Aktrises un režisora mīlasstāsts. Kaislība, kas mainīja Ingrīdas Bergmanes likteni

Sieviete no Austrumeiropas

Kādu vakaru, steidzoties uz teātri, Ingrīda Bergmane (1915–1982) kino afišā ieraudzīja pazīstamu vārdu. Amerikā izrādīja itāļu neoreālisma “tēva” Roberto Rosellīni (1906–1977) filmu Paisa (1946). Nākamajā dienā Bergmane sēdēja kinoteātrī un – tāpat kā pēc filmas Roma – atvērta pilsēta (1945) – bija sajūsmā par redzēto. Sava producenta Deivida O. Selznika sievai Airīnai Ingrīda atklāja, ka vienmēr vēlējusies spēlēt lomu, kurā nav nekā lieka, īpaši – vizuāli, un kāpēc ne pie Rosellīni?

Vēstulē Rosellīni Bergmane izteica sajūsmu par viņa filmām, ko bija redzējusi, un vēlēšanos strādāt kopā. Rosellīni atbildēja, ka jau sen sapņo strādāt ar aktrisi un darīs visu, lai tas notiek pēc iespējas ātrāk. Kolēģiem gan viņš atzina: “Ja Bergmane prasīs neiespējamu summu, nekādas filmas nebūs.” 15. maija vēstulē viņš minēja filmas pamatideju, taču par scenāriju nevarēja būt ne runas – tas iegrožo režisoru! Iedvesmu filmai Rosellīni guva, apmeklējot nometni, kurā bija izvietotas sievietes no Austrumeiropas, un vienu no viņām – nelaimīgu latvieti vai lietuvieti – viņš uzrunājis... Filmā Karīna apprecas ar zvejnieku un pārceļas uz Stromboli salu, uz kuras ir aktīvs vulkāns. Neviesmīlīgajā salā pāris konstatē, ka viņiem nav nekā kopīga.

Bergmane un Rosellīni vienojās tikties augusta beigās Parīzē. Alfreda Hičkoka drāmas Zem Mežāža zvaigznāja (1949) filmēšana ieilga, un Bergmane sūdzējās, ka Londonā pārāk daudz smēķē, dzer un par 10 mārciņām ir pieņēmusies svarā. Vēstulē vīram – ārstam Pēteram Lindstrēmam – viņa piekodināja atvest konservus, neilona zeķes, ziepes – šīs preces pēckara Anglijā nebija pieejamas pat Holivudas kinozvaigznei.

Iemīlēšanās

Nosvinējusi 33. dzimšanas dienu Parīzē, Bergmane bija apņēmības pilna filmēties pie Rosellīni. Pēc gadiem viņas un Pētera Lindstrēma meita Pia teiks: “Māte sevi salīdzināja ar braucošu vilcienu, un, ja bija kaut ko ieņēmusi galvā, tad apstādināt viņu nevienam nebija pa spēkam.”

Tiekoties Roberto bija tiešs. “Vai taisīsim filmu – jā vai nē?” Un aktrise atbildējusi: “Man būs gods tajā piedalīties.” Ingrīda pieķēra sevi pie domas, ka ir iemīlējusies.

Rosellīni tobrīd tikās ar piecām (!) sievietēm vienlaikus, un viena no viņām bija izcilā aktrise Anna Manjāni, kura bija nospēlējusi Pīnu filmā Roma – atvērta pilsēta (1945). Viņu attiecības ilga dažus gadus, un viņa bija pārliecināta, ka spēlēs arī Rosellīni nākamajā filmā.

Kad Ņujorkā pirmizrādīja Žannu d’Arku (1948), Bergmane pārliecinājās, ka kaisle, kas vienoja viņu un filmas režisoru Viktoru Flemingu, ir apdzisusi. Filmu septiņās nominācijās izvirzīja Oskaram, arī Ingrīdu kā labāko aktrisi, taču viņa atkal nodomāja, kādu profesionālu vilšanos piedzīvojusi. Prieku deva vienīgi nākotnes vīzija – filmēšanās pie Rosellīni, kurš solīja, ka darbs aizņems divus mēnešus.

Nākamā gada sākumā pēc sirdstriekas nomira Flemings, un bēru dienā Bergmane saņēma telegrammu no Rosellīni – viņš pošas ceļā uz Ņujorku. Varbūt viņi var tikties un apspriest filmu?

Pieņemšana notika kinorežisora Billija Vaildera mājā. Ignorēdams etiķeti, Rosellīni nemulsa Holivudas vareno priekšā un nebārstījās arī ar komplimentiem zvaigznēm. Kā vēlāk atzīs kāds no viņa dēliem, tēvs ienīda Holivudu un uzskatīja, ka tā ir desu fabrika. “Labāk atgriezties Itālijā, kur ir brīvība,” viņš prātojis, taču Bergmane varētu piesaistīt naudu un skatītājus, un – jā, arī viņš bija iemīlējies.

Dzīve uz salas

Bergmani sajūsmināja Rosellīni radošās izpausmes, taču viņa neko nezināja ne par viņa raksturu, ne kaislībām. Sievieti biedēja brīdinājums, ka Roberto nepieciešama dzīve uz pulvermucas, citādi viņš krīt garlaicībā. Rosellīni acīs Bergmane bija balva, par kuru vērts cīnīties, taču viņš gaidīja arī dāsna producenta piesaistīšanu. Hovardam Hjūzam bija nosacījums – nākamo lomu Bergmane nospēlēs viņa studijā RKO, un, kad tas izskanēja presē, Anna Manjāni ar cieņu atkāpās.

Februārī Rosellīni devās uz Romu, Bergmane sekoja martā. Kādai no Pētera māsām viņa vēstulē rakstīja: “Ar Roberto Rosellīni man ir visa pasaule, ko es vēlos ieraudzīt.” Paņēmusi līdzi pieticīgu drēbju kārtu – dažas kleitas un apakšveļu – un gandrīz bez naudas, viņa Romā izkāpa no lidmašīnas. Bergmane domāja, ka Amerikā atgriezīsies pēc trīs, četriem mēnešiem.

Pēc četrām dienām Roberto aktrisi aizveda uz Amalfi, kuras ieliņas zināja no galvas; turp viņš veda visas savas sievietes. Kāds fotogrāfs noķēra brīdi, kad abi bija sadevušies rokās, un aprīļa beigās šo bildi publicēja žurnālā Look. Pēters vēlāk teiks, ka sajuties kā muļķis visas pasaules priekšā, savukārt Ingrīda bija pārsteigta, cik ļoti mediju pārstāvjus interesē viņas privātā dzīve.

Dzīve Stromboli vēl joprojām ritēja bez elektrības, kanalizācijas, radio. Bergmane atzīsies, ka vēlējusies no turienes bēgt neatskatoties, taču apmetās salas skolotāja mājā un, kad vēlējās iet dušā, sauca asistenti, lai viņa no spaiņa lej ūdeni. Filmēšanas grupas ēdienkarte sastāvēja no konserviem un pastas, ko gatavoja vietējās sievietes.

Jau pēc divām nedēļām Ingrīda kliedza Roberto: “Nodarbojies ar savām “reālistiskajām” filmām! Pie velna tās!” Viņa nespēja strādāt ar neprofesionāliem aktieriem, un, tā kā nebija dublieres, pati rāpās kalnā, no kura tvaikoja toksiskās gāzes. Nākamās dienas Bergmane mocījās ar nelabumu, taču to, ka ir stāvoklī, viņa neteica.

Mīlas ligzdiņu bija atklājuši reportieri, turp devās arī Lindstrēms. Precētā pāra saruna ieilga līdz rītam, un, baidoties, ka Ingrīda atgriezīsies ģimenē, Roberto draudēja padarīt sev galu.

Tiekoties ar presi, Bergmane atklāja, ka grasās šķirt laulību – Rosellīni šo procesu jau bija uzsācis –, kaut arī Lindstrēms bija paziņojis, ka nekas tāds nenotiks. Bergmane centās vīru pārliecināt, ka ātra šķiršanās netraumēs meitu – Pia taču zina, kā šķiras Holivudā – un mazinās žurnālistu interesi, taču process ievilkās un kļuva arvien neglītāks.

Uzzinājis par jezgu, Hovards Hjūzs lika pēc iespējas ātrāk pabeigt filmu. Žurnālistiem viņš atklāja filmas nosaukumu – Stromboli, bet kāds asprātis paziņojumu papildināja ar piebildi, ka senos laikos šā vulkāna krāteri uzskatīja par vārtiem uz šķīstītavu.

Grēcinieki

Pia bija vislielākā cietēja. Te vecāki par viņu aizmirsa, te izmantoja – vēstulēs, tiesās –, un dzīvespriecīgais bērns pārvērtās par nelaimes čupiņu. Katru reizi, kad Bergmane grasījās atgriezties ASV, apstākļi to neļāva, un abas netikās arī tad, kad Pia bija Eiropā. “Man pat prātā nenāca, ka varu pazaudēt meitu.” Vainas sajūta bija klātesoša uz katra Ingrīdas Bergmanes soļa. “Neaizmirsti, ka es mīlu tevi un tēti, un tas nekad nemainīsies,” viņa vēstulē rakstīja meitai.

Romā par ikdienu bija kļuvušas vēstules, kurās Ingrīdu zākāja, norādot, ka reiz viņa bija laba sieva un māte, bet tagad?

5. augustā Bergmane paziņoja presei, ka nolēmusi pamest kino un pievērsties privātajai dzīvei. Šķiršanās pieteikumā viņa norādīja, ka tikai tālu prom no vīra – Ņujorkā, Aļaskā, Eiropā – spējusi novērtēt savus spēkus, kā arī apzinājusies, cik ļoti atsvešinājušies abi. Taču advokāta neapdomīgas rīcības dēļ sākās skandāls, ko savā labā izmantoja Pēters: Ingrīda ar meitu varēs tikties tikai ASV un var kandidēt tikai uz trešdaļu mājas un pārējā īpašuma, kas novērtēts par 50 tūkstošiem dolāru, savukārt viņš saņems 50% no Stromboli ienākumiem. Rosellīni bija nikns – viņš atkal bija parādos, un pēc trīs mēnešiem pasaulē jānāk viņa un Ingrīdas bērnam!

Kad mediji publicēja ziņu par Bergmanes grūtniecību, Pia nosūtīja mātei vēstuli, ka skolā pat nevēlas skatīties uz pasaules karti, jo tur redzama Itālija. Rosellīni savukārt paziņoja, ka ekranizēs stāstu par Asīzes Francisku, un Vatikāns piedāvāja grēciniekam dāsnu palīdzību.

Ap Ziemassvētkiem Ingrīda izvairījās pamest dzīvokli, bet Hjūzs uzskatīja, ka skandāls palīdzēs Stromboli distribūcijā – Bergmane taču bija kļuvusi par kritušo. Vēstulē bijušajai ekrāna partnerei Kerijs Grānts rakstīja, ka nav iespējams uzskaitīt visus cilvēkus, kuri vēl viņai labu, un Alfreds Hičkoks telegrafēja, ka “cilvēki visu aizmirsīs”. Viņa pati rezumēja: “Iepriekš mani tik ļoti mīlēja, tagad tikpat stipri nīst.” Kopš Bergmanes debijas ASV bija pagājuši desmit gadi, un reiz jaukā meitene bija iemīlējusies vīrietī, kurš nav viņas vīrs, un vēl palikusi stāvoklī.

Necilvēcība

1950. gada 2. februāra vakarā piedzima Renato Roberto Džusto Džuzepe. Turpmākās dienas jauno māti apbēra vismaz 200 vēstules dienā – viņu nosodīja, atbalstīja, apbrīnoja, bet žurnālisti izrādīja apbrīnojamu izdomu fotogrāfiju montāžā. Par Bergmanes un Rosellīni dēlu uzdeva kādu citu tikko dzimušu mazuli, rakstus papildināja Bergmanes portreti no filmām. Puiku, ko mīļvārdā dēvēja par Robinu, reģistrēja februārī, un mātes vārds šajā dokumentā neparādījās. Saskaņā ar Itālijas likumiem precētas sievietes bērns – arī ārlaulības – bija viņas vīra bērns.

Stromboli gatavojās izlaist Amerikas kinoteātros, taču ne visur – Džordžijā, piemēram, aizliedza visas filmas ar Bergmanes piedalīšanos un visas, ko režisējis Rosellīni. Kāds Losandželosas garīdznieks paziņoja, ka Bergmanes rīcība ir pliķis visu pieklājīgo cilvēku sejās, un 5,5 miljoni sieviešu uzstāja, ka jāboikotē filmas ar aktrises dalību. Eiropā baznīca uzstāja, ka privātā dzīve ar profesionālo darbību nav jājauc, un Romas katoļu avīze pat secināja, ka šāda agresija ir necilvēcīga rīcība pret Bergmanes kundzi. Paši “vaininieki” klusēja.

15. februārī Stromboli nonāca kinoteātrī, tai nebija dižu kases panākumu, un pēc dažām nedēļām filma bija zaudējusi aktualitāti. Bet 1950. gada 14. martā Senātā uzstājās Edvīns Karls Džonsons, kurš savu sakāmo sāka ar vārdiem: “Šobrīd, kad tā glupā filma par grūtnieci un vulkānu terorizē Ameriku...” Ingrīdai Bergmanei viņš noteica diagnozi – vai nu šizofrēniķe, vai hipnotiskas ietekmes upuris. Senatora mērķis bija ieviest likumu, kas pasargātu amerikāņu morālo stāju no sliktiem piemēriem; viņaprāt, jāievieš licences producentiem, režisoriem un aktieriem.

“Es nemīlu mammu”

24. maijā Ingrīda Bergmane un Roberto Rosellīni apprecējās un pēc dažām dienām pameta Romu. Čivitavekjā viņi bija iegādājušies māju, kas brēca pēc remonta. Skats uz jūru un romiešu drupām bija bonuss astoņām istabām un dārzam, un tur ģimene pavadīja daudz laika. Ingrīda bija kļuvusi par mājsaimnieci – berza, cīnījās ar strādniekiem, iepirkās, kaulējās ar zvejniekiem. Vīram viņa atzina, ka vēlas atgriezties darbā, un saņēma atbildi – jā, taču tikai Rosellīni filmās. Tuvojoties Ziemassvētkiem, Roberto minēja, ka viņam ir lieliska dāvana sievai – ideja filmai Eiropa ’51; tās galvenā varone ir Romā dzīvojoša amerikāņu bagātniece, kuras 12 gadus vecais dēls izdara pašnāvību.

Bergmane beidzot satika savu vecāko meitu, taču Pēters nespēja paturēt pie sevis žulti un baidījās, ka Ingrīda meitu nolaupīs. Kad aprīlī Ingrīda vērsās tiesā ar lūgumu, lai Pia vasaras brīvlaiku pavada Itālijā, Lindstrēms pat iesaistīja psihologu, un verdikts bija sāpīgs – meitenes emocionālajai veselībai šāds brauciens kaitētu. Pia pati tiesā citēja tēva iekalto: “Es nemīlu mammu. Un negribu braukt uz Itāliju. Es labāk dzīvošu ar tēti. Nedomāju, ka mammai mani vajag.” Ingrīda Bergmane meitu satika tikai 1957. gadā. Pēters apprecēja par sevi 21 gadu jaunāku ārsti, kura viņam dzemdēja četrus bērnus un ar kuru kopā viņš nodzīvoja 40 gadus.

Atkal Žanna d’Arka

Eiropa ’51 filmēšanu pavadīja tveice un Bergmanes atklāsme – viņa ir gaidībās. Vēlāk aktrise teiks, ka grūtniecības un dzemdības bija viņas laimīgākie brīži Itālijā. Svara pieaugumu ārsts komentēja ar vārdiem: “Būs dvīņi!” Izabella un Izota Ingrīda piedzima 1952. gada 18. jūnijā. Rūpējoties par trim jaunākajiem bērniem, Bergmane piediedza sirds caurumu, ko iecirta pirmā vīra nelietīgā rīcība.

Rosellīni raksturs nebija nekāds jaukais, un atkal Ingrīda bija nokļuvusi vīra varā, taču pirmajā laulībā viņa vismaz bija brīva karjeras ziņā. Nu viņa bija tikai sieva, tāpēc ar prieku uzklausīja piedāvājumu nospēlēt galveno lomu teātrī – tā atkal bija Žannas d’Arkas loma. Aktrises itāļu valoda jau bija ļoti pieklājīga, brīvajos brīžos viņa mācījās franču valodu – Roberto bija ieminējies, ka Parīzē pirks dzīvokli un filmas veidos tur.

1953. gada februārī Neapolē Rosellīni sāka filmēt drāmu Ceļojums uz Itāliju (1954), un galvenās vīriešu lomas atveidotājs Džordžs Sanderss jau pēc dažām dienām bija pārliecināts, ka tuvojas nervu sabrukumam. Rosellīni par visu vairāk vēlējās makšķerēt, spēlēja kārtis un dīkdieņoja, scenārija nebija, pa kājām maisījās bērni... Darbs ievilkās uz trīs mēnešiem, bet filmas pirmizrāde pagāja bez ievērības. Pateicoties franču “jaunā viļņa” režisoriem, tās vērtību pārskatīja, un lielu artavu tās popularizēšanā ieguldīja Mārtins Skorsēze.

Novembrī Neapolē notika iestudējuma Žanna d’Arka pirmizrāde, ko pavadīja milzu panākumi. To izrādīja arī Palermo, Milānā, Parīzē, Barselonā, Londonā un Stokholmā, un Bergmane apguva tekstus piecās valodās. Tūrē kopā ar vecākiem devās arī Robins, Izabella un mazā Ingrīda, un Bergmane no draugiem neslēpa, ka ģimene atkal ir finanšu grūtībās. Ja vien izdotos nofilmēties kādā labā filmā, varbūt bērniem varētu iegādāties jaunus apavus... Par sievas strādāšanu pie citiem režisoriem Rosellīni neko negribēja dzirdēt, kaut arī Selzniks vai ik nedēļu pārsūtīja piedāvājumus strādāt ar slaveniem Eiropas kino autoriem. Piedāvājumi strādāt Amerikā vispār nebija apspriežami.

Bergmane pie Rosellīni nofilmējās piecdaļīgās drāmas Mēs, sievietes (1953) vienā stāstā un Stefana Cveiga romāna Bailes ekranizācijā (1954) un sev apsolīja, ka Roberto filmēšanas laukumā kā aktrise savu kāju nekad nespers. Arī viņu laulības pamati bija pamatīgi iedragāti. Turklāt Indoķīnā bija nomiris kara fotogrāfs Roberts Kapa, ar kuru Bergmanei bija attiecības vairāku gadu garumā.

Par izrādi Žanna d’Arka uz sārta sajūsmā nebija Londonas skatītāji, taču visnaidīgākie bija Stokholmā. Bergmanes tautieši jauca kopā viņas privāto dzīvi un aktrises darbu, pat apsmēja bērnu drēbes, un bija skaidrs, ka šādu ņirgāšanos vairs nevar pieļaut. Pēc kādas izrādes Bergmane no skatuves izstāstīja, kā viņu un bērnus izseko fotogrāfi, ka pēdējos sešus gadus viņa tiek nicināta, pelta un pazemota, tomēr neviens, kas to dara, nezina patiesību. Sanākušo sirdis bija atkausētas, taču aizvainojuma pilnas vēstules turpināja pienākt uz viesnīcu, kur aktrise bija apmetusies, un “tās mani noveda līdz izmisumam”.

Vēsture atkārtojas

Romā Bergmani gaidīja vēstule – piedāvājums strādāt Parīzes teātrī, ko ar savām piezīmēm pašā saknē apcirta Rosellīni. “Viņam vajag sievu, kura sēž mājās un gaida viņu. Viņš uzskata mani par savu īpašumu,” secināja Bergmane, taču ar šādu attieksmi vairs negribēja samierināties. “Lai kā arī būtu, man nāksies atgriezties darbā, bet viņam – pierast. Man kaut kas ir jādara sevis un bērnu labā.” Iespējams, Roberto bažījās, ka Ingrīda atkal kļūs par kinozvaigzni un tas notiks bez viņa līdzdalības.

Saņēmusi Žana Renuāra scenāriju muzikālajai komēdijai Helēna un viņas vīrieši (1956), Ingrīda bija laimīga. Beidzot īsts kino: scenārijs, dialogi, kostīmi, profesionāli aktieri, mūzika! Rosellīni kopā ar bērniem devās sievai pa pēdām uz Parīzi, bet žurnālisti, padzirdējuši, ka Ingrīda Bergmane filmēsies pie cita režisora, nevis sava vīra, aizpildīja avīžu lapas. To uzzinājusi, Selznika asistente Keja Brauna iegādājās lugas Anastasija ekranizācijas tiesības. Par režisoru bija gatavs kļūt krievu emigrants Anatols Litvaks, lai uz lielā ekrāna tiktu atklāts Annas Andersones, kura uzdevās par Krievijas cara Nikolaja II meitu, stāsts. Rosellīni nebeidza atkārtot, ka filma izgāzīsies, taču Bergmanei bija gana ar septiņiem profesionālā izsūtījumā pavadītiem gadiem.

Rosellīni atlika braucienu uz Indiju, taču piekrita veidot filmu ar Ričardu Bērtonu un Džoanu Kolinsu galvenajās lomās, bet darbu zaudēja uzvedības dēļ, un nepatiku ar notiekošo viņš izgāza uz sievu. Kādā vēstulē Ingrīda rakstīja, ka vairs nesaprot, kā izturēties – Roberto pieprasa dzīvot atsevišķi, turklāt bērni būtu pie viņa.

Kad Ingrīda Parīzē nospēlēja Roberta Andersona lugas Tēja un līdzjūtība pirmizrādi, Roberto bija nikns. Viņš nespēja izturēt skatītāju aplausus, sajūsmu un teātra kritiķu uzslavas. Tajā pašā naktī Rosellīni aizlidoja uz Romu, sievai uz atvadām noteikdams: “Tas neilgs vairāk par nedēļu. Tu izbojāsi šo briesmīgo šovu.” Un beidzot devās uz Indiju, kur bija iecerējis veidot dokumentālo filmu sēriju par dzīvi Indijā 10 gadus pēc neatkarības atgūšanas no Lielbritānijas. Jau drīz viņš izraisīja nākamo starptautisko skandālu – Rosellīni iemīlējās par viņu krietni jaunākajā precētajā Sonali Dasguptā.

Atsauksmes par Anastasiju bija ļoti labas, un Bergmanei par lomu piešķīra Oskaru – otro viņas karjerā. Savukārt žurnālistu jautājumus par Roberto gaitām viņa pat nekomentēja. Pavadījis Indijā 10 mēnešus, Rosellīni Romā atgriezās kopā ar skaisto Sonali, kura bija gaidībās.

Bergmanes un Rosellīni šķiršanās ieilga, taču Ingrīda priecājās, ka “man ir tas, kā nav daudzām sievietēm, – darbs. To man neviens nevar atņemt. Ja es pilnībā būtu atkarīga no vīra un viņa naudas, no viņa rūpēm, tad būtu pavisam citādāk”. Viņa iepazinās ar teātra menedžeri Larsu Šmitu, un, padzirdējis par sievas attiecībām, Rosellīni ar jaunu sparu turpināja cīņu par bērniem.

Rosellīni un Sonali apprecējās 1957. gadā, Bergmane un Šmits – 1958. gada nogalē. Un tikai sešdesmito gadu beigās pāris atsāka civilizēti komunicēt.