Dabas entuziaste Zanda Skeltona: "Covid-19 pozitīvā blakne ir, ka atgriežamies pie kaut kā ļoti vienkārša - ka laime ir peļķē"

Mūsu saruna sākas ar pārsteigumu, jo nekad nebūtu uzminējusi, ka Zandai ir darbmācības-kultūrvēstures skolotājas izglītība. Zanda neslēpj, ka pati joprojām nedaudz brīnās, jo sākotnēji posās uz ģeogrāfiem vai biologiem. “Noteikti nejūtos kā izšuvēja, bet tās kultūrvēstures bija vairāk – izpratne par lietām caur mākslu, mūziku, literatūru,” viņa skaidro.

“Un acīmredzot man tur bija jābūt, jāsatiek pasniedzēja – tekstilmāksliniece Baiba Vaivare. Viņa iemācīja man kārtību, drīzāk – tīrību. Ne tādu tīrību kā tīra māja – to man mamma iemācīja visai labi (smejas), bet tīru attieksmi pret darbu. Piesēsties darbam un sirsnīgi pabeigt. Mēs ļoti bieži darbu, lai kas tas būtu, darām nu tā… ar taukainām rociņām. Baiba caur savu plašo redzesloku iemācīja pievērst uzmanību sīkām lietām, to skaistumam, kā arī priecāties pašam par to, ko esi paveicis.”

Vienkāršas dzīves patiesības

– Baibas mācība nebūt nav mazsvarīga.

– Jā, tas nav mazsvarīgi, jo pārsvarā mēs sevi kritizējam un sakām – varēja būt labāk. Baiba vienmēr teica: “Uzvelc to strīpiņu, apstājies un papriecājies.” Dod sev spēku caur to, ko tu dari, nevis visu laiku domā, ka strīpiņa varēja būt taisnāka. Tādas vienkāršas dzīves patiesības. Ar Baibu mani ceļi joprojām krustojas, bet skolā es nostrādāju tikai vienu gadu – vēl studiju laikā.

– Kāpēc neturpināji darboties šajā jomā?

– Lai gan turpināju studijas un mērķis joprojām bija skola, dzīve iemeta pilnīgi citā dimensijā. Nomira tētis, un manī, lai gan māsa un brālis nebija vairs mazi, ieslēdzās vecākā bērna sindroms – ar atbildību. Sāku strādāt viesnīcas Rīga reģistratūrā, taču naktsmaiņa bija par grūtu, jutos kā nonākusi melnajā caurumā. Drīz dabūju darbu kosmētikas veikalā Esthetique. Tur noderēja visas mājturības-darbmācības studijās iegūtās zināšanas. Tā kā krāsu mācība un estētiskās nianses man nebija nekas svešs, ļoti aizrāvos ar make-up.

– Kādi ir secinājumi no šā dzīves posma?

– Svarīgākais, ko sapratu – es ļoti labi varu pārdot. Ka man ir kontakts ar cilvēkiem, ļoti ātri iemantoju uzticību. Jau pēc pusgada no pārdevējas kļuvu par veikala vadītāju, tad – par klientu aģenti, vēl pēc laika – jau par Procter & Gamble viena atzara mārketinga vadītāju. Esmu perfekts learning-by-doing (mācīties darot) piemērs, jo par mārketingu nezināju neko.

Kad šķita, ka kaut kas jāmaina, man piezvanīja no L'Oréal.  Viņu prasībās neierakstījos nekādā veidā. Ne man bija biznesa izglītība, ne ekselenta angļu valoda – nekā no tā, ko viņiem vajag. Bet izrādījās, ka viņi meklē personības. Tur es aizkavējos stipri ilgi. Biju mārketinga nodaļas vadītāja Baltijā, beigās arī vadīju pārdošanu. Kā parasti saku, tā bija mana cita dzīve. Nesaistīta ar mežu. Tagad man šķiet, es pat strīpiņu vairs nemācētu uzvilkt.

Pieredzes, kurām esam pateicīgi

– Es arī kādreiz ar brīvu roku varēju novilkt taisnu līniju pāri A1 loksnei. Tagad vajadzētu krietni patrenēties, bet muskuļu atmiņā tas noteikti ir.

– To, ko esam mācējuši, mēs pilnīgi neaizmirstam, tas tiesa. Man līdzīgi ir ar kokles spēlēšanu.

– Tu esi pārsteigumu pilna. Zinu, ka dziedāji jauktajā korī Fortiuss un vokālajā grupā Taka, bet kokle atkal ir negaidīti.

– Kokle man joprojām ir. Dažreiz to izvelku, nolieku priekšā mūzikas skolas absolvēšanas skaņdarba Ūdentiņis, akmentiņis notis. Varu salikt rokas visās pozīcijās, bet pirksti arpēdžijās nekustas un tik drīz arī nekustētos. Saprotu, ka tas viss manī ir, tikai aizmidzis. Nupat pārgājiena pirmajā dienā sarīkojām pārsteigumu, paziņojot, ka brauksim 23 kilometrus ar riteņiem. Viena dāma panikā, jo neesot braukusi gadiem. Nekas – pirmās desmit minūtes brauciens bija ļodzīgs, pēc tam nominās visu distanci smaidīga un pārliecināta.

– Man kokle šķiet tāda… meditatīva.

– Tad, kad to spēlēju, bija citādi. Tā nav nekāda ģitāra, ko tusiņā uzraut. Nevienam tavu kokli tā īsti nevajadzēja. Nu, spēlē tur kaut ko, kaut kādas tautasdziesmu apdares garā, stilizētā etnokleitā no lina, bizes virs ausīm… Bet visos skolas pasākumos, izņemot diskotēkas, tev ir pienākums uzstāties. Es, protams, tagad kariķēju pati sevi. Ieguvumu atkal redzu tikai tagad, ar pieauguša cilvēka acīm.

Tādā veidā tu patiesībā diezgan labi iemācies strādāt. Darīt to, kas mums nevienam nepatīk, simtreiz atkārtot, lai beidzot sanāktu. Skolotāja Astrīda Kalniņa, kas mācīja kokles spēli, mācīja arī uzstāties – dziedāt līdzi, dzīvot līdzi spēlēšanai ar augumu. Tā iemācījos arī emocionalitāti un sevis pasniegšanu. Un zini, kad aizgāju prom no L'Oréal, kur biju pieradusi noteiktam cilvēku daudzumam uzstāties, pēkšņi sapratu, ka man tā pietrūkst. Man patīk, ka cilvēki manī klausās. Tas, izrādās, ir baigais trigeris, par kuru es ilgi pat nenojautu. Ka gūstu no tā kaifu.

Droši vien esmu mazliet godkārīga (smejas). Domāju, ka šo nepieciešamību savulaik palīdzēja izkopt mūzikas skola ar dažādiem konkursiem un koncertiem. Nenoliedzami, arī vecāku piemērs. Mamma ir pedagoģe, arī tētis bija vadošs darbinieks. Bilde priekšā bija – kā viņi runā ar cilvēkiem, izrīko, vada. Līdz galam es to neesmu izanalizējusi, jo visu arī nevajag, citādi tu nemitīgi dzīvo analīzē un mēģini kaut ko uzlabot. Tā ideālā jau nav. To mēs sapratām arī savā ģimenes biznesā.

Neviens mums nepasaka: “Zini, bērni – tas ir baigi grūti”

– Te būtu vietā teikt, ka pirms ģimenes biznesa ir pati ģimene.

– Savu ģimeni es nodibināju visai vēlu, trīsdesmit gados. Kamēr citi jau bija attiecībās, es pildīju kaut kādu pašuzliktu apgādnieces lomu, ko man pat neviens neprasīja. Kamēr nonācu līdz jautājumam – kur tad esmu es pati?

Bija meitenes, kas vēl studiju laikā runāja, cik ļoti grib bērniņus. Es uz viņām skatījos ar izbrīnu – kādus bērniņus 22 gadu vecumā? Bērni man ir licies loģisks solis attiecībās. Man viņi ir. Un esmu par to ļoti priecīga. Bet arī tagad es nevaru apgalvot, ka esmu tāda instagrama mammīte, kura ir absolūti laimīga par bērnu daudzumu un visu, kas ap to notiek. Man tomēr vajag daudz telpas pašai. Tā būtu tāda pilnībā godīga atbilde, kas nekādā veidā nemazina manu mīlestību.

– Tagad spiediens no sabiedrības attiecībā uz to, ka nedrīkst traumēt bērnus un ir jāievēro viņu tiesības, ir milzīgs. Un lielā mērā to rada paši vecāki.

– Domāju, traumas viņi iegūs vienalga – vai būšu pilna laika mamma, vai arī es attīstīšu arī pati sevi. Bērni ir dažādi, viņu vajadzības ir dažādas. Un, ja vien nav tādas milzu traumas, piemēram, kā vardarbība ģimenē, visu varēs atrisināt. Man vienubrīd bija pamatīgas pārdomas par to, cik ļoti maz mēs zinām, ko nozīmē bērns. Kāda tā ir atbildība. Tev neviens to nestāsta.

Neviens mums nepasaka: “Zini, bērni – tas ir baigi grūti.” Mēs kaut kā idealizējam viņu esamību, bet reāli tie deviņi mēneši, kamēr viņus iznēsājam, ir tie saulainākie uz zemeslodes un viņu piedzimšanas brīža sāpes ir sīkas ciešanas salīdzinājumā ar to, kas sekos visu mūžu. Jo tu nekad vairs neesi viens. Par to sabiedrībā ļoti maz runā. Mēs izvēlamies par to nerunāt.

– Tāpat kā par nāvi.

– Jā, tā ir vēl viena lauku bērnu, teiksim, priekšrocība – nāves klātesamība. Jo tu redzi dzīves ciklu. Mums bija vesels kalniņš, kurā gulēja cālēni un zoslēni, kuri izšķīlās dzīvot nespējīgi. Visiem bija sataisīti krustiņi. Mūsmājās tika arī ēšanai audzēti dzīvnieki, viņi visi tika mīlēti, pret viņiem izturējās ar cieņu. Es to nekad neuztvēru kā traģēdiju, jo laikam jau vecāki mācēja to pareizi pasniegt.

– Daudziem pāriem ar maziem bērniem tagad dzīve ārpus lielām pilsētām – jo tuvāk dabai, jo labāk – šķiet sapņu piepildījums. Kā tas reāli bija – uzaugt tādā nošķirtībā?

– Es izaugu Remtes pagasta vecajā muižas laika mežniecībā. Riņķī bija meži un meži, ļoti maz civilizācijas. Līdz ar to patiešām varu teikt, ka esmu meža meita, un tā ir vieta, kurā jūtos ļoti labi. To gan apjautu daudz vēlāk. Jo, kad tur dzīvoju, vecāki mani katru dienu veda 30 kilometrus uz apkārtnes labāko skolu Druvā. Līdz pusaudžu gadiem tas bija ļoti forši. Par to esmu pārliecināta. Tu iemācies vērot, izprast dabas ritumu, ko pilsētā gandrīz nepamani.

To, ka esmu šo saskaņu ar dabu pazaudējusi, sapratu pēc tēva aiziešanas. Divus gadus nodzīvoju Rīgā, gandrīz no tās neizbraucot. Tad arī atskārtu, ka nesaprotu, kas par gadalaiku ir ārā, jo kādreiz tie nemainījās pēc kalendāra. Kādreiz man tie nāca un gāja pēc norisēm – kā pienenes zied, rudzi briest, eglēm čiekuri birst, sniegs, dubļi… Gluži ķermeniski. Pilsētas spēļlaukums to nesniedz. Un vēl tur bija brīvība, kas, manuprāt, pilsētas bērniem ir ierobežota. Viņi ir dzīvoklī, konkrētā trasē, pa kuru pārvietojas. Tāpēc pašlaik, kamēr meitenes aug, mēs īrējam māju Bieriņos, nodrošinot bērniem zaļo telpu.

– Man šķiet, ka bērni mūsdienās ir visai vientuļi. Un tā ir cita veida vientulība, nekā tev bija laukos.

– Man bija pozitīvā vientulība – izdomāt, ko darīt. Un, protams, bija darbs. Uzrakstīts vai mutiski uzskaitīts saraksts ar darāmajiem darbiem, un tā darīšana bija caur šausmīgu neapmierinātību un pusaudža sajūtu, ka lauki ir slazds. Man tas likās absolūti ierobežojoši. Kaut kāds ārprāts! Skolas ballītēs es vienmēr tiku savākta pulksten desmitos, kad viss labums tikai sākās. Bet tas atkal ir rūdījums. Vēlāk es ilgi netiku vaļā no pārspīlētas precizitātes. Vienā brīdī sapratu, ka sāku ar to cirst pati sev kājā, jo visiem nav bijis 12 gadus līdz minūtei atstrādāts ritms ar izbraukšanas un atbraukšanas brīdi.

– Tad jau tev izpalika bastošana – nevarēji no rīta, kad vecāki prom, pagulēt ilgāk?

– To visu izdarīju studiju otrajā kursā, ko pabeidzu, pateicoties divām savām kursabiedrenēm.

 – Izdzīvoji neizdzīvoto?

– Tieši tā. Tiesa, pēc otrā kursa, kad vairs nebija tēta, visu, ko piedzīvo studiju gados, tos tusiņus, ballītes, vairs nevarēju atļauties. To posmu atstrādāju īsi pirms trīsdesmit. Iztrakojos un apprecējos. Tagad laikam esmu jau balansā (smejas). Un atpakaļ mežā.

Atpakaļ pie kodola

– Es arī izaugu mežu ieskautā mazpilsētā pie ezera. Tad bija brīdis, kad likās – īstā esamība ir Rīgas centrs, kad atver durvis un esi dzīves vidū. Tagad bez pilsētas varu iztikt nedēļām. Kā atpakaļ pie meža nonāci tu?

– Ir iekšējais kodols, ko tu uz laiku, kamēr esi jauns, ambiciozs, gatavs pasaulei pierādīt, ka visi ir muļķi un vispār pasaule rotē pretējā virzienā, esi nolicis malā. Tev tiešām ir vienalga, kad māllēpes nozied vai uzzied. Šī sapratne nāk ar nobriedušu prātu, ne jau tad, kad es vai tu tā dzīvojām kā bērni. Līdz kādā brīdī sāc just dumpi sevī, kas noved pie tā, ko tagad sauc par dažādām krīzēm. Bet šajās krīzēs tu sāc lēnām atlobīt un atrast sevi.

– Veicās tiem, kuriem ir šis kodols un kuri spēj izanalizēt savas nepieciešamības paši vai ar draugu, tuva cilvēka palīdzību. Pretējā gadījumā jāmeklē profesionāla palīdzība.

– Tas ir tikai instruments, kas daļai cilvēku ir nepieciešams. Tu ne vienmēr vari izrunāt visu ar savējiem. Varbūt pat nevēlies atstāt šo nospiedumu viņos. Nereti ir labāk izrunāt ar neitrālu personu, kas spēj uz to paskatīties no malas. Tas nav vienkārši – atzīt pat pašam sev, ka varbūt nemaz neesi tik labs…  

– Aizfilozofējāmies prom no jautājuma…

– Pēc bērnu piedzimšanas uz īsu brīdi atgriezos L'Oréal un sapratu, ka pa trīs gadiem, kamēr biju mājās, kuģis ir cits. Tad sākās jau iepriekšminētais ēdināšanas bizness. Zini, ir tādas sēklas, kuras iesēj, un tās dīgst uzreiz, un tādas, kas zemē ir ilgi. Tās otrās, domāju, ir mums visiem – kāda ideja, kuru ilgi esam lolojuši un domājuši, ka būtu forši.

Mums ar vīru tā bija doma par savu streetfood. Process, kā mēs nonācām līdz pareizajam BBQ, ir atsevišķa stāsta vērts. Visu darījām paši, gribējām kā mājās – kartupeļu biezputra no īstiem kartupeļiem pienā un sviestā, lēni uz vietas gatavota plucināta gaļa, ko tinām, kā paši nosaucām, taurēs. Sanāca pat negaidīti labi, bet mēs neapjautām savus resursus. Un te runa nav par naudu – laikam pirmo reizi saskāros ar to, ka arī man ir robežas. Vēl pusgads, un nebūtu labi. Sekoja zināma vilšanās un iekšējie konflikti, vai tā vajadzēja, varbūt vajadzēja citādi…

Tagad modē teikt, ka viss ir tikai darīšanas vaina. Un tā patiešām ir! Labāk nožēlot darīšanu nekā nedarīšanu. Katram, kurš man sāk kaut ko stāstīt un prasa, ko domāju par šo ideju, es saku: “Dari!” Tikai apzinies, ka tie var būt finansiāli zaudējumi, bet tie noteikti būs ieguvumi, kurus šobrīd pat neapzinies. Tagad, piemēram, es pilnīgi skaidri zinu, ka neesmu rutīnas cilvēks. Pusotru gadu kapāt dilles vairs neizvēlētos nekad.

Pateicoties barbekjū  laikam, iepazinos ar cilvēku, kas nu jau ir draudzene – Big Bad Bagels īpašnieci Zani Urtāni. Par gaļas piegādi viņas biznesam mēs vienojāmies trīs minūtēs, bet vēl krietnu stundu turpinājām runāties par visu ko citu. Uz atvadām viņa man pateica, ka baigi patīkot staigāt. Es atbildēju, ka man arī.

– Aha. Iezīmējas kopsakarības.

– Apmēram pēc mēneša viņa salasīja kopā savstarpēji nepazīstamus cilvēkus, un sākās staigāšanas grupa. Gala rezultātā izvērtās tā, ka es sāku plānot un piedāvāt maršrutus. Tā darbojamies jau trešo gadu. Nemanot esam izauguši līdz 100+ cilvēkiem. Protams, visi neiet vienā laikā, katrā pārgājienā kādi divdesmit. Dalībnieku skaits pieaug, tagad mums grupas dalās.

Ir dāmas, kuras grib iet 30–35 kilometrus pa purvu līdz celim, pārvarēt grūtības un kaut ko piedzīvot. Ir pārgājieni vecākiem kopā ar bērniem. Tur mēs tiešām esam milzīgs bars! Ir arī, ja tā var teikt, manas sieviešu grupas. Sākumā sarunājām četras draudzenes – lai vai kas, bet katru ceturtdienu no 9 līdz 12 ejam desmit kilometrus. Nav būtiski, cik skaists maršruts, bet stundas braucienā ap Rīgu vienkārši ejam. Pusgada laikā jau saradās 35 sievietes, visas tādas, ko tu ikdienā uz ielas ar uguni varētu meklē – absolūti kolosālas personības, ar daudzpusīgām interesēm, fantastiskas!

Sadarbība izveidojusies jau tāda, ka cita citu atbalstām ne tikai uz staigāšanu, bet arī ar visdažādākajām izdarībām, vai tās būtu ziemas peldēs vai muļķības. Piemēram, satiekamies un braucam ar plēvēm no kalna. Brauc pat tās, kuras teikušas, ka nekad to nedarīs, jo bērnībā dabūjušas traumu. Tomēr viss beidzas ar to, ka kāds atceras – var braukt arī vagoniņā. Tad gribas arī perfektu video, un visas braucienu atkārto desmit reizes, lai šis perfektais video sanāktu. Mēs nonākam pie tā, ka cilvēks patiesi laimīgs jūtas bērnišķīgos priekos. Un šī ir tā pozitīvā Covid-19 blakne, kad mēs atgriežamies pie kaut kā ļoti vienkārša, jo ceļš uz dārgu un šiku piedzīvojumu ir limitēts vai ierobežots, un mēs apjaušam, ka laime ir peļķē. Tagad izrādās, ka tas jaunais un piedzīvojums ir nevis tur – kaut kur, bet tepat.

Nejauksim egoismu ar rūpēm par sevi

– Izmantošu vēl vienu faktu, ko zinu par tevi. Tas pat nav jautājums, bet viens vārds – ugunsskola.

– Tas bija piedzīvojums (smejas). Tieši starp L'Oréal un barbekjū. Laurai Denlerei Facebook bija grupa Iedvesma labākai dzīvei, viņa pirmdienās lika mazus iedvesmojošus gabaliņus. Lai gan biju atpakaļ biznesā, tas nebija viegli. Man nebija laika lasīt grāmatas un nodarboties ar pašizziņu, un, ja kādam ir joga, man vajadzēja kaut ko šādu. Tie bija mani realitātes atskaites punkti. 

Lai nu kā, pirmais uguns piedzīvojums – jo tajā iekļuvu arī otrreiz – man bija diezgan tehnisks. Es piegāju ļoti sportiski – ā, šim jātiek pāri, jāsasniedz tāds rezultāts, jāsakoncentrējas un jāizdara. Apmēram kā pie tāllēkšanas bedres. Trīssolis bija mana disciplīna kādu laiku. Gribu aizlēkt tik tālu, skatos tur, kur lēkšu, un – daru.  Toreiz manī stipri maz kas norezonēja. Bet pēc mēneša bija vēl viens, un tur gan dabūju riktīgi. Sportisko pieeju biju izmēģinājusi, tagad biju gatava pielikt sirdi. Nevis vienkārši izdarīt, bet domāt, ko jūtu, to darot. Pēcgarša bija pavisam cita.

– Kaut vienu piemēru, lūdzu!

– Es nedrīkstu uzdevumus atklāt, bet klasiskākais un visiem zināmais ir iešana pa karstām oglēm. Tavā acu priekšā uzkurina ugunskuru, tās izdeg un tiek sastumtas noteiktā distancē. Zini, tas ir tik ļoti individuāli un… personīgi. Man daudzi ir jautājuši: “Ko tu tur ieguvi? Ko tur risināji?” Neko konkrēti es tur nerisināju. Mani šis pasākums intriģēja ar savām metodēm. 

– Tu fokusējies uz fizisko sajūtu, kā tas ir – likt kailu pēdu uz kvēlojošām oglēm?

– Totāls darbs ar sevi. Patiesībā, kad uzliec pēdu uz oglēm, ir ārkārtīgs vieglums, kam ir ļoti grūti ar prātu noticēt. Jo runa ir par ilūzijām un to, ko grūtību priekšā sev iestāstām. “Es to nevaru! Tas nav man!” Bet tu nezini, vai tas ir tev, ja nedod iespēju to noskaidrot. Kā bērni, kuri pasaka par ēdienu “man negaršo”, pirms ir pamēģinājuši. Ugunsskola dod šo iespēju nogaršot. Tā, protams, nebija omlete, tas bija kaut kas ļoti netradicionāls –  prāta atslēgšana. Olimpiādē to var labi redzēt – cilvēks ir tik sakoncentrējies, ka viņš tur vienlaikus ir un nav. Tieši tā, manuprāt, mēs varam pārvarēt izaicinājumus.

– Prāta atslēgšana... Viens no mūsdienu cilvēka izdzīvošanas uzdevumiem. Tik daudzi meditē, nodarbojas ar jogu, ar tādu vai šādu praksi… 

– Es neko no tā nedaru. Neesmu tik, khm, dziļa. Bet jā, dažbrīd rodas iespaids, ka Latvijā ir divi miljoni cilvēku un pusotrs miljons skolotāju. Taču sabiedrībā acīmredzot ir intuitīva vajadzība pēc dziedināšanas, un modernā pasaule to dara šādi. Temps, kādā mēs dzīvojam, ir nenormāls. Par organisku to nenosaukt. Atceros brīdi, kad pārtraucu darboties korporatīvajā vidē, kur visu laiku bija jābūt tonusā. Kādu mēnesi biju apstulbumā, jo pat nezināju, kāds ir mans dabiskais ritms.

– Ir jāiemācās atpūsties.

– Jā, pievērsties sev. Un nejauksim egoismu ar rūpēm par sevi! Tieši tāpat, kā tu ieplāno sapulces un tikšanās, kuras nedrīksti atcelt, neatcel brīvdienas, atpūtu! Mūsdienu cilvēkam piedien skriet, jo tad viņš izskatās veiksmīgs. Visos manos, tā teikt, kritumos problēma ir bijusi, ka nemācēju sev atvēlēt laiku. Liekas, nu es vienu dienu pagulēšu. Nu, divas. O, jau nedēļu guli, bet tas taču nav normāli! Bet varbūt tev ir jāguļ trīs mēnešus. Un kādam pat gadu. 

Nevis mācīt, bet pavadīt

– Tagad tu tiec reklamēta kā pavadone dabā, stāstniece un brīvdabas maltīšu burve.

– Šajā vasarā es kļuvu par pašnodarbināto un sāku vairāk piedomāt par piedāvājumu. Mums bija trīs dienu pārgājiens. Bijām Ziemeļvidzemē, mazapdzīvotā teritorijā, dzīvojām dabas mājās bez elektrības un gatavojām ēdienu uz ugunskura. Visapkārt mazi ezeriņi, var peldēt bez  drēbēm – neviena sveša nav. Izrādās, kailums nemaz visiem nav tik pašsaprotams. Un ir tik forši beigās dzirdēt, ka kāda savos četrdesmit gados ir pirmo reizi peldējusies pa pliko un nav zinājusi, ka tas ir tik superīgi.

Tas ir vislielākais apbalvojums – cilvēkam uzdāvināt kādu jaunu atklāsmi. Es jau neko neesmu darījusi! Neesmu gājusi klāt un rāvusi drēbes nost ar tekstu, ka to obligāti vajag izdarīt. Tikai ar savu piemēru vai dullošanos ierādījusi ceļu. Un tas plikums tā atver! Vienā pārgājienā mēs pie visiem ezeriņiem plikas sēdējām stundām. Vai kāda ielec ūdenī bombačkā, ko nekad nav darījusi, jo teikts, ka tas ir bīstami.

– Atgriežamies pie lietām, kas nav izdarītas.

– Jā! Un tagad esmu šo neizdarīto lietu trenere (smejas). Es nevedu cilvēkus pārgājienos un nestāstu, kas šī ir par priedi vai kas tas par pauguru no ģeogrāfiskā viedokļa. Tas, ko daru es, ir vairāk par sajūtām. Tikko astoņas dāmas bijām Igaunijā. Sešas dienas teltīs gan salās, gan beigās pie Otepē. Iezīmēšu nelielu ainiņu. Vienas salas galā milzīgs niedrājs, un sacēlies vējš to burtiski plosa. Un dāmas vienkārši ieiet tajās niedrēs un stāv. Līdz asarām skaisti to redzēt. Ko katra no viņām pārdzīvo, man nav jāzina, bet arī tas, kā viņas izskatās… Viena – bezgala seksīgi, otra – pilnīgi meditatīvi, cita dejo. Šie pārgājieni ir terapija. Tas ir tas, ko man gribas cilvēkiem nodot, – ka tās iespējas visas ir tepat un mēs tās varam sev sagādāt.

– Atver durvis un ej!

– Jā! Es diezgan bieži jūtu, ka cilvēki baidās no dabas, kaut tā mums ir tik ļoti pieejama. Pat no Rīgas centra pusstundas laikā varam nokļūt mežā vai jūras krastā. Es parasti saku, ka vienīgā reize, kad latvietis ir drosmīgs mežā, ir sēņošana. Tad nez no kurienes groziņā uzrodas kompass un viņš var staigāt kilometriem. Ai, man tikko saslēdzās! Sarunu sākot, mēs runājām par manu pasniedzēju, kura mums ierādīja īpašo skaistumu lietās. Iespējams, viņiem neviens to nav ierādījis. Tagad es esmu tā ierādītāja.