Stūrītī iemucis, bērns veselu nedēļu klusiņām sēž un nelaiž nevienu sev klāt...
Vecākiem saziņā ar bērnudārza audzinātājām vajadzētu būt godīgiem un atklātiem. Ja pieaugušie bērnudārza pārstāvjiem noklusē būtisku informāciju par savu atvasi, tas rada nevajadzīgu spriedzi un citas sarežģītas situācijas. Piemēram, bērns ilgu laiku sēž dārziņa stūrī, nelaiž nevienu klāt un tikai pēc laika niknumā izkliedz, ka vecāki izšķīrušies.
Pirmsskolas skolotāja, bloga "Rasa par bērniem" autore un mamma Rasa Pakalniņa intervijā portālam Jauns.lv saka: "Šobrīd ir problēmas ar atklātību un godīgumu."
Vecākiem bērnudārza pārstāvjiem vajadzētu atklāt patieso un reālo situāciju par bērnu, nevis sadomāt pasaciņas un izskaistināt bildi.
"Piemēram, ja zinu, ka manam bērnam ir problēmas ar podiņmācību, tad būtu labi tā arī pateikt bērnudārzā, nevis stāstīt, ka mājās ar to viss ir kārtībā, bet, aizejot uz bērnudārzu, izrādās, ka nekas nav kārtībā."
Ne jau aiz ziņkāres interesējas par bērna sadzīvi
Viņa uzsvēra, ka audzinātājām neinteresē, ar ko bērna vecāki dzīvo un kas viņiem mājās ir vai nav. "Viņām interesē šīs lietas tikai tāpēc, lai saprastu, kā reaģēt uz bērna vajadzībām.
Piemēram, gadās, ka bērns veselu nedēļu sēž stūrī, nelaiž nevienu sev klāt un, tiklīdz viņam tuvojas, kliedz vēl skaļāk un aizspiež ausis. Beigās pēc pusotras nedēļas viņš vienkārši izkliedz, ka tētis un mamma ir izšķīrušies un tētis vairs nedzīvo kopā ar ģimeni.
Nepieciešama ātra palīdzība
To ir būtiski zināt, jo varbūt bērnam var netuvoties, jo viņš ir dusmīgs un grib pabūt ar sevi. Bet varbūt viņam ir nepieciešama speciālista palīdzība un mēs velkam laiku."
Ne jau aiz ziņkāres vai aprunāšanas vēlmes audzinātājas grib zināt par bērna dzīvē svarīgiem notikumiem. Viņām būtībā neinteresē, kurš ar kuru guļ un dzīvo kopā. "Ne par to ir stāsts!" Audzinātājām būtu svarīgi zināt par īpašiem notikumiem, lai varētu atbilstoši reaģēt un palīdzēt bērniem.
Varbūt vajadzīga nevis skaista kleita, bet uzmanība
Ja vecāki ir novērojuši kādas problēmas ar bērnu, piemēram, viņš neatsaucas uz vārdu vai nereaģē uz teikto, labāk par to parunāt arī ar audzinātāju. Protams, var būt tā, ka bērns izvēlējies nerunāt, jo viņam visu laiku jāizpilda kaut kādi norādījumi un tāpēc viņam izveidojusies tā sauktā selektīvā dzirde.
Bet tāpat iespējams, ka viņam ir nopietnāka problēma, kurā jāiesaista logopēds un citi speciālisti. Ja vecāki šādā situācijā nav atklāti un godīgi, izliekoties, ka problēmas nav, tad tādā veidā nodara bērnam pāri.
Nav nozīmes sapucēt bērnus skaistās kleitās un biksēs, sataisīt frizūras un aplikt rotaslietas, izliekoties, ka viss ir kārtībā un skaisti. Daudz svarīgāk ir noskaidrot, kas patiesībā notiek bērna iekšienē. Varbūt viņam vajadzīgas nevis krelles un lakoti nagi, bet gan papildu apskāvieni, uzmanība un speciālista palīdzība. "Tad mēs ar katru dienu kavējam iespēju bērnam palīdzēt."
Pajautāt, kas patiesībā notika, nevis spītīgi klusēt
Paralēli atklātībai un godīgumam no vecākiem sagaidāma arī adekvāta un argumentēta komunikācija. "Brīžiem ir absurda situācija: tiklīdz ir mazākās nesaprašanās vai pārpratums, tad visa saruna notiek augstos toņos."
Rasa norāda, ka mūsdienās ir ļoti daudz dažādu iespēju sazināties un aprunāties ar bērnudārza pārstāvjiem. Piemēram, "WhatsApp" grupiņas, īsziņas un citi saziņas veidi ir pieejami pat tad, kad klātienes tikšanās ir ierobežotas.
10 minūtes, kas atrisina situāciju
Viņa aicina vecākus sazināties ar bērnudārza pārstāvjiem un kaut vai tikai 10 minūšu laikā aprunāties, lai tādā veidā novērstu iespējamus sarežģījumus nākotnē. Neliels konflikts tad var nepārvērsties par "raganu medībām", mēģinot noskaidrot, kas vainīgs šajā situācijā. "Tur patiesībā ir komunikācijas vaina."
Bieži vien konflikti izveidojas par dažādām nelielām sadzīves situācijām, piemēram, bērns nav paņēmis pusdienās maizi, (nevis viņam nedeva) vai pa ceļam nejauši pazaudējis ārsta zīmi (nevis pie sevis domāt, ka vecāki droši vien pie ārsta nemaz nav bijuši un tādejādi velk laiku). "Tās ir elementāras un cilvēciskas lietas. Tās nav tik briesmīgas, kā tad, kad Ziemeļkoreja nevar vienoties ar Dienvidkoreju."
Daudz konfliktu varētu novērst un atrisināt ar elementāru komunikāciju, lai gan vecāki bieži ir steidzīgi, bet pedagogi - noguruši. Bet jāatceras, ka pa vidu tam ir bērni.
Galvā uzburas briesmu ainas
Covid-19 pandēmijas laikā, kad vecāki netiek ielaisti dārziņā, viņu galvās var uzburties dažādas briesmu ainas: "Nez kas tur notiek un vai viss ir kārtībā?" Lai tās mazinātu, vajadzīga savstarpēja uzticēšanās un atklātība, kā arī argumentēta komunikācija.
Ja vecākiem ir aizdomas, ka bērnudārzā kaut kas nav kārtībā, ir jāsazinās ar dārziņa pārstāvjiem un jārunā.
Divi zili ķeksīši normālas atbildes vietā
"Visi runā, ka ir komunikācijas laikmets. Bet, kur tas, sasodīts, ir? Mēs nekomunicējam! Mēs atbildam ar OK, saīsinām vārdus, mēs "WhatsApp" redzam divus zilus ķeksīšus un pieņemam, ka ziņa ir izlasīta, jo saņēmējs neko neatbild.
Tā nav komunikācija. Komunikācija būtu tad, kad mēs aktīvi sarunājamies, argumentēti nonākam pie abpusēji izdevīga slēdziena, lēmuma un dzīvojam tālāk. Nevis katrs savā galā domājam citādāk."
Rasa uzsver, ka šajos laikos ir ļoti daudz iespēju, kā cilvēkiem savstarpēji komunicēt, bet dažkārt pieaugušie nepareizā veidā izmanto tehnoloģiju sniegtās priekšrocības.
