Inga Tropa-Fišere: "Mēs skaisti sapņojam un murgojam"

Šī ir vai nav tava pasaule, kurā tagad tiekamies?

Tā ir daļa manas pasaules. Kā aktrise un režisore esmu uzkonstruēta pasauli uztvert tā, ka man nav viena skata punkta, tas vienkārši nav iespējams. Jautājums – cik plašas ir robežas. Man pasauļu ir ļoti daudz, un man kā hameleonam var uzdot jautājumu, kur tieši esmu es pati. Nav tā, ka es būtu pazudusi tulkojumā, bet skaidrs, ka, dzīvojot ar tik dažādām interpretācijām, ceļojot vienā laiktelpā, otrā, trešajā, kādā mirklī apstājies un sāc domāt... Nav tādas vienas. Šī vairāk ir mana vīra pasaule, kuru viņš konstruējis ļoti apzināti un rūpīgi.

Tevi uzaicināja ciemos, un tā tu te paliki?

Jā. Laikam likumsakarīgi, ka esmu tādā profesijā, jo, cik sevi atceros, esmu klejotāja. Es barojos, iedvesmojos, mācos un atrodu sevi, esot kustībā, mainībā. Protams, ir punkti, kuros esmu nostabilizējusies. Man patīk tas ceļš – klejot.

Viena no tavām pasaulēm ir dēls?

Arī. Ir un nav vienlaikus. Bērnībā sadzirdēju mammas teikto – bērni nepieder mums, viņi tikai nāk caur mums, vecāku uzdevums ir palīdzēt pēc iespējas labāk izzināt sevi un iekļauties starp citām pasaulēm. Esmu pārņēmusi šo viedokli. Viņš ir mans dēls, bet daudz interesantāki šķiet punkti, kur viņš ir pats. Pusaudzis, tikko palika 12 gadi, ļoti sarežģīts posms, viss ir tik saasināti, brīžiem grūti. Ir vēlme būt pašam, taču svarīgi arī, ko domā citi, mēģinājumi novilkt robežas, kas ir vecāku zona.

Uztvert otra pasauli nav viegli, bet ļoti interesanti. Viena no manas dzīves jēgām ir būt kustībā, visu laiku mācīties un neko neuztvert pārlieku nopietni, citādi rodas sarežģījumi. Aktieris izdzīvo daudzus universus, pēc tam jātiek ārā. Tad var iet tālāk. Man patīk teiciens – 50 uz 50. Es ticu, bet man ir pietiekami daudz veselā saprāta, pašironijas un ironijas, lai visu darītu spēlējoties, lai nenoticētu pārlieku. Man tā ir bijis, ka aizspēlējos... Mēs visi reizēm pārāk stipri pieķeramies. Jāsaprot, kad apstāties, jo apkārt viss liecina par to, ka izjaukts līdzsvars.

Tu runā par nopietniem savas dzīves punktiem – profesionālām izvēlēm, laulību...?

Kad teicu par apstāšanās brīžiem... Ik reizi, kad pārāk stipri esmu noticējusi kādai no šīm spēlēm, sauksim tās par spēlēm un, pārāk stipri pieķērusies, es to zaudēju. Rodas sarežģījumi, es apmaldos pati sevī. Līdz ar pieaugšanu sāc apzināties to, ka vajag uzticēties, ļauties procesiem, bet nekam nepieķerties.

Tāda budistu filozofija.

Jā, taču es nekādu filozofiju vai konkrētu sevis izzināšanas praksi nepielietoju. Drīzāk – no projekta uz projektu. Izvēlos to, kas šķiet interesants un nepieciešams.

Vai tev ir kādas atziņas, pārdomas par seriālu Emīlija. Latvijas preses karaliene?

Filmēšana notika lokdauna periodā, kad diezgan daudz strādāju no mājām, biju ārkārtīgi laimīga, ka varu izrauties radošā vidē klātienē. Man patīk arī digitālās iespējas, bet, kad harmonija ir izjaukta, tas rada disbalansu. Visu cieņu cilvēkiem, kas spēja nosargāt kino industriju, un filmēšana varēja notikt. Tie bija lieli svētki, dāvana.

Arī finansiālā puse nav mazsvarīga. Pandēmijā vēl jo vairāk saprotam, ka rēķinus neviens nav atcēlis; mēs, mākslinieki, to izjūtam vēl krasāk. Katru sēriju filmēja cits režisors, man bija gods sadarboties ar Kristīni Želvi. Man ir neērts tēls – Benjamiņas māsa Annija Simsone, reāls, dzīvs cilvēks, kurš vēl nesen dzīvoja. Lasījumos sāku šaubīties, vai esmu piemērotākā aktrise. Ne jau tēla problemātikas dēļ – šķita, ka esmu mazliet cits tipāžs. Kristīne mani pārliecināja.

Emīlija gribēja adoptēt un padarīt par savu mantinieku Annijas dēlu.

Jā, tas raisīs pārdomas daudzos. Varu tikai minēt, kā jutās Annija Simsone, saņēmusi tik ekstravagantu piedāvājumu. Viņa ir sieviete, kura neatbilst priekšstatiem; viņa grib vairāk, arī apzinās, ka spēj vairāk, tic un uzdrīkstas. Savu ceļu Latvijā viņa sāka kā aktrise, drosmīgi devās pasaulē, brīnišķīgi sevi apliecināja, spēlējot skaistas lomas Ņujorkā un lielajās pilsētās Vācijā. Saistībā ar vīru un globālajiem notikumiem viņas dzīvesstāstā iezīmējās arī traģiski brīži ar ļoti smagiem pārbaudījumiem. Viņa nav tipiska sieviete, kas atteiksies no sapņiem, lai būtu tikai sieva un māte.

Kopš tā laika it kā esam progresējuši, bet mani pārsteidz viedokļi... Arī es pati ticu, ka to var savienot, viss atkarīgs no plānošanas. Ik pa laikam saskaros ar priekšstatu par pareizu sievieti – māti-sievu. Pārsteidzoši, laiks iet uz priekšu, esam tik attīstīti, moderni, taču stereotipi nemainās. Varu tikai uzteikt Annijas drosmi, ka viņa tajos laikos spēja paveikt ko tādu.

Viņa piekrita Emīlijai?

Jā. Protams, ilgi šaubījās, pārdzīvoja, šaustīja sevi, cik laba māte viņa būs, ja pieļaus adopciju... Pēc ilgas runāšanas un pārdomāšanas tā notika. Annija ar vīru nolēma tam piekrist, ja viņiem pieteiktos vēl viens bērns. Tā arī notika. Žanītis, vecākais dēls, bieži bija palicis ar savu vecmāmiņu, tur iesaistījās arī Emīlija, tāpēc tā nebija bērna atraušana no vecākiem. Arī manā ikdienā iesaistās radinieki, auklītes. Tā notiek, ja sieviete strādā. Manuprāt, lielākie sarežģījumi rodas priekšstatu dēļ.

Visā, kur iejaukta nauda, cilvēki saskata prostitūciju, pirkšanas-pārdošanas aktu. It kā Emīlija būtu to bērnu nopirkusi.

Tas ir no citu skata punkta.

Tādas domas noteikti bija arī Annijai.

Protams! Mēs uzturamies priekšstatu, ilūziju pasaulē. To ir tik daudz, ka jūkam prātā, rīkojam drausmīgas drāmas, paši noticam, caur galējībām gribam piedzīvot katarsi. Žēl. Laikam tas ir cilvēka dabā. Skaidrs, ka ikdienā ar to saskaras visi – gan tu, gan es, gan Annija. Ik pa laikam nogurstu no skata punktiem, kurus man uzspiež citi, reizēm pat nemani, kā iesaisties kādā drāmā.

Tad palīdz manas mammas teiciens – suņi rej, bet karavāna iet tālāk. Nopurinos un saprotu – tas neattiecas uz mani. Tas ir viņu stāsts un interpretācija. Manuprāt, to saprata arī Annija, citādi viņa tajos laikos nespētu izrauties, realizēties un piepildīt sapņus. Man iznāca parunāt ar vienu no viņas radiniekiem, kurš stāstīja par Anniju vecumdienās; viņa visu laiku esot kaut ko spēlējusi. To varu saprast, viņa bija aktrise. Liekas, viņa iemācījās šo spēlēšanos izbaudīt. Man tas šķiet ļoti skaisti.

Vai arī tev pārmet, ka par maz esi kopā ar bērnu?

Protams. Būsim godīgi – paraudzīsimies, cik es savos gados esmu izdarījusi, cik laika un enerģijas ieguldījusi. Ja vienā jomā tevis ir daudz, citā esi mazāk. Esmu mēģinājusi būt tipiska mamma, bet nonācu pie atziņas, ka ne es, ne bērns tāpēc nav ne kripatiņu laimīgāks. Labāk, lai mammas mazāk, bet, kad viņa ir, tad pilna dzīvesprieka un enerģijas. Tad arī attiecības veidojas patiesākas un mīlošākas. Mana māsa ir mamma pēc profesijas – dzīvo Zviedrijā piemeža mājā, audzina divus bērnus, ir pilna laika sieva, krāso mandalas, gatavo ēst, māju tīra pēc grafika, tā ir viņas skaistā dzīve, un redzu, ka viņa tajā...

Jūtas piepildīta?

Jā! Savi sarežģījumi ir, bet viņa gūst gandarījumu. Es kopš bērnības esmu tā, kas uzkāps augstāk, aizskries tālāk, dosies ekspedīcijās un kuru nevarēs atrast. Tad pārnākšu un dalīšos ar pieredzēto un piedzīvoto. Biju sarežģītais bērns, nepieņēmu, ka ir tikai viena patiesība, pieņemtais rāmis. Nemitīgi uzdevu neērtus jautājumus. Mani pat no stundas izraidīja, jo pajautāju ko tādu, kas liek aizdomāties, pārskatīt pieņemto.

Ja man ir problēmas un es meklēju palīdzību, izrādās, ka to neviens nevar sniegt, tikai es pati. Esmu vienpate. Uzklausu viedokļus, izsveru, bet mēģinu rast savu ceļu. Dažkārt, ja izvēlos neērtu ceļu, tuviniekiem ir grūti, bet tur neko nevar darīt. Vai nu esmu patiesa un dzīvoju, vai mirstu. Tad noslēdzos, un man tas nepatīk.

Kad Mihels piedzima, biji diezgan jauna.

Jā, mūsdienās liela daļa tam gatavojas visai pamatīgi, bet 23 gadi nav ļoti jauns...

Vecāki tevi iedrošināja?

Jā, vecāki ļoti priecājās par bērniņu, atbalstīja gan toreiz, gan tagad. Tēvs bija sajūsmā – viņaprāt, ģimene jāizveido pēc iespējas ātrāk, jo tas ir fundaments. Kad sapratu, ka esmu stāvoklī, tikko biju beigusi bakalaurus. No profesijas skata punkta – diezgan neprātīgs lēmums.

Jo vajadzēja atrast vietu teātrī?

Jā. Bet… piesakās bērniņš. Okei, varētu uztaisīt abortu, man pret to nav nosodījuma. Pieļauju, ja justu, ka vajag, tā arī izdarītu. Taču man šķita – jā, labi, esmu gatava savā dzīvē ļaut ienākt jaunai pasaulei! Pilnībā aizgāju no nozares, jo gribēju izdzīvot šo lielo brīnumu, īpašo tuvību un mīlestību, kas, manuprāt, iespējama tikai tad, kad bērns ir mazs. Vēlāk viņš kļūst par sevi pašu, un ir jāļauj viņam iet. Man patika pašai visu audzēt, daudz dzīvojām lauku mājās, gatavoju bio eko ēdienu.

Tad neieklausījos pirmajos impulsos, aizsēdējos... Taisu brokoļu tarti, lieku cepeškrāsnī un saprotu, ka man ir pilnīgi vienalga, kas tur iznāks. Bērns ir aprūpēts, bet tā dzirksts, vitalitāte manī sāk zust. Sāku sev nepatikt, to juta arī bērns. Sapratu – nē, Inga, ir laiks pārraut nabassaiti un iet arī savus ceļus.

Tev izdevās?

Jā. Bija diezgan grūti. Manī mātes mīlestība ir liela, brīžam pārāk. Kad Mihels bija paaudzies, trīs, četri gadi, mēs ar viņa tēti šķīrāmies. Bērns vēl mazs, arī tētis grib iesaistīties, tiek organizēta dzīvošana – pie viena, pie otra... Mammā ieslēdzas – kā, mans bērns!... Mācījos nepieķeršanos. Jāsaprot, ka bērns ir nācis caur mani, bet man nepieder. Viņam ir savi ceļi, brīži, kad viņš vairāk grib pie tēta. Esmu stingra mamma – sportošana, režīms –, bet lielos jautājumos ļauju viņam būt pašam. Šajā sarežģītajā posmā skatos, lai viņš neapmaldās ilūzijās, sapņos. Mana taktika – uzdot neērtus jautājumus, lai liktu domāt.

Tev tagad ir Mihels un Miķelis..

Jā, divi tādi brīnumaini sargeņģeļi, vai ne... Pēdējā grūtniecības dienā brīvā plūsmā saucu visādus vārdus un pie šā bērns vēderā uztaisīja pamatīgu kūleni, sapratu – labi, būsi Mihels.

Un kā tu satiki Miķeli?

Vienā pasākumā, es par viņu neko nezināju...

Par slaveno gleznotāju, Purvīša balvas laureātu...?!

Tiešām nē. Smieklīgi, jo daudzi mani draugi bija viņu pazinuši jau daudzus gadus. Biju redzējusi viņa darbus – uzreiz var just jaudu, kas no tiem nāk. Apstākļu sakritības pēc gadījāmies vienā pasākumā. Es ieraudzīju viņu, un viņš ieraudzīja mani.

Sākāt runāt, un iepatikās – tik vienkārši?

Jā, tik vienkārši. Protams, varu aprakstīt emocionāli sakāpināti – ienāku telpā un ieraugu spožas acis, kas skatās uz mani, tās gail, neko citu neredzu, tikai tās acis un krāsas ap to cilvēku. Pasākums kļūst otršķirīgs. Sākas saruna, kas ātri ved tālāk. Ja ar mani tā notiek, es uzticos, nebremzēju. Prieks, ka arī Miķelim bija tāpat. Tas bija uzliesmojums, kam sekoja tikšanās, sarunas, sākumā par dzīvi un radošo pusi, tad jau saproti, ka tur ir krietni vairāk, un tev negribas no tā izvairīties. Tu jūties pārliecināts un drošs – viņš ir tavs cilvēks, ļoti tuvs, tāpēc uzticies un ļaujies.

Ļoti bagātīgi aprakstīji savu pasauli. Jūsu uzskati zināmā mērā ir līdzīgi?

Reizēm tie sakrīt, reizēm ne. Pat nezinu, vai būtu iespējams satikt tieši tādu kā mani. Un vai vajag...

Tas ir brīnums, cik dažādi mēs tveram pasauli un kas kuram ir būtisks. Jautājums ir, vai divas pasaules viena otru papildina vai atgrūž. Reizēm pat iznīcina, un nav saprotams, kā veidojas tik ārdoša jauda. Mēs pievilkāmies, bet negribētos, lai mēs baigi pieslīpētos, nedod dievs. Visbriesmīgāk būtu nogrimt otrā.

Hese teica, ka katram stepes vilkam vajag kādu, kurš uzvāra putru un aplej augus. Miķelis no tevis to negaida?

Putru vāra lielākoties Miķelis, turklāt brīnišķīgi gatavo gaļas ēdienus. Viņš arī rūpējas par sadzīvi. Man nepatīk gatavot, un es to nedaru – vai arī daru, cik reti vien iespējams. Esmu daudz slinkāka, es uzmanību un enerģiju ieguldu citur. Domāju, viņam ne mirkli nebūtu interesanti kopā ar sievieti, kura par ikdienas pienākumu uzskata nodrošināt putru. Arī Miķeli interesē sarežģītā un krāšņā pasaule, kas ir otrā. Protams, tam apakšā ir sadzīve, bet tas nav primārais.

Abiem mēdz būt arī grūti brīži, smejos, ka mums kā māksliniekiem ir bipolārie traucējumi. Pēkšņi viss šķiet tik grūti un smagi, sāk zust cerība un jēga. Tad ir labi, ja ir vēl otrs stepes vilks, kurš atbalsta un kritiskos mirkļos ļauj būt arī vājam. Manā profesijā vienmēr jābūt formā, režijas darbā jātiek galā ar sarežģītām situācijām. Esmu ļoti jaudīgs cilvēks, to apzinos arvien vairāk – reizēm pašai kļūst bail. Skaidrs, ka nav veselīgi abiem ilgstoši būt vājiem, tad meklējam veidus, kā vienam otru uzmundrināt.

Reizēm arī jāgaida, kad otrs atgriezīsies no klejojumiem pa stepi?

Jā. Kā reiz stāstīja Ausma Kantāne – skaidrs, ka ar Imantu Ziedoni bija ļoti skaista un piepildīta dzīvošana, bet ne ērta un viegla. Bieži vien bijis tā, ka viņi kaut kur izbraukuši, iet garā ekspedīcijā, un pēkšņi Ziedonis saka: “Tā, tagad ejam katrs uz savu pusi.” Un viss, viņš aiziet. Pieļauju, arī Ausma ir stepes vilks. Es arī esmu, tāpēc saprotu. Man arī uznāk – sakrāmēšu somu un iešu vairākas dienas viena pati gar jūru. Tas nekas, ka Jāņi, man tā vajag. Ne katrās attiecībās tā varētu, tāpēc satikšanās ar Miķeli ir milzīga vērtība. Stepes vilku nav daudz. Ja satiec cilvēku ar tādām acīm un atpazīsti viņā gan priekus, gan skumjas, gan plašumus, dziļumus, augstumus, tad vajag tām sekot.

Tas ir tik skaisti, bet man ir neērts jautājums – par laulības līgumu, ko parakstījāt mēnesi pēc kāzām...

Arī stepes vilki dzīvo praktiskā realitātē, ir dažādas saistības. Domāju, to komentēt nebūtu korekti, tas skar arī citus. Nezināju, ka par laulības līgumiem informē arī prese, biju ļoti pārsteigta.

Vai tevi radoši ir ietekmējusi Miķeļa pasaule? Kādas redzamas pēdas vari sevī, savos darbos ieraudzīt?

Protams, mijiedarbība ar viņu mani ir iedvesmojusi, bet rokraksts katram saglabājies savs. Ir kopīgi darbi, kā Zalkša līgava Jaunajā Rīgas teātrī. Miķelis bija scenogrāfs, es režisore.

Pagājušovasar Valmieras vasaras teātra festivālā mums bija drosmīgs, skaists darbs par japāņu mākslinieci Yayoi Kusamu – aicinājām skatītājus doties cauri Mākslas skolas pagraba un citu telpu labirintiem, kas pārveidoti par psihiatrisko klīniku, jo viņa tādā dzīvo jau 30 gadus. Yayoi ir viena no slavenākajām un pelnošākajām mūsdienu māksliniecēm, arī viņa mēģina uzdot neērtus jautājumus.

Piecdesmitajos un sešdesmitajos gados pieklājīgām meitenēm Japānā bija paredzēts noteikts ceļš, bet viņa bez naudas aizmuka uz Ņujorku, lai kļūtu par gleznotāju, un pieteica sevi līdzās tādiem māksliniekiem kā Endijs Vorhols. Pēc kara viņa kā japāniete tur nebija vēlama; arī kā sieviete māksliniece ne. Sitoties ar nabadzību, viņa mēģināja rast savu ceļu, veidoja instalācijas. Vairāki mākslinieki pārtvēra un nozaga viņas idejas – viņiem bija labāki sakari un vairāk naudas, un viņi uzdeva tās par savām. Izmisums krājās, Yayoi mēģināja izdarīt pašnāvību, tad izvēlējās arvien radikālākus ceļus.

Viņa pirmā aktivizēja kustību pret karu ar mīlestību, ierosināja noraut aizspriedumus un tabu seksualitātei, nodibināja pašpasludinātu baznīcu, tur notika pasaulē pirmās homoseksuālās kāzas, viņa pati laulāja kā priesteriene. Tā bija arī kā performance. Biennālē viņa provocēja, ka mākslai jābūt pieejamai visiem, ne uzpūsti dārgai. Savas spoguļbumbas viņa tirgoja par diviem dolāriem – tas bija skandāls. Visur viņa bija izraidītā. Mūsu projektā skatītājs kā ārsts pa dažādām telpām Zemapziņas nodaļā izstaigāja Yayoi Kusamas dzīves notikumu un domu pasauli, līdz Bezgalības istabā satikās ar mani... Tagad abi ar Miķeli strādājam pie Raiņa Jāzepa un viņa brāļiem Jaunajā Rīgas teātrī, pirmizrāde plānota šogad.

Tas gan ir atvēziens!

Iedomājies – tāds bagātīgs ideju lauks! Tas biedē un vienlaikus patīk, ir satraukums, liels prieks. Zinu, būs grūti, bet arī vērtīgi un interesanti.

Zalkša līgava bija labs pakāpiens Jāzepam.

Laikam likumsakarīgi – izdzīvojos Aspazijas pasaulē, daudz iemācījos, tagad esmu Raiņa pasaulē, tad jāiet tālāk.

Tevi mēdz uzskatīt par autsaideru, kurš uzdrošinās.

Te ir paradokss – bez plaša paziņu loka mana profesija nebūtu iespējama, bet man piekļūt var ļoti, ļoti reti cilvēki. Tas gan nenozīmē, ka ar pārējiem neesmu patiesa, bieži tieši atklātības dēļ dabūju pa galvu – esmu tā konstruēta, man patīk tādas sarunas.

Tas ir tavs uzskats – ja nevari būt atklāts, kāpēc vērt vaļā muti?

Tieši tā. Bla, bla, bla runāšanas šausmīgi nogurdina un tracina, kļūstu nervoza un pat skarba. Arī Rainis ir autsaiders sapņotājs. Ne velti Jāzeps un viņa brāļi atzīts par viņa mūža lielāko darbu. Tā ir viņa dziļākā personīgā drāma un traģēdija – norakstīta no attiecībām ar paša brāļiem. Nodevību, krišanu bedrē esmu piedzīvojusi arī es, vēl nesen gāju cauri ļoti sāpīgam procesam. Tu vari palikt tajā bedrē un skatīties uz pasauli – ak, es, nabaga sapņotājs, upuris, kuram nodarīts pāri, neviens mani nesaprot...

Bet atslēga nav brāļos, viņus nevar mainīt, tāds nav uzdevums. Vienīgais, ko šajā dzīvē vari, – katrā situācijā izprast sevi. Dažkārt, lai rastu atbildi, nākas ļoti dziļi ieskatīties savā tumsā, bet arī tā nav pēdējā patiesība, tikai ceļš uz to. Tad mēģini rast izlīdzinājumu un piedošanu un rāpties no bedres ārā, apzinoties, ka pasaule ir tāda, kāda ir. Tu to ar savu lielo gribu un skaistajām vīzijām nekad neizmainīsi. Gluži pretēji – kļūsi vardarbīgs. Vēl nesen, nonākusi tādā bedrē, sapratu, ka ne aiz ļauna prāta, bet ar savu skaisto vīziju un lielo degsmi brīžam varu kļūt kā atomelektrostacija, nejūtot, ka sāku necienīt savus brāļus. Jo es taču zinu, kā vajag!

Jo esmu ideāliste!

Jā! Ideālisms ir foršs, bet – kādās devās. Būtu vēlams nezaudēt spēju sapņot, tomēr ar savu lielumu nenomākt citus. Ja ej kaut kam pāri, tas ir vardarbīgs akts, kas vienmēr sagādā sāpes. Arī, ja ievaino citus, ērkšķi patiesībā saduras tevī pašā un tev pašam sāp. Tomēr... ja viss būtu tik vienkārši. Pēdējā gada laikā esmu mācījusies, ka ne vienmēr der diplomātiska pieeja. Tieši tāpēc, ka cienu un mīlu sevi un arī tevi, man jāaptur kāds process, iespējams, simboliski jāaizliek priekšā roka. Var iznākt cirtiens, bet, ja to nedaru, tad ļauju otram ar lielumu pārmākt mani. Arī tas nav pareizi. Kā dzīvot reāli, bet būt sapņotājam, saprotot, ka arī otrs ir sapņotājs, ne labāks, ne sliktāks... Brīžam mēs, visi sapņotāji, totāli murgojam.

Iedomājies: tavā radošo darbu listē būs gan filma "Septiņas neveiklas seksa reizes", gan izrāde "Jāzeps un viņa brāļi"...

Tas ir par daudzajām pasaulēm, pa kurām ceļoju. Domāju, ja tas process manī apstāsies, tad zudīs jēga, motivācija būt šeit. Ik pa brīdim ieņemu vērotāja pozīciju, bet patiesībā arī ar to esi iesaistījies spēlē, tev tikai šķiet, ka vēro. Tikko iedomājos – vai nav tā, ka, ceļojot pa daudzajām pasaulēm, tu centies pēc iespējas vairāk apzināt Visumu, un tas ir ceļš, kurā nonāc līdz vienam, kas ir Nekas. Esi atbrīvojies no pieķeršanās, saproti, ka tās ir spēles... Es meditēju.

Man ir nepieciešams aiziet līdz Nekam. Lai procesors neuzkārtos, tas ik pa brīdim jāatslēdz, vienīgais veids ir meditācija. Izmēģināju visu ko un nonācu līdz tam, ka man skolotājs nav vajadzīgs, es pati sev tāda esmu. Man ir būtiski vērot, kā prāts šķetina pavedienus, nomērkaķojas un tad ieslēdzas Nekas mirklis, kas reizē ir viss. Vārdi kļūst muļķīgi... Smieklīgi, vai ne?

Valoda ir tik nabadzīga.

Ļoti! Man pusaudža vecumā bija klīniskā nāve. Kad mēģinu aprakstīt, kur esmu bijusi, iznāk tikai manas izdomātās pasaules priekšstats par to, kas notiek tālāk. Sapratu, ka eju pa bezgalīgu koku... Ko tu esi iedomājies par notiekošo pēc nāves, to arī saņemsi. Tur, kur nonācu es, bija Nekas – ne gaisma, ne tumsa, ne viss, ne nekas, tādas ietilpības nav nevienam vārdam. Varbūt labi, ka tā. Baigi jau gribas – atrast, definēt. Vienu gan es tur sapratu – neviens tevi nelaidīs prom, kamēr pats sevi nelaidīsi un nebūsi izpildījis savus uzdevumus. Kas tie ir? Brīžiem tos redzu skaidri, brīžiem tikai mēģinu saskatīt.

Sarunas laikā redzēju tevi kā performanci – krāsās esi kā smilga no Lubāna klāniem un krāsainais pleķis ap tevi – it kā tu sēdētu pie ugunskura zem Dienvidu krusta zvaigznēm.

Jā, smilgai ir zeltīts krāsojums... Tāpēc laikam meklēju daudzās pasaules – lai tās mani papildina. Reizēm pārgalvīgi metos kaut kur iekšā, bet vairāk nožēloju to, ko neesmu izdarījusi. Labāk miljons reižu kļūdīties, bet pieredzēt dzīvu dzīvi. Dažkārt vīrs saka: “Inga, varbūt tu varētu... nu, tā mazāk gribēt.” Es ļoti aizraujos, rauju komandu līdzi, bet realitāte ir cita, caur adatas aci izlīst ir grūti. Kā rāda kosmosa filmās – vajag paātrinājumu, lai nonāktu citur. Tad liekas – vajag tādu jaudu, lai visu to, ko tu fantazē, nogādātu turp, kur tā materializētos. Protams, tas ir grūti. Taču – ja tā nebūtu, nekad nekas nerastos. Nē, ceru, ka negribēšu mazāk.

Nesen gājām ar dēlu peldēties, stāvu un šaubos: “Ai, nezinu, vai līst ūdenī, slapināties...” Viņš saka: “Nesaprotu, kas ar tiem cilvēkiem ir – jo vecāki viņi kļūst, jo mazāk grib.” Nu, tā ir. Es viņam antikvariātā nopirku 1941. gadā izdotu grāmatu, kur ar zīmējumiem attēlots, kā cilvēkiem veidojusies doma par lidošanu. No pirmajiem sapņotājiem, kuri būvēja spārnus un, tos izmēģinādami, nositās, līdz modernu lidaparātu inženieriem. Iedomājies – pilnīgi traki, ar tādu sparu centās to materializēt... Tagad lidojam kosmosā, pētām planētas. Man tas šķiet iedvesmojoši, bet... cilvēki ar lielu jaudu un gribu ir nesuši arī lielu iznīcību. Tā ir – gribi vai negribi, visi esam viens. Kā Jāzepā – graudi vienas vārpas galā, un beigās visi tajā laukā satiekamies. Gribētos, lai mēs spētu viens otram tā cieņpilni paklanīties un pateikt paldies.