Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Ilze Blumfelde (Foto: Rojs Maizītis)

Pandēmija maina etiķeti un stilu. Eksperte Ilze Blumfelde: “Manieres nāksies mācīties no jauna"

Dzīvesstils
27. oktobrī 05:02 2021. gada 27. oktobrī 05:02
  Ieva Bērziņa | "Patiesā Dzīve"
Pandēmija ne vien ielikusi kāju mūsu dzīves durvīs, bet arī mainījusi izpratni par modi, stilu, seksualitāti, prestižu un attiecībām. “Manieres nāksies mācīties no jauna,” saka lietišķās etiķetes eksperte Ilze Blumfelde.

Tāpēc ir īstais laiks parunāt par to, kā nedzīvot pēc kovidrealitātes piegrieztnes, būt žilbinošai arī Zoom ekrānā un sagatavoties lēcienam nezināmajā, kas mūs visus sagaida.

Ilze Blumfelde tur rokās biezu grāmatu, kas izdota 1957. gadā vācu valodā. Pareizas uzvedības grāmata Gutes Benehmen von A-Z reiz piederēja viņas tēvam, lauksaimniecības zinātniekam, un viņai ir ļoti mīļa. Bērnībā Ilze gulēja uz vēdera un stundām šķirstīja grāmatu, ko nespēja izlasīt, toties varēja pētīt bildes, kurās glīti ģērbti cilvēki virtuozi izspēlēja lietišķu attiecību etīdes. Tēli burtiski atdzīvojās – sarokojās, apsēdās un aizsāka smalku sarunu.

Tā, kā bija, vairs nebūs

Šķirstu nodzeltējušās lappuses. Piecdesmito un sešdesmito gadu mode ir visai mūsdienīga. Cilvēki melnbaltajās fotogrāfijās tik ļoti atšķīrās no pelēkajiem proletāriešiem masveida drēbēs, ka raisīja meitenē interesi par kultūras jomu, kas neiederējās padomju ikdienā un tika uzskatīta par buržuāzijas palieku.

Foto: Rojs Maizītis

Pēc daudziem gadiem, kad Ilze jau mācījās stilista Konstantīna Bogomolova starptautiskajā mācību centrā Bogomolov’ Image School, viņa saprata, ka interese par labām manierēm viņai savā ziņā ir asinīs un par to jāpateicas vecākiem un vecvecākiem. Bērnībā Ilze daudz laika pavadīja, kā pati saka, saules zemē Vecpiebalgā pie vecvecākiem, kas dzīvoja mazā muižiņā un rimti ieturēja pusdienas; no Kuzņecova fabrikas traukiem. Pēc pusdienām vectēvs iesēdās savā atzveltnes krēslā un malkoja mājas vīnu, bet mazmeitai deva vīnūdeni, par ko, kā viņa atceras, mamma reiz sacēlusi lielu traci.

“Ir labi, ja uzvedības kultūra sakņojas ģimenē; kā pie galda uzvedās tava ome un mamma, tā uzvedīsies arī tu. Ir daudzas lietas, kas organiski nāk līdzi no mazotnes, un mēs tās neanalizējam. Ja ielūkojamies savas dzimtas vēsturē, redzam, ka par bērnu izglītību sāka domāt tikai pirmās Latvijas laika paaudze,” Ilze vērtē. Spriežam, kā mūsdienās vienmēr klātesošās tehnoloģijas primitivizē mūsu uzvedību, pārvelkot svītru civilizācijas sasniegumiem un iegriežot evolūcijas ratu atpakaļgaitā. Mūsu vecvecāku ģimenes ēdienreizēs sapulcējās pie galda, lai, rāmi vakariņojot, apspriestu dienas notikumus. Mēs, neatraujot acis no gadžetiem, steigā kaut ko uzkožam, pa īstam pat nepieslēdzoties realitātei. Daudziem pusdienas ģimenes lokā, neieskatoties telefonā, ir grūts pārbaudījums.

“Tas tomēr bija nesteidzīgs laiks, bet tagad viss ir mainījies,” bilst Ilze. Kā – nesteidzīgs? Kādreiz taču veļu ar rokam mazgāja un vēl gludināja! Govis bija jāslauc, mīkla jāmīca, zeķes jālāpa... Ilze stāsta – dzīvojot kādu laiku Itālijā, bijusi izbrīnīta, ka tur cilvēki saglabājuši lēnu dzīves ritmu, kurā ir vieta gan diendusai, gan ilgām vakariņām ar draugiem. “Man nesen zvanīja paziņa no Romas un jautāja, vai svētdien braukšu pie mammas uz laukiem pusdienās. Ko?!” Ilze nopūšas: “Itāļi strādā, lai dzīvotu, bet mēs dzīvojam, lai strādātu.”

Foto: Rojs Maizītis

Ja vīrietim ir labas manieres, viņš ir skaists!

Lekcijas par lietišķo tēlu Ilze Blumfelde sāka lasīt trauksmainā laikā, kad Latvijas valsts vēl tikai veidojās un jaunā politiskā elite uzvedās kā kolhozu brigadieri politmācībās, tāpēc zināšanas, kā izturēties pieklājīgā sabiedrībā, bija vajadzīgas kā malks svaiga gaisa. “Mūsu valsts ir jauna – mums nav bijuši monarhi un grandioza kultūras vēsture, gara aristokrātija kā itāļiem un francūžiem. Itāļiem bija renesanse, francūžiem – Saules karalis Luijs XIV, kura vecmāmiņa bija itāliete. Dakšiņas, mežģīnes – tas viss nāk no vecās Eiropas. Bet mēs esam zemnieku tauta, ilgi bijuši zem vācu virskundzības, kuru galma tradīcijas Prūsijā un Vācijā ļoti atšķīrās no Francijas vai Itālijas galma viegluma,” saka Ilze, atgādinot, ka pirms dažiem gadu desmitiem mēs pat nezinājām, kas ir vizītkarte.

Un tā – kas īsti ir labas manieres? “Nelielas, paredzamas etīdes, ko cilvēki apgūst kā kulturālas uzvedības normas un izspēlē konkrētā saskarsmē,” Ilze īsumā raksturo. “Lai rastos uzvedības kultūra, cilvēkam jābūt motivētam, lai attiecībām būtu konkrēts rezultāts, piemēram, biznesā, korporācijā, ģimenē, jūtās. Par etiķeti interesējas tie, kas tiecas sasniegt kaut ko vairāk, nevis tie, kas sēž virtuvē un pukst, ka viss ir slikti. Jautājums ir par to, kādā sabiedrībā gribi atrasties un kāds pats esi. Mēs virzāmies uz atšķirību nonivilēšanu starp dzimumiem, tomēr, kamēr sievietei patiks vīrietis un vīrietim – sieviete, mazās etīdes starp dzimumiem pastāvēs. Vīrietis atvērs durvis un pados mēteli sievietei. Mani studenti stāsta, ka tā aizvien notiek arī progresīvajā Skandināvijā. Ja saproti, ka ar labām manierēm vari veiksmīgāk iekļauties sabiedrībā, kāpēc gan nelikt tās lietā?”

Tā ir – prasta uzvedība ir milzu robs personībā, ko nauda un augsti amati neaizstās. Ja vīrietim ir labas manieres, viņš kļūst skaists, apgalvo Ilze. “Ar labām manierēm vīrietis sev bruģē ceļu uz panākumiem.” Viņa atceras kursabiedru, kurš bija tik šarmants, ka pasniedzējas viņam lika atzīmes it kā par baltu velti. Lai gan varbūt arī ne, jo prasme patikt arī ir māksla, turklāt tā var izpausties dažādi. Arī Ilzi, jau pieredzējušu pasniedzēju, no sirds aizkustināja students, kurš uz eksāmenu ieradās ar nokavēšanos un nedaudz paģirains, toties bija atbruņojoši patiess: “Nu lūdzu, pasniedzēj, vakar biju ballītē…”

“Kad kabinetā pie vadoša darbinieka ienāk sieviete, viņam būtu jāpieceļas,” iesaka eksperte. “Vieni pelna ar spēku, citi ar harismu. Atceros, kā Bogomolovs mums jautāja: “Kā jūs domājat, kas dzīvē sasniegs vairāk – augstas klases profesionālis vai pievilcīga personība?” Prasme sadarboties un patikt ir nepārvērtējama. Pat kovidrealitātē, ja strādā kā uz vientuļas salas, notiek virtuālā komunikācija, kurā tev jāprot sevi pasniegt.”

Saku – vērojot mizanscēnu, kad sieviete stāv, bet vīrietis sēž, man ir intuitīva sajūta, ka kaut kas nav kārtībā. “Ja sieviete stāv kājās, arī vīrietim jāpieceļas. Esmu gājusi aiz vīrieša, kas sevi pirmais iesprauž pa durvīm, noskatījusies uz viņu un nodomājusi – nu gan… Toties, ja vīrietis tev velta uzmanību, tas paliek atmiņā.” Ilze atceras, kā reiz pavisam mazs rudmatains zēns pasteidzās viņas priekšā atvērt smagās Skolēnu pils durvis. Ilze toreiz teica: “Pasaki mammai paldies par labu audzināšanu.” Un vēl viņa piebilst: “Teātrī es gaidu, kamēr dēls atvāzīs krēslu, lai es varētu apsēties. Nav pieļaujams, ka vīrietis iekrīt beņķī, pirms apsēdusies sieviete. Teātris nav ikdiena – mēs esam saposušies, tas ir vakara pasākums pēc sešiem, tie ir svētki.”

Ilze Blumfelde (Foto: Rojs Maizītis)

Liegi skūpsti, slapjas bučas

Rokasspiediens ir it kā elementāra lieta, tomēr sasveicinoties nereti pieļaujam kļūdas, saka Ilze. “Sveicienam pastiepta roka ir pirmais ķermeņa kontakts, signāls, ka esi noskaņots labvēlīgi. Pirmā roku sniedz sieviete, jo sieviete ir tā, kas ļauj vai neļauj sev pieskarties. Tas, kurš ir vecāks, kuram ir augstāks statuss sabiedrībā, pirmais pastiepj roku sveicienam. Ja mūsdienu dzimumu lomas nolīdzinošajā pasaulē saglabāsies dzimums un vecums, šie noteikumi būs spēkā.”

Un kā ir ar apskaušanos, kas pie mums ienākusi no Rietumiem? Mums, atturīgajiem ziemeļniekiem, nav viegli pieņemt šo tradīciju, un tā vien šķiet, ka daži jutās atviegloti, kad līdz ar pandēmiju radās jaunā distancēšanās mode. “Kad mani pirmo reizi apskāva amerikānis, nodomāju, ka viņš manī ir iemīlējies,” smejas Ilze. Bet man jauka šķiet mūsu sabučošanās tradīcija tuvinieku starpā.

“Nē, tā nav slapja buča, bet gan vaiga pielikšana,” piekoriģē Ilze. “Piemēram, Itālijā vaigu otram pieliek divas reizes, Francijā – divas trīs.” Te neviļus prātā nāk leģendārā padomju funkcionāru bučošanās tā, ka šmakstēja vien. Un ko vērti ir Brežņeva politiskās kaisles apdvestie skūpsti ar draudzīgo valstu līderiem! Vēl tagad redzam stagnācijas laika līdera skūpstu ar Honekeru uz Berlīnes mūra paliekām.

Uz Berlīnes mūra paliekām vēl tagad redzams Brežņeva politiskās kaisles apdvestais skūpsts ar Honekeru. (Foto: ?? Maurizio Rellini/SIME/ Vida Press)

Pavisam cita lieta ir aristokrātiski smalkā rokas noskūpstīšana sievietei. Ilze piebilst, ka šis paradums saglabājies Polijā. Lai gan lietišķā vidē skūpstīt roku nav pieņemts, daži valstsvīri to ir darījuši tik galanti, ka sabiedrības acīs viņu reitings tikai cēlies. Ilze atceras, cik graciozi toreizējais Francijas prezidents Žaks Širaks noskūpstīja roku mūsu prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai. “Politikā dzimumam parasti nav nozīmes, bet Širaks atļāvās atkāpties no protokola, jo viņš taču ir francūzis! Un mūsu prezidentes raidītais sievišķības starojums darīja to iespējamu.” Toties kāda Atmodas laika politiķa mēģinājums noskūpstīt roku Dānijas karalienei beidzās ar pilnīgu izgāšanos – viņa nepatikā roku izrāva, kad tai tuvojās mūsu politiķa bārdainais vaigs. “Savu patieso kultūru mēs parādām, kad nonākam negaidītās situācijās,” rezumē eksperte.

Francijas prezidents Žaks Širaks graciozi skūpsta roku Latvijas prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai (Foto: LETA)

Vienreiz ierukšķējies, un jau sivēns

Ilze ieminas par būtisku lietu – vārdu izvēli. Tam ir liela nozīme, ja citu acīs gribi paaugstināt savu statusu. “Piemēram, paldies un pateicos. Nozīme nemainās, tomēr pateicos vieš lielāku respektu. Var teikt – tā kleita un šī kleita. Elegantāk izklausās, ja pārdevēja saka: “Vai vēlaties šo kleitu?” Ir atšķirība, vai saki es gribu vai es vēlos.” Studentēm Ilze māca ar vārdu palīdzību paaugstināt savu statusu, kam nākotnē, veidojot biznesu, var būt izšķirīga nozīme. “Ja gribi, lai tavu produktu un pakalpojumu novērtē, izrādi klientam cieņu jau iepazīstoties: “Zane Kalniņa, man prieks jūs satikt.” Cieņpilna izturēšanās tavam produktam vai pakalpojumam piešķirs papildu vērtību.”

Tomēr, ja būsi uzkrītoši pieklājīgs un pārspīlēti smalks, panāksi pretēju efektu – tevi novērtēs kā kaitinošu personu ar samākslotu uzvedību. Turklāt, ja sievietes uzvedība ir uzspēlēta, rodas iespaids, ka viņa ir vecāka nekā īstenībā. “Ja ir situācija, kurā gribi, lai tevi respektē, "ieslēdz" dāmu.” Bet kā ar vīrieti? “Vīrietim izsmalcinātas manieres ļaus izplaukt kā ābeļziedam,” smejas Ilze.

Vārdi, vārdi... Ja tos nepavada atbilstoša ķermeņa valoda, mērķi var arī nesasniegt, jo neverbālā komunikācija veido vairāk nekā divas trešdaļas no informācijas, ko nododam. Ķermenis neprot melot un līdz galam nepakļaujas prāta kontrolei. Mūsu fiziskais ķermenis raida nepārprotamus signālus apkārtējiem tāpat kā sensenos laikos, kad jaunā Homo sapiens suga vēl nebija radījusi izsmalcinātu vārdu virtenes, lai, tā teikt, aptītu ap pirkstu tuvāko – gluži kā izrādē Bīstamie sakari. Sociologs Fransuā Sjudžē uzskata, ka mēs tikai septiņus procentus uzmanības pievēršam vārdiem, toties 38 procentus – intonācijai, 55 – vizuālajai informācijai, žestiem un mīmikai.

“Jo tālāk uz ziemeļiem, jo sasalušāki cilvēki. Toties dienvidos, kur ir saule, vīns, mūzika, cilvēki ir atvērtāki un līdz ar to arī vairāk žestikulē,” saka Ilze, norādot, ka lietišķās attiecībās žestiem nevajadzētu sniegties augstāk par pleciem. Tātad plātīties un mētāties ar rokām ir nepieklājīgi. “Žesti atkarīgi no mentalitātes. Jo vairāk un ātrāk cilvēks runā, jo vairāk žestu. Mēs runājam lēni, vēl gausāk – igauņi, kuriem vispār tikpat kā nav žestu.”

Ieminos, ka mani kaitina un aizvaino, ja cilvēks, runājot ar mani, skatās viedierīcē, atbild uz telefona zvanu, nenoņem saulesbrilles. Tas liecina par sliktu audzināšanu, piekrīt Ilze. “Izkāp no mašīnas, noņem saulesbrilles un tikai tad sasveicinies ar cilvēku,” situāciju, kādā bieži nonākam, komentē stila eksperte.

Vēl ļoti tracina, ja kāds mani nosauc par kundzīti. Skaidrs, ka uzruna meitene nav korekta, bet vismaz nekaitina. “Kundze, un punkts, citas formas nav. Lietišķās attiecībās visas ir kundzes,” Ilze ir strikta. “Saviesīgā pasākumā klātesošos jāuzrunā – cienījamās dāmas, godātie kungi. Ienākot birojā, kurā strādā vairākas sievietes un viena no tām ir tava draudzene, vispirms jāsaka: “Sveicinātas, dāmas!” Ejot projām, tāpat jāatvadās no visām: “Uz redzēšanos, dāmas!” Arī gados jaunāks vīrietis lietišķās attiecībās ir kungs, nevis Jānis vai Pēteris. Sarunas gaitā varam vienoties pāriet uz tu. Nav nepieklājīgi atteikties no familiārās uzrunas, saglabājot formu jūs.”

Ilze atzīst, ka radio nereti dzird kļūdainu vārdu izvēli. Viesis saka mani sauc..., lai gan pareizi ir teikt – mans vārds ir... Jāsaka kā jūs godāt?, nevis – kā jūs sauc?. Tās ir svarīgas nianses, uzsver mana sarunas biedre. Savukārt atvadoties jāsaka – paldies, ka veltījāt laiku, paldies, ka devāt iespēju.

Gribu zināt, vai mūsdienās, kad valodas robežas izplešas un tajā ienāk no citām nācijām aizgūti jaunvārdi, kāds stiprāks vārds ir pieņemams. Folkloras pētnieki skaidro, ka lamuvārdi patiesībā ir buramvārdi, kuros ir daudz enerģijas. “Ir jābūt ļoti inteliģentam cilvēkam, lai piemērotā brīdī atļautos pateikt lamuvārdu un tas neizklausītos rupji, bet šarmanti. Ja to pateiks cilvēks, kuram lamuvārdi ir ikdiena, iespaids būs nepatīkams. Stils veidojas, ja nav sterilas vienveidības, bet ir kontrasts.”

Turklāt jādomā, kādā vidē atrodies, ar ko komunicē, vai tevis teikto dzirdēs draugi vai sveši cilvēki. Kā saka – vienreiz ierukšķējies, un tu jau esi sivēns.

Foto: Wayne Tippetts/Shutterstock/ Vida Press

Uzvedības ābece būs jāapgūst no jauna

Laiks parunāt par stilu, kas kovidrealitātes laikā burtiski apmetis kūleni, vēstures mēslainē ielidinot lielu daļu no tā, kas iepriekšējā dzīvē bija svarīgs un kalpoja par statusa apliecinājumu. Kad pēc ziemas atguvāmies, sēžot dīvānā nonēsātās bezizmēra treniņbiksēs, daba par cilvēci iesmēja vēlreiz, mūsu bālās, mājsēdē uzblīdušās miesas izliekot uz vasaras tveices paplātes.

Nejaukais vīruss turpina ālēties, draudot mūs atlikt atpakaļ Zoom platformā, tāpēc ir laiks padomāt par trešā viļņa pidžamu stilu. Ilze Blumfelde nopūšas – tā vien šķiet, ka arī šoziem modē būs mīksti trikotāžas tērpi, kas ļauj ērti iekārtoties pie datora un, netērējot laiku skapja revidēšanai, aiziet uz veikalu. “Redzēsim sievietes hūdijos, kuriem pirms tam mēs, latvietes, teicām nē.” Iebilstu – tiem, kas piedzīvojuši skarbos deviņdesmitos, treniņtērpu ir grūti pieņemt, jo tas asociējas ar reketieriem un tirgus rajonā klīstošiem skūtgalvjiem, kas piedāvā divlitrīgo Royal.

“Es pieņēmu. Pirmais, ko nopirku, kad izdzirdēju, ka gaidāms lokdauns, bija treniņtērps, kurā staigāju visu pagājušo ziemu.” Tā vien šķiet, ka mode pēc pandēmijas vairs nekad nebūs tāda kā iepriekš – mežģīņu blūze, lietišķs kostīms, kurpes ar smailu papēdi kopā ar gludekli un lūpukrāsu noputēs un kļūs par modes arheoloģiju. Ilze papurina galvu: “Nē, mēs nezinām, kā būs, jo dzīvojam pārmaiņu laikā. Kamēr sieviete gribēs patikt vīrietim, viņa ģērbsies sievišķīgi, lai kādi būtu laiki. Šovasar pēc ilgās mājsēdes daudzas sievietes tērpās kleitiņās.”

No Ilzes mutes Dieva ausī! Kovidrealitātes bankā esam ieķīlājuši visu, ar ko sākas cilvēciskas attiecības un jūtu maģija: smaidus, flirtu, pieskārienus un sievišķīgu šarmu, kas pazūd platajos, parandžai līdzīgajos sporta tērpos. Draugi, nav labi, no tā jātiek ārā!

Ilze uzsver, ka realitāte mūsos iecirtusi vēl vienu robu, proti, atgriežoties no dzīves koordinātās dīvāns – ledusskapis, vairs neprotam uzvesties. Jā, jā, esam kļuvuši superegoistiski un zaudējuši iemaņas, kas vēl nesen šķita dabiskas. Manieres nāksies apgūt no jauna, saka Ilze. “Es pati to jūtu. Jogas nometnē, no rīta piecēlusies, devos uz virtuvi, kur brokastoja divas dāmas. Tā vietā, lai padotu labrītu un apjautātos par viņu pašsajūtu, šāvu laukā, kas bija uz mēles: “Ak, kafija jau gatava!””

Pēdējā laikā pat mūsu satikšanās vieta pārcēlusies uz Zoom vai Skype, līdz ar to mainījušies spēles noteikumi, saka Ilze. “Ir jādomā, kā izskaties ekrānā, kāds aiz tevis ir fons.” Veļas kaudze, novītušas puķes vai dīvainas mīļlietiņas var pārvilkt treknu svītru statusam. Varam runāt par stratēģijām, izaugsmes rādītājiem un budžeta konsolidāciju, vēstījumam nepiemērotā fonā tas izklausīsies pēc blēņām. “Fons ir tas, kas pastiprina teikto vai mazina tā nozīmi. Fons spēj iznīcināt teikto! Savukārt kaķis, kas negaidīti ienāk un parādās ekrānā, rada pozitīvu efektu un kalpo par sirsnīgu kontrastu.”

Ilze Blumfelde (Foto: Rojs Maizītis)

Ilze iesaka izvēlēties lakonisku fonu minimālisma stilā. Lieti noder, piemēram, abstraktas dīvāngleznas a la Rotko vai Maļevičs. “Fonam jābūt tādam, lai tas nenovērstu uzmanību.” Runājot par ģērbšanās stilu, stila eksperte saka: “Ekrāns nav mainījis nosacījumus, kā tev jāizskatās. Ja nervi ļauj, vari sēdēt kaut apakšbiksēs, bet tam, ko redz pārējie, jāatbilst etiķetei.” Un tā – blūzi vajadzētu izvēlēties vienkrāsainu vai ar faktūru, kas rada vienkrāsainības iespaidu. Tas izriet no krāsu psiholoģijas.

“Tērpa augšdaļa var būt ar sīkām svītriņām, rūtiņām, punktiņiem. Pelēkā krāsa ir neitrāla un asociējas ar likuma varu. Uzkrītošas rotas vai auskari, kas šūpojas, nav vēlami, jo traucē uztvert sacīto. Pietiek ar nelielu kulonu, uz kuru sarunas biedrs vienreiz paskatās, un turpmāk tas vairs nepiesaista uzmanību. Imidžmeikings nozīmē, ka tu decentrējies – palūkojies uz sevi no malas un izvēlies darbības, kas vērstas uz to, lai notikumi risinātos tavā labā. Etiķete ir uzvedības likumu pārzināšana, lietošana un sevis ierobežošana.”

Labas manieres – tavs depozīts bankā

Ir stila, biznesa un ikdienas meikaps, turpina Ilze. Vēl nesen trendīgās mākslīgās skropstas un tetovētās uzacis tagad nomainījušas dabiskas spalviņas un uzacu laminēšana. Kādā ārvalstu izdevumā lasīju, ka tagad sievietes no postpadomju zonas Rietumos pazīst pēc pārlieku koši ietetovētām uzacīm. Ilze pamāj ar galvu – jā, tā ir taisnība – un piebilst, ka elegantā vecumā mākslīgās skropstas nepiestāv. Viņai ir kāds būtisks ieteikums: “Meikapam jābūt neuzkrītošam, bet jābūt! Mīļās sievietes, ikdienā ar korektoru notušēsim tumšos riņķus zem acīm, uzklāsim sejai veselīgu toni, iezīmēsim acis, ieēnosim uzacis matu sakņu krāsā! Ja cienām sevi un citus, pirms iziešanas no mājām izskatam jāvelta vismaz 40 minūtes.”

Mazliet provocējoši jautāju, vai pārāk kopta un uzposusies sieviete nerada iespaidu, ka nav visai gudra. Izcilais Krievijas modes eksperts Aleksandrs Vasiļjevs reiz izteicās, ka ģērbšanās tikai zīmolu apģērbos pēc pēdējās modes ir vulgāra, jo liecina par aklu sekošanu industrijai un, iespējams, problēmām ar pašvērtējumu, turklāt parāda, ka cilvēks nenormāli daudz laika velta savam izskatam. Ilze mirkli padomā un tad atsaka: “Vizuālais tēls ir saskarsmes sastāvdaļa. Tāpēc jau ir drēbes, apģērbs un tērps. Katrs savā vietā un reizē. Pēc apģērba citi spriež par mūsu gaumi, situētību, intelektu, mentalitāti. Piemēram, brilles asociējas ar gudrību, saulesbrilles – ar noslēpumu. Uzliekot brilles, varam pastiprināt teikto.”

Gaumīgā bezgaumība – tāda ir pēdējo gadu mode, ko iezīmē savstarpēji kontrastainu tērpu un detaļu sajaukums: sporta apavi plus gaisīgi romantiska kleita, maisveidīgs auduma mētelis plus platas treniņbikses un sievišķīgi smalks zīda krekliņš. Raupjā un trauslā sajaukums. Ģērbšanās maniere atspoguļo Z paaudzes domāšanas formātu, ko mums, igrekiem, iksiem un baby bommers paaudzei, grūti saprast.

“Ja gribi izskatīties kā abstrakta glezna, jārada viegluma iespaids – ak, man tā gadījās! Crazy stils nedrīkst izskatīties tā, it kā tu stundām būtu lauzījusi galvu, grozoties pie spoguļa, līdz izvilki kvadrātsakni. Kā kādreiz teica – elegantā nevērība.” Ilze uzsver, ka tieši elegantos gados ir būtiski ģērbties moderni, lai apliecinātu, ka esi mūsdienīgs.

“Kad izkopsi savu stilu un apzināsies sevi kā personību, tavs skapis būs pustukšs, bet tev vienmēr būs ko uzvilkt. Skapi ar drēbēm mēs nereti piepildām, jo gribam iemiesoties svešā tēlā. Ak, es arī gribu būt tāda! Esi tu pati, bet sevis pašas labākā versija. Pilnveidojies!”

Sarunas noslēgumā pajautāju, vai etiķeti var neievērot. “Var, ja tas nesabojā dzīvi tev un citiem. Labas manieres ir kā depozīts bankā, ko ikdienā vari netērēt. Bet, kad pienāks īstais brīdis, manieres būs tavs trumpis,” saka Ilze Blumfelde.

Saistītās ziņas

Vecie lāsti vairs nestrādā - kā tagad dzīvosim? Latviete Silvija no Ekstrasensu cīņām: "Kovids ir lielās tīrīšanas laiks"
Koronavīruss mainīs pasauli. 18 tendences, kā mēs dzīvosim turpmāk
Vēlmju piepildījums un cerību krahs: teātra ļaudis pandēmijas laikmetā

 

Citi šobrīd lasa

Mamma mani pameta pirms 13. dzimšanas dienas. Biju zaglēns, kuru kāda ģimene tomēr pieņēma
Aigars Kalvītis atgriezies Andra Šķēles paspārnē
Vakcinējās, bet bija jau par vēlu… Sandra no Jēkabpils stāsta par savu traģēdiju
Pievienot komentāru

Леонид Агутин раскрыл, что написал Градскому в последнем сообщении

Алла Пугачева посвятила пронзительный пост Александру Градскому