli konstruētas lietas, koncepcijas un pieņēmumi, bet arī ķermenis, dvēsele, emocijas. Un vēl ir – to gan es nesaprotu – gara dimensija. Problēma ir tur, ka nereti esam iestrēguši vienā. Es visu dzīvi – prātā, un domas aizvien maļas tur. Apsēsties un piecas minūtes nedomāt – neiespējamā misija.

Ir garīgās prakses, kuras esmu ieviesusi līdz ar saslimšanu, piemēram – rakstīt dienasgrāmatu. "Paštrokšņu" sakarā ar dažiem fragmentiem dalīšos online vietnē. Dienasgrāmata ir veids, kā fiksēt, kas ar mani notiek. Vienu brīdi rakstīju Pateicības dienasgrāmatu, tagad burzmā un stresā esmu to aizmirsusi, taču tas ir fantastiski.

Tā var sevi uztrenēt, lai pamanītu...

... cik daudz laba ir apkārt. Steigā paskrienam garām, bet labais ir tepat, tikai jāatver acis. Vēl teju katru rītu pildu jogas vingrojumus, vasarā peldēju, ar baudu varu pūķot, laisties pa jūru ar dēli. Un kādu prieku guvu pagājušajā ziemā, kad uzliku uz slēpēm arī abus bērnus! Tas dod dzīvei garšu, sajūtas, emocijas.

Ja ar draugiem un ģimeni piedzīvots kaut kas foršs, šķiet, ka esam noglaudīti ar Dieva spārnu.

Tā ar mani notika nesen – piedzīvoju tik milzīgas rūpes un mīlestību... Pusstundas laikā nonācu divās vietās – aiznesu iešūt kleitu, un šuvēja par mazu naudiņu to darīja ārkārtīgi rūpīgi, ar mīlestību un patiesu ieinteresētību. Tad iegāju kādā ēstuvē, kur mani apkalpoja indiešu sieviete. Dzirdēju, kā viņa virtuvē grieza ēdienu, sāka čurkstēt panna, tad viņa pie manis atnāca, atnesa maizīti, ieslēdza ventilatoru, jo bija karsta vasaras diena... No šīm divām sievietēm – šuvējas un pavāres – saņēmu milzīgas rūpes un mīlestību. Nauda, ko samaksāju, ar to siltumu šķita nesalīdzināma. Tad nevaru neuzdot sev jautājumu – ko es varu dot pretī? Viņām un cilvēkiem pasaulē. To brīdi es gribētu nosaukt par mazu atklāsmi – tik skaidri pēkšņi saproti, ka šī pasaule nav tikai par ņemšanu, bet arī par došanu.