Profesors skandālists Kristians Brekte: "Es pusi dvēseles esmu pārdevis nelabajam. Tāpēc es tā izskatos"

Kādu dienu Kristians pamodās kā “slavenākais mākslinieks valstī” – viņa Džemmai Skulmei veltīto murāli uz skolas sienas vismaz bildēs bija redzējis katrs, kas kaut mazliet seko līdzi notikumiem Latvijā, nebija nemaz par mākslu jāinteresējas.

Kādas bija tavas pirmās emocijas, kad siena bija gatava un tu uz to paskatījies?

Jau tad, kad Miķelis un Kiwie sāka vilkt gridu, paskatījos un domāju: šis gan būs labs! Kad darbs bija gatavs un es biju uzlicis savu parakstu, nolaida pacēlāju, spīdēja saule un pēkšņi nolija arī neliels lietutiņš. Nodomāju: “Tās ir Džemmas prieka asaras.” Es jau sākotnēji negribēju šo Džemmai veltīto darbu taisīt kā kapakmeni vai piemiņas plāksni. Gribēju, lai mēs to būtu paveikuši abi ar Džemmu kopā. Un tā mēs to arī izdarījām.

Tu paredzēji sekojošo sabiedrības reakciju?

Nē, absolūti ne! Man liekas, šis bija tik maigi un saprotami, ka mani tiešām pārsteidza, kā pāris melnas grafiskas līnijas uz baltas sienas spēj aizkustināt cilvēkus. Forši, ka publiskā telpā beidzot runāja par vizuālo mākslu, nevis, kurš potēts un kurš ne, vai kāds nākamais pikets.

Šķiet, daļa murāļa noliedzēju nezināja, ka šie jau pamatā ir pašas Skulmes radīti tēli, tu tikai tos papildināji – ar kādu ragu vai lieku krūti.

Cik nu lieku... Tas ir mans un Džemmas kopdarbs. Es biju parādījis skices Mākslai vajag telpu valdei, konsultējies arī ar mākslas zinātnieci Ingu Šteimani, kas tagad tieši strādā ar Džemmas materiālu un arī ar viņas memoriālo māju. Tādi naivi, bērnišķīgi akti. Man pašam šis virziens patīk, un tas arī nav nekas superjauns. Ja paskatās Matisu vai Pikaso – tas viss ir bijis. Man šī forma ar Džemmas pārzīmētajiem bērnišķīgajiem zīmējumiem iepatikās. Es jau biju sataisījis krietni biezu mapīti ar tušas zīmējumiem, man bija pāri simtam to tēlu. Beigās man izveidojās deviņi maketi, kurus mainīju, skatoties, kurš tēls ar kuru kopā labāk sasēžas, draudzējas vai nedraudzējas.

Šie it kā bērna zīmētie „akti” ir Džemmas daiļrades vēlīnais posms, nezinu – varbūt tad jau cilvēki sāka nesekot notiekošajam vizuālajā mākslā un vispār procesiem kultūrā, tāpēc tos neatpazina. Atbildot uz jautājumu: nē, negaidīju un arī īsti pat nesapratu šo troksni ap murāli.

Nedomāji: stulbeņi tādi, neko nesaprot!

Nē, es biju aizkustināts. Ja cilvēkus spēj aizkustināt tāds grafisks attēls un izveidojas diskusija – tas ir labi. Vienīgais, ka turpat ir klātesoša arī daudzu neiedziļināšanās formā un saturā.

Es nevienu negribu nosaukt par stulbu. Es vienīgi domāju, ka jebkurā jaunā lietā vajag iedziļināties. Varbūt cilvēkiem pietrūkst zinātkāres, es nezinu. Vai nu viņiem varbūt vienkārši ir garlaicīgi.

Sanāk, ka jau pēc savas aiziešanas Džemma tavā dzīvē nospēlēja lielu lomu, un tagad nu tiešām mākslinieku Kristianu Brekti zina visi valsts iedzīvotāji, kas vispār par kaut ko interesējas. Dzīves laikā viņai arī bija iespaids uz tevi?

Noteikti. Par viņas radošo darbību es interesējos. Mēs, protams, bijām arī pazīstami. Es biju veidojis interpretāciju par viņas darbiem arī viņas dzīves laikā. Bija tāds darbs par Hronosu, kas aprij savus bērnus.

Tāpēc viņa tevi par grieķi sauca?

Nē, tas sākās vēlāk. Man kaut kā ļoti labi atmiņā palicis video, kurā viņa kritiski un pat nedaudz nicinoši izteicās par suvenīru kultūru, kas vienkārši masveidīgi atražo no finiera izgrieztus jumīšus. Kaut mums ir tik daudz ko ņemt no mūsu mitoloģijas un folkloras. Bet mēs tādu lētumu tiražējam... Kāds bija jautājums?

Par tavām un Džemmas Skulmes attiecībām.

Starp mums jau pirmajā tikšanās reizē bija tāda kā koķetēšana. Ātra vārdu un domu apmaiņa. Man tas ir īpaši izteikti, jo esmu Dvīnis un jau pirmajās trīsdesmit sekundēs saprotu, vai man ar šo cilvēku vajag vai nevajag runāt. Jāpaskatās vispār, kas Džemma bija pēc horoskopa...

Pēc tam viņa vienmēr bija uz Mākslai vajag telpu izstāžu atklāšanām un kaut kā sāka mani par to grieķi saukt. Tiešām nezinu, kāpēc. Varbūt pēc tā, kā es stāvu. Bet varbūt viņa mani iedomājās pliku? Mani tagad pat interesētu viņai to pajautāt, bet tad būtu jāsauc viņas gars.

Man ļoti patika viņas asais prāts un viedums. Es neteiktu, ka mēs nu bijām labākie draugi, tik daudz laika netika kopā pavadīts, bet mums kopā bija patīkami un nepiespiesti. Tā, ka ir patīkami satikties, pajokoties un arī atvadīties līdz nākamajai reizei. Kad jūties ar cilvēku brīvi un spēj arī brīvi izteikties.

Ko tev citi teica, kad troksnis ap murāli jau bija sācies?

Atbalsts no kolēģiem bija tiešām ļoti liels. Gan Mākslas akadēmijā, gan vispār. Komentārs, ka šis darbs iedod pilsētai pasaules elpu, tas bija pats labākais. Ka daudziem kaut kā tāda pilsētvidē ir pat pietrūcis. Šodien tieši saņēmu sveicienu un komentāru no svarīgākā pasniedzēja manā dzīvē – Andra Freiberga. Viņš arī saka, ka viss ir labi. Un viņa viedoklis man ir ļoti svarīgs.

Droši vien kāds no noliedzējiem būs pārsteigts, uzzinot, ka esi profesors.

Jā, es esmu asociētais profesors.

Un Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļas vadītājs. Kas nozīmē, ka tu proti zīmēt. Ja pacenties.

Arī nepacenšoties. Es māku zīmēt un māku gleznot. Ja man tas kā jāpierāda, tad var aplūkot – man 2010. gadā bija tāda sērija Rīgas madonnas, ko taisījām kopā ar kuratori Ievu Kalniņu. Toreiz es fotografēju un gleznoju Rīgas prostitūtas. Tas īstenībā tagad ir labs vēsturisks pētījums, jo ne Lienes iela, ne uz Rumbulas šosejas vairs neizskatās kā toreiz. Nepilni desmit gadi, un viss jau izskatās citādāk. Ja kāds šaubās, vai maz protu gleznot, vajadzētu pirms viedokļa izteikšanas iepazīties ar saturu.

Man šķiet ļoti absurdi, ka var izteikt viedokli par tēmu, kurā vispār neiedziļinās. Tāpēc es bieži vien cienu cilvēkus par viņu pateikto “es nezinu”. Tas vismaz ir godīgi. Teikt, ka “mans bērns spēj uzzīmēt labāk”... Mēs taču katrs darām savu darbu profesionāli un ar prieku. Un tie, kas mūžīgi klaigā “pret”, varbūt viņi nav atraduši savu īsto vietu dzīvē un tāpēc jūtas tik slikti? Ja tā, tad tā vieta ir jāmeklē, jo cilvēkam dzīvē jājūtas labi. Par ko bija jautājums?

Par to, vai tu proti zīmēt un gleznot.

Jā, es protu. Un es nenoliedzu salonismu. Mana mamma, piemēram, arī glezno puķes. Mēs paaudzēs esam mākslinieki, mans vectēvs – Jānis Brekte – gleznoja Vecrīgu, un daudziem noteikti ir kāda viņa reprodukcija vai pat kādam oriģināls.

Es arī negribētu tagad runāt par gaumi. Es citiem cilvēkiem nepārmetu, ka viņiem patīk gleznot saulespuķes. Jo tas ir forši. Trakāk ir, ja viņi aizbrauc uz Jysk vai Ikea un nopērk tur uz kanvas uzdrukātu Londonas vai Parīzes skatu, pieliek pie sienas birojā un domā, ka tas ir baigi forši. Kad bilde ir vienkārši interjera sastāvdaļa. Jo man glezna ir pavisam kas cits.

Kas?

Es ne par vienu savu gleznu neesmu domājis kā par lietu un interjera priekšmetu. Man tā ir enerģija. Gleznā ir tik daudz kas iekšā. Un es arī gribētu teikt, ka tie, kam mana māksla ir mājās, ir drosmīgi cilvēki. Viņi jau kaut ko ir sasnieguši un zina, ko vēl grib sasniegt. Un ne jau tikai mana māksla prasa drosmi. Bet tad tā noteikti nebūs tirdziņā nopirkta magonītes bilde vai humpalās iegādātas holandiešu dzirnaviņas.

Tu pats esi drosmīgs? Nē, labāk izstāsti, no kā tev bail.

Kādreiz man bija bail no zirnekļiem, tas pārgāja. Lai gan arī tagad, ja mežā sēņojot sajutīšu sejā zirnekli, es varu kā meitene iespiegties. Un es par to nekautrējos.

Bērnībā man vareni strādāja iztēle, kad peldējos. Ja kāda ūdenszāle pieskārās, man bija skaidrs, ka tas ir mošķis, kurš tūlīt satvers. Bet tas arī saprotami – es augu mākslinieku ģimenē, man apkārt bija ļoti daudz mākslas grāmatu, kur saskatīties. Bija tāda milzīga Salvadora Dalī grāmata – tur ērmu netrūka. Mākslas vēstures grāmatās vispār netrūkst briesmoņu, un es tādas grāmatas biju daudz redzējis. Pēdējos gados esmu sajūsmā par viduslaikiem. Par tā laika neproporciju mākslā. Mani fascinē, kā sensenos laikos attēloja, piemēram, lauvu. Kāds to ieraudzīja, tad kādam izstāstīja un aprakstīja, tas izstāstīja vēl nākamajam, un tā radās lauvas attēls senos zīmējumos.

Bet jautājums bija, no kā man bail. No trakajiem man ir bail.

No nākotnes tev nav bail?

Nē, nemaz. Viss mainās tik ātri, ka nav pat skaidrs, no kā baidīties. Te bailēm vispār nav vietas, vienīgais, kas jādara, – jāpieslēdz savs veselais saprāts un jāvēro situācija. Bet māksliniekam vērot ir īpaši svarīgi. Ieraudzīt gan labo, gan ļauno. Es bieži pieminu Fransisko Goiju. Man ļoti patīk viņa stāsts: viņš bija karalienei ļoti tuvu stāvoša persona, darīja savu lietu – portretēja galmu un darīja to tā, kā tajos laikos bija pieņemts. Bet tajā pašā laikā precīzi un godprātīgi atainoja kara šausmas un pārdzīvojumus. Viņš principā nostrādāja kā labs žurnālists vai fotogrāfs, parādot tā laika notikumus. Attēloja gan kara ārprātu, gan galma pārticību. Māksliniekam nekādos laikos nebūtu jānostājas kādā pusē.

Ko tu īsti tagad dari ar Konstantīnu Raudivi? Ieraksti viņa gara sarunas?

Īsti nē. Ar skaņu apvienību +K+M+B mums oktobrī jāuzstājas Tallinn Music Week, gatavojamies tam. Mani jau kādu laiku interesēja parapsiholoģija. Bet te tā interese bija, te aizgāja, tā viļņveidīgi. Uzplaiksnījumiem. Un tā interese ik pa laikam atkal pie manis atnāk, un arī dzīve dod zīmes, ar ko tagad vajadzētu strādāt. Un arī zinātkārei tur ir vieta.

Tu tici gariem?

Jā, es ticu. Bet tas nav tas, ko mēs darām. Raudive bija uzbūvējis tādu primitīvu radio aparātu, kurā ierakstīja garu balsis. Pēc tam tās palēnināja vai tina atpakaļ, klausījās un piefiksēja sadzirdēto. Latviski, vāciski, jo viņš pārvaldīja vairākas valodas. Pēc viņa parauga mēs arī uztaisījām aparātu, kas ķer magnētisko lauku. Un tā nu mēs tagad braucam uz dažādām vietām, kam ir mistiska pieskaņa. Piemēram, vakar bijām lībiešu upuralās aiz Salacgrīvas un tumsā nokļuvām arī Inčukalna Velnalā, kur veicām ierakstus. Mēs tur nesaucam garus, kā to darīja Raudive. Mēs, izmantojot dažādus tūļus, konkrētās vietas ierakstām to magnētisko lauku. Pēc tam no šiem ierakstiem veidosim materiālu skaņas formātā.

Tā tu bēdz no savas garlaicības?

Jā. Es neesmu tas, kurš brīvajā laikā gribētu skatīties seriālus.

Tu dzīvē vari atļauties darīt visu, ko gribi? Dzīvo, kā gribi?

Jā. Es, protams, vairāk laika gribētu veltīt tieši gleznošanai. Man ir sakrāmēti audekli, bet tiem nepietiek laika. Bet visādi citādi esmu apmierināts ar to, ko es daru un kā dzīvoju. Vai vismaz lieku sev noticēt, ka laiku izmantoju lietderīgi. Citiem droši vien liekas, ka es nodarbojos ar kaut kādiem “murgiem”. Bet man ir svarīgi dzīvot tieši šajā savā laikā, kā to darīja Goija. Darīt to, kas jādara, un vienlaikus arī atainot šā laika strāvojumus. Kāpēc man tagad piesārņot pasauli ar klusajām dabiņām, to jau tāpat pasaulē ir par daudz. Mani neinteresē stagnācija, kad viens pēc otra kaut ko atkārto, atkārto, atkārto... Man liekas, ka svarīga ir eksperimentēšana. Jaunu virzienu meklējumi. Jo tas noteikti nes rezultātus.

Tas man liekas svarīgākais. Daudziem jau šķiet – laikmetīgā māksla un mūzika ir tikai tādi murgi, un kam vajadzīgs, piemēram, tāds Skaņu mežs – pāris cilvēkiem? Bet es tam redzu nākotni. Mēs jau te neesam pamatskolā. Viens ir iemācīties reizrēķinu, pavisam kas cits – pielietot savas smadzenes radoši un darīt kaut ko neordināru. Nu, vismaz varētu nenopelt tos, kas ar to nodarbojas. Nesaukt tāpēc cilvēkus par sliktajiem un sātanistiem un neteikt, ka “mans bērns labāk mācētu”. Bet vispār man neliekas, ka man būtu jāvelta laiks, lai to vēl kādam skaidrotu. Kad cilvēks atnāk uz Mākslas akadēmiju, viņam jāsaprot, ka te nav palīgskola, kur ar karoti iebaros, bet gan augstskola.

Kas tavā izpratnē ir skaists? Piemēram, kas ir skaistas lietas?

Žēl, ka mēs tagad neesam pie manis mājās. Man patīk antikvāras lietas. Es esmu ļoti liels krāmenieku cienītājs. Kad aizeju uz krāmu tirgu vai antikvariātu, lietas nereti ar mani runā. “Kristian, nopērc mani, tev mani vajag!” Un, ja priekšmets ar mani runā, es to ņemu.

Tikko biju Liepājā, nopirku tur četrus misiņa svečturus, tādus pie sienas liekamus. Ļoti skaisti. Galvaskausu estētika ir vēl viens stāsts. Anatomija man vispār liekas skaista. Tikko arī dabūju vienu franču anatomijas grāmatu – zaļa, ar zelta galvaskausu uz vāka. Grāmatas vispār ir skaistas. Pēdējā laikā priecājos par vecajām medicīnas grāmatām, īpaši vācu mēlē. Vecas Bībeles man liekas skaistas, tām es nevaru paiet garām. Un tā tas viss nokļūst manās mājās.

Es ilgi sapņoju par veciem austiem Austrumu paklājiem. Un, kad vienā antikvariātā tādus ieraudzīju, nopirku uzreiz četrus. Tagad skatos un esmu laimīgs, cik labi tie uz parketa grīdas izskatās! Es parasti strādāju zemē, nometies uz ceļiem.

Un cilvēkā kas ir skaists?

Resni dibeni man patīk.

Nu nopietni...

Nopietni, man patīk resni dibeni. Kā Cardi B. Ir tāda slavena repere. Vai jautājums bija par skaistām īpašībām cilvēkā? To es nevarēšu atbildēt. Es satieku cilvēku un uzreiz saprotu – būs te vai nebūs. Ja nebūs, saīsinu savu uzturēšanās laiku viņa sabiedrībā līdz minimumam.

Kad tava mamma uzglezno kluso dabu, viņa tev jautā, kā tev patīk?

Ar to mums viss ir ļoti skaidrs. Mēs zinām, ko katrs no mums profesionāli dara. Zinām, ka darām to godīgi. Esam arī nonākuši līdz tam, ka ģimenē neviens nevienam neko neaizliedz un nepārmet. Varam izteikt normālu kritiku. Ne vienmēr, bet dažreiz es varu uzticēties un pajautāt mātei vai māsai par savu darbu un zinu, ka man arī godīgi atbildēs. Mana māte visu mūžu nav gleznojusi tikai puķes. Un es nepārmetu savai māsai viņas kolorītu. Es stāvu tam pāri, katrs strādā tā, kā grib, un es to cienu.

Kāpēc tu kļuvi par profesoru?

Sākumā es gribēju būt ugunsdzēsējs. Pēc tam gribēju kļūt par dakteri. Bet tas nesanāca. Nav jau tā, ka es ļoti gribēju būt pasniedzējs akadēmijā, tas vienkārši tā organiski saslēdzās. Es arī šo neesmu kādiem augstākiem spēkiem prasījis.

Bet man patīk mācīties, nenoliegšu, ka esmu ļoti zinātkārs. Un pasniedzēja darbs man kaulus nelauž. Akadēmijā izveidojas atgriezeniskā saite, mēs viens otram te spējam dot. Un, kad pēc diplomdarba novadīšanas man pasaka “paldies”, tad gan students, gan es esam dabūjuši to augstāko novērtējumu. Tas vispār vairāk ir stāsts par dialogu.

Ko tu pats tagad gribi gleznot?

Nākamie būs kaķi.

Cik mīlīgi, vienīgi tie kaķi droši vien nebūs mīlīgi.

Nē, viņi tieši būs mīlīgi. Man pašam ir viens no fantastiskākajiem kaķiem, kāds vispār var būt. Esmu jau kaudzīti ar skicēm sazīmējis. Nezinu, vai kādam vispār to rādīšu, bet jā – nākamos gleznošu kaķus.

Ja nezinātu, cik tev gadu, nekad neiedomātos dot četrdesmit. Tu pats jūties kādā vecumā?

Tas ir tāpēc, ka es pusi dvēseles esmu pārdevis nelabajam. Tāpēc es tā izskatos. Ha, ha... (Smejas.)

Un cik tad ilgi tu ārēji nemainīsies?

Kādu laiku. Tāpat kā Farels Viljamss, mēs vienā klubiņā esam.

Labi. Un kādā sabiedrībā tu vislabāk jūties?

Noteikti akadēmijā. Ar kolēģiem, studentiem. Te ir tāds ģimeniskums. Bet man arī ļoti patīk būšana ar sevi. Man ļoti vajag to laiku, kurā varu pabūt viens. Man noteikti jābūt vienam darbnīcā. Es viens pats braucu supot. Tad galva labi sakārtojas. Kaut es neesmu nekāds vientuļnieks, un, ilgtermiņā atrodoties kopā, cilvēki jau arī viens otru atrod, tās enerģijas saslēdzas.

Bet, tiklīdz es sajūtu, ka blakus ir vampīrs, tā esmu gabalā. Ar tiem man vispār nav pa ceļam. Es esmu par enerģijas apmaiņu. Nevar tikai ņemt. Un nevar tikai dot.

Es nesen skatījos interviju ar vienu ukraiņu rokmūziķi, un viņam jautāja, vai viņš spēj kaut piecas minūtes uzvesties kā normāls cilvēks. Tu spēj?

Nu, man jau liekas, ka es uzvedos kā normāls cilvēks. Bet no saviem vecākiem diezgan bieži esmu dzirdējis frāzi: “Kad tu vienreiz pieaugsi?” Ka es tomēr esot vieglprātīgs un vēl kaut kāds ne tāds. Es jau arī saprotu, ka vienmēr viņiem palikšu jaunākais bērns.

Man nepatīk samākslotība un tēlošana. Nu, ko vispār nozīmē “normāls”? Es zinu, kas ir pieklājīgi. Tev liekas, ka ar mani kaut kas nav kārtībā?

Tas teksts par vienošanos ar nelabo kaut kā samulsināja.

Ak, tāpēc... Drīkst, es tagad uzdošu jautājumu: kāda, tavuprāt, izskatās Laima? Laimes māte?

Stalta, skaista sieviete, brīvi krītošiem matiem, gaišās drēbēs...

Lūk! Bet pēc folkloras pierakstiem viņai ir ļoti gari nagi, mazi, asi zobi, trīs acis un anormāli lielas krūtis. Un, kad es pasaku “nelabais”, manā izpratnē tas ir tas, ar ko es dīloju, bet tu redzi pavisam citu tēlu.

Kāds izskatās tavs nelabais?

Es ar viņu esmu sarunājis, ka šo nestāstu. Mums ir līgums.

Cik sen?

Jau pietiekami daudzus gadus.

Tavi vecāki ir informēti?

Protams!

Un ko saka?

Ka tās ir manas izvēles. Un viņi vienmēr atbalsta manas izvēles.

Un kas tev nelabajam pretī jādod?

To es arī nevaru teikt.

Bet mūsu gleznošanas katedra ir drošās rokās?

Protams! Šeit ir pasniedzēju elite. Es taču te neesmu viens. Mēs maināmies, un studenti paši izvēlas, pie kura pasniedzēja taisīt diplomdarbu. Te noteikti nav nekāda spiediena no mācībspēku puses. Tas, ka ir ietekmes – jā, tas var būt. Bet nav jēgas atkārtot, tieši iešana tālāk ir svarīgākais. Un mēs te esam labs orķestris katedrā. Man ļoti patīk timpāni. Un akadēmijas kontekstā varu teikt: es šajā orķestrī atbildu par timpāniem.

Tu esi labs cilvēks?

Tas jājautā citiem, bet savās acīs – jā. Es neesmu no tiem, kas moka cilvēkus vai baznīcām krustus zāģē. Es vispār nedaru pāri cilvēkiem. Kur nu vēl dzīvniekiem.

Ja cilvēks, izlasījis šo interviju, grib kļūt redzīgāks mākslā – ko viņam darīt, kā ieraudzīt?

Visiem jau nav jāmīl māksla un jāskrien uz muzejiem, tā nav spiesta lieta. Bet es ieteiktu cilvēkiem vairāk lietot to mediju, kas ir grāmatas. Citādi trūkst respekta pret individualitāti. Cilvēki drīkst būt dažādi. Solidaritāte. Brīvība. Reliģiskā tolerance. Tam visam ir vieta. Un vērts atcerēties, ka nekulturāls cilvēks fano par elementārām tīksmēm un baudām. Apmierina vajadzības zemā līmenī. Un mākslinieka uzdevums varbūt ir mudināt tiekties pēc tālākā un augstākā, nevis tūlīt iegūstamā un izbaudāmā. Bet šobrīd tāda nākamā virziena nav. Varbūt tāpēc arī bija iespējama tāda ņemšanās ap vienu murāli?